Transcript Ivars Brīvers “Par liberālismu”

Par liberālismu
Ivars Brīvers, Dr.oec., profesors
LEA diskusija
2011. gada 21. oktobrī
Klasiskais liberālisms
Klasiskie liberāļi balstījās uz četriem pieņēmumiem
par cilvēka dabu:
• egoisms
Būdami egoisti, cilvēki vadās no “baudu un sāpju” (pleasure and pain)
principa.
• auksts aprēķins
Lēmumus cilvēki pieņem, balstoties uz aprēķiniem, maksimizējot baudu
un sāpju starpību.
• inertums
Ja nav iespēju palielināt baudu, vai samazināt sāpes, cilvēki kļūst inerti.
Tāpēc motivāciju strādāt var radīt vienīgi lielāks atalgojums, vai
bailes no bada. Augstāka ranga cilvēkiem gan vēl ir papildus
motivācija – ambīcijas.
• sabiedrības “atomisms”
Sabiedrība nav nekas vairāk, kā to veidojošo indivīdu summa. Tas bija
pretrunā ar agrākajiem viedokļiem par sinerģijas efektu sabiedrībā
(līdzīgi, kā tas ir ģimenē).
Klasiskais liberālisms
No iepriekš minētajiem pieņēmumiem izriet jautājums – kā vadīt sabiedrību,
lai tās locekļu darbība saskanētu ar sabiedrības interesēm? Liberāļi
apgalvoja, ka to var izdarīt brīvais tirgus – brīnišķigs mehānisms, kurš
saskaņo katra cilvēka egoistiskajās prioritātes ar sabiedrības interesēm,
un jebkāda ārēja iejaukšanās šajā procesā būs traucējoša.
No klasiskā liberālisma izriet
• privātīpašuma neaizskaramība
• laissez-faire princips – pēc iespējas mazāka iejaukšanās lietu dabiskajā
norisē
Ekonomikā pie klasiskajiem liberāļiem tiek attiecināti Džons Loks, Deivids
Jūms, Edems Smits, Žans Batists Sē, Tomass Maltuss, Deivids Rikardo.
XX gadsimtā klasiskā liberālisma idejas parādās austriešu Ludviga
Mizesa un Fridriha Hajeka, kā arī amerikāņa Miltona Frīdmena darbos.
Tomēr klasiskajā liberālismā būtisks ir morāles faktors, kurš neapstrīdami
nosaka toni sabiedrībā (tipisks piemērs – E.Smita “The Theory of Moral
Sentiments”, 1759).
Klasiskie liberāļi neabsolutizēja savu pieeju, norādot, ka tā ir efektīva tikai
pie noteiktiem nosacījumiem (pilnīgā konkurence, simetriska informācija,
līdzvērtīgas “starta pozīcijas”’), kas atbilst noteiktiem vēsturiskajiem
apstākļiem – kapitālisma agrīnajai stadijai.
Vēsturisko apstākļu maiņa var novest pie ekonomikas paradigmas maiņas.
Kas ir mainījies vēsturiskajos apstākļos mūsdienās,
salīdzinot ar klasisko liberāļu laikiem?
• pilnīgā konkurence vairs nav tipisks tirgus konkurences veids, bet drīzāk
izņēmums
• simetriska informācija (no pircēja un pārdevēja puses) vairs nav tipiska
situācija tirgū, bet drīzāk izņēmums, turklāt “sales approach” pieeja,
balstoties uz pārdošanas tehnoloģijām, ir principā pārveidojusi
patērētāju izturēšanos tirgū
• morāles principi ir degradējušies (vai degradēti)
• ekonomikas izaugsme, kapitāla koncentrācija, finanšu tirgi un
globalizācija, kas bija sabiedrības progresa virzītāji klasisko liberāļu
laikos, mūsdienās virza sabiedrību pretī globālai katastrofai – lūk, tieši
šeit ir nobriedusi ekonomikas paradigmas maiņa
• finanšu kapitāla un nefinanšu (mantiskā) kapitāla nošķiršana, kas
klasiskajiem liberāļiem nešķita būtiska, mūsdienās ir kļuvusi pirmšķirīgi
svarīga, jo spekulatīvās ekonomikas dominance pār reālo ekonomiku ir
novedusi pie principiāli atšķirīgas situācijas, radot arī tirgus mehānisma
darbības būtiskus traucējumus
Neoliberālisms
Neoliberālismam šodienas izpratnē ir maz kopīga ar klasisko
liberālismu. It kā balstoties neoklasiskajā ekonomikas teorijā
(Elferds Māršals, Leons Valrāss), neoliberālisms pēc Bretonvudsas
sistēmas sabrukšanas izveidojās kā starptautiskā finanšu kapitāla
uzkundzēšanās teorētiskā bāze. Dēvējot sevi par mūsdienu
neoklasiķiem, neoliberāļi (piemēram, Čikāgas skola) noliedz arī
keinsiānisma idejas, aicinot pēc iespējas mazināt valsts iejaukšanos
ekonomikas procesos. Tajā pašā laikā neoliberāļi būtībā prasa pat
ļoti stingru iejaukšanos ekonomikā, ja to prasa starptautiskā finanšu
kapitāla intereses.
Morāles un tikumības jēdziens neoliberāļiem pēc būtības neeksistē –
tas tiek uzskatīts par “liekulīgu” un ir aizstāts ar tā dēvētajām
“vispārcilvēciskajām vērtībām”, kuras realitātē izpaužas tik kariķētā
veidā, ka pārspēj Padomju Savienībā pastāvošo liekulību un
melīgumu.
Neoliberālisma izpausme darbībā balstās uz tā saukto “Vašingtonas
konsensu” 1989. gadā.
Vašingtonas konsenss
Jēdzienu “Vašingtonas konsenss” 1989. gadā ieviesa amerikāņu ekonomists
Džons Viljamsons, apkopojot SVF, Pasaules Bankas, ASV Valsts kases
(Treasury Department) nostādnes, kuras tās izvirzīja kā nosacījumus
valstīm, galvenokārt “trešās pasaules” valstīm.
• Fiskālā disciplīna, izvairoties no liela budžeta deficīta procentuāli pret IKP.
• Sabiedrisko labumu samazināšana (it īpaši attiecībā uz visiem pieejamiem
“indiscriminate” sabiedriskajiem labumiem), aizstājot tos ar maksas
pakalpojumiem izglītībā, veselības aizsardzībā, infrastruktūras elementu
izmatošanā u.c..
• Nodokļu reforma, paplašinot nodokļu bāzi un sadalot to iespējami vienmērīgi
uz visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no to ienākumiem.
• Procentu likmes nosaka tirgus, taču vajag, lai reālās likmes būtu pozitīvas.
• Starptautiskās tirdzniecības pilnīga liberalizācija.
• Ieplūstošā ārvalstu kapitāla (ārvalstu investīciju) veicināšana jebkādiem
līdzekļiem
• Valsts uzņēmumu privatizācija.
• Atteikšanās no valsts regulēšanas.
• Īpašuma tiesību tiesiska nodrošināšana, it īpaši attiecībā uz ārvalstu kapitālu
(AMI - Accord multilateral sur l’investissement).
• Kapitāla financializēšana (financialisation) - jebkāds atbalsts iespējai pelnīt
ar finanšu kapitālu, spekulatīvās ekonomikas lomas aizvien lielāks
pieaugums.
Financializācija
Financializācija – spekulatīvas ekonomikas (finanšu tirgu
lomas) pieaugums tautsaimniecības kopumā.
Turpmākās tabulas avoti (apkopoti Wikipedia http://en.wikipedia.org/wiki/Financialization):
•
Equity Markets Trading, Statistical Abstract of the United States.
•
U.S. government securities trading, Statistical Abstract of the United States.
•
Options trading, on exchange, Statistical Abstract of the United States.
•
u.c.
Secinājums
Kā redzams, neoliberālisms patiesībā ir
pseidoliberāls, jo paredz visai būtisku
iejaukšanos ekonomikas procesos, ja tikai
tas ir starptautiskā finanšu kapitāla
interesēs.
Latvijā valdošie politiskie spēki, it īpaši
“labējās latviskās partijas” ir sevišķi centīgi
šo interešu aizstāvji uz latviešu tautas
labklājības un izdzīvošanas rēķina, ko arī
apliecina SVF u.c. uzslavas saviem
rokaspuišiem Latvijā.
Noslēgums (no agrākas diskusijas 2011. gada maijā)
Pašreizējā pasaules ekonomikas kārtība nav ilgtspējīga un agrāk vai vēlāk
tā sabruks.
Pasaulē notiekošie procesi liecina, ka tas var notikt visai drīz.
Starptautiskā finanšu kapitāla vara ir gatava saglabāt esošo kārtību par
katru cenu. Tas var izdoties, izraisot globālu, postošu karu, kas savā
ziņā būtu ekonomikas augsmes problēmas risinājums.
Cits risinājums būtu trešā ceļa izvēle, kas prasa atteikties no dogmas par
ekonomikas izaugsmi kā mērķi un labklājības pamatu. Lai tas notiktu, ir
jānotiek būtiskām izmaiņām cilvēku domāšanā. “We will not be able to
change our set ways if we do not change the way we measure and
represent things, our criteria. That is not an issue only for the experts. It
concerns us all.” N.Sarkozy, January 27, 2010.
Masu saziņas līdzekļi, kurus kontrolē starptautiskā finanšu kapitāla vara,
darīs visu, lai nepieļautu šādas izmaiņas cilvēku domāšanā. Kā tas
notiek, mēs varam vērot gan Latvijā, gan visā pasaulē. Tomēr aizvien
vairāk cilvēku sāk domāt un saprast lietu norisi. Arī atsevišķās valstīs
pie varas reizēm izdodas nonākt cilvēkiem, kas lielākā vai mazākā mērā
pretojas starptautiskā kapitāla diktātam. Šādas valstis tad tiek pakļautas
bargai kritikai un ietekmēšanai, tai skaitā ar militāriem līdzekļiem.