Slide 1

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 2

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 3

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 4

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 5

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 6

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 7

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 8

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 9

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 10

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 11

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 12

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 13

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 14

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 15

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 16

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 17

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 18

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 19

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 20

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 21

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 22

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 23

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 24

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 25

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 26

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.


Slide 27

3.5. Pasaules redzējuma izpausme Ķīnas
tradicionālajā mākslā

Senākie darinājumi (3.-2.gt.p.m.ē.)
Janšao keramika

Bronzas rituālie trauki

Māksla un arhitektūra Ciņu impērijā (3.gs.p.m.ē.)
Pilsētu plānošana

Lielais Ķīnas mūris

Šihuandi terakotas armija

Budisma ietekmētā māksla un arhitektūra
Klinšu tempļi

Pagodas

Budas skulptūras

Apbrīnojamās 15.-17.gs. būves
Debesu templis Pekinā

Aizliegtā pilsēta

Ķīnas tradicionālā glezniecība, kaligrāfija
Ķīnas porcelāns

Janšao keramika
4.-3.gt.p.m.ē.

Īpaši senatnē māksla ir veids, kā cilvēkam
uzturēt kontaktus ar Visumā valdošajiem
dievišķajiem spēkiem Kā uzskatāmu piemēru var
minēt Janšao keramiku (4.-3.gt.p.m.ē.). Raksti,
kas rotā šos traukus, nav vienīgi mākslinieciski
radošā impulsa kaprīze, bet gan simbolos izteikti
priekšstati par Visumā valdošajām enerģijām, to
ritmiem.
Šādus traukus lietoja gan sadzīvē, gan
mirušo kulta ceremonijās, gan citos rituālos, tos
lika kapenēs, izmantoja ziedojumu vākšanai.
Simbolisko zīmju atveidos varam saskatīt
piktogrāfiskā
raksta
aizsākumus.
Trauku
plastiskās formas savus apveidus ieguvušas ar
podnieku ripas palīdzību, tās raksturīgas arī visai
vēlākajai ķīniešu keramikai.

Senie bronzas
izstrādājumi
2.gt.p.m.ē.

Sākot ar 2.gt.p.m.ē. rituāliem domātie
priekšmeti tiek gatavoti no bronzas. Kļūst
daudzveidīgākas to formas (bļodas, krūzes šķīvji,
katliņi). Sarežģīts ģeometrisks un zoomorfs raksts
klāj visu izstrādājuma virsmu. Osiņu, vāciņu, stūru
izliekumos bieži tiek atveidotas dzīvnieku formas
(putni, drakoni, vēršu galvas), kas sevī iemieso
dažādas dabas stihijas, kuras cilvēkam nes veiksmi
un pārticību. Reizēm pats trauks atgādina dzīvnieku.
Šķīvjus, diskus, bronzas spoguļus no vienas vietas
klāj sarežģīts maģisks ornaments.

Pilsētu plānojums

Zemes simboliku atrodam kvadrāta
formās atsevišķu ēku, upuraltāru un pilsētu
mūru plānojumā, bet Debesīm atbilst aplis.
Jau Šanas laikmeta (1766 – 1122.g.p.m.ē.) pilsētbūvniecībā vērojams
regulārs, organizēts plānojums: to veido maģistrāles un to šķērsojošo ielu veidotie
kvartāli ar valdnieku pilīm un tempļiem centrā, bet varenajiem mūra
nocietinājumiem ar vārtiem visās četrās debess pusēs jāpasargā ne tikai no
ienaidniekiem, bet arī no plūdiem. Stingrs, regulārs plānojums raksturo šīs valsts
arhitektūru visā tās pastāvēšanas vēsturē. To nosaka 3. gs.p.m.ē. izstrādātie
arhitektūras kanoni, kas regulē ēku izvietojumu, galveno ielu platumu, pilsētas
nocietinājumu garumu, parādes ēku izvietojumu ar fasādi uz dienvidiem u.c.

Lielais Ķīnas
mūris
3.gs.p.m.ē. -16.gs.

Šī grandiozā būve
pagaidām ir vienīgais cilvēka roku
darinājums uz Zemes, kurš ar
neapbruņotu aci redzams no
kosmosa.
Arhitektūras uzplaukums Senās Ķīnas vēsturē sistās ar Ciņu impērijas valdnieka
Šihuandi aktivitātēm, rūpējoties par savas impērijas aizsardzību un nostiprināšanu. Pēc viņa
iniciatīvas gar valsts ziemeļu un ziemeļrietumu robežu aizsardzības nolūkā tika aizsākta Lielā
Ķīnas mūra celtniecība. Unikālie būvdarbi sākās 221.gadā pirms mūsu ēras, ilga desmit
gadus, un šai pārcilvēciskajā darbā gāja bojā divi miljoni cilvēku. Viņa laikā, izmantojot
milzīgus darbaspēka resursus, mūris tika uzbūvēts 750 km garumā. (Tam laikam fantastiski
apmēri.) 10 m augsts un 5 -8 m plats zemes valnis tika apmūrēts ar ķieģeļiem, pēc katriem
100 metriem slējās sargtornis. Mūris reizē kalpoja arī par ceļu. Celtniecība tika pārtraukta
tikai 16. gs., kad tā kopgarums pārsniedza 4 tūkstošus kilometru. Vēl šodien tā tiek uzskatīta
par pasaules lielāko būvi.

Imperatora
Šiuandi kapeņu
komplekss.

1974.gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja veselu armiju - aptuveni 6000
terakotas karavīru, kuru izmēri pārsniedza cilvēka augumu. Karavīru statujas stāvēja ierindā
pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus. Vairāk nekā 20 gadsimtus
viņi sargāja imperatora kapavietu. Kareivju sejas vaibsti katram individuāli, raksturīgi
reāliem cilvēkiem.
Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs izvietoja stopus, kas uz aizgājēja
miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas.

Terakotas (māla) armija - Imperatora
Šiuandi kapeņu komplekss.

Vēstures liecības stāsta, ka visu mūžu Šihuandi
vajāja bailes no nāves. Pēc viņa rīkojuma vairāk nekā
pusmiljons strādnieku radīja viskrāšņāko mauzoleju Ķīnā

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem
terakota karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas,
šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus,
bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras bija veidotas
no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kāpjas - blīvas.
Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam
piestiprinātas pie ķermeņiem.

Terakotas armija

Budistu klinšu tempļi

Sens budistu
templis (5.-6.gs.)
Budisma reliģiju Ķīnā pavadīja tai atbilstošās arhitektūras un mākslas izpausmes.
Pirmām kārtām gribas minēt klinšu tempļus un klosterus, Runājot par klinšu tempļiem, lielā
mērā jūtams Indijas arhitektūras mākslinieciskuma pārākums, Ķīnā paviršāka šķiet gan ieejas,
gan arī iekštelpas mākslinieciskā apdare.

Pagodas – budisma relikvāriji
Pagodu celtniecībā redzam Ķīnai
raksturīgo konstruktīvo risinājumu. Tās
daudzpakāpju tornis simbolizē garīgās
attīstības posmus ceļā uz apskaidrību.

Lielā Meža zosu pagoda.
Šī 73 metru augstā pagoda tika uzcelta
7. gs. Tan dinastijas valdīšanas laikā.

Budisma tēlniecība

Budisma arhitektūras neatņemama
sastāvdaļa ir tēlniecība. Ķīnas tēlniecībā
galvenais akcents likts uz monumentālismu,
ne tik daudz ķermeņa plastiku un iekšējo
emocionālo apgarotību.
Akmens budas statuja Lešanā Sičuaņ
provincē (Tan dinastija 618-907) – ir viena
no pasaules lielākajām akmens budas
statujām. Tā izcirsta tieši klintī 71 metru
augstumā, plecos tā ir 28 metru plata. Tā
izveidei bija nepieciešami 90 gadi.

Budisma tēlniecība

Pati augstākā pasaulē bronzas
Budas statuja atrodas Ķīnas pilsētā Usi
(Czjansu province). Iespējams, ka drīz
tā kļūs par masveida svētvietu ne tikai
budistiem, bet arī ārzemju tūristiem.
Statuja, kura uzcelta Linšan pakalnā,
Taihu ezera tūrisma zonas tuvumā
paceļas 88 metru augstumā. Tās svars
800 tonnas. Statujas izgatavošanai tās
autoriem bija nepieciešami trīs gadi.

Debesu templis Pekinā 1420. g.

Ciņandaņ
paviljons ir apaļas
formas, tās pamata
diametrs ir 30 metru,
paviljona augstums ir 38
metru, paviljonu nosedz
apaļas formas jumts
veidots no tumši ziliem
dakstiņiem, bet tā centrā
atrodas apzeltīts kupols.
Savienojumi veikti bez
naglām.
Debess templis kalpo lūgšanām par godu Debess Dievam. Tas tika uzbūvēts
pirms vairāk nekā 500 gadiem. Ķīnā imperators tika uzskatīts par Debess dēlu. Izmēra ziņā
Debess templis ir divas reizes lielāks nekā Aizliegtā pilsēta. Centrālo vietu ieņem Ciņandaņ
paviljons (Lūgšanu templis auglīgam gadam).

Aizliegtā
pilsēta
17.gs.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas centrā atrodas “Aizliegtā pilsēta", Gugun muzejs,
bijusī Ķīnas imperatoru rezidence. No četrām pusēm Gugun ieskauj cietokšņa siena, kura
paceļas 10 metru augstumā. Pils kompleksam ir taisnstūra forma ar kopējo platību 101 ha;
tajā atrodamas 9999 lielākas un mazākas telpas. Tā patiesi ir viena no lielākajām
imperatoru pilīm pasaulē! Visas celtnes šeit noklātas ar zeltītu dakstiņu segumu, bet ēku
sienas krāsotas tumši sarkanā krāsā.

Aizliegtā pilsēta
Imperatora Pūķa tronis atradās ne
tikai Augstākās saskaņas zāles, pilsētas
centrā, bet, pēc ķīniešu uzskatiem, - arī visas
pasaules centrā.

Jau pats vārds
norāda uz noslēpumiem un
intrigām, uz imperatoru
grezno galma dzīvi ministru,
konkubīņu un einuhu lokā,
noslēgtībā no ārpasaules,
varenu mūru un vārtu
aizsargā.

Aizliegtā pilsēta

Tradicionālā glezniecība

Tradicionālās glezniecības aizsākumi meklējami jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē.
Ķīnieši atraduši par iespējamu ar otām un tušu gleznot uz zīda auduma.
Pēc tradīcijas gleznojumi tiek izpildīti uz vertikāli vai horizontāli novietota zīda
auduma gabala, kuru pēc aplūkošanas var sarullēt tīstoklī. Tādēļ arī nosaukums - tīstokļu
glezniecība.
Horizontālie tīstokļi bieži vien sastāv no daudzām nelielām ainiņām, kuras
aplūkojamas, pakāpeniski pārtinot tīstokli. Tātad uzmanība tiek pievērsta konkrētai
epizodei.
Vertikālā tīstokļa forma labāk ļauj uztvert kopumu daudzplānu ainā. Skatītājs
ar gleznieciskiem paņēmieniem tiek it kā attālināts no notiekošā, “novietots” augsta kalna
galotnē, no kura vēro gleznas sižetu.

Senākie gleznojumi
Ķīniešu tradicionālā glezniecība “Gohua” (burtiski – valsts gleznas) uz zīda vai
papīra vīstokļiem gan vertikālā, gan horizontālā virzienā sākusies 2. gadu tūkstotī pirms
mūsu ēras. Vecākais gleznu vīstoklis, kas 1949. gadā atrasts arheoloģiskajos izrakumos
Čanšas pilsētas tuvumā, saglabājies no 4. – 3. gadsimta pirms mūsu ēras. Senākajos
darbos dominē reliģisko un sadzīvisko galma norišu tēlojums

“Padomi galmadāmām”

Monohromā tušas glezniecība Tanu
un Sunu periodā

Tanu un Sunu periods (7.-14.gs.) ir
laiks, kad glezniecība visu pārējo mākslu vidū
ieņem vadošo vietu. Reliģisko un sadzīvisko
galma norišu tēlojumu pamazām nomaina
filozofiska rakstura pārdomas par dzīves jēgu,
par cilvēka un dabas attiecībām. No gleznām
pamazām pazūd cilvēku burzma. Putni un
ziedi, cilvēki un lietas, kalni un ūdeņi - tās ir
tēmas, caur kurām mākslinieks šos lielos
jautājumus cenšas risināt.

Glezniecība

Kaligrāfs Van Vejs liek pamatus monohromajai tušas
glezniecībai, atsakoties no krāsainības, kas kā neatņemama
mākslas iezīme valdīja iepriekš, un liek runāt līnijai, otas
pieskāriena intensitātei, akcentu liekot uz sižeta filozofisko
piesātinātību. Miglā tīti kalni un pasaules bezgalība kļūst it kā par
meditācijas objektu, lai skatītājs varētu tuvoties dabas lielajai
patiesībai. Gleznu bieži vien papildina kaligrāfiski uzraksti, kļūstot
par nozīmīgu mākslas sastāvdaļu.

“Kalni un ūdeņi”, “Ziedi un putni”

Čaņbudistu gleznojumi

Cilvēka un dabas vienotība
kā viena no galvenajām tēmām
skatāma arī dzenbudistu
gleznojumos. To īpatnība saistās
ar brīvu imrovizāciju, izjūtām,
kuras pēc ilgstošas
koncentrēšanās dažos otas
vilcienos top pārnestas uz baltas,
raupjas papīra lapas. Parasti
darbs pēc tam vairs netiek
labots.

Kaligrāfija

Ap 2500.g.p.m.ē. Ķīnā attīstās
mākslas nozare kaligrāfija – māksla skaisti
rakstīt. Tā ietekmēja turpmāko ķīniešu
glezniecību. Kaligrāfiskie darbi ir hieroglifi,
kas ar bambusa nūjiņām tušā vai akvarelī ir
skaisti uzzīmēti uz zīda.

Ķīnas porcelāns

Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir
porcelāna dzimtene. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs.
Ražošanas tehnoloģija tika glabāta kā liels noslēpums.
7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās
bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas
podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs
krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens.

Kīnas porcelāns

Pūķa attēls uz
vāzes – valdnieka simbols

Vēlākā periodā porcelāna trauki tika apgleznoti, par dominējošajiem
kļuva augu, ziedu, putnu motīvi.

Ķīnas porcelāns

Šī pagoda būvēta 15.gs.
Ne tikai trauku un greznumpriekšmetu ražošanai tika izmantots
porcelāns, Ķīnas mākslas vēsturē pazīstama pat porcelāna pagoda.