Transcript Slide 1 - TautasForums.lv

Izaugsme un progress ir
labas lietas, vai ne?
Filmas “Laimes ekonomika” izraisītās pārdomas
Profesors Ivars Brīvers,
Banku augstskola,
Rīga, Latvija
Ekonomikas mērķis – labklājība (lai man, tev
un visiem citiem labi klātos)
Ekonomika parasti tiek saprasta nevajadzīgi šauri – kā materiālo labumu
gūšanas veids un naudas pelnīšanas māka. Taču pats vārds
„ekonomika”, tulkojumā no grieķu valodas „mājas kārtība”, liecina, ka
tai ir daudz plašāka nozīme, jo, lai mājās būtu kārtība, nauda un
materiālie labumi ir nepieciešams, bet nav pietiekams nosacījums.
Ekonomikas zinātnes priekšmeta sašaurinājums ir radies tikai pēdējo simts
gadu laikā, vulgarizējot neoklasiķu idejas, līdz ar to, ekonomikas
nostādnes šādā šaurā izpratnē ir kļuvušas lielākā vai mazākā mērā
pretrunīgas ar cilvēces izdzīvošanas interesēm.
Ekonomikas mērķis ir pakārtots galvenajam mērķim – cilvēka dzīves
mērķim. Daudzi filozofi, rakstnieki un citi domātāji ir veltījuši savas
pārdomas šai problēmai, nonākot pie būtībā vienota secinājuma –
cilvēka dzīves mērķis ir laimīgi dzīvot.
Varētu likties, ka laimes jēdziens ir pārāk neviennozīmīgs un abstrakts, lai
to varētu izmantot mērķa formulējumam ekonomikā. Taču jau Aristotelis
pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem savā „Nikomaha ētikā” formulēja
laimes jēdzienu, aprakstot to nevis kā stāvokli, bet kā procesu, kurā
laimi veido tās cilvēka vērtības, kas viņam ir pašpietiekamas.
Ekonomikā gan biežāk lieto nevis laimes, bet labklājības jēdzienu.
Latviešu valodas vārds „labklājība”, tāpat kā angļu valodas vārds
„welfare”, ir semantiski ļoti ietilpīgs, jo ietver sevī tās lietas, kas ir
vajadzīgas, lai cilvēkam „labi klātos”.
Vai Edems Smits ir pareizi saprasts?
Political œconomy, considered as a branch of the
science of a statesman or legislator, proposes
two distinct objects: first, to provide a plentiful
revenue or subsistence for the people, or more
properly to enable them to provide such a
revenue or subsistence for themselves; and
secondly, to supply the state or
commonwealth with a revenue sufficient
for the public services. It proposes to enrich
both the people and the sovereign.
Adam Smith, Inquiry into the Nature and Causes of the
Wealth of Nations, Book IV, Of Systems of Political
Œconomy, Introduction, IV.I.1, 1776.
Labklājību veido ne tikai individuālā materiālā
bagātība, kā to uzskata pašreizējā ekonomikas
paradigma, bet arī vide
Vide ir jāsaprot ne tikai kā dabas vide, bet arī sociālā, tiesiskā,
kultūras, etniskā, reliģiskā vide u.c.
Y – labklājība
M – individuālā materiālā (un nemateriālā) bagātība
N – vide
Y = f (M, N)
Ja mēs balstāmies uz analoģiju ar 1. Gosena likumu
mikroekonomikā, tad šī funkcija ir augoša un izliekta uz augšu.
Pašreizējā ekonomikas paradigma uzskata labklājību kā viena
mainīgā funkciju: Y = f (M). Līdz ar to tiek uzskatīts, ka M
pieaugums nozīmēs arī Y pieaugumu.
Taču, ja M pieaugs, bet N nepieaugs, (bet drīzāk pat samazināsies),
tad dY/dM aizvien samazināsies, bet dY/dN aizvien pieaugs. Ja M
pieaugums nes sev līdz N samazinājumu (ekonomikas izaugsme
uz vides degradācijas rēķina), tad M pieaugums var izpausties ne
vien kā neliels Y pieaugums, bet pat kā Y samazinājums.
Ekonomikas izaugsmi ir maldīgi uzskatīt par ekonomikas mērķi.
Izaugsmes paradigma dzima XVIII gadsimtā




Izaugsme
Izaugsme
Izaugsme
Izaugsme
–
–
–
–
kapitāla koncentrācija
finanšu tirgi
nevienlīdzība
globalizācija
XVIII un XIX gadsimtā izaugsme ar tās
blakus parādībām bija cilvēces attīstību
veicinoša.
XXI gadsimtā izaugsmes paradigma ir
novecojusi, un aizvien vairāk pārvēršas par
cilvēces attīstību kavējošu.
Vai izaugsme var turpināties bezgalīgi?
Klasiskās ekonomikas pārstāvji (E.Smits, D.Rikardo,
Dž.St.Mills) kā pašu par sevi saprotamu uzskatīja, ka
izaugsme nevar turpināties bezgalīgi un jebkurai
izaugsmei pienāks gals.
XVIII un XIX gadsimta ekonomisti izaugsmi (“augt”
nozīmē kļūt lielākam, bet ne labākam) apzīmēja nevis
ar “growth”, bet gan “progress” – no latīņu valodas
“progrēde” – iet uz priekšu.
Izaugsmes paradigmas ietvaros vārdi “izaugsme” un
“progress” ir ieguvuši neapšaubāmi pozitīvu nokrāsu.
Taču augt var arī augonis un progresēt var slimība.
Arī ekonomikas izaugsme jeb progress nav vērtējami
viennozīmīgi pozitīvi.
No John Stuart Mill, Principles of Political Economy,
Book IV, Chapter VI, “Of the Stationary State” (1848)
The best state for human nature is
that in which, while no one is poor,
no one desires to be richer, nor has
any reason to fear being thrust
back, by the efforts of others to
push themselves forward.
Man nešķiet pievilcīgs dzīves ideāls,
ko sludina tie, kuri uzskata, ka
cilvēku normāls stāvoklis ir
nemitīga cīņa. Grūstīšanās ar
elkoņiem un kāpšana cits citam uz
kājām, kas veido sabiedrības
pašreizējo dzīvi, nav neizbēgams
cilvēku liktenis, bet gan
nepatīkama industriālā progresa
vienas fāzes izpausme.
Džons Stjuarts Mills
John Stuart Mill
(1806 - 1873)
No John Maynard Keynes, Economic Possibilities for
our Grandchildren, (1930)
Kad bagātības uzkrāšanai vairs
nebūs lielas sociālas nozīmes,
notiks lielas izmaiņas cilvēku
morālē. Mēs spēsim atbrīvoties
no daudzajiem pseidomorāles
principiem, kuri ir vadījuši mūs
divsimt gadus; kuru dēļ mēs
esam cēluši godā
visnepievilcīgākās cilvēku
īpašības, uzskatot tās par
augstākajiem tikumiem. …
Bet uzmanieties! Laiks tam vēl nav
pienācis. Vēl vismaz simts gadus
mums būs jāizliekas pašiem sev
un jebkuram citam, ka taisnīga
rīcība ir nekrietna, un nekrietna
rīcība ir taisnīga, jo nekrietnība ir
izdevīga, bet taisnīgums nav
izdevīgs.
Džons Meinards Keinss
John Maynard Keynes
(1883-1946)
Vai izaugsme var turpināties bezgalīgi?
Tiek uzskatīts, ka neoklasiskās skolas pārstāvji
(L.Valrāss, E.Māršals) apgāza klasiķu uzskatus. un
apgalvoja, ka ekonomikas izaugsme var turpināties
bezgalīgi. Taču, vai tā ir?
If the multiplication of products were only possible
within certain limits, there would be definite limits to
the possibility of progress. ... If, however, there is no
definite limit to the multiplication of products, there
can be no definite limit to the possibility of progress.
(L.Walras, Elements of Pure Economics, 1924, tulkots no
franču valodā 1874. gadā izdotās Elements d’economie
politique pure)
Izaugsmes paradigmas gals
Izaugsme nozīmē „kļūt lielākam”, attīstība – „kļūt
labākam”. Ne vienmēr tas, kas kļūst lielāks, kļūst arī
labāks. Līdz ar to izaugsmi izvirzīt par mērķi ir
nepareizi. Jebkurai izaugsmei pienāk gals, jo nekas
nevar augt bezgalīgi.
Ekonomikas izaugsme joprojām tiek minēta kā mērķis, to
uztver kā neapšaubāmi labu lietu, pat neaizdomājoties
– kāpēc ir vajadzīga ekonomikas izaugsme? Kādas
problēmas rada ekonomikas izaugsme? Vai nav tā,
ka XXI gadsimtā guvumi no ekonomikas
izaugsmes nespēj kompensēt tās radīto problēmu
dēļ esošos zaudējumus?
Bagāts ir nevis tas, kuram ir daudz, bet gan tas, kuram ir
pietiekami.
Lai būtu nevis vairāk mantu, bet gan tik, cik ir vajadzīgs.
Izaugsme vairs nerada būtisku
labklājības pieaugumu
Sakarības starp IKP per capita (uz horizontālās ass) un apmierinātību ar
dzīvi, paredzamo dzīves ilgumu, izglītotības līmeni un bērnu mirstību.
No T.Jackson, Prosperity Without Growth, 2009.
Kāpēc izaugsme nav ilgtspējīga?




klimata pārmaiņas (ne globālā
sasilšana)
ekosistēmu iznīcināšana, kas var
radīt arvien pieaugošus
zaudējumus arī tīri ekonomiskā
izpratnē. (Ja cilvēkam pašam
būtu jādara tas darbs, ko viņa
vietā paveic daba, tas izmaksātu
apmēram divreiz vairāk nekā
visas pasaules valstu IKP kopā
ņemot.)
inovācijas spekulatīvajā
ekonomikā, kas ir sabojājušas
tirgus mehānismu.
pārmērīga kapitāla
koncentrācija, kas rada lieko
cilvēku problēmu.
Tehnoloģijas – iluzors risinājums
Pie kapitālismam raksturīgā labumu sadales principa –
„katram pēc ieguldītajiem resursiem”, kapitāla resursu un
dabas resursu īpašniekiem, kuriem ir noteicošās iespējas
vadīt tehnoloģiju attīstības virzienu, jo to rokās ir
finansiālās sviras, tehnoloģiju attīstība ir vērsta
galvenokārt uz darba resursu samazināšanu
saimniekošanas procesā.
Taču arī tās jaunās tehnoloģijas, kuras ir vērstas uz dabas
resursu samazināšanu, patiesībā nesamazina, bet
palielina šo resursu izlietojumu. To dēvē par Dževensa
paradoksu, ko formulēja angļu ekonomists Viljams
Stenlijs Dževenss (William Stanley Jevons) savā 1865.
gada’sarakstītajā darbā “The Coal Question”:
tehnoloģisks atklājums, kas paaugstina resursa
izlietošanas efektivitāti, palielina resursa kopējo
patēriņu. Līdz ar to tehnoloģiskais progress nevis
atrisina, bet saasina problēmu.
Inovācijas – iluzors risinājums
Somijas bijušais viceprezidents Esko Aho esot
teicis – „zinātne pārvērš naudu zināšanās,
inovācija ir tas process, kurā zināšanas tiek
pārvērstas naudā.”
Vai var būt, ka zināšanas pārvēršot naudā,
tas nerada reālu labumu?
(Ar reālu labumu es saprotu to, ka no
inovācijas gūst kādu labumu – materiālu
vai nemateriālu arī kāds cits, ne tikai tas,
kurš ir pārvērtis zināšanas naudā.)
Pērtiķa inovācijas
„Ja mūsu sabiedrībā kāds piemin vārdu inovācija, mēs
uzreiz saprotam ļoti komplicētas organiskās sintēzes,
nanotehnoloģijas, lāzerus, tomēr jebkurā dzīves sfērā
varētu būt šis inovatīvais piegājiens. Labākais piemērs ir
anekdote par pērtiķi, kas Āfrikā sēž upes malā un mizo
banānu. Apēd, pieiet pie upes, ļoti rūpīgi nomazgā mizu
un iesviež ūdenī. Garām peld krokodils un prasa – trakais
pērtiķi, ko tu dari, kāpēc mazgā mizas, pirms met prom.
Pērtiķis atbild – dod dolāru, pateikšu. Krokodils iedod
dolāru. Es jau varētu gari un plaši stāstīt, – atbild pērtiķis
–, gan to, kas bija avīzē rakstīts un ko pa radio teica –
ekoloģija un tā tālāk... Bet man vienkārši nav ko darīt un
gribu piepelnīties. Krokodils prasa – tas ir viss? Viss! Nu
gan muļķis, – nosaka krokodils un aizpeld. Bet pērtiķis
iebāž kabatā dolāru un saka – muļķis, ne muļķis, bet 30
dolārus dienā nopelnu! Tā būtībā ir vienkārša inovācijas
definīcija. Prasme pārdot savu ideju.”
Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors Jānis Stabulnieks
Inovācijas un banānu mizas
Inovācijas mūsdienu Latvijā (un arī citur Eiropā) aizvien
lielākā mērā pārvēršas par šādu banānu mizu
mazgāšanu. Pērtiķis dabū vienu dolāru, krokodils šķiras no
viena dolāra. Ekonomisti teiktu – tā ir spēle ar nulles
summu. Reāls labums no šī procesa kopumā nerodas.
Ir gan labums – desmit citi pērtiķīši raksta doktora disertācijas
par sava sugas brāļa inovāciju. Turklāt pērtiķītis ir
reģistrējies kā individuālais komersants, un gada laikā viņa
devums iekšzemes kopproduktā ir rakstāms ar piecciparu
skaitli. Viņš rada produktu ar augstu pievienoto vērtību un
droši var pieteikties uz Eiropas Savienības struktūrfondiem
sava biznesa attīstībai.
Atliek tikai minēt, vai Šumpēters atzītu banānu mizu
mazgāšanu par inovatīvu ideju, vai nē. Pieeja inovācijām,
nevis kā līdzeklim mērķa sasniegšanai, bet kā pašmērķim, ir
novedusi pie tā, ka inovāciju vārds tiek daudzināts vietā un
nevietā. Šumpētera pieminētā inovāciju apkarošana notiek
neparastā veidā – padarot inovācijas par absurdu.
Paradigmas maiņa
Izaugsme pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Dabā lietas aug
pašas par sevi, taču laikā prot apstāties izaugsmē.
Jaunās ekonomikas paradigmas pamatā – šis pats princips:
ekonomika (gan mikro gan makrolīmenī aug, līdz sasniedz
optimālo apjomu. Tad izaugsme apstājas, taču neapstājas
attīstība. Galvenā vērība ir veltīta vides (ne tikai tādā
nozīmē kā “daba”) saglabāšanai.
Jaunā ekonomikas paradigma balstās nevis uz uzņēmēju –
inovatoru (vēl jo vairāk ne uz uzņēmēju – spekulantu), bet
uz lietpratīgu saimnieku (Sahkundig Wirt, сведущий
хозяин, effective executive), kurš pirmkārt zina ko darīt,
un, otrkārt, kā darīt.
Tiek veidota stacionārā jeb stingrā stāvokļa ekonomika
(steady-state economy).
Ir privātīpašums uz mantisko kapitālu, nav privātīpašuma uz
finanšu kapitālu.
Jaunās ekonomikas pamatelementi –
mazas, autarķiskas valstis
Katrai tautai ir jābūt spējīgai attīstīties saviem spēkiem,
bez palīdzības no ārienes. Visi dzīvībai svarīgie produkti
iespēju robežās ir jāražo pašu valstī. Tikai tāda valsts
spēs būt patiesi neatkarīga. Jebkura valsts, kuras
ekonomika ir atkarīga no citām valstīm, ir ne vien
pakļauta krīzēm, bet arī var kļūt par dažāda veida
izspiešanas upuri. Un otrādi – patiesi neatkarīgas valstis
var veidot veselīgas tirdzniecības attiecības ar citām
valstīm, apmainot ražošanas pārpalikumus un
specifiskus produktus, taču saglabājot ekonomisko
neatkarību un nenonākot parādu jūgā.
Tādā ekonomikā nav vietas starptautiskā kapitāla
spekulācijām. Šāda ekonomika ir ļaunākais ienaidnieks
lielajām starptautiskajām bankām, kuras spēj eksistēt
tikai pateicoties kredītu izsniegšanai un procentu
saņemšanai no tiem. Tāpēc tās, izmantojot savu milzīgo
ietekmi uz valdībām, darīs visu, ieskaitot militāra spēka
izmantošanu, lai nepieļautu šādu neatkarīgu ekonomiku
veidošanos.
Vai lekcijas un diskusijas spēs pārmainīt pasauli?
“Kapitālismu nav iespējams pārliecināt ierobežot
izaugsmi, tāpat kā cilvēku pārliecināt pārtraukt
elpošanu.”
Marejs Bukčins (Murray Bookchin)
“Stacionārs kapitāla un iedzīvotāju stāvoklis
nenozīmē stacionāru cilvēka stāvokli. Šeit var
būt lielākas iespējas kā jebkad visu veidu gara
kultūrai, morālam un sabiedriskam
progresam (moral and social progress);
lielākas iespējas Dzīves Mākslas pilnveidošanai,
un daudz lielāka vēlme to pilnveidot, jo cilvēku
prātus vairs nenodarbinās izdzīvošanas māksla.”
(Džons Stjuarts Mills)
Galvenā problēma – cilvēku prātos
Cilvēks dara nevis tā, kā ir labāk, bet gan tā kā
ir vieglāk.
Kam ir jānotiek, lai visi cilvēki apzinātos esošo
pārmaiņu neizbēgamību?
Kam ir jānotiek, lai cilvēki būtu gatavi izmainīt
savus iracionālos priekšstatus par
 izaugsmi kā mērķi,
 naudu kā labklājības pamatu,
 morāli un tikumību ne tikai kā filosofu un
teologu diskusiju priekšmetu, bet kā
ekonomikas pamatu?
Ko mēs varam darīt




ekonomikas lokalizācija
minimizēt “pārspīlēto patēriņu”
(conspicious consumption)
boikotēt “mārketinga inovācijas” (atlaižu
kartes, akcijas, “dāvanas” u.tml.)
diendienā kontrolēt sevi, vai mēs nejaucam
šos atšķirīgos jēdzienus “izaugsme”,
“progress”, “attīstība” un “labklājība”.
Atteikties no vispārpieņemtā uzskata, ka
izaugsme un progress vienmēr ir labas
lietas.
Saulgrieži atnesīs gaismu
(No žurnāla “Ieva” 2012. gada 47. numura, 43. lpp.)
Kapitālisms pašlaik ir piesedzies ar
vīģes lapu, un tas, visticamāk,
sabruks, bet, cik ilgā laikā tas
notiks, tas atkarīgs no planētas
iedzīvotājiem, viņu vēlmes un
ticības, ka viņi ir pelnījuši citādas
attiecības darbā, ar līdzcilvēkiem,
ar dabu un ka gatavi dzīvot,
uzvesties citādi, kaut ko citu
saņemt. Melu laikmetam pienācis
gals, bet jauna pasaule būs jāceļ
pašiem.
Agnese Bērziņa