Transcript Prezentācija par Frici Bardu

Fricis Bārda (1880 - 1919)
“Dzīvīte, dzīvīte”
Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos Tevī,
Vējā kā žubīte liepzariņā,
Daudz Tu man solīji, maz tomēr devi,
Vai nav vienalga, ar! Rai-dai-dai-dā!
Dzintara gredzenu solīji saldi
Dziļjūras vārava visskaistākā.
Gredzens un devēja – putas un maldi,
Krastā tik viļņi dej: Rai-dai-dai-dā!
Skumjas un laime kā vītenis vijas,
As’ras krīt biķerī zaļzeltītā.
Dienā vēl krūtīs raud naktsmelodijas,
Dienā, kad jādzied man: Rai-dai-dai-dā!
Krūtīs, kas dzimis, lai krūtīs ar’ miris:
Vieglāk tā glabāt to baltsmiltājā.
Vainagā pēdējais zieds kad būs iris,
Izirs ir vainags pats: Rai-dai-dai-dā!
Pārtrūks un izirs… Un velti sirds taujā,
Brīdi kā rūgto vērst saldākajā.
Sirds mana nerātnā, sirds mana straujā,
Pārtrūksi tomēr reiz! Rai-dai-dai-dā!
Ēvalds Valters un Jānis Paukštello filmā
“Mans draugs nenopietns cilvēks”
Friča Bārdas dzīves dati...
Fricis Bārda dzimis 1880. gada 25. janvārī
Pociema pagasta „Rumbiņos”.
Dzejnieks dzimis un audzis saimnieka
ģimenē. Brālis Antons Bārda (18911981), arī dzejnieks.
Antons Bārda un Paulīna Bārda
Mācījies Pociema pagastskolā (1890- 92),
Umurgas draudzes skolā (1892-95),
Limbažu pilsētas skolā (1895-98). Līdz
piecpadsmit gadu vecumam F. Bārda
gājis ganos. Šajā laikā viņš vairāk
„runājies" ar sauli un mākoņiem, ar vēju
un mežu, nekā ar cilvēkiem. Daba un īpaši
„Rumbiņu” baltie bērzi vēlāk kļuva par viņa
dzejas iemīļotāko motīvu.
Mācījies Valkas skolotāju seminārā Rīgā
(1898-1901). Strādājis par palīgskolotāju
Katlakalna draudzes skolā (1901-05). Šai
laikā parādījās arī viņa pirmā publikācija dzejolis „Raibais pavediens" – laikrakstā
„Rīgas Avīze" 1902. gada 12. novembrī.
1905. gada rudenī F. Bārda
devās uz Tērbatu, lai
studētu filozofiju, taču
revolūcijas dēļ universitāte
tika slēgta.
1906. gada aprīlī F. Bārda kopā ar radinieku T. Lāci
aizbrauca uz Vīni, lai īstenotu sen loloto sapni par
tālāku mācīšanos. Dzejnieks bija brīvklausītājs
Vīnes universitātes Filozofijas fakultātē, taču
materiālie apstākļi bija smagi, dzejnieku mocīja
dažādas slimības, un viņš bija spiests atgriezties
Rīgā. Vīnē dzejnieks guva ieskatu Vakareiropas
mākslā, apjautu par milzīgām kultūras bagātībām
un izveidoja teorētisko pamatu savai mākslai. Liela
loma tajā tiek ierādīta savdabīgam dvēseles
kultam. Visvairāk viņu ietekmējis slavenais
amerikāņu dzejnieks Valts Vitmens ar grāmatu
"Zāļu stiebri".
Pēc atgriešanās no Vīnes viņš strādājis par skolotāju vairākās skolās, t. sk. A.
Ķeniņa reālskolā (1908-1913), lasījis lekcijas par estētiku.
1907. -1908. gadā F. Bārda strādāja vienā no labākajiem tā laika literārajiem
žurnāliem "Stari".
1908. gadā, saņēmis atbildi uz savu "Dzimtenes Vēstnesī" ievietoto
iepazīšanās sludinājumu, Fricis Bārda sāka sarakstīties ar Paulīnu Puskalni.
Viņi sarakstās divus gadus, līdz 1910. gadā
satikās, bet 1915. gadā apprecējās.
Rakstnieku vakaros 1909. gada 5. novembrī un 1910. gada 21. janvārī
F. Bārda nolasīja savu programmatisko apcerējumu „Romantisms kā
mākslas un pasaules uzskata centrālproblēma" , kurā iztirzāja
romantisma pamatprincipus un vēsturisko attīstību.
1911. gadā iznāca Bārdas dzejoļu krājums „Zemes dēls"- viens no latv.
neoromantisma spilgtākajiem darbiem.
1916. gadā F. Bārda sāka strādāt Latvijas
izglītības biedrības vidusskolā Rīgā, bet no
1917. gada oktobra Valmierā, kur
noorganizēja izglītības biedrības vidusskolu
un strādāja par Valmieras apriņķa skolu
inspektoru. 1919. gadā dzejnieks atsāka
darbu Latvijas izglītības biedrības
vidusskolā Rīgā. Bijis arī latviešu valodas un
literatūras docētājs Baltijas tehniskajā
augstskolā.
1919. gada 13. martā F. Bārda aiziet aizsaulē.
Umurgas kapos 1933. gadā atklāts tēlnieka Teodora
Zaļkalna veidots kapa piemineklis F. Bārdam.
"Rumbiņos" darbojas Bārdu dzimtas muzejs.
Friča Bārdas kapa piemineklis „Sērojošā mūza” Umurgā (tēlnieks T.Zaļkalns)
Otrais dzejoļu krājums „Dziesmas un
lūgšanas Dzīvības Kokam" izdots pēc
dzejnieka nāves 1923. gadā.
“Kā linu druva sāka ziedēt”
(Maza zēna stāsts.)
...un
tad iznāca no birzes vējš
ar garu, garu sirmu bārdu.
Un visa lielā garā bārda
pilna maziem ziliem zaķīšiem.
Ak tu pagāns!
Un tad piegāja pie saules
balts ragains mākonis.
Tam nokrita tumšzaļā cepure
mūsu linos.
Un vējš nu skrien to pacelt.
Un aizskrien kā dulls
taisni pa mūsu liniem,
garo sirmo bārdu
gar zemi vilkdams.
Un visi zilie zaķīši
izbira no tās
un palika mūsu linos.
Un nu ir viss tīrums zils .. .
Jā!
“Bukurags”
Oi — oi — oi — briesmīgs gan ir viņš un ļauns
tas vecais, tas lielais, tas ragainais auns!
Nu jau pat Jankam viņš negriež vairs ceļu
un badīties iet pat ar pērnājo teļu—
tas bažibozuks ar milzīgo asti.
Tik šodien gan jaunkungam izgāja prasti.
Pie elkšņiem paēnā avotiņš mazs.
Apkārt tam pienenes zeltojas.
Iet savā ragainā frizūrā
viņš raudzīt tās. Pretim tam avotā
nāk pretim otrs bažibozuks - tāds pats.
O, domā viņš — nu tik būs lieta! Un — bac!
viņš saslējies zveļ tam. Zveļ, cik tik ir jaudas—
bunkš! avotā... Izlec un sprauslā un šķaudās.
“Pusnakts”
Pusnakts, ap mani vientulība glaužas
Tik klusa un tik savādi sveša.
Kad nakts, manī baiga doma jaušas,
Tā nav(a) nakts, tā ir jau,
Tā jau dziļā dusa.
Nav dvēselē ne naida vairs, ne sāpju,
Ne mīla krūtīs, ne naida vairs,
Un ērkšķu vaiņags kādreiz pieri dzēlis,
Tik tīrs un dzidrs es zilā dzidrē kāpju.
“Vecā pirtiņa”
Aiz rudzu stūrīša
pie bērzu birzīša
zaļā pļavmalī
pavēnī
vecā pirtiņa sēd.
Sēd gluži salīkusi
un lietū izmirkusi ar salmu boļeni
un dūmu seģeni
kā melna vecenīte,
kā ubadzīte.
Tai lodziņš viens pats
kā tumša acs.
Bet bezzobu mutē
īss, nozelēts ļuļķīts
drebēdams turas
un kuras . . .
Ak, manu pelēko večulīt!
Uz rudeni tevi jau projām grib dzīt!
Tu sēdot un pīpējot, pīpējot bet sildīt nemaz mūs vairs negribot!
Tad atnākšot jauna - ar cigāriem
un strīpainiem silegļu lindrakiem.
Kad tā sev dūmu seģeni siešot pat circeņi klētī no karstuma diešot . . .
Sestdienas vakars
gurdeni tumst,
vecā pirtiņa
sēd un skumst . . .