Transcript Reālisma māksla

7.5.Reālisma stils mākslā
I. Reālisma mākslas vispārīgs raksturojums
II. Reālisms literatūrā
Lope de Vega “Avju avots”
Daniels Defo“Robinsons Kruzo”
Dž. Svifts “Gulivera ceļojumi”
Voltērs “Zadiga”
III. Reālisms tēlotājā mākslā
Karavadžo
Rembrants
Velaskezs
Goija
I. Reālisma mākslas vispārīgs raksturojums
Reālisma saknes meklējamas jau aizvēstures alu zīmējumos. Arī
renesanses laikmeta māksla centās kopēt dabu, tā tuvinoties dievišķajam
noslēpumam. Šī virziena ietvaros jauno laiku mākslinieki centās izvairīties no
izdomājumiem, dažnedažādām fantāzijām, tā vietā tēlojot reālo īstenību visā tās
spilgtumā un daudzkrāsainībā, savu vietu ierādot arī vidusmēra un zemāko slāņu
ikdienas notēlojumam, atsedzot raupjo dzīves īstenību.
Vispārīgās iezīmes
Kā galveno vērtību izvirzīja dzīves patiesības atspoguļošanu.
Cilvēka kā galvenā mākslas priekšmeta vispusīgs attēlojums, tēlu
individualizācija. Uzmanības centrā nonāk arī sabiedrības zemāko slāņu
ikdiena.
Iedziļināšanās laikmeta nozīmīgākajās problēmās, netiešs to
vērtējums caur autora ētisko pozīciju.
Mākslinieki nepakļāvās klasicisma reglamentējošajām teorijām.
Pretēji klasicisma principiem te traģiskais bieži mijas ar komisko, bet
cildenais ar zemisko vai smieklīgo, kā jau dzīvē tas mēdz notikt.
II. Reālisms literatūrā
Reālisms 17.gs.
Spāņu
dramaturģijā
Lope de Vega
“Avju avots”
Angļu reālistiskais romāns
Daniels Defo
“Robinsons
Kruzo”
Dž. Svifts.
“Gulivera
ceļojumi”
Franču
apgaismības
literatūra
Voltērs
“Zadiga”
Spāņu dramaturgs Lope de Vega [1562 - 1635].
“Avju avots”
Īss sižeta
pārstāsts
Drāmā “Avju avots” (Avju avots”- tas ir ciema nosaukums) autors pauž cieņu
pret savu tautu un tās tiesībām, kā arī naidu pret feodālajiem varmākām, aizstāv cilvēka
tiesības cīnīties, aizstāvēt savu cilvēcisko cieņu, sacelties pret apspiedējiem,
Darbā autors atainojis patiesus, tautasdziesmās apdziedātus notikumus.
Jāpiebilst, ka, aprakstot notikumus, Lope de Vega nenostājās pret karalisko varu, tieši
pretēji - viņš aizstāv absolūtisma vadošo lomu un cenšas šo sistēmu saskaņot ar saviem
humānajiem principiem.
Lope de Vega spēka avotu un pašaizliedzīgas rīcības paraugu ir atradis tautā, kas nebūt
nav raksturīgi šī laika literatūrai.
Nostādīt līdzās aristokrātisko nelieti un tautas pārstāvju pašaizliedzības pilno
garu - tas no autora puses bija uzskatāms par pārdrošu izaicinājumu visam 17.gs.
valdošajam slānim un, protams, arī katoliskajai baznīcai. Viņa dramaturģija vēlākajos
gadsimtos lielā mērā ietekmēja šī žanra attīstības virzienu visā Eiropā.
Iepazīsties ar Lope de Vegas drāmas “Avju avots” sižeta
pārstāstu un izvērtē reālisma izpausmes šajā darbā!
Daiļdarba centrā autors izvirzījis ciema meitenes Laurensijas tēlu. Komandors
Fernans Gomess iededzies dusmās, jo sastapis ceļā savām iekārēm pretestību. Viņš uzskata,
ka zemnieki veido pūli - baru bez pašcieņas un goda jūtām, ka katrai no sievietēm jābūt
pagodinātai, ja viņš to izvēlējies savas dzīvnieciskās iekāres apmierināšanai. Tādēļ
Laurensijas pretošanās viņā iesveļ dusmas un vēlmi panākt savu par katru cenu, parādot,
kurš te būs kungs un noteicējs.
Meiteni paglābj viņas iemīļotais Frondoso, taču brīdī, kad jaunais pāris ciemā svin
kāzas, Laurensija un Frondoso tiek sagūstīti un izšķirti. Abiem par pretošanos draud nāve.
Kad jaunajai sievietei izdodas izbēgt, viņa ierodas tautas sapulcē, kur gan pēc būtības
sievietēm nekad nav bijis pieņemts piedalīties, kur nu vēl izteikt savus spriedumus.
Laurensija aicina atriebt pazemojumus, iedveš vīros cīņas garu un pārliecību, ka vienīgi tādā
veidā visiem kopā iespējams aizstāvēt savu pašcieņu. Zemnieki nogalina komandoru un viņa
algotņus, kaut arī saprot, ka nāksies par to atbildēt karaļa tiesas priekšā.
Tautas drosmes un vienotības lielais spēks un uzvara izpaužas brīdī, kad karaliskā
tiesa spiesta ļaudis attaisnot, jo viņi, neraugoties uz bargo spīdzināšanu, neizdod konkrētus
vainīgos, bet visi kā viens apgalvo, ka komandoru un viņa ļaudis nonāvējusi Fuente
Ovehuna. Ļaudis tiek attaisnoti, un taisnība triumfē.
Skatītājs pārliecinās, ka tautu neveido ar bara instinktu apveltīts pūlis, bet gan
savus kopīgos mērķus apzināt un realizēt spējīgs kolektīvs.
Angļu reālistiskā romāna attīstība
Gadsimta sākumu iezīmēja angļu reālistiskā romāna attīstība. Visai savdabīgi
tajā atbalsojās tādi svarīgi laikmeta notikumi kā lielie ģeogrāfiskie atklājumi. Par
Robinsona Krūzo dzīvi uz vientuļas salas, kur tas nejauši nokļuvis jūras ceļojuma laika,
Daniēls Defo (1661.-1731.) rakstīja laikā, kad tāljūru braucēji par ceļojumos piedzīvoto
stāstīja brīnumu lietas. Tāpat arī Džonatāns Svifts (1667.-1745.) “Gulivera ceļojumos” lika
savam varonim kuģa kapteinim Guliveram nokļūt fantastiskās zemēs gan pie liliputiem, gan
milžiem. Apbrīnojami, kā abiem autoriem savu māksliniecisko izdomu izdevies apvienot ar
reālistisku sava laika Anglijas sabiedriskās un politiskās dzīves atveidojumu.
D. Defo “Robinsons Kruzo”
Dž. Svifts “Gulivera cweļojumi”
Daniels Defo “Robinsons Kruzo”
Titulvaronis kļuvis par visā pasaulē pazīstamu dēkaini. Defo romānā
varam lasīt par Robinsona piedzīvojumiem neapdzīvotā salā, kur viņš iemācās
izdzīvot pilnīgi nepierastos un, liekas, neiespējamos apstākļos.
Lai gan Robinsons uz vientuļās salas spiests pavadīt daudzus gadus
atšķirtībā no sabiedrības, savā dziļākajā būtībā viņš pauž 18.gs. jaunā cilvēka
labākās rakstura iezīmes: ticību saviem spēkiem, enerģiju un aktivitāti, izdomu,
iesaistoties cīņā par izdzīvošanu, šaubas par reliģisko dogmu dievišķo izcelsmi.
Dž. Svifts. “Gulivera ceļojumi”
Dž. Svifts, radot fantāziju par Gulivera piedzīvojumiem Liliputijā un
milžu zemē, īstenībā atsedza Anglijas valdošo aprindu dzīvi, parādīja gan galma
intrigas, gan parlamenta partiju strīdus, gan protestantu un katoļu baznīcu cīņu kas
rezultātā noveda pie iznīcinošiem kariem. Tā ir sabiedrība, kurā valda egoistiski
mērķi, intrigas, nodevība, krāpšana un liekulība. Autora pozitīvos ideālus iemieso
Gulivers - cilvēks ar vērīgu prātu, humāniem uzskatiem, pašcieņu un sirdsapziņu.
Viņam pietika drosmes un vīrišķības, lai pretēji Liliputijas karaļa iegribai vērsties
pret koloniālajiem laupīšanas kariem un brīvu tautu paverdzināšanas politiku.
Franču apgaismotāju ietekmētā literatūra
18.gs. franču literatūra iezīmēja pašas progresīvākās šī laikmeta
idejas, ko pauda apgaismības virziena piekritēji Voltērs, Didro, Ruso un citi.
Apgaismotāji turpināja renesanses humānistu iesākto darbu garīgi atbrīvotas
un izglītotas sabiedrības veidošanā. Tas izpaudās cīņā pret baznīcas fanātismu
un mēģinājumos sabiedrības sociālo un politisko problēmu risināšanā
izmantot zinātnisko pieeju. Nebijušos augstumos tika pacelta prāta loma.
Par ietekmīgu un iedarbīgu sabiedrības audzināšanas līdzekli viņi
uzskatīja mākslu, kaut arī vērsās pret klasicisma mākslas sastingušajām
formām un ierobežoto raksturu, kā arī pret rokoko stila izklaidējošo dabu un
grezno, samāksloto izpausmi.
Muižnieciskās mākslas teorijai apgaismotāji pretī lika tādu mākslu,
kas balstījās apgaismības idejās, kliedējot māņticību, reliģisko fanātismu,
dažādus aizspriedumus, tā vietā audzinot cilvēkā brīvu garu un ticību saviem
spēkiem un prāta uzvarai.
Apgaismotāji paši bija sava laika izglītotākie cilvēki, apbrīnu izraisa
spēja vienlīdz labi orientēties visās zinību jomās. Tas bija sava veida
universālisms, kas, piemēram, Voltēram, ļāva darboties gan filozofijas, gan
matemātikas, gan vēstures, gan arī literatūras jomā.
Voltērs “Zadiga”
Voltērs “Zadiga”
Filozofiskajā stāstā “Zadigs”
galvenais varonis ir jaunā laikmeta
cilvēks. Viņš saprot, ka Zeme ir niecīgs
puteklītis Visuma izplatījumā, kaut arī
ļaužu acīs rādās milzīga un dižena.
Lai gan šis stāsts veidots kā Austrumu pasaka, mēs jūtam, ka būtībā tajā
risinātās problēmas cieši saistītas ar 18.gs. Francijas sabiedrību, par kuru autors
nav visai augstās domās. Viņš redz, ka sabiedrības lielākajā daļā valda divkosība,
māņticība, aizspriedumainība, šarlatānisms, ka pie bagātības daudzi tikuši
krāpšanas, laupīšanas un blēdību ceļā, bet tie, kuri saņēmuši no vecākiem titulu
un bagātīgu mantojumu, jūtas pārāki un savā visatļautībā tiesīgi lemt līdzcilvēku
likteņus, neraugoties uz savu aprobežotību un neattīstītajām prāta spējām.
Zadigu vajā par ķecerību, jo viņš atļāvies apgalvot, ka zvaigznes
nenoriet jūrā. Zadigs ir jauns, skaists, humāns un izglītots cilvēks, taču bieži
gadās, ka gudrība un cilvēcība vainojama tajās daudzajās nelaimēs, kas nāk pār
viņa galvu.
Sastapšanās
ar
enģeli
vientuļnieka izskatā liek Zadigam
apjaust augstāko patiesību par likteni,
taisnību, tikumību un augstāko
labumu, kā arī ļaunumu, muļķību un
netikumu.
Eņģeļa mutē autors licis
savējos uzskatus par lielo Visumā
valdošo kārtību: “Augstākā būtne
radījusi miljoniem pasauļu, no kurām
neviena nevar būt līdzīga citām. Nav
nedz divu koka lapu zemes virsū,
nedz
divu
planētu
debesu
bezgalīgajos plašumos, kas līdzinātos
viena otrai, un visam, ko tu redzi uz
mazā puteklīša, kur tu esi dzimis,
vajadzēja būt savā vietā un savā
noteiktā laikā pēc negrozāmiem tās
būtnes likumiem, kas aptver visu.”
III. Reālisms tēlotājā mākslā
M. M. da Karavadžo
Rembrants van Reins
Djego de Silva Velaskess
Fransisko Goija
Mikelandželo Merīzi da Karavadžo (1573-1610) . Lautists.
Itāļu mākslinieka Karavadžo glezniecībā dominēja tumša tonalitāte, kas
pretstatīta spilgti izgaismotām, kompozīcijai sevišķi svarīgām detaļām: galvām, ķemeņu
apveidiem, rokām. Šis glezniecības paņēmiens atstāja īpaši lielu ietekmi uz Eiropas mākslu
17. gs. pirmajā pusē.
Mākslinieks bieži gleznoja
klaiņojošus ielas zēnus,
ubagus, ielu muzikantus. Viņš
pirmais mākslas vēsturē
iedibināja šāda žanra
pastāvēšanas tiesības.
“Darbā “Lautists” Karavadžo
izceļ ikdienas dzīves
vienkāršību un dabiskumu.
Ļoti perfekti Karavadžo ir
izzīmējis notis. Mākslas
vēsturnieki ir atšifrējuši, ka tās
ir slavena tā laika madrigāla
"Jūs zināt, ka es Jūs mīlu"
notis.
Karavadžo. Neticīgais
Toms
Karavadžo daudz gleznoja arī reliģiska rakstura darbus, kas savā laikā
izraisīja pat lielu sabiedrības sašutumu, jo reliģiskos tēlus gleznojot, mākslinieks
nevairījās tiem piešķirt vienkāršo ļaužu izskatu. Piemēram, gleznā "Neticīgais
Toms" (ap 1602-03), kur attēloti Jēzus aplūkotāji, trīs apustuļi, no kuriem viens
iebāzis pirkstu brūcē uz Dieva Dēla sāna, - visi personāži attēloti kā vienkārši
vīri, grumbu izvagotām sejām. Tā laika sabiedrības dievbijīgie locekļi pat sauca
to par svētumu zaimošanu, jo apustuļus līdz tam bija pierasts redzēt kā cildenus
tēlus skaistos tērpos.
Karavadžo.
Grozs ar
augļiem
Šo darbu uzskata
par vienu no
pirmajiem klusās
dabas žanra
paraugiem Eiropas
mākslas vēsturē.
Karavadžo daudz gleznojis arī klusās dabas kompozīcijas, padarīdams kluso
dabu par patstāvīgu glezniecības žanru. Kā īpaši izteiksmīgs klusās dabas
tēlojums minama mākslinieka radītā glezna ar nosaukumu "Augļu
grozs"(1596), kurā ar perfektu materialitātes izjūtu un maigumu attēloti
monumentalizētās formās tverti dažādi augļi.
Rembrants van Reins (1606 - 1669)
Rembrants. Pašportrets.
Rembrants. Pašportrets.
Rembrants. Pašportrets.
Lielākais holandiešu gleznotājs Rembrants ir atstājis apmēram 600
gleznu, 300 skiču un ap 1 400 zīmējumu. Tikpat plašs ir arī Rembranta tēlu loks.
Viņš ir gleznojis ainavas, aktus, portretus, sadzīves ainas, dzīvniekus, vēsturiskus
un mitoloģiskus tēlus, Bībeles sižetus. Bez tam Rembranta atstātajā mantojumā
ietilpst ap 100 pašportretu.
Rembrants.
Pašportrets ar Saskiju
1635. gadā Rembrants
uzgleznoja dubultportretu
"Rembrants un Saskija" ļoti patiesu un laimes pielietu
darbu ar interesantu
kompozīciju un kustībām.
Rembrants.
Flora
Rembrants daudz
portretēja savus tuviniekus,
ģimenes locekļus, vecus
cilvēkus. Izcili ir trīsdesmitajos
gados gleznotie jaunās sievas un
Rembranta mūzas Saskijas
portreti. Saskija ir prototips arī
daudziem Rembranta gleznu
mitoloģiskajiem tēliem
("Danaja", 1636). Rembrants
bieži gleznoja Saskiju kā Floru ziedu un pavasara dievieti,
ziediem un greznām lietiņām
izrotātu ("Saskija kā Flora").
Rembrants
Danaja
Saskija ir
prototips arī
daudziem
Rembranta
gleznu
mitoloģiskaji
em tēliem
("Danaja",
1636).
Rembrants van Reins. Doktora Tulpa anatomijas stunda
Publiskas
anatomijas
stundas tajā
laikā bija ļoti
pierasta un
pieprasīta lieta.
Tās tika rīkotas,
lai demonstrētu
cilvēka ķermeņa
uzbūvi.
Jau savā pirmajā grupas portretā Rembrants atteicās no tradicionālās
kompozīcijas, kad grupas locekļi tiek nostādīti rindā viens otram blakus. Kompozīciju vieno
grupas dalībnieku kopīgā interese par kailo ķermeni, kā arī "no nekurienes nākošs",
karavadžisks apgaismojums.
Rembrants.
Naktssardze
Vienu no nozīmīgākajiem darbiem "Naktssardze" Rembrants uzgleznoja 1642.
gadā. Mākslinieks astoņpadsmit pasūtītāju grupas portretam piepulcēja arī paša
izdomātus personāžus un apvienoja tos ar sacerēta sižeta palīdzību. Viņš tēloja
naktssardzi, kas dīvaini apgaismotajā pilsētā šķērso kanālu.
Rembrants.
Pazudušā dēla
atgriešanās
Viens no pēdējiem un reizē
izcilākajiem Rembranta
darbiem ir "Pazudušā dēla
atgriešanās". Saturiski gleznā
Rembrants ir sasniedzis
humānisma un līdzcietības
augstāko pakāpi, formas ziņā tā
ir ģeniāla un pilnīga savā
vienkāršībā un izteiksmībā.
Gleznā iemiesota ideja par
neizsīkstošu mīlestību pret savu
tuvāko. Visizteiksmīgākā ir
mīlestības un rūpju pilnā
dievišķi mirdzošā tēva seja.
Rembrants. Svētā
ģimene
Djego de Silva Velaskess – spāņu karaļnama gleznotājs
Filipa IV portreti
Daudzos pētījumos par Velaskesa
daiļradi aprakstīts tas, kā viņš, nepārtraukti, gadu
no gada gleznodams vienus un tos pašus
cilvēkus, kļuva ne vien par ļoti meistarīgu un
perfektu sejas pantu atdarinātāju, bet arī raksturu,
iekšējās pasaules tēlotāju. Viņa Filips, kurš
agrīnajos portretos izskatās panaivs un
neizlēmīgs, ar katru nākamo ģīmetni kļūst
aizvien cietāks, skarbāks, pieredzējušāks.
Djego de Silva
Velaskess
(Diego Rodríguez de Silva y
Velázquez) (1599 - 1660) – Filipa
IV laika spāņu galma gleznotājs
Galmadāmas
Infante Margarita
Galmadāmas
Gleznas priekšplānā redzama mazā infante Margarita un bariņš galminieku, kā arī
pats Velaskess pie molberta. Viņi visi raugās uz kaut ko, kas atrodas ārpus gleznas. Fonā, pie
sienas piekārtā spogulī atspoguļojas karaļa un karalienes sejas - viņi pozē māksliniekam.
Velaskess rāda nevis to, ko redz gleznotājs, bet gan to, ko redz modeļi.
Velaskess. Galma āksti
Izcili šedevri ir karaļa ākstu un punduru (punduri un āksti vienmēr ir bijušas
svarīgas, pat ietekmīgas personas spāņu galmā) portreti, kuros atklājas viņu
slimības, iekšējo izjūtu, sabiedriskā stāvokļa un pienākumu pretrunīgums.
Velaskess.
Pāvests Inokentijs X
1648.gadā Velaskess otro reizi
devās uz Romu un apmeklēja
Romas pāvestu, kurš pieņēma
mākslinieka piedāvājumu un
pozēja savam portretam.
Radās glezna "Pāvests
Inokentijs X", kas tiek
uzskatīta par vienu no
izcilākajiem un psiholoģiski
dziļākajiem Velaskesa
portretiem.
Velaskess.
Vērpējas
“Vērpējas” Rietumeiropas glezniecības vēsturē tā bija viena no pirmajām
gleznām, kurā attēlots strādnieku darbs. Priekšplānā attēlotas vienkāršas strādnieces, valda
ritms un kustība. Fonā izkārts gobelēns, ko statiskās pozās aplūko galma dāmas.
Fransisko Goija
(1746 - 1828)
Fransisko Goija ir ļoti būtiska figūra spāņu mākslā. Kaut arī Goija dzīvoja un
strādāja 18. un 19. gadsimta mijā, viņš bieži vien tiek dēvēts par modernisma
tēvu, gleznotāju, kas spēcīgi ietekmējis Pikaso un citus nākamo paaudžu
māksliniekus.
Goija bija ļoti īpatnēja, daudzpusīga un pretrunīga personība. Šīs īpašības spilgti
atainojās viņa darbos - ne Spānijas, ne Eiropas mākslā kopumā nav viņam
līdzīgu mākslinieku. Tādēļ ir gandrīz neiespējami Goijas daiļradi raksturot
konkrēta mākslas virziena ietvaros. Tajā samanāmas gan simbolisma, gan
reālisma, gan romantisma un modernisma iezīmes.
Goija
"Nemiernieku
apšaušana
1808.gada
3.maijā".
1808. gada
maijā tauta
uzbruka franču
okupācijas
karaspēkam.
Vairāki
sacelšanās
dalībnieki tika
apcietināti un
nākamajā naktī
nošauti.
Šinī darbā visiespaidīgākās ir dumpinieku sejas, kurās atspoguļojas nāves bailes,
piespiesti varonīgās pozas, tumsas un gaismas, baltā un melnā attiecības un
bezpersoniskās zaldātu figūras.
Goija. Saturns aprij savus
bērnus
Mūža nogalē, būdams kurls, Goija pilnīgā
vientulībā dzīvoja un gleznoja "Kurlā mājā",
kur tapa ļoti depresīvu un drūmu "melno
gleznojumu" cikls (1820 - 1823).
Glezna "Saturns, kas aprij savu bērnu“ ir
viens no tiem.
Goija. Karlosa IV ģimenes portrets -jocīgas, groteskas, simboliskas un tomēr reālas sejas,
kas īpatnēji kontrastē ar greznajiem tērpiem. Karaliene Marija Luīze izskatās pēc plēsīga
putna, savukārt dažu mazo infantu sejas liekas pat kroplīgas un atgādina Goijas slimības
laikā gleznotās fantāzijas.
Apģērbtā Maha
Kailā Maha
Mācīts ēzelis
Aizmidzis saprāts
Paralēli glezniecībai Goija aizrāvās ar ofortu un akvatinta tehniku. Kopš
90. gadu vidus viņš klusībā darināja ofortu sēriju, ko nosauca par "Kaprīzēm"
(1793 - 1797) (Caprichos). Tās ir tehniski smalkas un meistarīgas grafikas, kurās
Goija pauž savu attieksmi pret sabiedrību, aristokrātiju un inkvizīciju, savas
skumjas par cilvēku ļaunajiem un samocītajiem raksturiem un uzskatiem.
Oforti no sērijas
“Kara šausmas”