Transcript Valoda kā identitāte

„Valoda kā identitāte”
Dr. habil. phil., profesore Maija Kūle
Latvijas Universitāte
• Pirmais identifikācijas līmenis: valoda-tauta
(Humbolta, romantiķu mācība, jaunlatvieši)
• Otrais līmenis: valoda – subjektivitāte, dzīvespasaules
aina, subjektīvās identitātes (hermeneitika,
eksistences filosofija)
• Trešais līmenis: valoda – kultūras nozīmju kopa,
simboliskā pasaule, kultūras identitātes (Kasīrers,
post-strukturālisms)
• Ceturtais līmenis: valoda-nācija (sociāli politiskais
līmenis, lokālais un globālais)
Komunikācijas un informācijas veidotāja, nesēja,
interpretētāja, identitātes veidotāja ir valoda.
L.Vitgenšteins: manas valodas robežas ir manas
pasaules robežas...
Vai valoda (šajā gadījumā nav runa tikai par
konkrētu nacionālo valodu, bet valoda vispār)
var izturēt to slodzi, kas tai mūsdienās ir uzlikta?
Valodu jautājums tiek politizēts, ideoloģizēts,
taču līdz ar politikas klātbūtni nacionālā valoda
tiek arī sargāta, tai tiek dots valstisks atbalsts
Latvijā.
• Vācu hermeneitiķis H.G.Gadamers raksta, ka valoda tagad
ieņem tādu pašu centrālo vietu dzīvē, kādu pirms pusotra
gadsimta ieņēma domāšana,
• bet vācu filosofijā - domāšana, kas domā pati sevi.
• 20. gs. Rietumu kultūrā ir pagājis kā valodas filosofijas
gadsimts - visi lielākie virzieni ir pievērsušies valodai un tieši
valodai.
• Valoda ir cilvēka, vēstures, eksistences izteiksme, identitātes
pamats.
• Cilvēks ir savas valodas varā, vārds it kā saplūst ar
lietām, esamību vispār. Valodai ir daudz lielāka vara
pār mums nekā liekas. Mūsdienu filosofija parāda, kā
valoda "izvēlas" mūs par savas norises izteicējiem.
• Savā ziņā varētu teikt, ka nevis valoda ir līdzeklis
mums, bet mēs - līdzeklis mainīgajai, nenoteiktajai
valodai. Valoda nosaka pasaules ainu, ietekmē
domāšanas norises, stimulē vai traucē saziņu, veido
saprašanās procesu.
• Rolāns Barts raksta: "Tā (valoda) nevar tikt uzskatīta par
vienkāršu, dekoratīvu domas instrumentu. Cilvēks neeksistē
pirms valodas ne filoğenētiski (sugas rašanās nozīmē), ne
ontoğenētiski (kā atsevišķs indivīds).
• Mēs nekad nesasniedzam tādu stāvokli, kurā cilvēks būtu
šķirts no valodas, ko tad viņš izstrādātu, lai "izteiktu", kas ar
viņu notiek. Valoda ir identitāte: gan personiskā, gan sociālā
līmenī.
• Valoda iemāca definēt cilvēku, nevis otrādi." Tāpēc viss tas,
kas notiek ar valodu, ir spogulis kultūrā tam, kas notiek ar
pašu cilvēku. R. Barts "Rakstīt"- nepārejošs darbības vārds?- Uz kurieni, literatūras
teorija. Rīga: LU Svešvalodu fakultāte., 1995, 182.-183.lpp.
• Heidegers raksta: "..valoda nav vienīgi - un nekādā ziņā
pirmām kārtām - skanoša un rakstiska izpausme kaut kā
paziņošanai. Valoda ne tikai vārdos un teikumos paziņo visu
acīmredzamo un paslēpto kā šādā vai tādā veidā domātu, bet
pirmoreiz ienes esošo kā kādu konkrētu esošo atvērumā.
• Valodai pirmoreiz nosaucot esošo, ar šo nosaukšanu tas tiek
pie vārda un parādīšanās. No šejienes šì nosaukšana izsauc
esošo uz tā esamību.
• Šāda sacīšana ir gaismojuma uzmetums, kurâ tiek pasacīts,
kas būs esošais, ienākot atvērumā. [..] Katra valoda ir šādas
teikšanas notikums, kurā kādai tautai vēsturiski uzplaukst tās
pasaule..."
•
M. Heidegers. Mākslasdarba sākotne. - Malkasceļi. Rīga: Intelekts, 2000, 49.lpp.
• Atbildība par valodu
• Valoda, kas nes patiesību, filosofa acīm raugoties, ir pēc savas
būtības cita valoda, nekā valoda, kas veido ātrlaika saskarsmi.
Mainās ne tikai valodas formas, bet arī saturs, ritms, stils un
saistība ar prāta norisēm.
• Patiesības diskursā nemētājas ar vārdiem, tur dzīvo tā, it kā
pateikto vajadzētu akmenī iecirst. Iedomājieties, cik grūti ir
atrast pāris īstos vārdus trağiskā, eksistenciālā situācijā: nāves
priekšā, tad, kad vārdu trūkst un par tiem jānes maksimāla
atbildība.
• Modernitātes laikmetā teikt, teikto pavairot un rakstīt ir
vieglāk par vieglu, tāpēc runas plūdi nav apturami.
• 1973.g. Rolans Barts sarakstīja nelielu eseju
"Valodu karš". Valoda – nav runa par kādu
nacionālo valodu, bet par principu – ir
sadalīts, daudzveidīgs fenomens.
• Valodai ir plurālistiska iedaba. Valodu “karš”
Barta izpratnē nenozīmē valodas runātāju
sadursmi, bet gan sociolektu sadursmi.
Valodas pozicionē sevi attiecībā pret varu.
• Viena veida valodas var saukt par enkrātiskām (kratos – vara), jo tās tiek
izstrādātas valstisko, sociālo un ideoloģisko
mehānismu ietvaros.
Cita veida valodas veidojas kā a-krātiskas (nevaras jeb pret-varas) valodas, kas vēršas pret
pirmajām vai norobežojoties mēģina nostāties
ārpus tām.
• Enkrātiskās valodas ir izplūdušas, neprecīzas, it kā
pierasti "dabiskas", jo tās ir masu kultūras valodas –
prese, radio, TV, sadzīves valodas, doksa - ikdienas
domāšanas līmenis. Tās ir gan ļoti pieejamas, visur
sastopamas, gan arī triumfējošas, pielīpošas; tādas,
kas cenšas iespiesties prātā.
• A-krātiskās valodas, kas norobežojas no ikdienišķās
apziņas līmeņa, ir paradoksālas un jaunrades pilnas.
Tās balstās, kā saka Barts, uz domāšanu, nevis uz
ideoloģiju. Lielā mērā tās izstrādā un lieto
intelektuāļi, nevis politiķi.
• Valodā “vara un verdzība” ir kopā. Valodai ir tieksme
uz stereotipiem, jo katrā zīmē iekšā guļ briesmonis,
ko sauc par stereotipu. Spožais apmāns, ko spēj
valoda, lai censtos izrauties no varas dimensijas, ir
literatūra – neangažēta, cilvēciska literatūra.
•
Valodas enkrātiskā darbība nereti pārvēršas par
piespiedu ļaunu darbību. Pasaule ir pilna ar vārdiem,
kam nav nekādas dziļākas nozīmes, kas kalpo tikai par
varaskāres simboliem.
• Mišels FUKO: Vara īstenojas caur indivīdu,
kuru tā ir radījusi. Indivīda identitātes tapšana
ir kā viņa varas – mikrovaras, biovaras, valodas
varas tapšana.
• Vara ir īpašs indivīdu attiecību veids. Varas
atšķirīgā iezīme ir tā, ka daži cilvēki var pilnīgi
noteikt citu cilvēku situāciju, Savažots vai
samīdīts cilvēks ir padevīgs spēkam, kas stāv
viņam pāri, bet ne varai.
•
Mišels Fuko. Patiesība, vara, patība. Rīga:Spektrs, 1995, 44. lpp.
• Šo pieradumu – pasaules ainu - pirmām
kārtām nes valoda, kas veido identitāti.
Uzvarēt varu ar kritikas, atmaskošanas
palīdzību cer daudzi politiskie vadoņi un
sociālie teorētiķi.
• Taču jautājums ir dziļāks - par kādas noteiktas
racionalitātes formas klātbūtni ir runa šajā
kritikā? Sabiedrības kādas daļas pretestība
indivīdam un viņa interesēm ir bīstamāka nekā
indivīdu pretestība kopībai un tās vajadzībām.
• Valoda piedalās cīņā par varu. Kā raksta Rolans Barts, kad
realitāte piesūcas ar asinīm, tad valoda bieži vien nostājas
nodevēja lomā un spēj izteikties tikai pompozi un teatrāli,
sekmējot jaunu noziegumu. Visas revolūcijas teorijas allaž ir
runājušas svinīgi un divdomīgi. Raksturīgi, ka tās runājot
cenšas attaisnot sevi.
•
Ārēja runas skaidrība vieš aizdomas tad, kad valoda ir
politizēta, pakļauta cīņai par varu. Barts domā, ka tiklīdz
valoda pāriet runā, teiktajā citam, tā tūlīt nonāk varas kalpībā.
Neizbēgami rodas divi poli: autoritārs apliecinājums un pūļa
instinkts, kas grib visu atkārtot.
• Valoda ir dzīves pasaule – katra no mums
identitāte gan personīgā, gan nācijas, gan
mūsdienīguma – pasaules ainas - līmenī
• Jāveido šī dzīves pasaule kā brīva un atbildīga,
tad skaidrai domai piebiedrosies skaidra,
dzīva, attīstībā esošu un nācijas dzīvīgumu
apliecinoša valoda
• Latviešu valodas kā LR valsts valodas statuss
nav apšaubāms!