7.2. 17.-18.gs.nozīgākās idejas. Apgaismība. Mehānistiskā paradigma I. 17.-18.gs. nozīmīgākās filozofiskās idejas Filosofisko domu ietekmējošie faktori Racionālisms un empīrisms II.
Download ReportTranscript 7.2. 17.-18.gs.nozīgākās idejas. Apgaismība. Mehānistiskā paradigma I. 17.-18.gs. nozīmīgākās filozofiskās idejas Filosofisko domu ietekmējošie faktori Racionālisms un empīrisms II.
7.2. 17.-18.gs.nozīgākās idejas. Apgaismība. Mehānistiskā paradigma I. 17.-18.gs. nozīmīgākās filozofiskās idejas Filosofisko domu ietekmējošie faktori Racionālisms un empīrisms II. Apgaismība Apgaismības jēdziens Slavenākie apgaismotāji Apgaismotāju nostādnes Apgaismības praktiskais rezultāts III. Laikmeta paradigmas jēdziens Laikmeta paradigmas jēdziens Paradigmu nomaiņas shēma Mehānistiskās paradigmas pamatlicēji Uzskati par telpu un laiku Cilvēks jauno laiku pasaules ainā Sabiedrības attīstības likumības Slēgtās dinamiskās sistēmas raksturojums I. 17.-18.gs. nozīmīgākās filozofiskās idejas Filosofisko domu ietekmējošie faktori Racionālisms un empīrisms Filozofisko domu ietekmējošie faktori Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kas deva cilvēkiem gluži jaunas zināšanas par pasauli, kurā tie dzīvo. Lielie astronomiskie atklājumi (Koperniks, Galilejs), kas deva jaunus uzskatus par cilvēka vietu Visumā. (Zeme ar cilvēkiem vairs neatradās Visuma centrā, bet bija tikai viena no planētām. Visumā valdīja negrozāmas likumības, kuras vairs neizrietēja vienīgi no teoloģiskā skatījuma. Šīs likumības varēja izteikt matemātiskā veidā un izpētīt.) Radās senatnes pētniecība, cilvēki studēja senās valodas, pētīja manuskriptus, tādējādi antīkā pasaule kļuva pieejama daudziem pētniekiem. Straujā tehnoloģijas attīstība mainīja cilvēka dzīves veidu un uzskatus. Īpaši atzīmējama grāmatu iespiešana, kas izraisīja revolūciju zināšanu izplatīšanā un informācijas apmaiņā. Indivīda vērtības un nozīmības pieaugums. Līdz ar to – kritiska attieksme pret senām autoritātēm. Racionālistiskā un empīriskā izziņas tradīcija Jauno laiku filozofi pievērsās jautājumiem par pareizo metodi, kas dotu drošticamas un pamatotas zināšanas par pasauli. Šādas intereses ievirzīja Jauno laiku filozofiju divos virzienos, attīstot empīrisko un racionālo tradīciju, kuras savā starpā sacentās līdz pat 18.gs. beigām. Racionālistiskā izziņas tradīcija Teorijas izveidotājs bija ievērojamais franču filozofs un matemātiķis Renē Dekarts (1596 – 1650). Idejas izklāstītas darbā “Pārdomas par metodi” Empīriskā izziņas tradīcija Tradīcijas aizsācējs bija angļu jurists, politiķis, esejists un filozofs Frānsiss Bēkons (1561-1626) Idejas izklāstītas darbā “Jaunais Organons” Renē Dekarta šaubu metode Kāpēc nevar droši paļauties uz jutekļu sniegtajiem priekšstatiem? Dekarts bija pārliecināts, ka drošas zināšanas ir iespējams atrast, bet vajadzīga pareiza metode. Viņš nepaļāvās vienīgi uz jutekļu sniegtajiem priekšstatiem, jo tie nereti sniedz nepatiesu informāciju, bet izmantoja šaubu metodi, lai sasniegtu drošticamību. Viņš apšaubīja visu, līdz par neapšaubāmām atzina pašas šaubas. No tā izrietēja viņa slavenā tēze "Domāju - tātad eksistēju”. Tātad cilvēks ir vismaz dvēsele ar dažādām garīgām spējām – domāšanu, izjūtām, sapņiem, iztēli. Dievs – cilvēkā ieliktā prāta avots Vai Dievs, kas ir perfekts, varētu ielikt cilvēkā tādu prātu, uz kuru absolūti nevar paļauties? Kas liek rokai atrauties no uguns? Šādos apstākļos Dekarts nonāk pie idejas par Dievu – perfektu esamību, ko cilvēks atrod pats savā prātā, un secina, ka uzskatu par Dievu var dot vienīgi pats Dievs, kas to “ielicis” mūsu prātā (piemēram, iedzimtu ideju veidā). Mēs varam uzticēties mūsu pašu prāta loģiskajiem secinājumiem, piemēram, matemātikai, jo prātu mūsos ielicis Dievs. Bez tam Dievs mums devis maņu orgānus, uz kuriem mēs visumā varam paļauties. Līdz ar to mēs varam izzināt pasauli, kurā dzīvojam. Teiktais nenozīmē, ka mēs nevarētu kļūdīties, bet tieši šī iemesla dēļ Dievs ir mums piešķīris prātu, lai ar tā palīdzību mēs varētu kļūdas izlabot. Renē Dekarts par cilvēka ķermeni Interpretē šajā Renē Dekarta zīmējumā ielikto ideju! Pašu cilvēka ķermeni Dekarts izprata mehāniski kā mašīnu. Dekarts uzskatīja, ka mēs dzīvojam Dieva radītā pasaulē, kurai ir noteikta racionāla kārtība, kas ir atklājama un noskaidrojama. Fiziskajā pasaulē valda likumības, turpretī dvēsele ir brīva un nemirstīga. Bēkona empīriskā izziņas metode “Jaunais Organons” – šis jaunais instruments dabas patiesību izzināšanai viņaprāt ir eksperiments. Viņa metodes paredz visu dabas procesu rūpīgu novērošanu un eksperimentālās pieejas attīstīšanu. Viņš kritizē viduslaiku metožu nepilnību, kad nekritiski (nepārbaudot) tika pieņemtas autoritātes, kā piemēram, Aristotelis kā visas zinātnes avots. Bēkons izvirzīja nepieciešamību ikvienu dabas pētījumu pamatot ar novērojumiem, pieredzi un eksperimentu, jo zināšans balstās uz cilvēka paša pieredzi, nevis noglabātiem pregamenta ruļļiem vai smadzeņu lauzīšanu. Arī senajos laikos empīriska zinātne bija pazīstama. Aristotelis, piemēram, arī veica daudzus svarīgus dabas novērojumus. Bet sistemātiski eksperimenti bija kaut kas pavisam jauns. Bēkons bija pārliecināts, ka šī induktīvā metode ir visu zināšanu atslēga, kas nodrošinās dabas kontroli un tehnoloģijas attīstību. Imanuela Kanta izziņas teorija Imanuels Kants (1724-1804) bija vācu filozofs. Viņu uzskata par vienu no Eiropas ievērojamākajiem domātājiem un pēdējo lielo Apgaismības filozofu. Kanta izziņa teorija pētī izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas. Viņš secina, ka gan racionālistiem, gan empīriķiem ir sava taisnība. Sintēze ir iespējama, bet tai ir savas robežas. Imanuels Kants (1724 – 1804) iezīmē pagrieziena punktu Rietumu domāšanā. Viņa fundamentālais darbs ‘Tīrā prāta kritika” (1781) iztirzā jautājumu, kā mēs nonākam pie zināšanām. Kants nenoliedz, ka mūsu zināšanas sākas ar mūsu vērojumiem un pieredzi, bet tās vēl nav pašas zināšanas, drīzāk zināšanu “jēlmateriāls” (intuīcija), kas vēl jāapstrādā ar mūsu prāta palīdzību. Zināšanas vienmēr prasa pieredzes un prāta klātbūtni. Kants par prāta ierobežoto dabu Kants uzskata, ka ar prātu vien visās esamībās jomās ietiekties nav iespējams Prāts Zināšanas Ticība Viņš uzsver, ka mūsu zināšanas vienmēr ir ierobežotas, jo mēs nevaram izzināt “lietas par sevi” – nomenu pasauli tādu, kādu to radījis Dievs. Mūsu zināšanas ir saistītas vienīgi ar fenomeniem - lietām, ko cilvēks spēj uztvert ar saviem maņu orgāniem. Kas stāv “aiz” šiem fenomeniem, nav mūsu zinātniskās izpētes objekts. Ja mēs par šīm lietām sākam runāt, tad mēs nodarbojamies tikai ar pieņēmumiem vai minējumiem, kuriem nav un nevar būt droša pamata. Kants velta lielu uzmanību dažādajām kļūdām, kas rodas, kad mēs pārkāpjam mūsu zināšanu robežas. Pārdomāšanai Kants uzsver, ka mūsu zināšanas vienmēr ir ierobežotas, jo mēs nevaram izzināt “lietas par sevi” – nomenu pasauli tādu, kādu to radījis Dievs. Mūsu zināšanas ir saistītas vienīgi ar fenomeniem - lietām, ko cilvēks spēj uztvert ar saviem maņu orgāniem. Vai pasaule patiešām nav tāda, kādu mēs to uztveram? Vai pastāv tāda objektīva realitāte, kuru cilvēks ignorē vienīgi tādēļ, ka nespēj to uztvert ar saviem maņu orgāniem? Ko domātu okeāna medūza vai, piemēram, mūsu zarnu baktērija, ja mēs sāktu paskaidrot, ka viņu priekšstats par pasauli ir gaužām nepilnīgs? II. Apgaismība Apgaismības jēdziens Slavenākie apgaismotāji Apgaismotāju nostādnes Apgaismības praktiskais rezultāts Apgaismības jēdziens 18. gadsimtu Eiropas vēsturē pieņemts dēvēt par saprāta laikmetu, jo prāts tika pasludināts par galveno cilvēka dzīves noteicēju. Apgaismība ir cīņa pret aizspriedumiem un tumsonību cilvēka gara dzīvē, tā ir cīņa par labāku sabiedrisko iekārtu, tikumiem, politiku un sadzīvi. Apgaismības pamatā ir ideālistisks uzskats par apziņas un prāta noteicošo lomu cilvēka dzīvē. Apgaismības ideju komplekss savukārt, radīja vesela laikmeta kultūras sistēmu. Slavenākie apgaismotāji Slavenākie apgaismotāji bija Voltērs, Ž. Ž. Ruso, D. Didro, J. G. Herders, G. E. Lesings, Dž. Loks, D. Hjūms, I. Kants, Monteskjē, J. V. Gēte, F. Šillers un citi Eiropā, kā arī B. Franklins, T. Peins un T. Džefersons Amerikā. Šie inteliģentie cilvēki nojauta, ka sekos pavisam jauns laikmets, un tieši viņi ar saviem atklājumiem un drosmīgajām progresīvajām idejām bruģēja ceļu šim jaunajam laikmetam. Apgaismotāju nostādnes Par pasauli Pasaule tiek uztverta kā labi konstruēta un racionāli organizēta mašīna. Par laiku un telpu Laiks tiek uztverts kā vienaldzīgs pulkstenis, bet telpa - kā bezgalīga, viendabīga un nepārtraukta substance. Par cilvēka sūtību Cilvēka uzdevums ir izdibināt šīs mašīnas mehānismu, lai veiksmīgi varētu tajā dzīvot un darboties, kā arī apgūt to. Par saprātu un emocijām Saprāts kļūst par vienīgo noteicošo kritēriju. Cilvēkam ir arī emocijas, bet tās bieži vien traucē, tādēļ cilvēks pilnībā nezin savu dabu, lai saprātīgi varētu virzīt savu dzīvi. Apgaismības nostādnes Par darbības principiem Viss tiek pielīdzināts mašīnai, - šo domu līdz galējībai noved Renē Dekarts 18.gs. šo ideju līdz pilnīgai mašinizācijai noved La Metrs (darbs "Cilvēks - mašīna"). Par vēstures virzību Rodas doma, ka turpmākā vēsture būs progresīva, jo palielinās saprāta vara. Ja tā nenotiek, tad vainīgs ir cilvēks, nevis šis mehānisms. Par valsts pārvaldi Arī valsts pārvalde un ekonomika ir jāveido pēc mašinizācijas principiem. Sen Simons paziņo, ka valsts un sabiedrības ideāls ir - valstij ir jāatdarina rūpnīca. Par reliģiju un Dievu Par reliģiju Voltērs saka: "Reliģija radās tad, kad satikās muļķis ar krāpnieku". Reliģija tiek stipri kritizēta un pieskaitīta māņiem, bet tajā pašā laikā Dievs it kā eksistē, jo tieši Viņš ir radījis šo mašīnu.. Dievs tiek uzskatīts par radītāju un pirmkustinātāju, kas atklājas nevis pārdabiskā veidā, bet dabā un dabas likumos (tas ir panteisms). Apgaismības nostādnes Par tautas izglītošanu Visas apgaismotāju idejas izplatās tikai ierobežotā sabiedrībā, jo tauta kopumā ņemot ir neizglītota. Gala rezultātā izkristalizējas uzskats, ka masas ir aizspriedumu nesējas savas nezināšanas dēļ. Parādās uzdevums, ka inteliģencei būtu jāizglīto masas, jānes idejas tiem, kas paši tās nevar sasniegt - tas ir apgaismības sākotnējais mērķis un arī ideāls. Par autoritātēm Apgaismotāji sacēlās pret autoritātēm, arī baznīcas, karaļa un aristokrātijas varu. Viņi bija skeptiski noskaņoti pret visām pārmantotajām patiesībām un uzskatīja, ka atbildes uz visiem jautājumiem jāatrod pašiem ar prāta palīdzību. Par nacionālismu Jebkura nacionālisma ideja tika noraidīta, visas nācijas tika uzskatītas par vienlīdzīgām. Patriotisms zaudēja savu nozīmi. Svarīgs bija cilvēks, bet ne dzimtene. Aizsākās cīņa par cilvēktiesībām, cīņa par domāšanas, vārda un preses brīvību, par verdzības atcelšanu. Apgaismības praktiskais rezultāts Franču apgaismotāji ar Denī Didro priekšgalā rada pasaulē pirmo lielo enciklopēdiju. Tā deva milzīgu ieguldījumu visas sabiedrības attīstības labā. Par "enciklopēdistiem" sauc cilvēkus, kuri sastādīja "Enciklopēdiju jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošo vārdnīcu" (1751 - 1780), kurai bija liela loma Francijas revolūcijas ideoloģiskajā sagatavošanā. Pirmo reizi tika sistemātiski apkopoti tā laika zinātņu sasniegumi. III. Mehānistiskā paradigma Laikmeta paradigmas jēdziens Paradigmu ņomaiņas vispārināta shēma Mehānistiskās paradigmas pamatlicēji Uzskati par telpu un laiku Cilvēks jauno laiku pasaules ainā Sabiedrības attīstības likumības Slēgtās dinamiskās sistēmas raksturojums Laikmeta paradigmas jēdziens Kas ietekmē vairāk: filosofija, mūzika, arhitektūra, zinātne, reliģija, sadzīve, māksla domāšanas modeli vai otrādi? Filosofija Mākslu Mūziku Domāšanas modelis Arhitektūru Sadzīvi Zinātne Reliģija Par laikmeta paradigmu sauc šim laikam raksturīgo uztveres un domāšanas modeli, priekšstatu sistēmu. Paradigmu maiņu nosaka reliģisko, filozofisko un zinātnisko ideju evolūcija. Kultūras paradigmu nomaiņas vispārināta shēma Vai ir (J.I.Kulakova idejas modifikācija) iespējams, ka cilvēks dzīvo vienā laikmetā, bet viņa domāšana aizķērusies iepriekšējā laikmetā? Elipse simbolizē katram laikmetam atbilstošo kultūras paradigmu. Sarkanā taisne atspoguļo attiecīgās paradigmas piekritēju lineāro domāšanu, kam raksturīgs vienīgas patiesības princips. Zaļā līkne raksturo jaunās paradigmas radītāju domu gaitu, kas būdama nelineāra un paradoksāla ļauj “ielēkt” jaunajā paradigmā . Mehānistiskās paradigmas pamatlicēji Jaunajos laikos paradigmu nomaiņu nosaka galvenokārt zinātnes atklātās patiesības, kas jūtami ietekmē visas pārējās kultūras sfēras: filozofiju, psiholoģiju, mākslu, literatūru, mūziku, kā arī uzskatus par likumsakarībām sabiedrisko attiecību jomā u.c. Jauno laiku mehānistiskā paradigma Īzaks Ņūtons Mehānistiskās paradigmas simbols Renē Dekarts Paradigma balstījās uz Renē Dekarta racionālismu – uzskatu, ka cilvēka prāts ir īstenais un drošākais izziņas avots, un Izaka Ņūtona iedibināto mehānistisko pasaules ainu, kur Visums tiek uztverts kā perfekti izstrādāta pašregulējoša mašīna un darbojas kā labi noregulēts pulksteņa mehānisms. Uz Ņūtona mehānikas celma veidojās šī laikmeta filozofiskā koncepcija, ka visas norises pasaulē ir strikti iepriekšnoteiktas, tātad prognozējamas ar absolūtu precizitāti. Paradigma balstījās uz Renē Dekarta racionālismu – uzskatu, ka cilvēka prāts ir īstenais un drošākais izziņas avots, un Izaka Ņūtona iedibināto mehānistisko pasaules ainu, kur Visums tiek uztverts kā perfekti izstrādāta pašregulējoša mašīna un darbojas kā labi noregulēts pulksteņa mehānisms. Uz Ņūtona mehānikas celma veidojās šī laikmeta filozofiskā koncepcija, ka visas norises pasaulē ir strikti iepriekšnoteiktas, tātad prognozējamas ar absolūtu Jautājumi pārdomām precizitāti. Ņūtona mikrokosms • Kas,Tavuprāt, ir Visums? Perfekti izstrādāta pašregulējoša mašīna vai dzīvs organisms? • Ņūtons uzskatīja, ka visas norises pasaulē ir strikti iepriekšnoteiktas, tātad prognozējamas ar absolūtu precizitāti. (Dieva plāns). Un kāds ir Tavs viedoklis? • Ņūtons, novērtējot Dieva lomu, uzskatīja, ka Viņš ir radījis Visumu un to iekustinājis, bet tālākajos procesos neiejaucas. Ar ko šī nostādne atšķiras no viduslaikiem raksturīgās nostādnes par Dieva lomu? Telpa un laiks mehānistiskajā paradigmā Kā Visumu uztver mūsdienu cilvēks: tas ir galīgs vai bezgalīgs? Mainīgs vai nemainīgs? Vai laiks izliecas līdzi telpai vai nē? Pēc Ņūtona mehānistiskās paradigmas Visums (telpa) ir bezgalīga un nemainīga trīsdimensiju telpa. Laiks – ar materiālo pasauli nesaistīts, vienmērīgi plūstošs no pagātnes caur tagadni uz nākotni. Cilvēks jauno laiku pasaules ainā Cilvēka un dabas attiecības Cilvēks kā saprātīga būtne tiek nošķirts no dabas, kuru tas cenšas pakļaut un izmantot savā labā. Cilvēks spēj spriest un analizēt, līdz ar to spēj objektīvi novērtēt pasauli. Prāts un ķermenis Cilvēkā nodalāms prāts un ķermenis, jo pēdējais nav nekas cits kā dzīva, bet relatīvi vienkārša mehāniska mašīna, kas sastāv no atsevišķām daļām. Cilvēka prāts tika uztverts kā visspēcīgs. Prāts spēj iedziļināties visos dabas noslēpumos, tas var likt cilvēka zināšanām kalpot cilvēcei, tādējādi padarot viņu par Visuma valdnieku. Intelekts un emocijas I. II. III. Tiek uzsvērta atšķirība starp intelektuālo domāšanu un emocijām, atzīstot intelekta pārsvaru. Intelekts tiek saistīts ar vīrišķo domāšanu, bet sievietei atstāta emocionālā pasaules uztvere. Ar to tika pamatots vīrišķā prāta pārākums pār sievišķo. Vīrietis joprojām tiek uztverts kā galvenais kultūras procesu virzītājs un vadītājs. Filozofs Kants bija pirmais, kas kritiski novērtēja tīrā, racionālā prāta izziņas iespēju robežas. Jautājumi pārdomām Cilvēks kā saprātīga būtne tiek nošķirts no dabas, kuru tas cenšas pakļaut un izmantot savā labā. Cilvēks spēj spriest un analizēt, līdz ar to spēj objektīvi novērtēt pasauli. Vai cilvēks un daba ir nošķirami? Cilvēks nav dabas daļa? Vai cilvēka sūtība patiešām ir pakļaut dabu un izmantot to savā labā? Cilvēkā nodalāms prāts un ķermenis, jo pēdējais nav nekas cits kā dzīva, bet relatīvi vienkārša mehāniska mašīna, kas sastāv no atsevišķām daļām. Cilvēka prāts tika uztverts kā visspēcīgs. Prāts spēj iedziļināties visos dabas noslēpumos, tas var likt cilvēka zināšanām kalpot cilvēcei, tādējādi padarot viņu par Visuma valdnieku. Vai prāts ir nodalāms no ķermeņa? Vai ķermeni var uzskatīt par relatīvi vienkāršu mehānisku mašīnu? Vai cilvēka prāts ir visspēcīgs? Tiek uzsvērta atšķirība starp intelektuālo domāšanu un emocijām, atzīstot intelekta pārsvaru. Intelekts tiek saistīts ar vīrišķo domāšanu, bet sievietei atstāta emocionālā pasaules uztvere. Ar to tika pamatots vīrišķā prāta pārākums pār sievišķo. Vīrietis joprojām tiek uztverts kā galvenais kultūras procesu virzītājs un vadītājs. Filozofs Kants bija pirmais, kas kritiski novērtēja tīrā, racionālā prāta izziņas iespēju robežas. Vai prāts ir pārāks par emocijām? Sabiedrības attīstības likumības Mūžīgā progresa ideja < Spirāles metafora kā totalitāro režīmu sakrālā ikona Avoti – Hēgeļa, vēlāk Marksa filozofiskās idejas. Atziņas: Sabiedrība tiek uztverta kā lineāra sistēma, kas funkcionē nebeidzama progresa režīmā. Uz sabiedriskās dzīves attīstību tika attiecinātitie paši likumi, kas uz dabas procesiem. Tāpat kā norises dabā ir strikti derterminētas (iepriekšnosacītas), pakļautas cēlonības un seku likumiem, tāpēc prognozējamas ar absolūtu precizitāti, tā arī cilvēces vēsturiskās virzības gaita ir prognozējama (historicisma teorija), to virza revolūcijas un šķiru cīņa (K.Marksa pareģojums par kap. sab. neizbēgamo sabrukšanu un komunismu kā mesiju.) Jebkura nejaušība tiek izslēgta kā nezinātniska. Sekas: Šīs nostādnes nobruģēja ideoloģisko ceļu 20.gs. globālajiem totalitārajiem režīmiem – boļševismam un fašismam. Progresa kults kļuva par visspēcīgu ieroci režīma ideologu un soģu rokās. Iluzorā progresa veicināšanai bija atļauti jebkuri līdzekļi. Ikviens, kas iedomājās apšaubīt mūžīgā progresa ideju vai pretoties tai, varēja tikt pasludināts par progresa ienaidnieku ar visām no tā izrietošajām sekām. Mūžīgā progresa ideologi, aizrāvušies ar vienīgo objektīvo patiesību, aizmirsa, ka katrs progress ir cieši saistīts ar tā pretmetu – regresu, katra sakārtotība – ar to pavadošo haosu. Jautājumi pārdomām ... cilvēces vēsturiskās virzības gaita ir prognozējama ... Vai vēstures virzību patiesi ir iespējams drošticami prognozēt? Vēsturi virza revolūcijas un šķiru cīņa ... Ko tu uzskati par nozīmīgāko vēstures virzītājspēku? Jebkura nejaušība tiek izslēgta kā nezinātniska. Kādas ,tavuprāt, ir nejaušības un likumsakarības attiecības? Vai nejaušība patiešām ir kāda procesa kļūdaina norise? Novērtē, vai absolūtisma laika sabiedrībai, tās virzošajam spēkam vairāk raksturīgas slēgtā vai atvērtās sistēmas iezīmes! Slēgtās sabiedrības tips. Stingums, statiskums, nevēlēšanās ko būtisku mainīt. Vienīgo patiesību ideoloģija. Cilvēks kā “noslēgto” smadzeņu tipa pārstāvis •Noraidoša, pat naidīga attieksme pret visu jauno, neparasto, nepazīstamo. •Domu gaita stereotipiska, neelastīga, taču stabila un līdzsvarota. •Visbiežāk ar savu gudrību līdz malām piepildīti trauki, neprot klausīties, spēj tikai noliegt otru, padarot jebkuru strīdu par absolūti bezjēdzīgu un neauglīgu. Atvērtās sabiedrības tips. Spēja konkurēt, mainīties, pielāgoties. Sabiedrībai netiek uzspiestas vienīgās patiesības. Sabiedrības pamatu veido indivīda un ģimenes, nevis partiju vai valsts institūciju primāts. Cilvēks kā “atvērto” smadzeņu tipa pārstāvis Pozitīva reakcija uz jaunām domām, idejām, teorijām vai paradigmām. Nevairās no nepazīstamā un paradoksiem, domu gaita elastīga ar nelineāru raksturu. Salīdzinoši daudz lielākā mērā spējīgs uz jaunradi. 7.2. 17.-18.gs.nozīgākās idejas. Apgaismība. Mehānistiskā paradigma Prezentācijai izmantotie avoti: Rubenis A., Dzīve un kultūra Eiropā absolūtisma un apgaismības laikmetā. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2001 Kūle, M., Kūlis, R. Filosofja, -Rīga: Zvaigzne ABC, 1998 Siliņš I.E. Lielo patiesību meklējumi. Jumava, 2002 Jouni Ekonens u.c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998 http://lv.wikipedia.org/wiki http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/ Un citi internetā pieejamie materiāli • Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda finansiālu atbalstu. • Par materiāla saturu atbild L.Zitāne