10.6. Kultūra Latvijā 20.-30.gados I. Izglītība, zinātne Sistēmas elementi Augstskolas Jaunatnes organizācijas Studentija Draudzīgais aicinājums Zinātne Kultūras fonds II.
Download ReportTranscript 10.6. Kultūra Latvijā 20.-30.gados I. Izglītība, zinātne Sistēmas elementi Augstskolas Jaunatnes organizācijas Studentija Draudzīgais aicinājums Zinātne Kultūras fonds II.
10.6. Kultūra Latvijā 20.-30.gados I. Izglītība, zinātne Sistēmas elementi Augstskolas Jaunatnes organizācijas Studentija Draudzīgais aicinājums Zinātne Kultūras fonds II. Literatūra, grāmatniecība Rainis, Aspazija V. Lācis A. Čaks J. Ezeriņš J.Jaunsudrabiņš A. Upīts Rozītis Grāmatniecība A.Brigadere Latvijas Nacionālā bibliotēka III. Skatuves māksla, mūzika, kino Nacionālais teātris Dailes teātris Mūzika Opera Dziesmu svētki IV. Tēlotāja māksla Glezniecība Tēlniecība V. Arhitektūra Kino I. Izglītība Sistēmas elementi Papildskola – ģimnāzija vai arodapmācības iestāde (15. – 16. mūža gads) Pamatskola (9. – 14. mūža gads) Pirmskola (7. – 8. mūža gads) Latvijas Republikas neatkarības gados valsts iestādes lielu uzmanību veltīja tautas izglītošanai. Apmēram 15 % no visiem valsts ienākumiem izlietoja izglītības vajadzībām. Tas bija daudz, jo Eiropas valstīs caurmērā izglītībai izlietoja ap 12 %. Saskaņā ar Tautas padomes 1919. gada 8. decembra likumu tika ieviesta obligātā izglītība. Salīdzinājumā ar gadsimta sākumā praktizēto trīsgadīgo izglītību, 20.- 30.gados izglītības sistēmas pamatā bija sešgadīgā pamatskola. Lai nodrošinātu lēmuma izpildi, tika būvētas skolu ēkas un dibinātas daudzas jaunas pamatskolas. Pēc 1934.g. 15. maija valsts apvērsuma Latvijas valdība ieviesa septiņu klašu, bet vidusskolās– piecu klašu mācību programmu. Vidusskolas (sākumā četras klases, vēlāk piecas vai sešas klases) bija neobligātas mācību iestādes, par mācībām tajās bija jāmaksā. Trūcīgu vecāku bērniem, arī īpaši apdāvinātiem skolēniem dažkārt par mācībām nebija jāmaksā, vai arī bija jāmaksā mazāk. Latvijas Republikā 20 gados uzcēla 373 jaunas un pārbūvēja 587 skolu ēkas. Auga skolotāju skaits, arī skolēnu skaits pēc statistikas datiem bija viens no lielākajiem Eiropā. Augstskolas Mākslas akadēmija 1919 No 1940.g.Lavijas Mākslas akadēmija atrodas 20. gadsimta sākumā celtajā neogotiskajā Biržas komercskolas ēkā (arhtiekts V. L. Bokslafs). Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors Vilhelms Purvītis Pirmajā rindā no kreisās: K. Ubāns, V. Tone, P. Feders, V. Purvītis, R. Zariņš, K. Rončevskis, E. Vītols Latvijas Mākslas akadēmija dibināta 1919. gada 20. augustā, taču studiju darbs uzsākts 1921. gada 12. oktobrī. Jaundibinātajai Mākslas akadēmijai bija milzīga loma latviešu profesionālās mākslas izveidē par patstāvīgu, neatkarīgu un specifiski latvisku mākslu. Latvijas Konservatorija, 1919 Jāzeps Vītols Latvijas Konservatorija, tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija Savulaik Latvijas Konservatorija, tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija dibināta 1919. gada 20. augustā un oficiāli atklāta 1920.gada 11.janvārī. Tās pirmais rektors bija izcilais latviešu komponists Jāzeps Vītols. Augstskola tika dibināta kā klasiska tipa mūzikas mācību iestāde, par paraugu ņemot Sanktpēterburgas konservatoriju, kurā Jāzeps Vītols par mācībspēku bija nostrādājis trīsdesmit gadus. Latvijas Universitāte, 1919 Universitātes svinīgā atklāšana 1919. gada 28.septembrī, laikā, kad vēl norisa nacionālās atbrīvošanās cīņas, bijušajā Rīgas Politehniskā institūta ēkā svinīgi tika atklāta Latvijas Augstskola (kopš 1922./23. m. g. - Latvijas Universitāte). Jaunā augstākā mācību iestāde kļuva par vienu no būtiskākajiem latviešu tautas brīvības manifestiem. Tieši tāpēc vairāk nekā jebkura cita augstskola Latvijas Universitāte ir cieši saistīta ar mūsu neatkarīgās valsts vēsturi. LU dzima un veidojās līdz ar mūsu valsti, bet vēlāk šī Universitāte pilnveidoja Latviju pašu. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, 1939 Jelgavas pils 1939.gadā 1939 3.jūlijā atklāj, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, kurā ir divas fakultātes: Lauksaimniecības un Mežsaimniecības. 28.oktobrī notiek Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas telpu iesvētīšanas svinības, kurās piedalās Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Studentija Studentu korporāciju karogi Brīvības pieminekļa pamata iesvētes svinībās Rīgā, 1931.g. 18. novembrī. Korporācijas “Lettgallia” ģerbonis Studentu skaita ziņā Latvija ieņēma pirmo vietu Eiropā ar 30 studentiem uz katriem 10 000 iedzīvitājiem. Ļoti rosīga bija studentu dzīve, ko vadīja studentu padome. Darbojās studentu korporācijas (Daugaviete, Gundega, dzintra, Imeria, Selga, Tālavija, Lettonia, Sellonia, Lettgallia u.c.) Daudzām no tām piederēja savi nami un bibliotēkas. K. Ulmaņa “Draudzīgais aicinājums”. “Draudzīgā aicinājuma” medaļa Latvijas skolās 1935. gadā tika iedibināta akcija «Draudzīgais aicinājums». Tās laikā katrs var atcerēties savu kādreizējo skolu un dāvināt grāmatas, mākslas priekšmetus, ziedot līdzekļus skolu fondiem. «Draudzīgo aicinājumu» uzsācis bijušais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš savā vārdadienā uzdāvinājis bērnības skolai grāmatas un lūdzis, lai arī citi atceras savas skolas. Kopš 1994. gadā šī tradīcija ir atjaunota. “Draudzīgā aicinājuma” ietekmē skolām uzdāvināja vairāk nekā 800 000 latu, 1.7 miljonus grāmatu, 4500 gleznu un reprodukciju, simtiem radioaparātu un daudz citu mācību līdzekļu. Jaunatnes organizācijas Skautu emblēma Skolu jaunatnes audzināšanā liela loma bija skautu, gaidu un mazpulku organizācijām. Skautisms un gaidisms, mazpulki ir jaunatnes neformālās audzināšanas kustības, kas papildina skolu un ģimeni. To mērķis ir audzināt jaunatni par krietniem un derīgiem savas tautas un pasaules pilsoņiem. Skautisma un gaidisma, mazpulku solījumi un likumi, attīsta pašpaļāvību, vajadzību izzināt un gribu mācīties, piemēram, mazpulku devīze “Labo padarīt vēl labāku”. Nodarbības tiek balstītas uz darbošanos mazās grupās, mācīšanos darbojoties, pamatojoties uz dalībnieku interesēm, un notiek kontaktā ar dabu un apkārtējo pasauli. Skautisms ir pārstāvēts vairāk kā 150 pasaules valstīs, bet gaidisms vairāk kā 140 valstīs. Zinātne Pauls Lejiņš Augusts Kirhenšteins Akadēmiķis Pauls Stradiņš dibinājis pirmo onkoloģijas slimnīcu, asins pārliešanas staciju, ķirurgu skolu, vadījis slimnīcas un pats operējis, apmācījis vairāku paaudžu labākos ārstus, savācis materiālu trešajam lielākajam medicīnas muzejam pasaulē Par vadošiem zinātnes centriem kļuva augstskolas. Latvijas universitātē veica pētījumus daudzās nozarēs. Šajā augstskolā sāka piešķirt zinātniskos grādus. Sākumā nācās izstrādāt latvisku zinātnes terminoloģiju. Sevišķu uzplaukumu piedzīvoja latviešu valodas un folkloras pētniecība, tautas vēstures un kultūras apzināšana. Plašākai sabiedrībai kļuva pieejami Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna pētījumi valodniecībā, jauni tautasdziesmu, pasaku un teiku sakopojumi. Ārpus Latvijas speciālistu interesi izraisīja Riharda Zariņa tautastērpu un ornamentu pētījumi, kā arī latviešu vēsturnieku darbi. Ievērojami pētījumi tika veikti dabas un tehniskajās zinātnēs. Augusts Kirhenšteins izdarīja svarīgus atklājumus mikrobioloģijā, Gustavs Vanags organiskajā ķīmijā un Arvīds Kalniņš koksnes ķīmijā. Plaša praktiska nozīme bija Paula Stradiņa panākumiem medicīnā un Paula Lejiņa pētījumiem lauksaimniecībā. Kultūras fonds Zinātnes, kultūras un mākslas attīstību sekmēja 1920.g. nodibinātais Kultūras fonds. Tā ienākumus veidoja 3% piemaksas pie akoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu cenām. Šī fonda līdzekļi tika izmantoti pieminekļu celtniecībai, zinātnisku rakstu iespiešanai, Latvijas senatnes pētīšanai, zinātnieku ārzemju komandējumiem un pētījumu veikšanai. tas deva milzīgu atbalstu zinātnei. 1940.g. Kultūras fondu slēdza. To atjaunoja tikai 1989.g . Kultūras fonda emblēma ir laiva ar saulīti virspusē. II. Literatūra Latviešu literatūra balstījās uz iepriekšējo gadu tradīcijām. Valstiskā neatkarība nodrošināja rakstniekiem, dzejniekiem un dramaturgiem plašākas daiļrades iespējas. Visiecienītākais dzejnieks bija Rainis. Viņa radošo darbību nespēja ierobežot iesaistīšanās valsts politiskajās apritēs. Jauni dzejoļu krājumi iznāca jau agrāk pazīstamiem literātiem Kārlim Skalbem, Vilim Plūdonim, Aspazijai un citiem. Atzinību guva Edvarta Virzas, Anšlava Eglīša, Aleksandra Čaka un citu dzejnieku darbi. Bērnu un pieaugušo vidū bija iecienītas Kārļa Skalbes un Annas Brigaderes pasakas. Autoritārā vara atstāja iespaidu arī uz literātiem. Daudzi ne sevišķi talantīgi literāti sacerēja veltījumus K. Ulmanim. Demokrātiski noskaņotajam K. Skalbem aizliedza 6 mēnešus iespiest viņa darbus, lai to “pāraudzinātu”. K. Ulmanis pats noraidīja K. Skalbes kandidatūru Tēvzemes balvai. Latvijas neatkarības periodā latviešu literatūra izgāja ārpus savas valsts robežām. Anša Gulbja apgāds ar Ārlietu ministrijas atbalstu izdeva vairākus pazīstamāko latviešu rakstnieku darbus vācu valodā. Angļu valodā tika pārtulkotas A. Brigaderes pasaku lugus “Sprīdītis” un Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”. Raiņa lugu 1925. gadā izrādīja Londonā. Latviešu darbus pārtulkoja un izdeva visvairāk igauņu un lietuviešu valodā. Rainis (1865-1929) un Aspazija (1865-1943) Vasarnīca Majoros Sagaidīšana Latvijā 1920 Raiņa kapa piemineklis Ievērojamākās personības Latvijas neatkarības gados joprojām bija Rainis un Aspazija 1920. gadā Rainis un Aspazija, kaismīgi sagaidīti un sveikti, atgriezās Latvijā. Kā sociāldemokrātu kandidātu Raini ievēlēja Satversmes sapulcē (1920) un Saeimā (1922, 1925, 1926). Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs (1920) un pirmais direktors, Nacionālā teātra direktors (1921-25), izglītības ministrs (1927). Latvijā Rainis publicēja dzejoļu krājumu „Dagdas piecas skiču burtnīcas” (1920-25), ko dēvē par romānu dzejoļos. Rainis sarakstījis arī vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kā arī vairākas lugas. Satversmes sapulces vēlēšanās ievēlēja gan Raini, gan Aspaziju. Miris 1929. gada 12. septembrī Majoros, apbedīts Rīgas jaunajos kapos, kas tajā pašā gadā nosaukti Raiņa vārdā. Aleksandrs Čaks (1901 – 1950) „Jums, o, bijušie cūkgani, klausaties, Talkā nāku es – pilsētas zēns, Ielu smakas un rupjības piezīdies, Nīstot visu, kas mierīgs un lēns.” A.Čaku uzskata par pirmo īsto urbānistu (pilsētas dzejnieku) latviešu literatūrā. Čaks bija pirmais, kurš atļāvās pilsētu poetizēt; vēl vairāk- pilsēta Čakam bija pasaules centrs, būtībā-vienīgā iedomājamā esamības forma. Čaks ir izcilākais 20. gadsimta 20.-30. gadu latviešu dzejas reformētājs, radījis gan modernistiskus dzejoļus par dažādām Rīgas nomalēm un tipāžiem, gan latviešu strēlnieku epu “Mūžības skartie”, kas apbalvots ar Annas Brigaderes prēmiju (1940). Mūža pēdējos piecus gadus bija spiests rakstīt arī sociālisma celtniecību slavinošus dzejoļus, kuri tomēr izpelnījās oficiālās kritikas nosodījumu. Brīvvalsts laikā Čaka vārds saistīts ar jauno autoru žurnāliem "Jauno Lira", "Trauksme" un mākslinieku apvienību "Zaļā vārna". Jānis Jaunsudrabiņš Neretas “Riekstiņi” Jāņa Jaunsudrabiņa memoriālais muzejs (1877 - 1962) Psiholoģiskās prozas lielmeistars. Plašu popularitāti ieguva ar garstāstu “Vēja ziedi”. Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu. Par to liecina nozīmīgais darbs triloģija ”Aija”. Iespaidu par jauko mīlas stāstu izjauc triloģijas trešā daļa, kas sacerēta 10 gadus vēlāk. “Ziemā” autors mīlestību no saldsērīgas sižetiskas klišejas, pārvērš eksistenciālā jēdzienā. Viņa “Baltā grāmata” (1914 -1921) – viena no gaišākajām un poētiskākajām bērnības atmiņu grāmatām latviešu literatūrā. Pāvils Rozītis (1889 – 1937) T.Munkēvica. Skulptūrā attēloti novadnieka Pāvila Rozīša romāna "Valmieras puikas" literārie prototipi. Pāvila Rozīša romānā “Valmieras puikas” ar ikdienas, cilvēku attiecību un viņu uzvedību atspoguļoti notikumi, kas risinājušies Valmierā un tās apkārtnē 1905. gada revolūcijas laikā un pēc tās. Šis ir stāsts par jauniešiem, viņu dedzīgajiem raksturiem un ideāliem, par viņu ticību brīvībai, tam, ka pienāks laiks un viņu Latvija kļūs brīva. Par to, kāpēc šis romāns aktuāls vēl mūsdienās, uzskatāmi liecina kāds interneta portāla komentārs: “Kopš laika, kad Rozītis rakstīja "Cepli", nekas nav mainījies. Visi dzīvo uz parāda, mēģina viens otru uzmest, un izliekas par to, kas nav.” Anna Brigadere (1861–1933) Skats no lugas “Princese Gundega un karalis Brusubārda” emigrācijas latviešu iestudējumā. Triloģijā “Dievs. Daba. Darbs.” (1926) atsevišķos tēlojumos atklātas mazās Anneles – pašas rakstnieces bērnu dienu – izjūtas un pārdzīvojumi, iepazīstot pasauli. Nozīmīga vieta atvēlēta 19. gadsimta pēdējā trešdaļas lauku dzīves atainojumam. Annas Brigaderes devums latviešu literatūrā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tautas mīlestību rakstniece iemantojusi ar pasaku lugām „Sprīdītis”, „Maija un Paija”, „Princese Gundega un karalis Brusubārda”, „Lolitas brīnumputns” un autobiogrāfisko triloģiju. Vilis Lācis (1904 — 1966) 30tajos gados pats populārākais prozaists, bet Guntis Berelis viņa daiļradi šodien novērtē tā: “Lāča romāni – tā ir mehāniskās prozas klasika.” Popularitāti V. Lācis izcīna 1933. gadā, kad laikrakstā „Jaunākās Ziņas” sāk publicēt romānu „Zvejnieka dēls”, kas kļūst par „pašu populārāko latviešu romānu”, ne velti romānu ļoti ātri dramatizē. Arī pirmā latviešu pilnmetrāžas mākslas filma 1939. gadā tiek uzņemta pēc romāna motīviem. „Zvejnieka dēls” kļūst par pagrieziena punktu arī paša V. Lāča dzīvē- viņš var atļauties pamest fizisko darbu un kļūt par bibliotekāru, beigās paliekot vien par profesionālu rakstnieku. Kopumā V. Lācis saraksta 20 romānus, 58 stāstus, 6 lugas un virkni publicistisku rakstu. Jānis Ezeriņš (1891 - 1924) “Pievēršanās šķietamajiem “dzīves sīkumiem”, prasme sakausēt veselumā traģisko un komisko, lakoniskā rakstība un nosliece uz groteskām un absurdām situācijām padarīja Ezeriņu par modernās noveles aizsācēju latviešu literatūrā,” tā nedaudz pārforsēti ezeriņiskās noveles modeli raksturo Guntis Berelis. J. Ezeriņš ir īsprozas meistars. Rakstījis galvenokārt anekdotiskās noveles žanrā, viņa darbiem raksturīgs straujš sižets, daudzveidīgs vides un cilvēka tēlojums un negaidīts fabulas atrisinājums. Nozīmīgi ir J. Ezeriņa veiktie klasikas darbu tulkojumi (Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetne" un citi darbi, vecfranču teika "Okasēns un Nikoleta", Džovanni Bokačo "Noveles", Stendāla "Sarkanais un melnais"). Saņēmis Kultūras fonda balvu (1923). Andrejs Upīts (1877 – 1970) Skrīverus lasītāji pazīst kā Andreja Upīša “Zaļo zemi” Andrejs Upīts, kas padomju gados kļūst par sociālistiskā reālisma teorētiķi, pašus nozīmīgākos un mākslinieciski vērtīgākos stāstus sarakstīja divdesmitajos gados. Stāstus viņš mēdza apvienot ciklos, par virsrakstu izvēlēdamies kādu ietilpīgu un viegli atšifrējamu metaforu: „Skaidas atvarā” (1921), „Aiz paradīzes vārtiem” (1922), „Metamorfozas” (1923). Upīša labākais krājums ir „Kailā dzīvība” (1926), kurā apkopotas desmit noveles par dzīvības un nāves tēmu un kurā autora tendenciozitāte nav bijusi par šķērsli, lai radītu brīnišķīgu prozu. Grāmatniecība Neatkarības gados izveidojās daudzi jauni grāmatu apgādi. Izdoto grāmatu daudzuma ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem Latvija ieņēma otro vietu Eiropā uzreiz aiz Dānijas. Lielāko izdevniecību vidū redzamu vietu ieņēma Anša Gulbja apgāds ar visdažādākās literatūras klāstu. Ar 1927.g. A. Gulbja apgādā sāka iznākt Latviešu konversācijas vārdnīca. Grāmatrūpniecības akciju sabiedrības “Valters un Rapa” iznāca daiļliteratūra, mācību grāmatas un nopietni zinātniski darbi. Helmāra Rudzīša apgāds “Grāmatu draugs” specializējās lētu grāmatu izdošanā, kas būtu pieejamas katram lasītājam. Šajā apgādā iznāca daudzu rakstnieku kopotie raksti. Dārgas grāmatas ar augstvērtīgu māksliniecisku apdari izdeva Miķeļa Goppera apgāds “Zelta ābele”. Zinātnisku rakstu sēriju izdeva Latvijas Universitāte. Latgalē iznāca grāmatas latgaliešu izloksnē, bet pēc 1934. gada 15. maija šī izdevējdarbība tika pārtraukta. Sākot ar 1936. gadu, visas grāmatas iznāca ar latīņu burtiem, līdz tam plaši lietoja arī “veco druku” – gotu burtus. Latvijas Nacionālā bibliotēka, 1919 Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) dibināta 1919. gada 29. augustā. Tās pirmais pārzinis bija ievērojamais bibliotekārs un latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs Jānis Misiņš (1862 – 1945). Viens no LNB pamatuzdevumiem ir nacionālās literatūras krājuma veidošana, mūžīga glabāšana un tā ilglaicīgas pieejamības nodrošināšana. III.Skatuves māksla Nacionālais teātris, 1919 Nozīmīgāko vietu ieņēma Nacionālais teātris. Tas godā turēja agrāko gadu tradīcijas. Arhitekts A. Reinbergs (1860.-1908.) uzcēla II pilsētas (krievu) teātra ēku (tagad Nacionālais teātris, 1900.-1902, g.). Izrāde "Ugunī" 1919. gada 23. septembrī tiek izdots Izglītības ministra Jāņa Akuratera rīkojums par Nacionālo teātri kā valsts teātri. 30. novembrī Latvijas Nacionālais teātris aicina visus uz sezonas atklāšanu. Latvijas Nacionālais teātris sākas ar R. Blaumaņa “Ugunī”. No Krievijas ir pārradies aktieris un režisors Aleksis Mierlauks, kurš uzaicināts būt par teātra direktoru. Režisori – Alfrēds Amtmanis-Briedītis un Biruta Skujeniece. Nacionālajā teātrī sapulcējas viss tā laika aktieru zieds, tā ir plašākā līdz tam esošā aktieru trupa, Dailes teātris Eduarda Smiļģa vadītais Dailes teātris pievērsās modernās skatuves mākslas meklējumiem. Dailes teātris tika atklāts 1920. gada 19. novembrī ar Raiņa „Induļa un Ārijas” izrādi Amatnieku palīdzības biedrības telpās Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 25, kur pirms tam bija darbojies nu jau vairākus gadus slēgtais Rīgas Jaunais teātris. Teātra vadību uzņēmās Eduards Smiļģis, aktieru ansambļa meistarības izkopšanai un vienota stila veidošanai jau no paša sākuma tika ieviesta t.s. konsulārā sistēma, piesaistot teātrim spēcīgus teātra mākslas un glezniecības, plastikas-ritmikas konsultantus, kamersaspēļu vadītāju, mūzikas un izrunas konsultantus. Lai izaudzinātu teātra ievirzei atbilstošus aktierus, jau 1924. gadā nodibināta aktieru studija, kuras audzēkņi tika ieskaitīti aktieru ansamblī. Teātra repertuārā jau kopš pirmsākumiem bijusi gan pasaules lielā dramaturģija Raiņa, Šekspīra, Šillera, Ibsena darbi, gan tā laika talantīgāko autoru lugu uzvedumi. No 1925. gada DT piedalījies dažādos starptautiskos konkursos, izstādēs, skatēs. 1925. gadā Parīzes Starptautisko dekoratīvo mākslu izstādē DT saņēma Grand Prix un Diplome d’Honneur. Mūzika Jāzeps Vītols Mūziķiem neatkarīgajā Latvijā bija savs centrs – Latvijas konservatorija. To daudzus gadus vadīja jau agrāk pazīstamais komponists Jāzeps Vītols. Latviešu komponistu mūzika sakņojās tautas atstātajā mantojumā. Emilis Melngailis daudz laika veltīja, apceļodams Latvijas novadus un vākdams tautas melodijas. Vēlāk iznāca E. Melngaiļa apdarinātās tautasdziesmu melodijas kora dziesmu krājumos. No plašākiem muzikāliem darbiem ievērību izpelnījās Jāņa Mediņa simfoniskais tēlojums “Imanta”. Latvijas nacionālā opera 1919. gada jūnijs, Latvju operas kolektīvs Latviešu operas vēstures sākums saistāms ar 1912. gadu, kad Pāvula Jurjāna vadībā Rīgā sāk darboties „Latviešu opera”. Pirmā pasaules kara laikā trupa evakuējas uz Krieviju, bet 1918. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas dibinātāja un ilggadējā rektora profesora Jāzepa Vītola vadībā atgriežas Rīgā kā „Latvju opera”. 1919. gada 23. janvārī Latvijas Nacionālā opera izrāda savu pirmo iestudējumu – Riharda Vāgnera operu Klīstošais holandietis. Opera Mariss Vētra Belmonta lomā operā "Bēgšana no Seraila“ Ādolfs Kaktiņš Frančesko lomā operā "Mona Liza“.1920 Midla Brehmane Štengele Aīda, 1938 Latvijas Nacionālā opera īsā laikā guva plašu atzinību gan tēvzemē, gan ārvalstīs. Operas namā viesojās daudzi tolaik slaveni ārzemju diriģenti un dziedātāji. Neatkarības gados izauga Latvijas opermākslimieku paaudze. Ārzemju publikai bija pazīstami latviešu operdziedātāji Herta Lūse, Milda Brehmane-Štengele, Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vētra un vēl daži citi. Ar 1922. gadu arī Liepājas pilsētai bija sava opera. Tolaik varēja noskatīties Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Mediņa oriģināloperas. Radās vairāki latviešu oriģinālbaleti. Publika bija iemīļojusi Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts”. Teātru un operas izrādes bija pieejamas katram, jo cenas bija mērenas. Dziesmu svētki VII Vispārējie dziesmu svētki Neatkarības gados notika 4 vispārējie dziesmu svētki. Tie bija valsts nozīmes notikumi. 1938. gadā VIII svētkos piedalījās ap 400 koru ar 17 000 dziedātājiem. Skatītāju skaits sniedzās simttūkstošos. Latvijā nebija tāda pagasta, kur nebūtu neviena kora. Tradīcijām bagātā kora mūzika guva lielus panākumus ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Diriģenta Teodora Reitera vadītais koris vairākās Eiropas koncertturnejās popularizēja latviešu mūziku. Kino LĀČPLĒSIS (1930). Režisors Aleksandrs Rusteiķis, Spīdolas lomā Lilita Bērziņa Pēteris Lūcis Oskara lomā filmā “Zvejnieka dēls” Viens no iecienītākajiem atpūtas veidiem bija kinoteātru apmeklēšana. 1925. gadā Rīgas kinoteātrus apmeklēja vairāk nekā trīs miljoni apmeklētāju. 1936. gadā Latvijas galvaspilsētā darbojās 43 kinoteātri. Arī citās pilsētās bija iespējams regulāri noskatīties kinofilmas. Latvijā pirmās kinofilmas bija bez skaņas, bet ar 1933. gadu radās iespēja veidot skaņufilmas. No “mēmajām” filmām skatītāju ievērību izpelnījās “Lāčplēsis”. Valsts neatkarības pēdējos gados kinorežisora Viļa Lapenieka vadībā uzņēma pilnmetrāžas skaņu filmu “Zvejnieka dēls” pēc V. Lāča romāna motīviem. Šīs mākslas filmas pirmizrāde kļuva par nozīmīgu notikumu toreizējā kultūras dzīvē. IV. Tēlotāja māksla Glezniecība Tēlniecība Glezniecība Pārskats Mākslinieku grupējumi “Baltars” Niklāvs Strunke Romāns Suta Konrāds Ubāns Leo Svemps Voldemārs Tone Ludolfs Liberts Ģederts Eliass Kārlis Padegs Voldemārs Irbe Pārskats Klasiskās tradīcijas, dabas studijas Modernisma izpausmes, izmantojot ekspersionisma, kubisma u.c. elementus Iegūtā valstiskā neatkarība rosināja jaunu attīstības posmu Latvijas mākslā un sekmēja sakaru nodibināšanu ar Eiropas avangarda centriem. Nenoliedzami, ka 1919.g. dibinātajai Mākslas akadēmijai ir milzīga nozīme tālākajā Latvijas mākslas rakstura attīstībā, neraugoties uz ekonomiskajām grūtībām un vadošo mācībspēku atšķirīgajiem viedokļiem par mākslas attīstības turpmākajiem ceļiem. Divdesmito – trīsdesmito gadu mākslas procesi iezīmē trauksmainu meklējumu ceļu, “tradicionālistu” un “modernistu” cīņu, pakāpenisku atteikšanos no klasiskajām tradīcijām un pievēršanos tai modernisma caurstrāvotajai mākslas attīstības līnijai, kas bija kļuvusi par noteicošo visā Rietumeiropas mākslā. Līdz ar to latviešu mākslas nekļuva par šauri provinciālu strāvojumu, bet uzņēma sevī eiropeiskās vēsmas, tai pat laikā nepazaudējot savu nacionālo savdabību. Raksturīga šī laika mākslas iezīme ir spēja vispārināt un pat ikdienišķajā saskatīt glezniecisku tēmu. Mākslinieku grupējumi Rīgas mākslinieku grupa Spēcīgākais no mākslinieku grupējumiem. Izveidojās no jauno mākslinieku pulciņa "Zaļā puķe“ (1914. – 1915.) . Pievērsās Rietumeiropas modernās mākslas virzienu studijām .Par savas daiļrades uzdevumu izvirza jaunus satura un formas meklējumus, kas atspoguļotu tautai tuvu tematiku. Pārstāvji: O.Skulme, J.Liepiņš, K.Ubāns, L.Svemps ,U. Skulme, R. Suta, A. Beļcova-Suta, Ģ. Eliass, S. Vidbergs, V. Tone un citi mākslinieki . Neatkarīgo mākslinieku vienība Uzskatīja, ka katrs virziens un izteiksmes līdzeklis ir labs, ciktāl tas sevī ietver patiesas mākslas vērtības.Nozīmīgs ir šīs biedrības veiktais darbs – plaša mākslas literatūras bibliotēka, monogrāfiski apcerējumi par māksliniekiem, gleznu un grafiku kolekcija. Kodolu veidoja demokrātiski noskaņoti mākslinieki reālisti E. Brencēns, J. Jaunsudrabiņš, K. Miesnieks (līdz 1924. g.), A. Štrāls, E.Brastiņš, H.Vīka un citi. Mākslinieku biedrība “Sadarbs” Apvienoja akadēmiski izglītotus latviešu māksliniekus : K.Zāle, J.Madernieks, L.Liberts, K.Miesnieks, K.Zemdega A. Annuss, K. Brencēns, B. Dzenis, J. Kuga,u.c. Citi grupējumi Grupējumi radās un izira. Īsāku laika sprīdi pastāvēja “Zaļā vārna”, kas aicināja “vairāk dzīvības mākslā, vairāk mākslas dzīvē!” , “Radigars” (Mākslu visiem! Radi, gars!), Mūksalas Mākslinieku biedrība (kopa latviskā mākslas tradīciju ceļu). “Baltars” – porcelāna apgleznošanas darbnīca Aleksandra Beļcova. Nēģeru motīvs 1925. gadā vairāki mākslinieki (R. Suta, A. Beļcova-Suta, S. Vidbergs un tehniskais vadītājs D. Abrosimovs) izveidoja porcelāna apgleznošanas darbnīcu "Baltars", kas darbojās līdz 1928. gadam. "Baltara" darbnīcā porcelāna virsglazūras tehnikā tika apgleznoti šķīvji, vāzes, servīzes. Kompozīcijās dominēja dekoratīvi stilizēts tautas dzīves atveidojums. Niklāvs Strunke (1894–1966) Galvas konstrukcija. 1924. Florencietis ziemā. 1929. Runātājs. 1921. Niklāvs Strunke ir viens no oriģinālākajiem māksliniekiem, kā arī leģendāra personība latviešu modernistu paaudzē. Ar lakonisku, mērķtiecīgu tēlainību māksliniekam izdevies atklāt asociācijām bagāto pasauli, kas iedarbojas uz emocijām. Daudzos viņa darbos vērojamas kontruktīvisma un kubisma stila iezīmes. Labprāt gleznojis pašportretus. Tie atspoguļo gan viņa raksturu, strauju, nemierīgu, drusku dumpīgu, gan nerimtīgos mākslinieciskos meklējumus. Romans Suta (1896 – 1944) „Māksla ir tas, kas paplašina mūsu apziņu, pieliek un pienes pie jau sajustām un izprastām vērtībām klāt ko jaunu. Tādēļ saprotami, ka neviena sabiedrība, neviena tauta nedrīkst iestigt letarģiskā pieticībā, bet tām jāprasa no saviem radītājiem māksliniekiem nepārtraukta kustība.” R.Suta 1922. gads. Jūrmala Romans Suta bija ārkārtīgi radoša un daudzpusīga personība – viņš ne tikai gleznoja, noformēja un ilustrēja grāmatas, veidoja teātra izrāžu un kino filmu vizuālo noformējumu, bet arī vadīja savu mākslas studiju, rakstīja presē apcerējumus par mākslu, nodibināja un darbojās porcelāna apgleznošanas darbnīcā Baltars, izstrādāja dizaina projektus mēbelēm un interjeru iekārtojumam. Viens no aktīvākajiem modernisma centienu popularizētājiem un īstenotājiem latviešu mākslā. Gleznojis klusās dabas, žanriskas figurālās kompozīcijas. Izkopis virtuozu otas tehniku tušas zīmējumos. Konrāds Ubāns (1893 – 1981) Irbenes iela. 1932 Figūra. 1919 Sākot ar divdesmito gadu otro pusi, Konrāda Ubāna daiļradē vadošo vietu aizvien noteiktāk ieņem ainava, lai gan palaikam tiek gleznoti arī portreti un klusās dabas. Divdesmito gadu otrās puses darbos vēl dominē Ubāna iemīļotie pelēcīgie, zilganie, zaļie, arī brūnganie toņi, „tāds lietus dienu pelēcīgums”. „Jaunībā es mīlēju vairāk pelēkās dienas. Kādēļ tas bija, to es nevaru pateikt. Man tās bija patīkamas – pelēkās dienas. (Ubāns)” Leo Svemps (1897-1975) Klusā daba ar ziediem. 1930.g. Klusā daba ar āboliem. 1930.g. 20to gadu sākumā klusās dabas žanrs bija samērā maz attīstīts, tādēļ Leo Svempu pamatoti var uzskatīt par šī žanra pamatlicēju latviešu mākslā. Viņa iecienīto priekšmetu loks nav pārāk plašs – vīna glāze, mērces trauks un āboli vāzē, šķīvī vai tieši uz galda. Voldemārs Tone (1892– 1958) Pie loga. 1920 Portreta studija Anna. 1935 Izcilas noskaņu un smalka kolorīta vērtības ir Voldemāra Tones gleznās. Ja 20to gadu sākumā viņu interesēja ekspresionisma un kubisma izteiksmes formas, tad vēlāk viņš atgriezās pie reālisma cilvēku būtības izpētē. Atmetot visu lieko, autors dziļi ielūkojas sava atveidotā tēla dvēselē. Ludolfs Liberts (1895-1959) Venēcija 1930 Moris Lauku sievas. 1923 No gleznieciskā reālisma Liberts nonāca līdz konstruktīvismam, kompozīcijas veidodams no ģeometriskām plaknēm, kuras nereti pārklāja cita citu. Iespējams, ka to ietekmēja viņa darbošanās scenogrāfijā. Trīsdesmitajos gados, izkopis meistarību līdz virtuozitātei, mākslinieks attēloja naksnīgas Parīzes ielas, Venēcijas kanālus un dodžu pilis. Ģederts Eliass (1887 – 1975) 1920 Cūku svilināšana. Ap 1930 Maija. 1919 Vēl divdesmito gadu beigās parādījās izcili skaistie Ģ.Eliasa audekli, kuros slavināts sievietes daiļums, vitalitāte, bet vēlāk, pretstatā oficiālajai salonmākslai viņš bez jebkādas idealizācijas sāka attēlot latviešu lauku dzīvi. Kārlis Padegs (1911 – 1940) 33 gads Pašportrets ar rozi 1932 “Pašportretā ar rozi” neremdināma kaislība deg trīs karmīna akcentos – lūpās, ziedā un toreodora apmetnī, kas plīvo arēnā pāri satriektajam vērsim. Vienača sejas stindzinošo bālumu asi izceļ profila zaļganums, kamēr mironīgo plaukstu žests piesaista skatienu sievietes krūts galam. Piemineklis Padegam Madonna ar ložmetēju Padega mākslā ekspresīvās izteiksmes līnijas iezīmējas sevišķi skaudri. Tajā cieši savijās seksualitāte un nāves vilkme. Mākslinieks izteicies: “Man bieži jādzird pārmetumi; kāpēc jūs zīmējat tik riebīgas bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma? – bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga – un tas tad arī ir kādam jāzīmē, atbildu...” Viņa skaudri sāpīgo pretkara tematikai veltīto darbu internacionālais skanējumsmūsdienās iegūst īpašu aktualitāti. Voldemārs Irbe (1893 – 1944) Ainava Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības ielas malā pie Dailes teātra Irbītis glezno Sabiedrībā bija vairāk populārs ar savu ekscentrisko izskatu un uzvedību: par Irbīti tiek stāstīts, kā par cilvēku ar garu, neķemmētu bārdu un matiem, viņš vienmēr staigāja basām kājām, arī ziemā. Vienmēr mugurā bija redzams melnais, mētelim līdzīgais apģērba gabals, kurā tērpies viņš bieži bija redzams ielās, kājas zem sevis sakrustojis, zīmejam ar saviem paštaisītajiem krītiņiem. Kā Irbītis pats apgalvojis „Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva ātrāk strādā.“ Mākslinieks pievērsās glezniecībai pasteļa tehnikā uz melna papīra. Irbe gleznoja plaukstas lieluma uzmetumus – ainavas, pilsētas skatus, žanrus, portretus un ziedus, ko pārdeva par “mazu, melnu naudiņu”. Tēlniecība K.Zāle. Brīvības piemineklis K.Zāle. Brāļu kapu ansamblis Tepdors Zaļkalns Kārlis Zemdega K.Jansons. Lāčplēsis un Menais bruņinieks. 1932 Kārlis Zāle (1988 – 1942) Kārlis Zāle. Ludolfa Liberta gleznotais portrets Māte Latvija. Brāļu kapu centrālais tēls Brīvības piemineklis Latvijas brīvvalsts gados tēlniecībā tapa divi grandiozi projekti, un abu autors ir tēlnieks Kārlis Zāle. Šie projekti ir Brāļu kapi un Brīvības piemineklis. Brīvības piemineklis (1931–1935 ) Tēlnieks Kārlis Zāle Arhitekts Ernests Štālbergs Brīvības pieminekļa (celts no 1931.– 1935.g.) autori ir tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekts E. Štālbergs. Svinīgi atklāts 1935. gada 18. novembrī. Piemineklis ir 42 m augsta daudzu skulptūru kompozīcija, kuras radīšanai izmantots granīts, travertīns, varš. Tā simbolos izteikts tautas varonības cildenums, kultūras estētisko un ētisko avotu spēks. 1929. gadā Brīvības pieminekļa komiteja izplatīja paziņojumu par ziedojumu vākšanu, un no 1932. līdz 1935. gadam pieminekļa celtniecībai tika savākti 3 miljoni latu. Brīvības statuja Vēro Mazu uzmanīgi, bērniņuko krustāmajā sieviete vēl bez zvaigznēm kreklā tur savās rokās? Atb. Virs 19 m augstā obeliska slejas 9 m augsta varā veidota brīvības statuja, kas ir zviedru tēlnieka Ragnara Mirsmēdena darbs. Izstieptajās rokās tā tur 3 piecstūrainas zeltītas zvaigznes, kas simbolizē Latvijas novadus – Vidzemi, Kurzemi un Latgali. Obeliska pakājes skulpturālās grupas Latvija Važu rāvēji Lāčplēsis Vaidelotis > Pieminekļa pakājes stūru grupas Tēvijas sargi Ģimene Darbs Gara darbinieki Pieminekļa pakājes ciļņi 1905.gads Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta Bareljefi uz pieminekli aptverošajām margām Strēlnieki Latvju tauta - dziedātāja Brāļu kapu ansamblis Ansambļa telpa sadalīta trīs galvenajās daļās: ieejas daļā ar vārtiem un liepu gatvi (sievišķības simbols), vidusdaļā ar simt ozolu birzi (vīrišķības simbols) un paaugstinātas terases un svētās uguns altāri (nedziestošās piemiņas simbols) un, visbeidzot, lejas daļā ar akmens sienu ieskautu kapulauku un sērojošās Mātes Latvijas tēlu. Latviešu tautas svētnīca un reizē arī izcils starptautiska mēroga monumentālās mākslas piemineklis ir Brāļu kapu ansamblis Rīgas Pirmajos Meža kapos. Tas veltīts Latvijas neatkarības cīņās kritušo karavīru piemiņai. Brāļu kapu ansambli veidojis radošo autoru kolektīvs: tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekti Aleksandrs Birzenieks (1893–1980), Pēteris Feders (1868–1936) un Andrejs Zeidaks (1874–1964). Šis unikālais mākslas darbs tapis samērā īsā laikā, proti, 12 gados (1924–1936). K.Zāles veidotie tēli Brāļu kapos Ansambļa skulpturālās figūras – jātnieku grupas abpus vārtiem, “Ievainotais jātnieks”, “Divi brāļi”, Latvijas novadu heraldiskie tēli “Zemgale”, “Kurzeme”, “Vidzeme” un “Latgale”, Latvijas apriņķu heraldika, Senču un Mātes Latvijas tēls ar kritušajiem dēliem pieder pie visizcilākajiem sasniegumiem Kārļa Zāles daiļradē un reizē arī pie pašām augstākajām virsotnēm latviešu monumentālajā tēlniecībā vispār. Teodors Zaļkalns (1876 – 1972) Blaumaņa piemineklis Mācījies pie izcilā franču tēlnieka O.Rodēna. Teodors bija viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu tēlniekiem. Viņa darbiem piemīt vienkāršība, tēlu noskaņu raksturo iekšēja koncentrētība, miers, apgarotība. Skulptūrās atveidotajos tēlos saskatāma katra konkrētā cilvēka būtība, dvēseles pārdzīvojumi. Kapa piemineklis J.Porukam Teodors Zaļkalns (līdz 1930.g. – Grīnbergs) (1876 – 1972) Latvijas Banka īsteno Teodora Zaļkalna 1922. gadā izloloto 20 latu zelta monētas ieceri. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos saglabātais monētas ģipša modelis ietver Latvijai būtiskus simbolus. Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919 Kārlis Zemdega (1894-1963) Raiņa kapa piemineklis. Tas radīts kā simbols dzejnieka tēlam. 20. gs. 30. gadu Eiropā tā bija lielākā monolīta akmens skulptūra. No taisnstūra pamatnes bloka augšā ceļas atmodinātais jaunā laika cilvēks - fiziski skaists un garīgi stiprs . Piemineklis „Tālavas taurētājs” 1937 Piemineklis veltīts Rūjienas atbrīvotājiem, taču tautā saukts par ,,Tālavas taurētāju. Talsu piemineklis brīvības cīnītāju piemiņai „Koklētājs” ir viena no augstākajām virsotnēm latviešu tēlniecībā. Zemdega kā visi tālaika tēlnieki veidoja monumentus 1.Pasaules karā kritušajiem, kā arī kapu pieminekļus. V. Arhitektūra Pārskats Tendences arhitektūras stilistikā Rindu dzīvojamās ēkas Pilsētas dzīvojamā blokēka Splendid Palace Rīgas Centrāltirgus Ķemeru viesnīca Tiesu pils Armijas ekonomiskais veikals Vienības nams Daugavpilī 20.-30. gadu arhitektūra Gulbenē Pārskats 20.-30.gadi arhitektūras vēsturē ļoti īss laika posms, tomēr nozīmīgas pēdas atstātas arī šajā jomā: 59 pilsētas, 49 no tām sagatavoti apbūves plāni. Nozīmīgs notikums – Rīgas ģenerālā plāna izstrādāšana. Standartprojekti lauku sētas apbūvei ļoti lēti, tādēļ pieejami visiem. Liela uzmanība sakoptībai. Uzdevums – nojaukt kara laikā sagrautās ēkas. Ēku krāsošana. Lauksaimniekiem tā par brīvu. Tiek celtas skolas (arī mūsējā 1928.g.) , krejotavas, pasta iestādes, dzelzceļa stacijas, veikali. 1932.g. – atklāts brīvdabas muzejs Juglas ezera krastā (16-19.gs.senceltnes priekšmeti, darbarīki) Rīgā –barokāli krāšņais “Splendid Palace”, Ministru padomes ēka (Tiesu pils), Universālveikals, Centrāltirgus. Tendences arhitektūra stilistikā Funkcionālisms Lietišķa, racionāla arhitektūra, kuru Latvijā sauca par “jaunās lietišķības” stilu. Raksturīgs izvērsts kubisku būvmasu kārtojums, plakani jumti, plaši iestiklojumi un kompozīcijas horizontalitāte. Funkcionālisms parasti izmantoja tehniskas novitātes dzelzsbetona karkasa konstrukcijas, jauna tipa būvmateriālus u.c. Pārstāvji: T. Hermanovskis, K. Bikše, A. Karra, K. Betge Celta 1927.gadā kā vasarnīca Ogrē Neoeklektisms Neoeklektisms bija historisma paveids, romantizēti retrospektīva, pārsvarā uz klasisko formu interpretāciju balstīta arhitektūra. (30.gadu otrajā pusē tās mēģināja oficiāli pasludināt kā pamatu patiesi nacionālam stilam). Tāpēc neoeklektisms visvairāk sastopams liela mēroga sabiedrisko ēku arhitektūrā (Finansu ministrija Vecrīgā, 1937 - 1939, arhitekts A.Klinklāvs, Tiesu pils, tagad Ministru kabineta ēka Rīgā, 1936 - 1938, arhitekts F.Skujiņš; daudzfunkcionālais Vienības nams Daugavpilī, 1936 1937), arhitekts V.Vitands). Tiesu pils (tagad – Ministru kabineta ēka) Rindu dzīvojamās ēkas Rīga, Pāvils Dreijmanis, 1926 - 1927 Rīgas pilsētas uzceltās rindu ēku grupas bija pirmie soļi jauna mājokļa tipa meklējumos, arhitektonisks eksperiments, kas organiski iekļāvās Latvijas reģionālās arhitektūras kontekstā. Divās atsevišķās vietās Rīgā - Liepājas un Ropažu ielās uzcēla 16 sešdzīvokļu ēkas. Latvijā šis arhitektūras tips neizplatījās. To plānojums veidots pēc Anglijā populārā dzīvokļu ēku plānojuma principa: katram dzīvoklim ir tieša ieeja no āra, un istabas izvietotas divos līmeņos. Pilsētas dzīvojamā blokēka Rīga, J.Asara iela 15, Osvalds Tīlmanis, 1929 Lai risinātu dzīvokļu jautājumu, Rīgas pilsēta finansēja daudzdzīvokļu namu būvniecību. Tās bija četru vai piecu stāvu celtnes, kurās tika izmantota vismodernākā celtniecības tehnoloģija. Vislielākā blokēka atradās J.Asara ielā 15. 187 dzīvokļi tika izvietoti trijos korpusos ar U veida plānu. Daļēji noslēgtā četru stāvu perimetrālā apbūve atvērta pret dienvidiem. Kvartāla vidusdaļa atstāta apstādījumiem un atpūtas laukumiem, kur sadarbībā ar tēlnieku Rihardu Mauru veidotas dekoratīvās skulptūras. Materiālu izvēlē noteicošā ir baltisarkanā gamma. Sarkano ķieģeļu joslas starp logailām kontrastē ar sienu gaišo apmetumu. „Splendid Palace” 1923 „Splendid Palace”, elegantākais no Rīgas kinoteātriem, celts 1923. gadā pēc arhitekta Fridriha Skujiņa projekta, īpaši paredzot ēku kino demonstrēšanai. „Spelndid Palace” 20.gs. sākuma rīdziniekus savaldzināja ar savu greznumu un vērienu – aiz skulpturāli izrotātās fasādes slēpās bagātīgs neorokoko interjers ar sienu gleznojumiem, plastiski dekoratīviem veidojumiem, zeltītiem akcentiem un plašu skatītāju zāli ar 824 sēdvietām kino baudītājiem. Rīgas centrāltirgus 1924- 1930 Centrālais tirgus Rīgā (1924- 1930), arhitekti P.Dreijmanis un P. Pavlovs, inženieri V.Isajevs un G.Tolstojs) ir grandiozs komplekss, kas sastāv no pieciem paviljoniem, kuru kopējā platība ir 16000 m2 . Tā ir viena no ievērojamākām 20.gadu būvēm Latvijā . Tirgus paviljonu pamatā ir cepelīnu angāru konstrukcijas (metāla lokveida kopnes), kuras pēc I pasaules kara nonāca Rīgas pilsētas īpašumā. Tirgus arhitektūrā jūtama racionālistisko formveides paņēmienu, kā arī neoklasicisma ietekme. Ķemeru viesnīca Arh. E.Laube 1936 1936.gadā tika uzcelta Ķemeru viesnīca (arhitekts E.Laube). Tā bija populāra ne vien Latvijā, bet arī ārvalstīs. Stilistiski viesnīca ir viens no spilgtākajiem neoeklektisma paraugiem Latvijas arhitektūrā. Tiesu pils arh. F. Skujiņš 1938 Latvijas tiesu pils vietu izraudzījās Valsts Prezidents Dr. Kārlis Ulmanis. Izvēle bija ārkārtīgi rūpīgi izsvērta. Iecerētajai būvei vajadzēja atrasties pilsētas centrā, turklāt nozīmīgā un prestižā vietā. 1938.gada 9.decembrī notika svinīgs Tiesu pils atklāšanas pasākums. Tiesu pilī bija 130 sēžu zāles, kabineti un kancelejas. Arī agrāko Senāta zāli, kas tagad kalpo kā Ministru kabineta sēžu zāle rotā uzraksts – Kārļa Ulmaņa vārdi – “Viens likums - viena taisnība visiem”. Armijas ekonomiskais veikals. Arh. A.Galindoms 1940 Armijas ekonomiskais veikals (tagad galerija “Centrs”) ir modernizēta neoklasicisma celtne. Ēka celta 1936 -1940.g. Pēc arhitekta A.Galindoma projekta. Ēka tika celta kā piecstāvu celtne, kur četros stāvos atradās veikali, bet piektajā – restorāns. Vienības nams Daugavpilī Arhitekts A.Vītands 1937. gadā pēc valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma par valsts piešķirtajiem līdzekļiem Daugavpils centrā uzcēla. Tā bija modernākā daudzfunkcionējošā ēka Eiropā. Vienības namā atradās Daugavpils teātris, latviešu biedrība, bibliotēka un citas sabiedriskās iestādes. Plašu darbību Daugavpilī ieviesa latviešu biedrība, organizējot dažādus kultūras pasākumus, aktīvi darbojās aizsargu, skautu, gaidu un mazpulku organizācijas, kā arī dažādas sporta biedrības 20.-30.g arhitektūra Gulbenē 1926.gadā būvētā Gulbenes stacija, tā laika presē tika saukta par Latvijas provincēs lielāko un modernāko staciju. Arh. P. Feders, historisms. Gulbenes valsts komerc- un arodskola. Uzcelta 1928.gadā pēc I.Blankenburga projekta. Tagad Gulbenes ģimnāzija. Neoklasicisma tradīcija. Gulbenes lauksaimniecības biedrības krājaizdevumu sabiedrības ēka. 1927.g. arh. A.Maideļs. Stilizēts baroks. 10.6. Kultūra Latvijā 20.-30.gados Prezentācijai izmantotie avoti: Avotiņa, A., Blūma, D. u. c. Latvijas kultūras vēsture, - Rīga: Zvaigzne ABC,2003. Berelis, G. Latviešu literatūras vēsture, , - Rīga: Zvaigzne ABC,1999 Gorkins N., Blūma D. Latvijas kultūras vēsture. –Rīga, 2002. Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. Daugavpils, 2000. Sarma, I. Latvijas kultūras vēsture, - Rīga: Raka, 2003 http://lv.wikipedia.org/wiki http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/ http://www.letonika.lv Un citi internetā pieejamie materiāli • Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda finansiālu atbalstu. • Par materiāla saturu atbild L.Zitāne