Transcript 8.4. Romantiskā pasaules redzējuma atbalsis 19.gs. literatūrā un mākslā I. Romantisma jēdziena izpratne Romantisma definīcija Romantisma raksturojums Agaismotāji un romantiķi II.

8.4. Romantiskā pasaules redzējuma atbalsis
19.gs. literatūrā un mākslā
I. Romantisma jēdziena izpratne
Romantisma definīcija
Romantisma raksturojums
Agaismotāji un romantiķi
II. Romantisma izpausmes literatūrā
Ievads
Hanss Kristiāns
Andersens
Novāliss
Brāļi Grimmi
Džordžs Bairons
Viktors Igo
III. Romantisma izpausmes tēlotājā mākslā
Romantisms tēlotājā mākslā
K. Dāvids Fridrihs
Ežēns Delakruā
Viljams Bleiks
Teodors Žeriko
IV. Romantisms mūzikā
Tendences mūzikā
Nikolo Paganīni
Izcilākie komponisti
V. Romantisms dārzu arhitektūrā
I. Romantisma
jēdziena izpratne
Romantisma definīcija
Romantisma raksturojums
Agaismotāji un romantiķi
Romantisma raksturojums
Romantiķis
cilvēks, kam maz interesē reālā īstenība, bet kurš daudz sapņo, ilgojas un fantazē.
Romantiķu galvenais mērķis
apgūt pašam sevi, savu iekšējo pasauli.
Romantisma mākslā raksturīgs
garīgā vientuļnieka tēls.
Romantiķi nepieņem”, noraida
ikdienišķi ierasto, tuvo, šodienu, saprātīgo, praktisko, lietišķo, izzināto un
izskaidroto, vajadzīgo, kā arī sauso, viendimensionālo, banālo, prozaisko, visu
sastingušo un dogmatisko, vispārpieņemtās normas un visdažādāko normalitāti”,
ko kultivēja akadēmiskā māksla.
Romantiskā dzīves telpas uztvere
saistās ar arhaisko, seno, dvēseliski jūtīgo, omulīgo, jūsmīgo, aizrautīgo, iztēloto,
brīnišķo, poētisko, kā arī fantastisko, pārspīlēto, iracionālo, ideālo, utopisko, no
īstenības tālo ilgu pasauli, tālumu, neparasto, tumšo un netveramo
Apgaismotāju un romantiķu nostādņu atšķirība
Apgaismotāju nostādnes
Romantiķu nostādnes
Visums. Akceptēja
mehānistisko pasaules
skaidrojumu.
Visums. Nosodīja mehānisko pasaules
skaidrojumu. Pasaule tiem bija kā vienots
organisms, gara un matērijas sintēze.
Daba bija pieredzes,
novērojumu un tehnisko
manipulāciju objekts.
Daba. Romantiķiem daba drīzāk bija būtne, ar ko
cilvēka dvēsele alka saplūst, pārvarot šķēršļus.
Prāts. Apgaismotāji cilvēkā
visaugstāk vērtēja prātu, ar kura
palīdzību varēja izprast un
pakļaut dabas likumus
Prāts. Nicināja prāta absolutizēšanu. Romantismā
fantāzija un jūtu dziļums saradojās ar prātu: nekad
vēl vēsturē nebija pastāvējusi tik fantāzijas pilna
domāšana un tāda intelektuālas fantazēšanas
spēja kā šajā laikmetā.
Antīkā pasaule. Apelēja pie
antīkās domas tādā mērā, kādā
tā deva pamatu tālākajiem
zinātniskajiem pētījumiem un
teorētiskajām konstrukcijām.
Antīkā pasaule. Tiem antīkā kultūra bija
olimpisko dievu un varoņu dzīva klātbūtne. Viņus
interesēja nevis patiesā, bet pašu izdomātā Senā
Grieķija un Roma. Antīko drupu attēlojumi
romantiķu darbos simbolizēja bezgalīgo laika
tecējumu, demonstrēja nostalģiju par
aizgājušajiem laikiem.
II. Romantisma
izpausmes
literatūrā
Ievads
Novāliss
Brāļi Grimmi
Hanss Kristiāns Andersens
Džordžs Bairons
Viktors Igo
Kā romantiķu izteikumi raksturo viņu pasaules
skatījumu?
Zinātne ir tikai viena puse. Otra ir ticība. (Novāliss)
Kas ir romantisms? Romantisms ir pasaules uztveres veids, nevis sižetu
izvēle. To nevar iegūt nekur citur kā tikai savā iekšējā pasaulē. (Š. Bodlērs)
Mūsos vai arī nekur citur ir mūžība ar tās pasaulēm, pagātni un nākotni. Mēs
sapratīsim pasauli, ja saprotam paši sevi, jo tās ir savstarpēji integrētas
puses.
Mēs nezinām mūsu gara dziļumu. Uz iekšieni iet noslēpumainais ceļš.
(Novāliss)
Māksla nav reālās īstenības attēlošana, bet ideālās patiesības meklējums.
(Ž. Sanda)
Novērtē romantisma elementus
šai Raiņa dzejolī
Rainis. Kalnā kāpējs
. . . Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc
gada,
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs.
Tad zudīs arī tie, - un kalnu tālos
Bez gala klusums sirdi tevim žņaugs;
Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs:
Visapkārt tevi ledains vairogs segs,
Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.
Romantiskās literatūras iezīmes
Poēziju romantiķi uzskatīja par visu mākslu mākslu, dzejā pirmām kārtām uzsvēra
emocionālo pārdzīvojumu.
Viena no romantisma galvenajām īpašībām bija vēlme radīt vispārinātus simboliskus
tēlus. Daudzi romantiķu radītie tēli iespiedās vairāku paaudžu atmiņā: Bairona Kains,
Manfreds, Korsārs, Igo Kvazimodo.
19.gs.30.-40. gados radās romantiskais sociālais romāns (Ž. Sanda, V.Igo), kas sociālās
pretrunas, ciešanas, plebeju lepnumu tiecās ietvert vispārinātos tēlos.
Romantiķiem ideāls bija kaut kas skaists un pilnīgs, taču viņiem tas bija arī
noslēpumains, absolūts, miglains, ar prātu neaptverams un nesasniedzams. Turpretim
īstenība viņiem bija konkrēta, zemiska, piezemēta, neglīta un pārejoša, kas pelnījusi
tikai noliegumu.
Romantisma literatūrā tradicionālo “veselo cilvēku ”nomainīja “idealizēts atsvešinātais
varonis, vientuļš sapņotājs, neatzīts mākslinieks, vīlies ceļotājs, izmisis dumpinieks,
nihilists.
Romantiskajā dumpī vienmēr saglabājās harmonijas alkas, tiekšanās nodibināt
attiecības ar pasauli un tās veselumu.
Īpaši pievilcīga forma romantiskajām fantāzijām bija pasaka. Brāļi Grimmi piedāvāja
savu pasaku vākumu kā nākušu no tautas mutes.
Novāliss.
(1772-1801)
Vistalantīgākais No
agrīnajiem vācu romantiķiem.
“Zilajos debesu ūdeņos,
milzīgajās pasaules smadzenēs,
elpo dzīves dvēsele. Elpo
dzirkstošais, mūžīgi dusošais
akmens, apzinīgais stāds,
mežonīgais, degošais, staltais
dzīvnieks un, par visām lietām,
elpo šīs zemes svešinieks - cilvēks
ar saprāta pilnām acīm un cieti
slēgtām, toņu bagātām lūpām.”
(Himnas naktij)
Novāliss
Dievs. Mīlestība. Nāve.
Novālisam nakts un
noslēpumu pasaule ir dvēseļu un
mīlestības glabātāja. Dievs ir
mīlestība, augstākā realitāte,
aizmūžības visa pamats. Mīlestības
teorija ir visaugstākā zinātne, un ar
mīlestību sirdī mēs tuvojamies
pilnībai, jo mīlestība ir pasaules
evolūcijas augstākais punkts,
vispasaules āmen! Visjaukākā
mīlestība ir nāvē, jo mīlošiem nāve ir
jauna kāzu nakts, brīnišķīgu mistēriju
noslēpums, saka Novāliss
,,Fragmentos”.
Novāliss
Zilā ilgu puķe
Sava nepabeigtā romāna “Henrihs fon
Ofterdingens” galvenajam varonim lika meklēt sapnī
skatīto zilo ilgu puķi, tiekties pēc tās visiem savas
dvēseles spēkiem. Sarunā ar tēvu, kurš jaunekļa sapņus
uzskata par tukšiem un neauglīgiem, Henrihs izsaka
savu un reizē arī visiem romantiķiem raksturīgo viedokli:
“Man šķiet, ka sapņi ir mūsu bruņas pret dzīves
vienmuļību un parastību, vieta, kur saistītajai fantāzijai
atpūsties brīvībā, kur visas mūža ainas sajaucas kopā un
pieaugušā cienīgo nopietnību pārtrauc līksma bērnu
rotaļa. Bez sapņiem mēs noteikti ātrāk novecotu, un
tāpēc, ja arī sapnis mums netiek pasniegts tiešai no
debesīm, to tomēr var uzskatīt par dievišķu velti, par
laipnu pavadoni svētceļojumā.” Tā runādams, viņš atsauc
atmiņā tēva jaunekļa gadu sapni, kurā arī viņam kādu
mirkli kā dievišķa svētība atvērusies un uzsmaržojusi zilā
ilgu puķe.
Brāļi Grimmi
Pats lielākais Brāļu
Grimmu nopelns ir vācu pasaku un
teiku vākšana un apdare,
saglabājot teicēju izteiksmes un
valodas savdabību un
autentiskumu.
Ap 1806. gadu viņi sāka
pierakstīt tautas pasakas, kuras
vāca ceļojot pa Vāczemi.
Kopā ar brāļiem Grimmiem vari uzmodināt Ērkšķrozīti no simtgadīgā
miega, izglābt Sarkangalvīti un septiņus kazlēnus no ļaunā vilka, izvest Ansīti un
Grietiņu no dziļā meža, palīdzēt māsai nopīt nātru kreklus, lai atbrīvotu septiņus
brāļus, priecāties par darbīgo Pelnrušķīti, paceļot kopā ar Brēmenes
muzikantiem un paveikt vēl citus labus darbus.
Brāļi Grimmi par pasaku nozīmību
Brāļi Grimmi uzskatīja, ka ir pienācis laiks uzsākt
seno tautas pasaku saglabāšanu, lai tās neizzustu no
tautas atmiņas bez pēdām.
Tām jāpaliek un jādzīvo, tās nedrīkst iznīkt, kā
dzirkstele akā vai rasa karstajā rīta saulē.” Brāļi gan teicās
pierakstīt pasakas tieši tā, kā tās dzirdējuši, taču pastāv
uzskats, ka viņi tās pārrakstījuši, padarot garākas un
interesantākas lasītājiem.
Kas tad ir īstenībā pasaka? Brāļi sacīja, ka
pasaku poēzija rodas no tā paša mūžīgā avota, kurš ar
savu rasas dvesmu spēj pārklāt visu dzīvo, pat vissīkākais
piliens uz nelielas lapiņas kokā var mirguļot visās
varavīksnes krāsās un starot rītausmā.
Sava pasaku krājuma priekšvārdu viņi nobeidz ar
šādiem vārdiem: „Mēs nododam šo grāmatu labvēlīgās
rokās, domājot par to lielo un maģisko spēku, kas
caurstrāvo pasakas.”
Hanss Kristiāns
Andersens
Dāņu pasaku autors
pirmo darbu publicēja 1822.gadā.
Pirmo pasaku krājumu izdeva
1835.gadā bez lieliem
panākumiem, tomēr laika gaitā
Andersena pasaku popularitāte
aizvien pieauga, un 1875. gadā,
kad Andersens mira, viņš bija
starptautiski atzīts autors.
Populārākās pasakas
Īkstīte
Mazā nāriņa
Meža gulbji
Neglītais pīlēns
Nelokāmais alvas zaldātiņš
Sniega karaliene
Šķiltavas
Princese uz zirņa
Vai pazīsti šos Andersena pasaku varoņus?
Īkstīte
Meža gulbji
Mazā nāriņa
Neglītais pīlēns
Alvas zaldātiņš
Sniega karaliene
Džordžs Gordons Bairons
(1788 – 1824)
Viena no izcilākajām personībām ne
tikai Anglijas, bet visas Eiropas romantisma
literatūrā. Viņš bija spilgtākais 19. gadsimta
romantiķis, kurš arī ietekmējis visu turpmāko
trīsdesmito un četrdesmito gadu Eiropas
literatūru. Izveidojās pat īpašs strāvojums
(baironisms), kurā izpaudās Bairona daiļradei
raksturīgās iezīmes – indivīda un sabiedrības
konflikts, dumpīgums, brīvības mīlestība,
vēlme un apņēmība cīnīties visu apspiesto
labā.
Bairona varonis parasti ir vienpatnis, kas pats saviem spēkiem cenšas
pacelties pāri ikdienišķajam pūlim un tā zemajai morālei, lai titāniskā spēkā, spītējot
tumsībai, nobīdītu malā jebkurus šķēršļus, kas traucē realizēt savas personības
brīvību. Tādi ir viņa izcilo poēmu “Čailda Harolda svētceļojums”, “Manfrēds” ,
“Kains”, “Korsārs” varoņi.
Viktors Igo
(1802. -1885.)
Viktors Igo ir izcilākais un ietekmīgākais 19.
gs. Franču romantisma rakstnieks.
Viņa pazīstamākie darbi ir romāni
"Parīzes Dievmātes katedrāle" , "Nožēlojamie" ,
"Cilvēks, kas smejas"
III. Romantisma
izpausmes tēlotājā
mākslā
Romantisms tēlotājā mākslā
Ežēns Delakruā
Kaspars Dāvids Fridrihs
Viljams Bleiks
Teodors Žeriko
Romantisms tēlotājā mākslā
Pie romantiķiem pieskaitīja tos māksliniekus, kas sarāva saites ar akadēmisko
mākslu un pretstatīja zīmējumam krāsu, statiskumam – dinamiku, absolūtā
skaistuma attēlošanai – eksotismu, antīkās mitoloģijas sižetiem – viduslaiku un
literāros sižetus.
Krāsas romantiķi uztvēra nevis kā reālās pasaules krāsainības atveidojumu, bet
gan kā gara izpausmes formu.
Romantiķi mākslā apzināti pastiprināja kontrastus, deformēja veidolus, pārkāpjot
ikdienas ticamības robežas.
Dzīve un nāve bija pamatā romantiskās tēlotājmākslas koncepcijai.
Romantisma mākslinieki daudz nodarbojās ar literārajām ilustrācijām Dantes,Te
augstākais punkts bija V.Bleika darbi Šekspīra un citu autoru darbiem.
Ežēns Delakruā
1798-1863
Gleznotājs, grafiķis, viena no
spilgtākajā figūrām franču romantismā.
Viņa darbi pārsteidza
laikabiedrus ar tēlu varenību un
temperamenta dedzību.
1830.g. Revolūcijas iespaidā
Delakruā radīja gleznu “Brīvība uz
barikādēm”, kurā barikāžu aizstāvju
vidū viņš attēloja arī sevi.
Mākslinieku piesaistīja garā
stipri varoņi, dramatiski notikumi un
neordināras situācijas.
Viņu iespaidoja ne tikai
vēsture, bet arī literatūra. (Dantes,
Šekspīra, Skota un Bairona darbi).
Pašportrets.
1837
Krāsai bija dominējošā loma
Delakruā māksliniecisko izteiksmes
līdzekļu vidū.
Delakruā.
Brīvība uz barikādēm
1830.g. Revolūcijas iespaidā Delakruā radīja gleznu “Brīvība uz
barikādēm”, kurā barikāžu aizstāvju vidū viņš attēloja arī sevi.
Viņu iespaidoja ne tikai vēsture, bet arī
literatūra: Dantes, Šekspīra, Skota un
Bairona darbi.
Kuru autoru daiļdarbi kalpojuši par
ierosmi šo darbu radīšanā?
E. Delakruā. Dantes laiva
E. Delakruā. Hamlets un Horācijs
kapsētā
Mākslinieku piesaistīja garā stipri
varoņi, dramatiski notikumi un
neordināras situācijas
19.gs. Mākslinieki bieži sāka apmeklēt
valstis, kuras nebija skārusi laikmetīgā
civilizācija. Pēc tam, kad Francija bija
iekarojusi Alžīru, karalis Luijs Filips
1832.g. Delakruā kā vēsturisko tēmu
gleznotāju iekļāva Francijas sūtniecības
sastāvā un lika viņam doties uz Maroku.
Delakruā. Hiosas slaktiņš.
Delakruā. Alžīras sievietes.
Kaspars Dāvids Fridrihs
1774-1840
Vācu ainavu mākslinieks. Darbos
dominējošie kalnu un jūras motīvi.
Frīdriha darbos krucifiksa tēma, gotisko
katedrāļu drupas, pamestie klosteri un abatijas
ieguva jaunu, romantisku noskaņu
Bieži mākslinieks priekšplānā novietoja
cilvēku figūras, kas poētiskā klusumā raugās
tālēs, tādējādi orientējot skatītāju uz telpas
bezgalību.
Viņš principiāli noliedza dabas
atdarināšanu. Glezniecības uzdevums ir atklāt
dabas apgarotību, padarīt ar uzskatāmām tās
saites, kas pastāv starp pasaules garu un
atsevišķa cilvēka dvēseli.
Zīmīgi, ka cilvēki viņa darbos vienmēr ir
pavērsti ar muguru pret skatītāju. Ar to
mākslinieks uzsver, ka viņu interesē nevis ārējais
veidols, bet iekšējais cilvēka gara stāvoklis.
Kaspars Dāvids
Fridrihs
Darbos
dominējošie
kalnu un jūras
motīvi
Ledus jūra (Sadragātās cerības) 1824
Rīts kalnos
Kaspars Dāvids Fridrihs
Frīdriha darbos krucifiksa tēma,
gotisko katedrāļu drupas, pamestie klosteri un
abatijas ieguva jaunu, romantisku noskaņu
K.D. Fridrihs. Krusts kalnos
K.D. Frīdrihs. Abatija Eihvaldē
(1809-1810)
K.D.Frīdrihs
Bieži mākslinieks priekšplānā
novietoja cilvēku figūras, kas poētiskā
klusumā raugās tālēs, tādējādi orientējot
skatītāju uz telpas bezgalību.
Zīmīgi, ka cilvēki viņa darbos
vienmēr ir pavērsti ar muguru pret skatītāju. Ar
to mākslinieks uzsver, ka viņu interesē nevis
ārējais veidols, bet iekšējais cilvēka gara
stāvoklis.
K. D. FRIDRIHS. Ceļinieks virs
miglas jūras. Ap 1818.g.
K. D. FRIDRIHS. Vīrietis un
sieviete vēro mēnesi 1824
K.D.Fridrihs
Koks ar vārnām
Ziemas ainavas, nokaltuša meža skati, kuru fonā kā
laika simboli pacēlās drupas vai krucifiksi, ienesa viņa
darbos noslēpumainības un neparastības noskaņas.
Ozols sniegā
Viljams Bleiks
(1757-1827)
Ieraudzīt pasauli smilšu graudā
Un debesis lauku puķē,
Turēt bezgalību savā plaukstā
Un mūžību just katrā stundā.
/Viljams Bleiks/
Spilgs angļu agrīnā romantisma pārstāvis. Dzejnieks, gleznotājs, vizionārs.
Zīmējumos un dzejoļos, kurus viņš nevis iespieda, bet gravēja kā zīmējumus, viņš
radīja pats savu pasauli. Tā līdzinājās sapnim nomoda stāvoklī, turklāt Bleiks kopš mazotnes
stāstīja, ka redz brīnumus gaišā dienas laikā (piem., zelta putnus uz kokiem), un vēlākos gados
apgalvoja, ka esot sarunājies ar Danti, Sokratu u.c.
Savā darbā “Debesu un elles savienība” Bleiks aizstāv pretrunu kosmisko nozīmi:
“Bez pretrunām nav attīstības. Tieksme un riebums, saprāts un jūtas, mīlestība un naids
nepieciešami cilvēka eksistencei”
Bleiks radīja savu mitoloģiju, kuras komponenti tika ņemti no debesīm un elles,
kristietības un pagāniskās reliģijas, no jaunajiem un vecajiem mistiķiem.
kā rakstījis Viljams Bleiks: “Caur acīm gan, bet ne ar acīm Šo pasauli prot skatīt prāts.”
Viljams Bleiks
Ar darbu Ņūtons
mākslinieks nostājas opozīcijā
vienīgās patiesības sludinātājiem
Dienu sākotne.
Ņūtons
Teodors Žeriko
1791.- 1824.
Teodors Žeriko bija
franču gleznotājs un litogrāfs.
Viņš bija viens no romantisma
kustības aizsācējiem. Žeriko
pievērsās portretu, zirgu un
kavalēristu gleznošanai.
Pašportrets
Teodors Žeriko
Žeriko pievērsās Napoleona
armijas kareivju atveidošanai un, savā
aizrautībā par tēmu, radīja spilgtu
Napoleona slavas apdvestās armijas
pārstāvja tēlu. Un tā, divdesmit viena
gada vecumā T. Žeriko Parīzes Salonā
izstādīja savu pirmo lielformāta audeklu
"Impērijas gvardes jēgeru virsnieks
uzbrukumā“ (attēlā) (1812), kurā uz
kaujas dūmos tītu pelēku debesu fona
redzams uz pakaļkājām saslējies varens
zirgs un uz tā atpakaļ pagriezies jātnieks
ar atvēzētu zobenu. Gleznā atainotā
trauksmainā notikuma iespaidīgumu
pasvītro ugunīgi sarkana blāzma, kuras
atspīdumi krīt uz jātnieka un zirga galvas
un ķermeņa, kontrastējot ar tumšajām
ēnām, un tādējādi radot noskaņu efektus,
kas vēlāk atzīti par tipiski romantiskiem.
Glezna tika atzinīgi novērtēta un autors
apbalvots ar Zelta medaļu
Žeriko
"Zirgu skriešanas
sacīkstes Epsomā"
Zirgu skriešanās
sacīkstes Epsomā
Dzīvodams Anglijā, Žeriko uzgleznoja vēl vienu slavenu gleznu - "Zirgu
skriešanas sacīkstes Epsomā", kurā attēloti 4 zirgi ar jātniekiem mežonīgā
skrējienā. Darbs iekomponēts tam laikam ļoti neparasti - zirgi un jātnieki ļoti asi un
sīki izzīmēti, bet ainava fonā uzgleznota izplūdušiem, lieliem triepieniem, tā radot
iespaidu, ka zirgi strauji joņo.
Žeriko
“Medūzas plosts"
1816. gada jūnijā kuģis ar 400 cilvēkiem uz klāja uzņēmis kursu no
Francijas uz Senegālu Āfrikā. 2. jūlijā kuģis uzskrējis uz rifa, kā rezultātā draudējis
pārlūzt. Daļa liktenīgā notikuma piemeklēto ceļotāju satilpuši pārpildītās glābšanas
laivās, bet atlikušie 149 cilvēki izvietojušies uz speciāli pagatavota plosta, kuru
vajadzējis vilkt kādai no laivām. Diemžēl Liktenis bija lēmis bargu pārbaudījumu uz
plosta palikušajiem - laivā esošie matroži, gādādami tikai par savu dzīvību, nelietīgi
pārcirta tauvas, kas savienoja laivu ar plostu un pameta to dreifējam okeānā savā
vaļā. Pēc drausmīgām 12 dienām, kas pavadītas bez pārtikas, ūdens, saules
svelmē un okeāna viļņu vētrās, plostu atrada burinieks "Arguss" - ar vairs tikai 15
izdzīvojušajiem cilvēkiem.
Žeriko. Medūzas plosts
Žeriko
“Medūzas plosts"
Žeriko spēcīgi saviļņoja šis traģiskais notikums, un mākslinieks nolēma to atainot
gleznā “Medūzas" plosts". Tā tika radīts izmēros iespaidīgs (4,91 x 7,66 m) mākslas darbs
(1819) ar tajā atainotu traģēdijas kulmināciju, kad uz plosta palikušie pusdzīvie cilvēki tālumā
pie horizonta ierauga burinieka "Arguss" mastus. Spēcīgākos no izdzīvojušajiem pārņēmusi
mežonīga cerība - varbūt viņus nebeidzamajā ūdens klaidā tomēr pamanīs?! Viņi kliedz, māj ar
rokām, kāds melnādains zēns, uzlecis uz mucas nevaldāmā enerģijā vicina gaisā balta auduma
stērbeli. Bet satraukto cilvēku piramīdas apakšējā malā atrodas mirušie un tie, kas padevušies
bezcerībai.
IV. Romantisms
mūzikā
Tendences mūzikas dzīvē 19.gs.
Nikolo Paganīni
Izcilākie romantisma komponisti
Tendences mūzikas
dzīvē 19.gs.
Eiropas mūzikas attīstība 19. gadsimtā ieguva vēsturē vēl nepieredzētu
pacēlumu un vērienu. Ārkārtīgi pieauga skaņu mākslas sabiedriskais nozīmīgums
un paplašinājās tās ietekmes sfēra, daudzējādā ziņā bagātinājās arī mūzikas
izteiksmes līdzekļi. No komponistu jaunrades aizvien noteiktāk atdalījās
izpildītājmāksla.
Par kultūras dzīves svarīgiem faktoriem kļuva operteātru darbība.
Ļoti plaši romantisms bija pārstāvēts Vācijas un Austrijas mūzikā –
sākotnēji F. Šūberta un K. M. Vēbera daiļradē, vēlāk Leipcigas skolas komponistu
F. Mendelsona un R. Šūmaņa daiļradē.
Itālijā romantisma tendences atspoguļojās Dž. Rosīni, V. Bellīni, Dž.
Verdi agrīnajās operās, N. Paganīni mākslā. Spilgti tās uzplauka poļu komponista
F. Šopēna un franču komponista H. Berlioza daiļradē.
Nikolo Paganīni
(1782 – 1840)
Paganīni bija viens no ievērojamākiem romantisma stila
atskaņotājmākslas pārstāvjiem. Daudzi viņu uzskata par visu laiku izcilāko
vijolnieku. Paganīni stipri paplašināja vijoļspēles tehnikas iespējas un ieviesa
jaunus faktūras veidus. Viņš bija spējīgs nospēlēt sarežģītus skaņdarbus,
izmantojot tikai vienu no četrām vijoles stīgām. Pastāv nostāts par to, kā pirms
kārtējā koncerta kāds Paganīni skauģis un nelabvēlis, gribēdams izjaukt viņa
uzstāšanos, iezāģējis trīs viņa vijoles stīgas. Tām pārtrūkstot koncerta laikā,
Paganīni neapjuka un nospēlēja savu programmu līdz beigām uz vienas vienīgas
stīgas. Pateicoties sarežģītiem akordiem, Paganīni dažkārt radīja ilūziju, ka skan
vairākas vijoles, nevis tikai viena. Pirmais sāka spēlēt no galvas
Izcilākie romantisma komponisti
Roberts Šūmanis
“Sapņojums”
Pēteris Čaikovskis
“Ziedu valsis”
Francis Šūberts
“Ave Marija”
Rihards Vāgners
“Loengrīns”
Felikss Mendelsons
“Pavasara
dziesma”
Johans Brāmss
“Ungāru deja”
Mūzikas paraugi tikai orģināldiskā
Johans Štrauss
“Vīnes meža
stāsti”
Džuzepe Verdi
IV. Romantisma
dārzu arhitektūra
Romantisma dārzi
Angļu ainava mudināja
romantiķus apjaust dabas stihisko
skaistumu. Pretēji baroka dārziem,
kuriem bija jābūt stingri ģeometriskiem,
angļu dāzos dominēja neregulārs
mežonīgums un nepiespiestība. Kopš
šā laika romantika saistās ar dabas
mežonīgumu un cēlumu, ar to, kas
atrodas dinamiskā kustībā un veido
asus kontrastus, - ar klintīm, kalnu
smailēm, dziļām ielejām,
ūdenskritumiem, ātriem strautiem
Romantisma
dārzi
Romantisma dārzus izbaudīt spēja apmeklētājs, kuram bija noteikts “romantisko
zināšanu” krājums, tāpēc tie bija orientēti uz izglītotiem apmeklētājiem. Tur antīko dievu
skulptūras nomainīja tikumisko un estētisko jēdzienu allegorijas, tika veidoti tempļi
Draudzībai, Mīlestībai, Melanholijai u.tml. Romantisma dārzos par galveno kļuva dvēseles
un dabas izjūtu harmonija. Romantisma dārzi aicināja uz pārdomām, melanholisku
pašiedziļināšanos. Te nebija vietas priekam, jautrībai un ironijai.
Romantisma dārzi
Filozofisko brīvības principu romantisma dārzos pauda tas, ka tajos tika iznīcināti
žogi. Žogs tika uztverts kā mākslīga barjera starp cilvēku un dabu. Romantisms nevis
pakļāva dabu vardarbībai, bet gan atklāja to cilvēkam no labākās puses.
Romantisma dārzos vienmēr notiek tapšanas process, jo tas atklājas cilvēku
pastaigā, gadalaiku un laika apstākļu nomaiņā. Dārzs it kā kustas, jo tajā nemitīgi krāsu
maina ezeri, lapas, kustas vēja šūpoti zari, plūst ūdens, dzied putni.
Romantisma dārzi
Par patiesiem varoņiem romantisma dārzos kļuva vecie koki, īpaši vientuļi
stāvošie, kurus daiļoja nokaltušie zari. Vecs koks sevī saglabāja vairāk individuālu
iezīmju nekā jaunie. Sevišķu nozīmi ieguva vientuļi augošie ozoli – tie ne tikai
liecināja par pagātni, bet arī nepakļāvās apcirpšanai: ozols pauda neatkārtojamu
individualitāti, patstāvību, nepakļaušanos ārējai vardarbībai un manipulācijām.
1
.
Kurš no attēliem
neiederas romantisma
stila parku galerijā?
3
.
2
.
Kuras kultūras raksturo šie dārzi?
2
.
1
.
3
.
4
.
8.4. Romantiskā pasaules redzējuma
atbalsis 19.gs. literatūrā un mākslā
Prezentācijai izmantotie avoti:
Rubenis, A. 19. gadsimta kultūra Eiropā, - Rīga: Zvaigzne ABC, 2002
Gombrich, E.H. Mākslas vēsture, -Rīga: Zvaigzne ABC, 1997
Siliņš I.E. Lielo patiesību meklējumi. Jumava, 2002
Kačalova T. Mākslas vēsture.-1.daļa. –Rīga, 1976
Jouni Ekonens u.c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998
http://lv.wikipedia.org/wiki
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/
Un citi internetā pieejamie materiāli
• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda
finansiālu atbalstu.
• Par materiāla saturu atbild L.Zitāne