Transcript Kārlis Skalbe - dzimtavaloda

Kārlis Skalbe- pasaku
meistars
Biogrāfija

Dzejnieks, prozaiķis. Dzimis kalēja ģimenē Vecpiebalgā, mācījies Vecpiebalgas
draudzes skolā. Strādājis par laukstrādnieku. 1901. gadā ieguvis tautskolotāja
tiesības, strādājis par skolotāju. 1905. gada revolūcijas laikā žurnāla “Kāvi”
redaktors. Pēc tā aizliegšanas emigrējis, dzīvojis Šveicē, Somijā, Norvēģijā.
1909. gadā atgriezies Latvijā. 1911.—13. gadā atradies apcietinājumā. 1.
pasaules kara laikā strādājis dažādās avīzēs. Iestājoties par Latvijas neatkarības
ideju, bijis Latvijas Nacionālās padomes un Tautas padomes loceklis,
Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts. 1920.—1940. gadā
laikraksta “Jaunākās Ziņas” literārās nodaļas vadītājs. 1928.—1935. gadā
daiļliteratūras žurnāla “Piesaule” vadītājs, 1942.—1944. gadā vadījis literāro
žurnālu “Latvju Mēnešraksts”. 1944. gadā emigrējis uz Zviedriju, kur
turpinājis sabiedrisko darbu līdz savai nāvei. 1992. gadā pārapbedīts savās
Vecpiebalgas mājās “Saulrietos”, kur kopš 1984. gada darbojas K.Skalbes
memoriālais muzejs.
Kārļa Skalbes muzejs




K.Skalbes memoriālmuzejs "Saulrieti" ir viens no trim Vecpiebalgas pagasta
muzeju apvienība „Orisāre” muzejiem.
18 gadus (1926-1944) ,,Saulrieti’’ ir Skalbju ģimenes vasaras iemīļotākā atpūtas
vieta.
Dzimtajā novadā, dzimto ,,Incēnu‘’ tuvumā Kārlis Skalbe rod atelpu no
trauksmainās Rīgas dzīves, smeļas iedvesmu literārajai darbībai un veldzē
dvēseli kopš bērnības pazīstamo un iemīlēto ezeru, mežu un pakalnu
harmonijā.
Arī šodien zinātkārs ceļotājs ir mīļi gaidīts viesis latviešu pasaku ķēniņa pilī (
kā māju neparastās arhitektūras un saimnieka oriģinālās daiļrades dēļ dēvējuši
draugi ). Kopš 1987.gada mājā darbojas Kārļa Skalbes memoriālais muzejs, kas
ļauj ielūkoties Skalbju ģimenes tālo vasaru dzīvē, baudīt neatkārtojamu ainavu,
kas paveras no Kārļa, Lizetes un Ilzes Skalbju kapavietas Vaktskalnā un
pietuvoties dzejnieka pasaules redzējuma brīnumam.
Dzeja
---Klusuma meldijas (1941)
---Zāles dvaša (1931)
---Vakara ugunis (1927)
---Pēclaikā (1923)
---Daugavas viļņi (1918)
---Sapņi un teikas (1912)
---Sirds un saule. R.: A.Golts (1911)
---Emigranta dziesmas. R.: D.Zeltiņš (1909)
---Veļu laikā. R.: D.Zeltiņš (1907)
---Zemes dūmos. R.: D.Zeltiņš (1906)
---Kad ābeles zied (1904)
---Cietumnieka sapņi (1902)
---Pie jūras (1898)
Pasakas
---Ziemas pasakas. R.: Valters un Rapa (2007)
---Garā pupa (1937)
---Muļķa laime (1932)
---Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas (1924)
---Ziemas pasakas (1913)
---Pazemīgās dvēseles. Pēterburga: A.Gulbis (1911)
---Ezerieša meita. R.: D.Zeltiņš (1907)
---Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties (1904)
Publicistika
---Mazās piezīmes (1920)
Kārlis Skalbe


Kārlis Skalbe (dzimis 1879. gadā, miris 1945. gadā) bija latviešu dzejnieks un
prozaiķis.
Skalbe ir dzimis kalēja ģimenē Vecpiebalgā, mācījies Vecpiebalgas draudzes
skolā. Strādājis par laukstrādnieku. 1901. gadā ieguvis tautskolotāja tiesības,
strādājis par skolotāju. 1905. gada revolūcijas laikā žurnāla Kāvi redaktors. Pēc
tā aizliegšanas emigrējis, dzīvojis Šveicē, Somijā un Norvēģijā. 1909. gadā
atgriezies Latvijā. 1911.—13. gadā atradies apcietinājumā. 1. pasaules kara
laikā strādājis dažādās avīzēs. Iestājoties par Latvijas neatkarības ideju, bijis un
Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts.
1920.—1940. gadā laikraksta Jaunākās Ziņas literārās nodaļas vadītājs. 1928.—
1935. gadā daiļliteratūras žurnāla Piesaule vadītājs, 1942.—1944. gadā vadījis
literāro žurnālu Latvju Mēnešraksts. 1944. gadā emigrējis uz Zviedriju, kur
turpinājis sabiedrisko darbu līdz savai nāvei. 1992. gadā pārapbedīts
Vecpiebalgas mājās Saulrietos, kur kopš 1984. gada darbojas K.Skalbes
memoriālais muzejs. [1]
K.Skalbes pasaku grāmatas
“ Pasakas” 1979.gada
izdevuma vāka noformējums;
mākslinieks Andris Lamsters
K.Skalbes pasaku grāmatas “
Pasaka par vērdiņu” 1991.gada
izdevuma vāka noformējums;
mākslinieks Maigonis Osis
K.Skalbes pasaku
grāmatas
“ Manu bērnības dienu
mēnesis un citas
pasakas”
1992.gada izdevuma
vāka noformējums;
mākslinieks Gunārs
Krollis
K.Skalbes pasaku grāmatas “ Pasaka
par vara vīru un citas “ 1991. gada
izdevuma vāka noformējums;
mākslinieks I. Zeberiņš
Kaķīša dzirnaviņas
Ei ķēniņ, es nepieminu ļaunu. Šie mazie ļaudis ir tik ziņkārīgi. Viņi vēl nezin, kā
sāp. Viņi grib redzēt sāpes un priecājas, ka kaķis mokās. Gan dzīve ievainos viņu
jaunās dvēseles un tie zinās, kā sāp.
Milzis
Ne vienu silu vien viņš nolīda, ārdīdamies aiz spēka un saduguma, ne vienam laukam vien viņš
pirmais izpurināja zemi, raudams kokus ar saknēm. Bet to viņš darīja tikai aiz mokām, tāpēc
ka neatrada vairs sev īstās vietas. Tā galā viņš bij gluži nobeidzies. Viņa spēki sāka zust. Un,
kad viņš reiz izgāja tukšā, neauglīgā smilšu klajumā, tad viņam gribējās zemes, zemes kas
auglīga gulēja tur zem smiltīm un slēpa sevī jaunus kokus un puķes. Viņš nometās zemē un
kāri sāka raust sev smiltis uz kakla un pleciem. Un brīnums: zeme atdeva viņam zudušo spēku.
Jo dziļāk viņš rakās, jo stiprāks viņš tapa. Pret vakaru milzis nebija vairs redzams. Bij tikai
kalns, kurš kustējās un auga kā milzīgs kurmja cēlums. Tas auga arvien lielāks, un tad vairs
nevarēja manīt, ka viņš kustas. Drīz pa kalna virsu sāka lidot un knist vēja izmesti dīgļi un
sēklas. Un pēc gadiem tur auga mežs. Putni sēdēja zaros un dziedāja, lapsas raka sev siltas alas;
bet milzis gulēja tur dziļi apakšā un klausījās atkal, kā skan rūķu laktas un ēzes elso un dūc. Un
viņam bij tik labi, ka viņš baidījās elpot, lai nesatricinātu putnu olas ligzdās un neizbiedētu
samīlējušos, kuri sēdēja tur, augšā zem kāda kupla koka. Milzis aizturēja elpu, un kā maigs
vilnis zem krūtīm viņam apstājās laime. Viņā turējās viss kalna svars.
Pasaka par vērdiņu
Ja man būtu zelta gabals tik liels kā tu, es gan zinu, ko darītu. Es uzceltu savai mātei
siltu priežu istabiņu ar sarkanu skursteni uz jumta. Tad pa vakariem viņai nebūtu
jāsēd tumsā. Tur vara lukturos degtu augstas baltas sveces kā mācītāja mājā un nekad
netrūktu sāls un maizes.
He, tu gan domāji, ka tu biji kungs? He, he, he, kungs biju es, tu – mazgāji man
muguru. Es zinu, Ansi, tu sapņoji reiz par lielu un laimīgu dzīvi, bet ko tu darīji? Ko
tu darīji? Visu mūžu tu berzi nabaga velniņu. Tu gribēji būt kungs, bet biji un paliki
tikai pirtnieks, pirtnieks!