Latviešu profesionālās mākslas veidošanās

19.gs.2. puse un 20.gs. sākums Tēlotāja māksla

Glezniecība

Pēterburgas Mākslas akadēmija

Latviešu profesionālā tēlotāja māksla sāka veidoties vēlu, tikai 19.gs. otrajā pusē. Augstāko māksliniecisko izglītību Latvijā iegūt nevarēja, tāpēc vācbaltiešu jaunieši devās studēt uz Vācijas akadēmijām, bet latvieši pārsvarā uz Pēterburgas Mākslas akadēmiju. Šī laika mākslinieku paaudze pārsvarā bija spiesta dzīvot un strādāt ārpus Latvijas, jo sociālie apstākļi nebija labvēlīgi daiļrades attīstībai, tomēr savā mākslā viņi centās pievērsties tautas dzīvei.

Latviešu profesionālās glezniecības sākumi

O.Bērtiņš. Zēna akts J.S.Roze. Helēnas Cimzes portrets

Par

pirmo profesionālo latviešu gleznotāju

tiek uzskatīts Vecgulbenes kurpnieka dēls

Otto Bērtiņš

. Viņš gleznoja galvenokārt žanra ainas un portretus, bet

J ānis Staņislavs Roze

ir pirmais ieverojamais

portreta

meistars.

Latviešu profesionālās glezniecības sākumi

Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā Jūlijs Feders. Kapsēta

Kārlis Hūns bija labi pazīstams krievu mākslas vidē. Viņš kļuva par Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru. Latviešu mākslā tiek uzskatīts par sadzīviskā un vēsturiskā žanra pamatlicēju.

Jūlijs Feders bija pirmais latviešu mākslinieks, kurš dziļi izjustās eļļas gleznās atainoja Latvijas skaistākās vietas: Koknesi, Siguldu, Līgatni.

Pulciņa “Rūķis” nozīme nacionālās mākslas attīstībā

19.gs. 80. 90.gadu mijā Pērerburgā studējošā latviešu jauniešu grupa, kuru paši nosauca par

“Rūķi”.

Pulciņa "Rūķis" mērķis bija sagatavot patriotiski noskaņotus, modernus un profesionālus māksliniekus. Uzskatīja, ka jārada latviska māksla ar mūsdienīgiem paņēmieniem.

Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897.

Janis Rozentāls (1866 – 1916)

Novērtē, kā pulciņa “Rūķis” principi realizējušies J.Rozentāla darbos!

Viņa diplomdarbs "No baznīcas" (1894) bija pirmais diplomdarbs akadēmijā ar nacionālu sižetu Pašportrets

Viens no nozīmīgākajiem latviešu gleznotājiem XIX-XX gs. mijā, nacionālās glezniecības skolas pamatlicējs. Gleznojis portretus, sadzīves žanra ainas, simboliskas kompozīcijas, ainavas, altārgleznas.

Ganu meitas dziesma Gavilējošie bērni

Janis Rozentāls

Žanra ainās parasti attēlota vienkāršās tautas sadzīve, mazās ikdienas nodarbes paceļot apcerīgā līmenī.

Janis Rozentāls

Kuru mākslas virzienu iezīmes iespaidojušas šo gleznu stilistiku?

Princese un pērtiķis "Zem pīlādža"(1905).

Jaņa Rozentāla indivinduālajā stilā atspoguļojas gadsimtu mijai raksturīgas stilistiskās pārvērtības atbrīvošanās no akadēmiskās skolas, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, postimpresionisma iespaidi.

Janis Rozentāls

Mākslinieka darbnīcā

Konstantīns Pēkšēns savā mājā Alberta ielā 12 īpaši Rozentālam izbūvēja darbnīcu, tagad tur atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs.

1909. gadā veidotajā freskā atainoti simboli, kas norāda uz skaistumu un gudrību, kā arī uz nozīmīgajām zemkopības, rūpniecības, zinātnes un mākslas nozarēm. Unikālajā J.Rozentāla mākslas darbā ietvertas dziļi simboliskas idejas. Centrālajā kompozīcijā attēloti alegoriski tēli no senu laiku teiksmu pasaules Pērkons, Potrimps un Pīkols. Tie simbolizē spēku. Savukārt kultūras mērķus - skaistumu un gudrību simbolizē panno "Saules sveiciens" uz kreisās un "Pie avota" uz labās puses rizalītiem. Rizalītu sānos attēloti līdzekļi šo mērķu sasniegšanai - tās ir kompozīcijas "Māksla", "Zinātne", "Zemkopība" un "Rūpniecība" .

Vilhelms Purvītis

91872-1945)

Pavasara ūdeņi. Ap 1900.g.

1909. gadā Purvītis kļuva par Rīgas

Pilsētas mākslas skolas

direktoru (tajā mācījās Romans Suta, Jēkabs Kazaks un Valdemārs Tone), un vadīja skolu līdz Pirmajam Pasaules karam.

1919.gadā dibina Mākslas akadēmiju.

Purvītis uzskatāms par izcilu ainavistu, kurš iedibinājis ainavas žanrā savas tradīcijas un skolu. Atklājis Latvijas dabā daudzus jaunus motīvus (pavasara pali, ūdeņi, sniegi u.c.), radījis monumentālas, sintezētas, tipiskas Latvijas ainavas. Kā īsts impresionists daudz gleznojis plenērā, taču darbos jaušami arī reālisma, jūgendstila, postimpresionisma, ekspresionisma iespaidi.

Vilhelms Purvītis

Agrais pavasaris 1910

Viens no iecienītākajiem V. Purvīša motīviem ir ziemas un pavasara mijas ainava.

Pirmais sniegs Ziema

Vasaras ainava

Vilhelms Purvītis

Rudens ainava Pavasaris "Ziedonis (Pavasarī”)

Jānis Valters

(1869 – 1932)

Pašportrets Jāņa Valtera diplomdarbs "Tirgus Jelgavā" (1897)

J. Valters ietekmējas no biedrības ,,Rūķis" idejām un tāpēc intensīvi pievēršas sava novada dzīves ainu attēlojumam. Deviņdesmito gadu beigās tiek ļoti daudz gleznota daba, uzmanību pievēršot ne tikai zemnieku tēliem, bet arī mazpilsētu amatnieku dzīves un darba atveidojumam.

Jānis Valters

Peldētāji zēni Bārenīte Vērpēja

Jānis Valters

Ainava ar diviem kokiem "Dziestošie ritmi" (1923)

1905. gadā, revolūcijas laikā, mākslinieks nespēdams izprast tās jēgu dodas prom no dzimtenes. 1906. gadā aizbrauc uz Vāciju, dzīvo Drēzdenē, pēc tam Berlīnē, no kuras mājup neatgriežas. Vācijā mākslinieks ierodas laikā, kad sāk veidoties ekspresionisms, un pēc dabas būdams meklētājs un jaunu ideju pārbaudītājs mākslā, Valters aizraujas ar šo jauno ideju, viņa darbi kļūst krāsaināki, saulaināki, gaišāki.

Jūlijs Madernieks

(1870-1955)

Dzimis Madonas apriņķa Vecgulbenes pagastā, muižas rentnieka ģimenē.

Jūlijs Madernieks

Viens no nozīmīgākajiem latviešu profesionālās lietišķās mākslas veidotājiem

. Spilgtākais latviešu ornamenta meistars 20.gs. sākumā

kura pamatā ģeometrizēts un sarežģīts ornaments. . Pirmajās kompozīcijās redzama jūgendstila ietekme. 20.gados izveidojis raksturīgu individuālu stilu,

Izdevis krājumu "Ornaments"

(1913.g.), kas ir pirmais šāda rakstura izdevums latviešu lietišķajā mākslā. Veidojis dzīvojamo telpu interjeru un mēbeļu projektus. Darbojies lietišķajā grafikā (vinjetes, ekslibri), preses un grāmatu grafikā, apvienojot ornamentu ar īpatnēju burtu zīmēšanu.

Jūlijs Madernieks

Ekslibri Titulapas žurnālam "Zalktis" (1908)

A. Kalniņa solo dziesmu izdevuma vāks (1902) Aizkara un paklāja raksts

Jūlijs Madernieks

Latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējs

Tēlotāja māksla 20.gs. sākumā

Topošie mākslinieki studēja Pēterburgā, Maskavā, Rietumeiropā, jo viņu izglītībā parasti ietilpa ārzemju ceļojumi, tā paverot iespēju vienlaicīgi sekot visam jaunajam un to iepazīt no pirmavotiem. Tas viss sekmēja pasaules skatījuma plašumu, uzskatu brīvību un neatkarību, tādēļ arī šī posma latviešu tēlotājas mākslai nav raksturīga provinciāli nacionāla šaurība un pašapmierinātība.

Voldemārs Matvejs

(1877- 1914)

Ceļā uz rožaino pasaku pili

20. gadsimta sākumā izplatītā modernisma virziena teorētiskajai specifikai tēlotājā mākslā viens no pirmajiem pievērsās gleznotājs un mākslas teorētiķis Voldemārs Matvejs. 1905. gadā V. Matvejs sāka studēt Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur aktīvi iesaistījās jauno mākslinieku grupējumos un pievērsās modernisma teorijai. Viņa interešu centrā bija t.s. primitīvo tautu māksla. Paša V. Matveja glezniecības darbos izpaužas dažādu stilu (primitīvā māksla, gotika, protorenesanse, Bizantijas māksla, postimpresionisms) ietekme, raksturīgs formu vienkāršojums, brīva krāsu valoda

, mistika.

V.Matvejs akcentēja idejas, ka mākslai jābūt neatkarīgai no sabiedrības, mākslas uzdevums nav īstenības atdarināšana, dabas kopēšana.

Voldemārs Matvejs

Izmantojot gaistošas vai lineāri iezīmētas formas, Matvejs gleznoja veselu rindu retrospektīvi pasakainu vīziju, kuru tēlainība visvairāk atbilst

simbolisma tradīcijai.

Matveja tālāko attīstību sekmēja Rietumu tālaika modernā māksla (postimpresionisti, fovisti, agrie kubisti)

Septiņas princeses. 1909 – 1910.

Labības pļāvēji. 1910. Senatne

Jāzeps Grosvalds (1891–1920)

Vecais bēglis. 1917 Baltie krusti. 1916

Īsā, bet spožā mūža laikā, Jāzeps Grosvalds radījis virkni spilgtu mākslas darbu,

aizsākot strēlnieku un bēgļu tēmu latviešu glezniecībā

un liekot pamatus monumentālās glezniecības tradīcijām Latvijā.

Jēkabs Kazaks

(1895 -1920)

Bēgļi Pašportrets ar sarkano kaklautu

Mākslinieku spēcīgi ietekmēja J. Grosvalda darbi, kuru iespaidā J. Kazaks kļuva par

laikmeta traģisma atspoguļotāju latviešu mākslā.

1917. gadā viņš veidojis daudzus akvareļus un zīmējumus par bēgļu dzīvi. Šajā laikā mākslinieka uzskatos nostiprinājās jēdziens “sintezējošā vienkāršība”, kas nozīmē skaidras, vienkāršotas formas un atbrīvošanos no nejaušā.

Rihards Zariņš

(1869 – 1939) 1921. gadā izveidots tagadējais ģerbonis. Tā autori ir mākslinieki Vilis Krūmiņš un Rihards Zariņš.

Latvijas ģerbonim ir vairoga forma, kura augšējā daļā atrodas uzlecoša saule un trīs zvaigznes, kas simbolizē kultūrvēsturisko apgabalu vienotību; apakšējā sadalīta divās daļās: sarkans lauva sudraba laukā un mitoloģisks zvērs - sudraba grifs - sarkanā laukā. Lauva un grifs ir Latvijas novadu simboli: lauva - Kurzemes, grifs - Latgales un Vidzemes. Ģerboņa pamatnē redzams spēka simbols - ozola zari, kas apvīti ar lenti Latvijas nacionālā karoga krāsās. Tiek lietots arī mazais un mazais papildinātais ģerbonis.

Šīs monētas meta autors ir Rihards Zariņš

Sudraba pieclatnieks ar tautu meitas attēlu kā nacionālās bagātības un brīvības simbolu

Jēkabs Kazāks. BĒGĻI. 1917

Rihards Zariņš

Rihards Zariņš ir ekslibra pamatlicējs latviešu grafikā

Rihards Zariņš

Zariņš ir "Latvju dainu" pirmizdevuma pirmā sējuma vāka autors Viņš veidojis arī ofortus, litogrāfijas, reklāmplakātus, ilustrējis pasakas, zīmējis karikatūras, gleznojis akvareļus,

II. Tēlniecība Teodors Zaļkalns

(

1876 – 1972)

Teodors Zaļkalns Mācījies pie izcilā franču tēlnieka O.Rodēna.

Teodors

bija viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu tēlniekiem. Viņa darbiem piemīt vienkāršība, tēlu noskaņu raksturo iekšēja koncentrētība, miers, apgarotība. Skulptūrās atveidotajos tēlos saskatāma katra konkrētā cilvēka būtība, dvēseles pārdzīvojumi.

L.Jakubovskas portrets

Teodors Zaļkalns

(

1876 – 1972)

Blaumaņa piemineklis Kapa piemineklis J.Porukam

Teodors Zaļkalns

(līdz 1930.g. – Grīnbergs)

(1876 – 1972)

Latvijas Banka īsteno Teodora Zaļkalna 1922. gadā izloloto 20 latu zelta monētas ieceri. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos saglabātais monētas ģipša modelis ietver Latvijai būtiskus simbolus.

Teodors Zaļkalns

Stāvošā māmiņa Sēdošā māmiņa

Pirmā pasaules kara laikā Zaļkalns veidoja vairākus māmiņu tēlus, kuriem pozēja latviešu bēgles, piemēram, "Stāvošā māmiņa", "Sēdošā māmiņa", kas ir simboliski tēli.

Zaļkalns veidojis arī dzīvnieku tēlus, bijis izcils animālists.

Teodora Zaļkalna granītā kaltā "Cūka" pirmo reizi tikās ar skatītājiem Rīgā 1937.gada 18.decembrī "IV Latvijas mākslas izstādes" atklāšanas laikā. Tās pārdošanas cena bijusi 1540,- lati.

“Cūka” T.Zaļkalns kādā vēstule rakstījis:

"Ir jau vesels mēnesis, kamēr iebraucu no laukiem. Pa šo laiku mazliet atguvos un pataisīju arī pirmo savas cūkas studiju. Stingnis, vai modelis, kā agrāk teica, bija ļoti jauks. Apbrīnojami inteliģenta un saprātīga cūka. Es ar viņu labi sadzīvoju, un viņa tik brīnišķi saprata un padevās manām vajadzībām. Patiesībā man ar šo pirmo studiju jau pietiktu mana nodoma tālākai veidošanai."

Gustavs Šķilters

(1874 - 1954)

Raudošā Šķiršanās

Gan skulptūrās, gan grafikās un akvareļos māksliniekam galvenais nav notikums, darbība, bet gan šī notikuma psiholoģiskā noskaņa. Viņa darbi pauž dvēseles pārdzīvojumus – sāpes, skumjas, ilgas un vedina skatītāju iedziļināties mākslinieka pārdomu pasaulē, kas reizē kalpo arī kā raksturojums 20.gadsimta sākumā mākslas pasaulē valdošām laikmeta izjūtām.

Gustavs Šķilters. Maziņš biju, neredzēju

Māksla Latvijā 20.-30.gados

Augstskolas Mākslas akadēmija 1919

No 1940.g.Lavijas Mākslas akadēmija atrodas 20. gadsimta sākumā celtajā neogotiskajā Biržas komercskolas ēkā (arhtiekts V. L. Bokslafs). Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors Vilhelms Purvītis Pirmajā rindā no kreisās: K. Ubāns, V. Tone, P. Feders, V. Purvītis, R. Zariņš, K. Rončevskis, E. Vītols

Latvijas Mākslas akadēmija dibināta 1919. gada 20. augustā, taču studiju darbs uzsākts 1921. gada 12. oktobrī. Jaundibinātajai Mākslas akadēmijai bija milzīga loma latviešu profesionālās mākslas izveidē par patstāvīgu, neatkarīgu un specifiski latvisku mākslu.

Pārskats

Klasiskās tradīcijas, dabas studijas Modernisma izpausmes, izmantojot ekspersionisma, kubisma u.c. elementus Nenoliedzami, ka 1919.g. dibinātajai Mākslas akadēmijai ir milzīga nozīme tālākajā Latvijas mākslas rakstura attīstībā. Divdesmito – trīsdesmito gadu mākslas procesi iezīmē trauksmainu meklējumu ceļu, “tradicionālistu” un “modernistu” cīņu, pakāpenisku atteikšanos no klasiskajām tradīcijām un pievēršanos tai modernisma caurstrāvotajai mākslas attīstības līnijai, kas bija kļuvusi par noteicošo visā Rietumeiropas mākslā.

Līdz ar to latviešu mākslas nekļuva par šauri provinciālu strāvojumu, bet uzņēma sevī eiropeiskās vēsmas, tai pat laikā nepazaudējot savu nacionālo savdabību. Raksturīga šī laika mākslas iezīme ir spēja vispārināt un pat ikdienišķajā saskatīt glezniecisku tēmu.

Niklāvs Strunke (1894–1966

)

Galvas konstrukcija. 1924. Florencietis ziemā. 1929. Runātājs. 1921.

Niklāvs Strunke ir viens no oriģinālākajiem māksliniekiem, kā arī leģendāra personība latviešu modernistu paaudzē. Ar lakonisku, mērķtiecīgu tēlainību māksliniekam izdevies atklāt asociācijām bagāto pasauli, kas iedarbojas uz emocijām. Daudzos viņa darbos vērojamas

kontruktīvisma un kubisma stila iezīmes

.

Romans Suta

(1896 – 1944)

„Māksla ir tas, kas paplašina mūsu apziņu, pieliek un pienes pie jau sajustām un izprastām vērtībām klāt ko jaunu. Tādēļ saprotami, ka neviena sabiedrība, neviena tauta nedrīkst iestigt letarģiskā pieticībā, bet tām jāprasa no saviem radītājiem māksliniekiem nepārtraukta kustība.” R.Suta

1922. gads. Jūrmala

Romans Suta

bija ārkārtīgi radoša un daudzpusīga personība Viens no aktīvākajiem modernisma centienu popularizētājiem un īstenotājiem latviešu mākslā. Gleznojis klusās dabas, žanriskas figurālās kompozīcijas. Izkopis virtuozu otas tehniku tušas zīmējumos.

Romans Suta.

Šķīvis "Kāzas“ (“Precinieki”).1928.

Šķīvis „Kāzas”. 1928.

Leo Svemps

(1897-1975)

Klusā daba ar ziediem. 1930.g.

Klusā daba ar āboliem. 1930.g.

20to gadu sākumā

klusās dabas žanrs

bija samērā maz attīstīts, tādēļ Leo Svempu pamatoti var uzskatīt par šī žanra vāzē, šķīvī vai tieši uz galda.

pamatlicēju

latviešu mākslā. Viņa iecienīto priekšmetu loks nav pārāk plašs – vīna glāze, mērces trauks un āboli

Voldemārs Tone (1892– 1958)

Pie loga. 1920 Portreta Anna. 1935 studija

Izcilas noskaņu un smalka kolorīta vērtības ir Voldemāra Tones gleznās. Ja 20to gadu sākumā viņu interesēja ekspresionisma un kubisma izteiksmes formas, tad vēlāk viņš atgriezās pie reālisma cilvēku būtības izpētē. Atmetot visu lieko

, autors dziļi ielūkojas sava atveidotā tēla dvēselē.

Ludolfs Liberts

(1895-1959)

Venēcija 1930 Moris Lauku sievas. 1923

No gleznieciskā reālisma Liberts nonāca līdz konstruktīvismam, kompozīcijas veidodams no ģeometriskām plaknēm, kuras nereti pārklāja cita citu. Iespējams, ka to ietekmēja viņa

darbošanās scenogrāfijā

. Trīsdesmitajos gados, izkopis meistarību līdz virtuozitātei, mākslinieks attēloja naksnīgas Parīzes ielas, Venēcijas kanālus un dodžu pilis.

Romietis

tērpa skice papīrs/akvarelis, 35x23 cm

Neptūns

– tērpa skice 1920 tie g., papīrs/akvarelis, 32x22,5 cm

Kārlis Padegs

(1911 – 1940)

Pašportrets ar rozi 1932

“Pašportretā ar rozi” neremdināma kaislība deg trīs karmīna akcentos – lūpās, ziedā un toreodora apmetnī, kas plīvo arēnā pāri satriektajam vērsim. Vienača sejas stindzinošo bālumu asi izceļ profila zaļganums, kamēr mironīgo plaukstu žests piesaista skatienu sievietes krūts galam.

Piemineklis Padegam Padega mākslā ekspresīvās izteiksmes līnijas iezīmējas sevišķi skaudri. Tajā cieši savijās seksualitāte un nāves vilkme. Kārļa Padega dzīves un mākslas uztveri šķiet visspilgtāk ilustrē šāds citāts: “Man bieži bijuši jādzird pārmetumi, kāpēc jūs zīmējat tik riebīgas bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma? Bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga, un tas arī kādam jāzīmē, atbildu. Es nekā nesaku, ka citi zīmē skaistas puķītes un rozā mākonīšus. Lai taču atļauj man zīmēt to, ko es gribu. Es gribu rādīt dzīves ēnas puses, to, ko mēs labprāt negribam skatīt, lai nesabojātu savu labsajūtu vai apetīti .” — J. Kalnačs "Kārlis Padegs". Rīga. 1993. 82.lpp

Kārlis Padegs tematiskā un formālā ziņā bija neparasts, šokējošs. Atveidojis modernās lielpilsētas dzīvi, ideālu sapņu pasauli, pievērsies pretkara tēmai, darinājis pašportretus. Raksturīga dzēlīga ironija, groteska, paradoksi, pretstati. Ekspresīva deformācija apvienojas ar estetizētu līniju.

Kārļa Padega māksla mazāk balstīta uz mīlestību pret visu, ko viņš redz, vairāk — uz pārdzīvotām sāpēm. Latvisku sižetu un personāžu vietā mākslinieks bieži zīmē eksotiskāku vidi un cilvēkus. Tur gan nav idilliska krāšņuma, kas spēj dot atelpas mirkli, šī vide ir fons asu konfliktu risināšanai.

Madonna ar ložmetēju (1932)

Glezna spilgtā formā ne tikai atgādina daļēji jau piemirsto Pirmo pasaules karu, bet liek arī nojaust jauna — vēl nežēlīgāka kara iespējamību.

Padegs un Astrālais (1939) Mīļai atmiņai no 1918.gada. Džons Iperits. 1935.

"Hallo, Bebi" (1934.) 2013.Gada 23.februārī, Klasiskās mākslas galerijas "Antonija" rīkotajā mākslas darbu izsolē Kārļa Padega grafika "Hallo, Bebi" (1934.) tika nosolīta par 8 500 latiem, kas ir rekords Latvijas mākslas tirgū, grafikas mākslas jomā.

Madonna no Marijas ielas. 1932 Nēģeru puisēns.

1934.

Kārlis Padegs. Bads. Tēls no Knuta Hamsuna romāna „Bads”. 1939. Papīrs, akvarelis, tuša Kārlis Padegs. Edvarda tēls no K.Hamsuna romāna „Pāns”. 1939. Papīrs, akvarelis, tuša

.

Voldemārs Irbe

(1893 – 1944)

Ainava Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības ielas malā pie Dailes teātra Irbītis glezno

Sabiedrībā bija vairāk populārs ar savu ekscentrisko izskatu un uzvedību: par Irbīti tiek stāstīts, kā par cilvēku ar garu, neķemmētu bārdu un matiem, viņš vienmēr staigāja basām kājām, arī ziemā. Vienmēr mugurā bija redzams melnais, mētelim līdzīgais apģērba gabals, kurā tērpies viņš bieži bija redzams ielās, kājas zem sevis sakrustojis, zīmejam ar saviem paštaisītajiem krītiņiem. Kā Irbītis pats apgalvojis „Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva ātrāk strādā.“ Mākslinieks pievērsās glezniecībai pasteļa tehnikā uz melna papīra. Irbe gleznoja plaukstas lieluma uzmetumus – ainavas, pilsētas skatus, žanrus, portretus un ziedus, ko pārdeva par “mazu, melnu naudiņu”.

Kārlis Zāle

(1988 – 1942)

Kārlis Zāle. Ludolfa Liberta gleznotais portrets Māte Latvija. Brāļu kapu centrālais tēls Brīvības piemineklis

Latvijas brīvvalsts gados tēlniecībā tapa divi grandiozi projekti, un abu autors ir tēlnieks Kārlis Zāle. Šie projekti ir Brāļu kapi un Brīvības piemineklis.

Brīvības piemineklis (1931–1935 ) Tēlnieks Kārlis Zāle Arhitekts Ernests Štālbergs

Brīvības pieminekļa (celts no 1931.– 1935.g.) autori ir tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekts E. Štālbergs. Svinīgi atklāts 1935. gada 18. novembrī. Piemineklis ir 42 m augsta daudzu skulptūru kompozīcija, kuras radīšanai izmantots granīts, travertīns, varš. Tā simbolos izteikts tautas varonības cildenums, kultūras estētisko un ētisko avotu spēks. 1929. gadā Brīvības pieminekļa komiteja izplatīja paziņojumu par ziedojumu vākšanu, un no 1932. līdz 1935. gadam pieminekļa celtniecībai tika savākti 3 miljoni latu.

Brīvības statuja

Atb.

Virs 19 m augstā obeliska slejas 9 m augsta varā veidota brīvības statuja, kas ir zviedru tēlnieka Ragnara Mirsmēdena darbs. Izstieptajās rokās tā tur 3 piecstūrainas zeltītas zvaigznes, kas simbolizē Latvijas novadus – Vidzemi, Kurzemi un Latgali.

Latvija Lāčplēsis Važu rāvēji Vaidelotis >

Obeliska pakājes skulpturālās

grupas

Tēvijas sargi Darbs Ģimene Gara darbinieki

Pieminekļa pakājes stūru

grupas

1905.gads

Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta

Pieminekļa pakājes ciļņi

Bareljefi uz pieminekli aptverošajām margām

Strēlnieki Latvju tauta dziedātāja

Brāļu kapu ansamblis

Ansambļa telpa sadalīta trīs galvenajās daļās: ieejas daļā ar vārtiem un liepu gatvi (sievišķības simbols), vidusdaļā ar simt ozolu birzi (vīrišķības simbols) un paaugstinātas terases un svētās uguns altāri (nedziestošās piemiņas simbols) un, visbeidzot, lejas daļā ar akmens sienu ieskautu kapulauku un sērojošās Mātes Latvijas tēlu.

Latviešu tautas svētnīca un reizē arī izcils starptautiska mēroga monumentālās mākslas piemineklis ir Brāļu kapu ansamblis Rīgas Pirmajos Meža kapos. Tas veltīts Latvijas neatkarības cīņās kritušo karavīru piemiņai. Brāļu kapu ansambli veidojis radošo autoru kolektīvs: tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekti Aleksandrs Birzenieks (1893 –1980), Pēteris Feders (1868–1936) un Andrejs Zeidaks (1874 –1964). Šis unikālais mākslas darbs tapis samērā īsā laikā, proti, 12 gados (1924 –1936).

K.Zāles veidotie tēli Brāļu kapos

Ansambļa skulpturālās figūras – jātnieku grupas abpus vārtiem, “Ievainotais jātnieks”, “Divi brāļi”, Latvijas novadu heraldiskie tēli “Zemgale”, “Kurzeme”, “Vidzeme” un “Latgale”, Latvijas apriņķu heraldika, Senču un Mātes Latvijas tēls ar kritušajiem dēliem pieder pie visizcilākajiem sasniegumiem Kārļa Zāles daiļradē un reizē arī pie pašām augstākajām virsotnēm latviešu monumentālajā tēlniecībā vispār.