Transcript Latvijas kultūra 20.gs. 20.
Slide 1
10.6. Kultūra Latvijā 20.-30.gados
I. Izglītība, zinātne
Sistēmas elementi
Augstskolas
Jaunatnes organizācijas
Studentija
Draudzīgais aicinājums
Zinātne
Kultūras fonds
II. Literatūra, grāmatniecība
Rainis, Aspazija
V. Lācis
A. Čaks
J. Ezeriņš
J.Jaunsudrabiņš
A. Upīts
Rozītis
Grāmatniecība
A.Brigadere
Latvijas Nacionālā bibliotēka
III. Skatuves māksla, mūzika, kino
Nacionālais teātris
Dailes teātris
Mūzika
Opera
Dziesmu svētki
IV. Tēlotāja māksla
Glezniecība
Tēlniecība
V. Arhitektūra
Kino
Slide 2
I. Izglītība
Sistēmas elementi
Papildskola – ģimnāzija vai arodapmācības iestāde
(15. – 16. mūža gads)
Pamatskola (9. – 14. mūža gads)
Pirmskola (7. – 8. mūža gads)
Latvijas Republikas neatkarības gados valsts iestādes lielu uzmanību veltīja tautas
izglītošanai. Apmēram 15 % no visiem valsts ienākumiem izlietoja izglītības vajadzībām. Tas
bija daudz, jo Eiropas valstīs caurmērā izglītībai izlietoja ap 12 %.
Saskaņā ar Tautas padomes 1919. gada 8. decembra likumu tika ieviesta obligātā
izglītība. Salīdzinājumā ar gadsimta sākumā praktizēto trīsgadīgo izglītību, 20.- 30.gados
izglītības sistēmas pamatā bija sešgadīgā pamatskola. Lai nodrošinātu lēmuma izpildi, tika
būvētas skolu ēkas un dibinātas daudzas jaunas pamatskolas.
Pēc 1934.g. 15. maija valsts apvērsuma Latvijas valdība ieviesa septiņu klašu, bet
vidusskolās– piecu klašu mācību programmu. Vidusskolas (sākumā četras klases, vēlāk
piecas vai sešas klases) bija neobligātas mācību iestādes, par mācībām tajās bija jāmaksā.
Trūcīgu vecāku bērniem, arī īpaši apdāvinātiem skolēniem dažkārt par mācībām nebija
jāmaksā, vai arī bija jāmaksā mazāk.
Latvijas Republikā 20 gados uzcēla 373 jaunas un pārbūvēja 587 skolu ēkas. Auga
skolotāju skaits, arī skolēnu skaits pēc statistikas datiem bija viens no lielākajiem Eiropā.
Slide 3
Augstskolas
Mākslas akadēmija 1919
No 1940.g.Lavijas
Mākslas akadēmija
atrodas 20. gadsimta
sākumā celtajā
neogotiskajā Biržas
komercskolas ēkā
(arhtiekts V. L.
Bokslafs).
Latvijas Mākslas akadēmijas
dibinātājs un pirmais rektors
Vilhelms Purvītis
Pirmajā rindā no kreisās: K. Ubāns, V.
Tone, P. Feders, V. Purvītis, R. Zariņš, K.
Rončevskis, E. Vītols
Latvijas Mākslas akadēmija dibināta 1919. gada 20. augustā, taču studiju darbs
uzsākts 1921. gada 12. oktobrī. Jaundibinātajai Mākslas akadēmijai bija milzīga loma latviešu
profesionālās mākslas izveidē par patstāvīgu, neatkarīgu un specifiski latvisku mākslu.
Slide 4
Latvijas Konservatorija, 1919
Jāzeps Vītols
Latvijas Konservatorija, tagad Jāzepa
Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija
Savulaik Latvijas Konservatorija, tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija
dibināta 1919. gada 20. augustā un oficiāli atklāta 1920.gada 11.janvārī. Tās pirmais rektors
bija izcilais latviešu komponists Jāzeps Vītols.
Augstskola tika dibināta kā klasiska tipa mūzikas mācību iestāde, par paraugu
ņemot Sanktpēterburgas konservatoriju, kurā Jāzeps Vītols par mācībspēku bija nostrādājis
trīsdesmit gadus.
Slide 5
Latvijas Universitāte, 1919
Universitātes svinīgā atklāšana
1919. gada 28.septembrī, laikā, kad vēl norisa nacionālās atbrīvošanās cīņas,
bijušajā Rīgas Politehniskā institūta ēkā svinīgi tika atklāta Latvijas Augstskola (kopš 1922./23.
m. g. - Latvijas Universitāte). Jaunā augstākā mācību iestāde kļuva par vienu no būtiskākajiem
latviešu tautas brīvības manifestiem. Tieši tāpēc vairāk nekā jebkura cita augstskola Latvijas
Universitāte ir cieši saistīta ar mūsu neatkarīgās valsts vēsturi. LU dzima un veidojās līdz ar
mūsu valsti, bet vēlāk šī Universitāte pilnveidoja Latviju pašu.
Slide 6
Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, 1939
Jelgavas pils
1939.gadā
1939 3.jūlijā atklāj, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, kurā ir divas
fakultātes: Lauksaimniecības un Mežsaimniecības. 28.oktobrī notiek Jelgavas
Lauksaimniecības akadēmijas telpu iesvētīšanas svinības, kurās piedalās Valsts
prezidents Kārlis Ulmanis.
Slide 7
Studentija
Studentu korporāciju karogi Brīvības
pieminekļa pamata iesvētes svinībās Rīgā,
1931.g. 18. novembrī.
Korporācijas “Lettgallia” ģerbonis
Studentu skaita ziņā Latvija ieņēma pirmo
vietu Eiropā ar 30 studentiem uz katriem 10 000
iedzīvitājiem. Ļoti rosīga bija studentu dzīve, ko
vadīja studentu padome. Darbojās studentu
korporācijas (Daugaviete, Gundega, dzintra,
Imeria, Selga, Tālavija, Lettonia, Sellonia,
Lettgallia u.c.) Daudzām no tām piederēja savi
nami un bibliotēkas.
Slide 8
K. Ulmaņa
“Draudzīgais aicinājums”.
“Draudzīgā aicinājuma”
medaļa
Latvijas skolās 1935. gadā tika iedibināta akcija
«Draudzīgais aicinājums». Tās laikā katrs var atcerēties
savu kādreizējo skolu un dāvināt grāmatas, mākslas
priekšmetus, ziedot līdzekļus skolu fondiem.
«Draudzīgo aicinājumu» uzsācis bijušais Valsts
prezidents Kārlis Ulmanis, kurš savā vārdadienā
uzdāvinājis bērnības skolai grāmatas un lūdzis, lai arī citi
atceras savas skolas.
Kopš 1994. gadā šī tradīcija ir atjaunota.
“Draudzīgā aicinājuma” ietekmē skolām uzdāvināja vairāk
nekā 800 000 latu, 1.7 miljonus grāmatu, 4500 gleznu un
reprodukciju, simtiem radioaparātu un daudz citu mācību
līdzekļu.
Slide 9
Jaunatnes organizācijas
Skautu emblēma
Skolu jaunatnes audzināšanā liela loma bija skautu, gaidu un mazpulku
organizācijām.
Skautisms un gaidisms, mazpulki ir jaunatnes neformālās audzināšanas kustības,
kas papildina skolu un ģimeni. To mērķis ir audzināt jaunatni par krietniem un derīgiem savas
tautas un pasaules pilsoņiem.
Skautisma un gaidisma, mazpulku solījumi un likumi, attīsta pašpaļāvību, vajadzību
izzināt un gribu mācīties, piemēram, mazpulku devīze “Labo padarīt vēl labāku”. Nodarbības
tiek balstītas uz darbošanos mazās grupās, mācīšanos darbojoties, pamatojoties uz
dalībnieku interesēm, un notiek kontaktā ar dabu un apkārtējo pasauli.
Skautisms ir pārstāvēts vairāk kā 150 pasaules valstīs, bet gaidisms vairāk kā 140
valstīs.
Slide 10
Zinātne
Pauls Lejiņš
Augusts Kirhenšteins
Akadēmiķis Pauls Stradiņš dibinājis pirmo onkoloģijas
slimnīcu, asins pārliešanas staciju, ķirurgu skolu, vadījis slimnīcas un
pats operējis, apmācījis vairāku paaudžu labākos ārstus, savācis
materiālu trešajam lielākajam medicīnas muzejam pasaulē
Par vadošiem zinātnes centriem kļuva augstskolas. Latvijas universitātē veica pētījumus
daudzās nozarēs. Šajā augstskolā sāka piešķirt zinātniskos grādus.
Sākumā nācās izstrādāt latvisku zinātnes terminoloģiju. Sevišķu uzplaukumu piedzīvoja latviešu
valodas un folkloras pētniecība, tautas vēstures un kultūras apzināšana.
Plašākai sabiedrībai kļuva pieejami Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna pētījumi valodniecībā,
jauni tautasdziesmu, pasaku un teiku sakopojumi. Ārpus Latvijas speciālistu interesi izraisīja Riharda Zariņa
tautastērpu un ornamentu pētījumi, kā arī latviešu vēsturnieku darbi.
Ievērojami pētījumi tika veikti dabas un tehniskajās zinātnēs. Augusts Kirhenšteins izdarīja
svarīgus atklājumus mikrobioloģijā, Gustavs Vanags organiskajā ķīmijā un Arvīds Kalniņš koksnes ķīmijā.
Plaša praktiska nozīme bija Paula Stradiņa panākumiem medicīnā un Paula Lejiņa pētījumiem
lauksaimniecībā.
Slide 11
Kultūras fonds
Zinātnes, kultūras un mākslas attīstību sekmēja 1920.g. nodibinātais Kultūras
fonds. Tā ienākumus veidoja 3% piemaksas pie akoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu
cenām. Šī fonda līdzekļi tika izmantoti pieminekļu celtniecībai, zinātnisku rakstu iespiešanai,
Latvijas senatnes pētīšanai, zinātnieku ārzemju komandējumiem un pētījumu veikšanai. tas
deva milzīgu atbalstu zinātnei. 1940.g. Kultūras fondu slēdza. To atjaunoja tikai 1989.g .
Kultūras fonda emblēma ir laiva ar saulīti virspusē.
Slide 12
II. Literatūra
Latviešu literatūra balstījās uz iepriekšējo gadu tradīcijām. Valstiskā neatkarība
nodrošināja rakstniekiem, dzejniekiem un dramaturgiem plašākas daiļrades iespējas.
Visiecienītākais dzejnieks bija Rainis. Viņa radošo darbību nespēja ierobežot iesaistīšanās
valsts politiskajās apritēs.
Jauni dzejoļu krājumi iznāca jau agrāk pazīstamiem literātiem Kārlim Skalbem, Vilim
Plūdonim, Aspazijai un citiem. Atzinību guva Edvarta Virzas, Anšlava Eglīša, Aleksandra Čaka
un citu dzejnieku darbi. Bērnu un pieaugušo vidū bija iecienītas Kārļa Skalbes un Annas
Brigaderes pasakas.
Autoritārā vara atstāja iespaidu arī uz literātiem. Daudzi ne sevišķi talantīgi literāti
sacerēja veltījumus K. Ulmanim. Demokrātiski noskaņotajam K. Skalbem aizliedza 6 mēnešus
iespiest viņa darbus, lai to “pāraudzinātu”. K. Ulmanis pats noraidīja K. Skalbes kandidatūru
Tēvzemes balvai.
Latvijas neatkarības periodā latviešu literatūra izgāja ārpus savas valsts robežām.
Anša Gulbja apgāds ar Ārlietu ministrijas atbalstu izdeva vairākus pazīstamāko latviešu
rakstnieku darbus vācu valodā. Angļu valodā tika pārtulkotas A. Brigaderes pasaku lugus
“Sprīdītis” un Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”. Raiņa lugu 1925. gadā izrādīja Londonā. Latviešu
darbus pārtulkoja un izdeva visvairāk igauņu un lietuviešu valodā.
Slide 13
Rainis (1865-1929) un
Aspazija (1865-1943)
Vasarnīca Majoros
Sagaidīšana Latvijā 1920
Raiņa kapa piemineklis
Ievērojamākās personības Latvijas neatkarības
gados joprojām bija Rainis un Aspazija
1920. gadā Rainis un Aspazija, kaismīgi sagaidīti un sveikti, atgriezās Latvijā. Kā sociāldemokrātu
kandidātu Raini ievēlēja Satversmes sapulcē (1920) un Saeimā (1922, 1925, 1926). Rainis bija Dailes
teātra līdzdibinātājs (1920) un pirmais direktors, Nacionālā teātra direktors (1921-25), izglītības ministrs
(1927). Latvijā Rainis publicēja dzejoļu krājumu „Dagdas piecas skiču burtnīcas” (1920-25), ko dēvē par
romānu dzejoļos. Rainis sarakstījis arī vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kā arī vairākas lugas.
Satversmes sapulces vēlēšanās ievēlēja gan Raini, gan Aspaziju.
Miris 1929. gada 12. septembrī Majoros, apbedīts Rīgas jaunajos kapos, kas tajā pašā gadā nosaukti
Raiņa vārdā.
Slide 14
Aleksandrs Čaks
(1901 – 1950)
„Jums, o, bijušie cūkgani,
klausaties,
Talkā nāku es – pilsētas zēns,
Ielu smakas un rupjības piezīdies,
Nīstot visu, kas mierīgs un lēns.”
A.Čaku uzskata par pirmo īsto urbānistu
(pilsētas dzejnieku) latviešu literatūrā. Čaks
bija pirmais, kurš atļāvās pilsētu poetizēt;
vēl vairāk- pilsēta Čakam bija pasaules
centrs, būtībā-vienīgā iedomājamā
esamības forma.
Čaks ir izcilākais 20. gadsimta 20.-30. gadu latviešu dzejas reformētājs, radījis gan
modernistiskus dzejoļus par dažādām Rīgas nomalēm un tipāžiem, gan latviešu strēlnieku epu
“Mūžības skartie”, kas apbalvots ar Annas Brigaderes prēmiju (1940). Mūža pēdējos piecus
gadus bija spiests rakstīt arī sociālisma celtniecību slavinošus dzejoļus, kuri tomēr izpelnījās
oficiālās kritikas nosodījumu.
Brīvvalsts laikā Čaka vārds saistīts ar jauno autoru žurnāliem "Jauno Lira",
"Trauksme" un mākslinieku apvienību "Zaļā vārna".
Slide 15
Jānis Jaunsudrabiņš
Neretas “Riekstiņi”
Jāņa Jaunsudrabiņa
memoriālais muzejs
(1877 - 1962)
Psiholoģiskās prozas lielmeistars. Plašu popularitāti ieguva ar garstāstu “Vēja ziedi”.
Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu. Par to liecina nozīmīgais darbs
triloģija ”Aija”. Iespaidu par jauko mīlas stāstu izjauc triloģijas trešā daļa, kas sacerēta 10
gadus vēlāk. “Ziemā” autors mīlestību no saldsērīgas sižetiskas klišejas, pārvērš eksistenciālā
jēdzienā.
Viņa “Baltā grāmata” (1914 -1921) – viena no gaišākajām un poētiskākajām
bērnības atmiņu grāmatām latviešu literatūrā.
Slide 16
Pāvils Rozītis
(1889 – 1937)
T.Munkēvica. Skulptūrā attēloti novadnieka Pāvila
Rozīša romāna "Valmieras puikas" literārie
prototipi.
Pāvila Rozīša romānā
“Valmieras puikas” ar ikdienas, cilvēku
attiecību un viņu uzvedību atspoguļoti
notikumi, kas risinājušies Valmierā un tās
apkārtnē 1905. gada revolūcijas laikā un
pēc tās. Šis ir stāsts par jauniešiem, viņu
dedzīgajiem raksturiem un ideāliem, par
viņu ticību brīvībai, tam, ka pienāks laiks
un viņu Latvija kļūs brīva.
Par to, kāpēc šis romāns aktuāls vēl
mūsdienās, uzskatāmi liecina kāds interneta
portāla komentārs: “Kopš laika, kad Rozītis
rakstīja "Cepli", nekas nav mainījies. Visi
dzīvo uz parāda, mēģina viens otru uzmest,
un izliekas par to, kas nav.”
Slide 17
Anna Brigadere
(1861–1933)
Skats no lugas “Princese
Gundega un karalis Brusubārda”
emigrācijas latviešu iestudējumā.
Triloģijā “Dievs. Daba. Darbs.” (1926) atsevišķos tēlojumos atklātas mazās Anneles
– pašas rakstnieces bērnu dienu – izjūtas un pārdzīvojumi, iepazīstot pasauli. Nozīmīga vieta
atvēlēta 19. gadsimta pēdējā trešdaļas lauku dzīves atainojumam.
Annas Brigaderes devums latviešu literatūrā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Tautas mīlestību rakstniece iemantojusi ar pasaku lugām „Sprīdītis”, „Maija un Paija”,
„Princese Gundega un karalis Brusubārda”, „Lolitas brīnumputns” un autobiogrāfisko triloģiju.
Slide 18
Vilis Lācis
(1904 — 1966)
30tajos gados pats populārākais prozaists, bet Guntis Berelis
viņa daiļradi šodien novērtē tā: “Lāča romāni – tā ir mehāniskās
prozas klasika.”
Popularitāti V. Lācis izcīna 1933. gadā, kad laikrakstā „Jaunākās Ziņas” sāk publicēt
romānu „Zvejnieka dēls”, kas kļūst par „pašu populārāko latviešu romānu”, ne velti romānu ļoti
ātri dramatizē. Arī pirmā latviešu pilnmetrāžas mākslas filma 1939. gadā tiek uzņemta pēc
romāna motīviem. „Zvejnieka dēls” kļūst par pagrieziena punktu arī paša V. Lāča dzīvē- viņš
var atļauties pamest fizisko darbu un kļūt par bibliotekāru, beigās paliekot vien par profesionālu
rakstnieku. Kopumā V. Lācis saraksta 20 romānus, 58 stāstus, 6 lugas un virkni publicistisku
rakstu.
Slide 19
Jānis Ezeriņš
(1891 - 1924)
“Pievēršanās šķietamajiem “dzīves
sīkumiem”, prasme sakausēt
veselumā traģisko un komisko,
lakoniskā rakstība un nosliece uz
groteskām un absurdām situācijām
padarīja Ezeriņu par modernās
noveles aizsācēju latviešu
literatūrā,” tā nedaudz pārforsēti
ezeriņiskās noveles modeli raksturo
Guntis Berelis.
J. Ezeriņš ir īsprozas meistars. Rakstījis
galvenokārt anekdotiskās noveles žanrā, viņa darbiem
raksturīgs straujš sižets, daudzveidīgs vides un cilvēka
tēlojums un negaidīts fabulas atrisinājums. Nozīmīgi ir
J. Ezeriņa veiktie klasikas darbu tulkojumi (Oskara
Vailda "Doriana Greja ģīmetne" un citi darbi, vecfranču
teika "Okasēns un Nikoleta", Džovanni Bokačo
"Noveles", Stendāla "Sarkanais un melnais"). Saņēmis
Kultūras fonda balvu (1923).
Slide 20
Andrejs Upīts (1877 –
1970)
Skrīverus lasītāji pazīst kā
Andreja Upīša “Zaļo zemi”
Andrejs Upīts, kas padomju gados kļūst par sociālistiskā reālisma teorētiķi, pašus
nozīmīgākos un mākslinieciski vērtīgākos stāstus sarakstīja divdesmitajos gados. Stāstus viņš
mēdza apvienot ciklos, par virsrakstu izvēlēdamies kādu ietilpīgu un viegli atšifrējamu
metaforu: „Skaidas atvarā” (1921), „Aiz paradīzes vārtiem” (1922), „Metamorfozas” (1923).
Upīša labākais krājums ir „Kailā dzīvība” (1926), kurā apkopotas desmit noveles
par dzīvības un nāves tēmu un kurā autora tendenciozitāte nav bijusi par šķērsli, lai radītu
brīnišķīgu prozu.
Slide 21
Grāmatniecība
Neatkarības gados izveidojās daudzi jauni grāmatu apgādi. Izdoto grāmatu
daudzuma ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem Latvija ieņēma otro vietu Eiropā uzreiz aiz Dānijas.
Lielāko izdevniecību vidū redzamu vietu ieņēma Anša Gulbja apgāds ar
visdažādākās literatūras klāstu. Ar 1927.g. A. Gulbja apgādā sāka iznākt Latviešu
konversācijas vārdnīca.
Grāmatrūpniecības akciju sabiedrības “Valters un Rapa” iznāca daiļliteratūra,
mācību grāmatas un nopietni zinātniski darbi.
Helmāra Rudzīša apgāds “Grāmatu draugs” specializējās lētu grāmatu izdošanā,
kas būtu pieejamas katram lasītājam. Šajā apgādā iznāca daudzu rakstnieku kopotie raksti.
Dārgas grāmatas ar augstvērtīgu māksliniecisku apdari izdeva Miķeļa Goppera
apgāds “Zelta ābele”.
Zinātnisku rakstu sēriju izdeva Latvijas Universitāte.
Latgalē iznāca grāmatas latgaliešu izloksnē, bet pēc 1934. gada 15. maija šī
izdevējdarbība tika pārtraukta.
Sākot ar 1936. gadu, visas grāmatas iznāca ar latīņu burtiem, līdz tam plaši lietoja
arī “veco druku” – gotu burtus.
Slide 22
Latvijas Nacionālā bibliotēka,
1919
Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) dibināta 1919. gada 29. augustā. Tās pirmais
pārzinis bija ievērojamais bibliotekārs un latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs Jānis
Misiņš (1862 – 1945).
Viens no LNB pamatuzdevumiem ir nacionālās literatūras krājuma veidošana,
mūžīga glabāšana un tā ilglaicīgas pieejamības nodrošināšana.
Slide 23
III.Skatuves māksla
Nacionālais teātris, 1919
Nozīmīgāko vietu ieņēma Nacionālais teātris.
Tas godā turēja agrāko gadu tradīcijas.
Arhitekts A. Reinbergs
(1860.-1908.) uzcēla II
pilsētas (krievu) teātra
ēku (tagad Nacionālais
teātris, 1900.-1902, g.).
Izrāde "Ugunī"
1919. gada 23. septembrī tiek izdots Izglītības ministra Jāņa Akuratera rīkojums par
Nacionālo teātri kā valsts teātri. 30. novembrī Latvijas Nacionālais teātris aicina visus uz
sezonas atklāšanu.
Latvijas Nacionālais teātris sākas ar R. Blaumaņa “Ugunī”. No Krievijas ir pārradies
aktieris un režisors Aleksis Mierlauks, kurš uzaicināts būt par teātra direktoru. Režisori –
Alfrēds Amtmanis-Briedītis un Biruta Skujeniece. Nacionālajā teātrī sapulcējas viss tā laika
aktieru zieds, tā ir plašākā līdz tam esošā aktieru trupa,
Slide 24
Dailes teātris
Eduarda Smiļģa vadītais
Dailes teātris pievērsās
modernās skatuves
mākslas meklējumiem.
Dailes teātris tika atklāts 1920. gada 19. novembrī ar Raiņa „Induļa un Ārijas” izrādi
Amatnieku palīdzības biedrības telpās Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 25, kur pirms tam bija
darbojies nu jau vairākus gadus slēgtais Rīgas Jaunais teātris.
Teātra vadību uzņēmās Eduards Smiļģis, aktieru ansambļa meistarības izkopšanai
un vienota stila veidošanai jau no paša sākuma tika ieviesta t.s. konsulārā sistēma, piesaistot
teātrim spēcīgus teātra mākslas un glezniecības, plastikas-ritmikas konsultantus, kamersaspēļu
vadītāju, mūzikas un izrunas konsultantus. Lai izaudzinātu teātra ievirzei atbilstošus aktierus,
jau 1924. gadā nodibināta aktieru studija, kuras audzēkņi tika ieskaitīti aktieru ansamblī.
Teātra repertuārā jau kopš pirmsākumiem bijusi gan pasaules lielā dramaturģija Raiņa, Šekspīra, Šillera, Ibsena darbi, gan tā laika talantīgāko autoru lugu uzvedumi.
No 1925. gada DT piedalījies dažādos starptautiskos konkursos, izstādēs, skatēs.
1925. gadā Parīzes Starptautisko dekoratīvo mākslu izstādē DT saņēma Grand Prix un
Diplome d’Honneur.
Slide 25
Mūzika
Jāzeps Vītols
Mūziķiem neatkarīgajā Latvijā bija savs centrs – Latvijas konservatorija. To daudzus
gadus vadīja jau agrāk pazīstamais komponists Jāzeps Vītols.
Latviešu komponistu mūzika sakņojās tautas atstātajā mantojumā. Emilis
Melngailis daudz laika veltīja, apceļodams Latvijas novadus un vākdams tautas melodijas.
Vēlāk iznāca E. Melngaiļa apdarinātās tautasdziesmu melodijas kora dziesmu krājumos. No
plašākiem muzikāliem darbiem ievērību izpelnījās Jāņa Mediņa simfoniskais tēlojums
“Imanta”.
Slide 26
Latvijas nacionālā
opera
1919. gada jūnijs, Latvju operas kolektīvs
Latviešu operas vēstures sākums saistāms ar 1912. gadu, kad Pāvula Jurjāna
vadībā Rīgā sāk darboties „Latviešu opera”. Pirmā pasaules kara laikā trupa evakuējas uz
Krieviju, bet 1918. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas dibinātāja un ilggadējā rektora profesora
Jāzepa Vītola vadībā atgriežas Rīgā kā „Latvju opera”.
1919. gada 23. janvārī Latvijas Nacionālā opera izrāda savu pirmo iestudējumu –
Riharda Vāgnera operu Klīstošais holandietis.
Slide 27
Opera
Mariss Vētra
Belmonta lomā
operā "Bēgšana no
Seraila“
Ādolfs Kaktiņš
Frančesko lomā operā
"Mona Liza“.1920
Midla Brehmane Štengele
Aīda, 1938
Latvijas Nacionālā opera īsā laikā guva plašu atzinību gan tēvzemē, gan ārvalstīs.
Operas namā viesojās daudzi tolaik slaveni ārzemju diriģenti un dziedātāji. Neatkarības gados
izauga Latvijas opermākslimieku paaudze. Ārzemju publikai bija pazīstami latviešu
operdziedātāji Herta Lūse, Milda Brehmane-Štengele, Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vētra un vēl
daži citi.
Ar 1922. gadu arī Liepājas pilsētai bija sava opera. Tolaik varēja noskatīties Alfrēda
Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Mediņa oriģināloperas. Radās vairāki latviešu oriģinālbaleti.
Publika bija iemīļojusi Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts”. Teātru un operas izrādes bija
pieejamas katram, jo cenas bija mērenas.
Slide 28
Dziesmu svētki
VII Vispārējie dziesmu svētki
Neatkarības gados notika 4 vispārējie
dziesmu svētki. Tie bija valsts nozīmes notikumi. 1938.
gadā VIII svētkos piedalījās ap 400 koru ar 17 000
dziedātājiem. Skatītāju skaits sniedzās simttūkstošos.
Latvijā nebija tāda pagasta, kur nebūtu
neviena kora.
Tradīcijām bagātā kora mūzika guva lielus
panākumus ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Diriģenta
Teodora Reitera vadītais koris vairākās Eiropas
koncertturnejās popularizēja latviešu mūziku.
Slide 29
Kino
LĀČPLĒSIS (1930). Režisors Aleksandrs Rusteiķis,
Spīdolas lomā Lilita Bērziņa
Pēteris Lūcis Oskara lomā filmā
“Zvejnieka dēls”
Viens no iecienītākajiem atpūtas veidiem bija kinoteātru apmeklēšana. 1925. gadā
Rīgas kinoteātrus apmeklēja vairāk nekā trīs miljoni apmeklētāju. 1936. gadā Latvijas
galvaspilsētā darbojās 43 kinoteātri. Arī citās pilsētās bija iespējams regulāri noskatīties
kinofilmas.
Latvijā pirmās kinofilmas bija bez skaņas, bet ar 1933. gadu radās iespēja veidot
skaņufilmas.
No “mēmajām” filmām skatītāju ievērību izpelnījās “Lāčplēsis”.
Valsts neatkarības pēdējos gados kinorežisora Viļa Lapenieka vadībā uzņēma
pilnmetrāžas skaņu filmu “Zvejnieka dēls” pēc V. Lāča romāna motīviem. Šīs mākslas filmas
pirmizrāde kļuva par nozīmīgu notikumu toreizējā kultūras dzīvē.
Slide 30
IV. Tēlotāja māksla
Glezniecība
Tēlniecība
Slide 31
Glezniecība
Pārskats
Mākslinieku grupējumi
“Baltars”
Niklāvs Strunke
Romāns Suta
Konrāds Ubāns
Leo Svemps
Voldemārs Tone
Ludolfs Liberts
Ģederts Eliass
Kārlis Padegs
Voldemārs Irbe
Slide 32
Pārskats
Klasiskās tradīcijas, dabas
studijas
Modernisma izpausmes,
izmantojot ekspersionisma,
kubisma u.c. elementus
Iegūtā valstiskā neatkarība rosināja jaunu attīstības posmu Latvijas mākslā un
sekmēja sakaru nodibināšanu ar Eiropas avangarda centriem.
Nenoliedzami, ka 1919.g. dibinātajai Mākslas akadēmijai ir milzīga nozīme tālākajā
Latvijas mākslas rakstura attīstībā, neraugoties uz ekonomiskajām grūtībām un vadošo
mācībspēku atšķirīgajiem viedokļiem par mākslas attīstības turpmākajiem ceļiem.
Divdesmito – trīsdesmito gadu mākslas procesi iezīmē trauksmainu meklējumu ceļu,
“tradicionālistu” un “modernistu” cīņu, pakāpenisku atteikšanos no klasiskajām tradīcijām un
pievēršanos tai modernisma caurstrāvotajai mākslas attīstības līnijai, kas bija kļuvusi par
noteicošo visā Rietumeiropas mākslā.
Līdz ar to latviešu mākslas nekļuva par šauri provinciālu strāvojumu, bet uzņēma sevī
eiropeiskās vēsmas, tai pat laikā nepazaudējot savu nacionālo savdabību. Raksturīga šī laika
mākslas iezīme ir spēja vispārināt un pat ikdienišķajā saskatīt glezniecisku tēmu.
Slide 33
Mākslinieku grupējumi
Rīgas mākslinieku grupa
Spēcīgākais no mākslinieku grupējumiem. Izveidojās no jauno mākslinieku pulciņa "Zaļā
puķe“ (1914. – 1915.) . Pievērsās Rietumeiropas modernās mākslas virzienu studijām .Par savas
daiļrades uzdevumu izvirza jaunus satura un formas meklējumus, kas atspoguļotu tautai tuvu tematiku.
Pārstāvji: O.Skulme, J.Liepiņš, K.Ubāns, L.Svemps ,U. Skulme, R. Suta, A. Beļcova-Suta, Ģ.
Eliass, S. Vidbergs, V. Tone un citi mākslinieki .
Neatkarīgo mākslinieku vienība
Uzskatīja, ka katrs virziens un izteiksmes līdzeklis ir labs, ciktāl tas sevī ietver patiesas
mākslas vērtības.Nozīmīgs ir šīs biedrības veiktais darbs – plaša mākslas literatūras bibliotēka,
monogrāfiski apcerējumi par māksliniekiem, gleznu un grafiku kolekcija. Kodolu veidoja demokrātiski
noskaņoti mākslinieki reālisti E. Brencēns, J. Jaunsudrabiņš, K. Miesnieks (līdz 1924. g.), A. Štrāls,
E.Brastiņš, H.Vīka un citi.
Mākslinieku biedrība “Sadarbs”
Apvienoja akadēmiski izglītotus latviešu māksliniekus : K.Zāle, J.Madernieks, L.Liberts,
K.Miesnieks, K.Zemdega A. Annuss, K. Brencēns, B. Dzenis, J. Kuga,u.c.
Citi grupējumi
Grupējumi radās un izira. Īsāku laika sprīdi pastāvēja “Zaļā vārna”, kas aicināja “vairāk
dzīvības mākslā, vairāk mākslas dzīvē!” , “Radigars” (Mākslu visiem! Radi, gars!), Mūksalas
Mākslinieku biedrība (kopa latviskā mākslas tradīciju ceļu).
Slide 34
“Baltars” – porcelāna apgleznošanas
darbnīca
Aleksandra Beļcova. Nēģeru motīvs
1925. gadā vairāki mākslinieki (R. Suta, A. Beļcova-Suta, S. Vidbergs un tehniskais
vadītājs D. Abrosimovs) izveidoja porcelāna apgleznošanas darbnīcu "Baltars", kas darbojās
līdz 1928. gadam. "Baltara" darbnīcā porcelāna virsglazūras tehnikā tika apgleznoti šķīvji,
vāzes, servīzes. Kompozīcijās dominēja dekoratīvi stilizēts tautas dzīves atveidojums.
Slide 35
Niklāvs Strunke
(1894–1966)
Galvas konstrukcija.
1924.
Florencietis ziemā. 1929.
Runātājs. 1921.
Niklāvs Strunke ir viens no oriģinālākajiem
māksliniekiem, kā arī leģendāra personība latviešu
modernistu paaudzē. Ar lakonisku, mērķtiecīgu tēlainību
māksliniekam izdevies atklāt asociācijām bagāto pasauli, kas
iedarbojas uz emocijām. Daudzos viņa darbos vērojamas
kontruktīvisma un kubisma stila iezīmes.
Labprāt gleznojis pašportretus. Tie atspoguļo gan
viņa raksturu, strauju, nemierīgu, drusku dumpīgu, gan
nerimtīgos mākslinieciskos meklējumus.
Slide 36
Romans Suta
(1896 – 1944)
„Māksla ir tas, kas
paplašina mūsu apziņu, pieliek un
pienes pie jau sajustām un
izprastām vērtībām klāt ko jaunu.
Tādēļ saprotami, ka neviena
sabiedrība, neviena tauta nedrīkst
iestigt letarģiskā pieticībā, bet tām
jāprasa no saviem radītājiem
māksliniekiem nepārtraukta
kustība.”
R.Suta
1922. gads. Jūrmala
Romans Suta bija ārkārtīgi radoša un daudzpusīga personība – viņš ne tikai
gleznoja, noformēja un ilustrēja grāmatas, veidoja teātra izrāžu un kino filmu vizuālo
noformējumu, bet arī vadīja savu mākslas studiju, rakstīja presē apcerējumus par mākslu,
nodibināja un darbojās porcelāna apgleznošanas darbnīcā Baltars, izstrādāja dizaina
projektus mēbelēm un interjeru iekārtojumam.
Viens no aktīvākajiem modernisma centienu popularizētājiem un īstenotājiem
latviešu mākslā. Gleznojis klusās dabas, žanriskas figurālās kompozīcijas. Izkopis virtuozu
otas tehniku tušas zīmējumos.
Slide 37
Konrāds Ubāns (1893 –
1981)
Irbenes iela. 1932
Figūra. 1919
Sākot ar divdesmito gadu otro pusi, Konrāda Ubāna daiļradē vadošo vietu aizvien
noteiktāk ieņem ainava, lai gan palaikam tiek gleznoti arī portreti un klusās dabas. Divdesmito
gadu otrās puses darbos vēl dominē Ubāna iemīļotie pelēcīgie, zilganie, zaļie, arī brūnganie
toņi, „tāds lietus dienu pelēcīgums”.
„Jaunībā es mīlēju vairāk pelēkās dienas. Kādēļ tas bija, to es nevaru pateikt. Man
tās bija patīkamas – pelēkās dienas. (Ubāns)”
Slide 38
Leo Svemps
(1897-1975)
Klusā daba ar ziediem. 1930.g.
Klusā daba ar āboliem. 1930.g.
20to gadu sākumā klusās dabas žanrs bija samērā maz attīstīts, tādēļ Leo
Svempu pamatoti var uzskatīt par šī žanra pamatlicēju latviešu mākslā.
Viņa iecienīto priekšmetu loks nav pārāk plašs – vīna glāze, mērces trauks un āboli
vāzē, šķīvī vai tieši uz galda.
Slide 39
Voldemārs Tone
(1892– 1958)
Pie loga. 1920
Portreta
studija
Anna. 1935
Izcilas noskaņu un smalka kolorīta vērtības ir Voldemāra Tones gleznās. Ja 20to
gadu sākumā viņu interesēja ekspresionisma un kubisma izteiksmes formas, tad vēlāk viņš
atgriezās pie reālisma cilvēku būtības izpētē. Atmetot visu lieko, autors dziļi ielūkojas sava
atveidotā tēla dvēselē.
Slide 40
Ludolfs Liberts
(1895-1959)
Venēcija 1930
Moris
Lauku sievas. 1923
No gleznieciskā reālisma Liberts nonāca līdz konstruktīvismam, kompozīcijas
veidodams no ģeometriskām plaknēm, kuras nereti pārklāja cita citu. Iespējams, ka to
ietekmēja viņa darbošanās scenogrāfijā. Trīsdesmitajos gados, izkopis meistarību līdz
virtuozitātei, mākslinieks attēloja naksnīgas Parīzes ielas, Venēcijas kanālus un dodžu pilis.
Slide 41
Ģederts Eliass
(1887 – 1975)
1920
Cūku svilināšana. Ap 1930
Maija. 1919
Vēl divdesmito gadu beigās parādījās izcili
skaistie Ģ.Eliasa audekli, kuros slavināts sievietes daiļums,
vitalitāte, bet vēlāk, pretstatā oficiālajai salonmākslai viņš
bez jebkādas idealizācijas sāka attēlot latviešu lauku dzīvi.
Slide 42
Kārlis Padegs
(1911 – 1940)
33
gads
Pašportrets ar rozi 1932
“Pašportretā ar rozi” neremdināma
kaislība deg trīs karmīna akcentos –
lūpās, ziedā un toreodora apmetnī,
kas plīvo arēnā pāri satriektajam
vērsim. Vienača sejas stindzinošo
bālumu asi izceļ profila zaļganums,
kamēr mironīgo plaukstu žests
piesaista skatienu sievietes krūts
galam.
Piemineklis Padegam
Madonna ar ložmetēju
Padega mākslā ekspresīvās izteiksmes līnijas iezīmējas
sevišķi skaudri. Tajā cieši savijās seksualitāte un nāves vilkme.
Mākslinieks izteicies: “Man bieži jādzird pārmetumi; kāpēc jūs zīmējat
tik riebīgas bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma? – bet
pasaulē ir arī tik daudz riebīga – un tas tad arī ir kādam jāzīmē, atbildu...” Viņa skaudri sāpīgo pretkara tematikai veltīto darbu
internacionālais skanējumsmūsdienās iegūst īpašu aktualitāti.
Slide 43
Voldemārs Irbe (1893 –
1944)
Ainava
Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības
ielas malā pie Dailes teātra
Irbītis glezno
Sabiedrībā bija vairāk populārs ar savu ekscentrisko izskatu un uzvedību: par Irbīti
tiek stāstīts, kā par cilvēku ar garu, neķemmētu bārdu un matiem, viņš vienmēr staigāja
basām kājām, arī ziemā. Vienmēr mugurā bija redzams melnais, mētelim līdzīgais apģērba
gabals, kurā tērpies viņš bieži bija redzams ielās, kājas zem sevis sakrustojis, zīmejam ar
saviem paštaisītajiem krītiņiem. Kā Irbītis pats apgalvojis „Ja kājas ir basas un aukstas, tad
galva ātrāk strādā.“
Mākslinieks pievērsās glezniecībai pasteļa tehnikā uz melna papīra. Irbe gleznoja
plaukstas lieluma uzmetumus – ainavas, pilsētas skatus, žanrus, portretus un ziedus, ko
pārdeva par “mazu, melnu naudiņu”.
Slide 44
Tēlniecība
K.Zāle. Brīvības piemineklis
K.Zāle. Brāļu kapu ansamblis
Tepdors Zaļkalns
Kārlis Zemdega
K.Jansons. Lāčplēsis un Menais bruņinieks. 1932
Slide 45
Kārlis Zāle
(1988 – 1942)
Kārlis Zāle. Ludolfa Liberta gleznotais
portrets
Māte Latvija. Brāļu kapu
centrālais tēls
Brīvības piemineklis
Latvijas brīvvalsts gados tēlniecībā tapa divi grandiozi projekti, un abu
autors ir tēlnieks Kārlis Zāle. Šie projekti ir Brāļu kapi un Brīvības piemineklis.
Slide 46
Brīvības piemineklis
(1931–1935 )
Tēlnieks Kārlis Zāle
Arhitekts Ernests Štālbergs
Brīvības pieminekļa (celts no 1931.–
1935.g.) autori ir tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekts E.
Štālbergs. Svinīgi atklāts 1935. gada 18. novembrī.
Piemineklis ir 42 m augsta daudzu
skulptūru kompozīcija, kuras radīšanai izmantots
granīts, travertīns, varš. Tā simbolos izteikts tautas
varonības cildenums, kultūras estētisko un ētisko
avotu spēks.
1929. gadā Brīvības pieminekļa komiteja
izplatīja paziņojumu par ziedojumu vākšanu, un no
1932. līdz 1935. gadam pieminekļa celtniecībai tika
savākti 3 miljoni latu.
Slide 47
Brīvības statuja
Vēro
Mazu
uzmanīgi,
bērniņuko
krustāmajā
sieviete vēl
bez zvaigznēm
kreklā
tur savās rokās?
Atb.
Virs 19 m augstā obeliska slejas 9 m
augsta varā veidota brīvības statuja, kas ir zviedru
tēlnieka Ragnara Mirsmēdena darbs. Izstieptajās
rokās tā tur 3 piecstūrainas zeltītas zvaigznes, kas
simbolizē Latvijas novadus – Vidzemi, Kurzemi un
Latgali.
Slide 48
Obeliska pakājes skulpturālās
grupas
Latvija
Važu rāvēji
Lāčplēsis
Vaidelotis >
Slide 49
Pieminekļa pakājes stūru
grupas
Tēvijas sargi
Ģimene
Darbs
Gara darbinieki
Slide 50
Pieminekļa
pakājes ciļņi
1905.gads
Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta
Slide 51
Bareljefi uz pieminekli aptverošajām margām
Strēlnieki
Latvju tauta - dziedātāja
Slide 52
Brāļu kapu ansamblis
Ansambļa telpa
sadalīta trīs galvenajās
daļās: ieejas daļā ar vārtiem
un liepu gatvi (sievišķības
simbols), vidusdaļā ar simt
ozolu birzi (vīrišķības
simbols) un paaugstinātas
terases un svētās uguns
altāri (nedziestošās
piemiņas simbols) un,
visbeidzot, lejas daļā ar
akmens sienu ieskautu
kapulauku un sērojošās
Mātes Latvijas tēlu.
Latviešu tautas svētnīca un reizē arī izcils starptautiska mēroga
monumentālās mākslas piemineklis ir Brāļu kapu ansamblis Rīgas Pirmajos Meža
kapos. Tas veltīts Latvijas neatkarības cīņās kritušo karavīru piemiņai. Brāļu kapu
ansambli veidojis radošo autoru kolektīvs: tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekti
Aleksandrs Birzenieks (1893–1980), Pēteris Feders (1868–1936) un Andrejs
Zeidaks (1874–1964). Šis unikālais mākslas darbs tapis samērā īsā laikā, proti, 12
gados (1924–1936).
Slide 53
K.Zāles
veidotie tēli
Brāļu kapos
Ansambļa skulpturālās figūras – jātnieku grupas abpus vārtiem, “Ievainotais
jātnieks”, “Divi brāļi”, Latvijas novadu heraldiskie tēli “Zemgale”, “Kurzeme”, “Vidzeme” un
“Latgale”, Latvijas apriņķu heraldika, Senču un Mātes Latvijas tēls ar kritušajiem dēliem pieder
pie visizcilākajiem sasniegumiem Kārļa Zāles daiļradē un reizē arī pie pašām augstākajām
virsotnēm latviešu monumentālajā tēlniecībā vispār.
Slide 54
Teodors Zaļkalns
(1876 – 1972)
Blaumaņa piemineklis
Mācījies pie izcilā franču tēlnieka O.Rodēna.
Teodors bija viens no pirmajiem
profesionālajiem latviešu tēlniekiem. Viņa darbiem
piemīt vienkāršība, tēlu noskaņu raksturo iekšēja
koncentrētība, miers, apgarotība. Skulptūrās
atveidotajos tēlos saskatāma katra konkrētā cilvēka
būtība, dvēseles pārdzīvojumi.
Kapa piemineklis J.Porukam
Slide 55
Teodors Zaļkalns
(līdz 1930.g. – Grīnbergs)
(1876 – 1972)
Latvijas Banka īsteno Teodora
Zaļkalna 1922. gadā izloloto 20 latu
zelta monētas ieceri. Latvijas Nacionālā
vēstures muzeja fondos saglabātais
monētas ģipša modelis ietver Latvijai
būtiskus simbolus.
Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919
Slide 56
Kārlis Zemdega
(1894-1963)
Raiņa kapa piemineklis.
Tas radīts kā simbols dzejnieka tēlam. 20. gs. 30. gadu
Eiropā tā bija lielākā monolīta akmens skulptūra. No
taisnstūra pamatnes bloka augšā ceļas atmodinātais
jaunā laika cilvēks - fiziski skaists un garīgi stiprs .
Piemineklis „Tālavas
taurētājs” 1937 Piemineklis veltīts
Rūjienas atbrīvotājiem, taču tautā
saukts par ,,Tālavas taurētāju.
Talsu piemineklis brīvības cīnītāju
piemiņai „Koklētājs” ir viena no
augstākajām virsotnēm latviešu tēlniecībā.
Zemdega kā visi tālaika
tēlnieki veidoja monumentus
1.Pasaules karā kritušajiem, kā arī
kapu pieminekļus.
Slide 57
V. Arhitektūra
Pārskats
Tendences arhitektūras stilistikā
Rindu dzīvojamās ēkas
Pilsētas dzīvojamā blokēka
Splendid Palace
Rīgas Centrāltirgus
Ķemeru viesnīca
Tiesu pils
Armijas ekonomiskais veikals
Vienības nams Daugavpilī
20.-30. gadu arhitektūra Gulbenē
Slide 58
Pārskats
20.-30.gadi arhitektūras vēsturē ļoti īss laika posms, tomēr nozīmīgas pēdas
atstātas arī šajā jomā:
59 pilsētas, 49 no tām sagatavoti apbūves plāni. Nozīmīgs notikums – Rīgas
ģenerālā plāna izstrādāšana.
Standartprojekti lauku sētas apbūvei ļoti lēti, tādēļ pieejami visiem. Liela uzmanība
sakoptībai. Uzdevums – nojaukt kara laikā sagrautās ēkas. Ēku krāsošana.
Lauksaimniekiem tā par brīvu.
Tiek celtas skolas (arī mūsējā 1928.g.) , krejotavas, pasta iestādes, dzelzceļa
stacijas, veikali.
1932.g. – atklāts brīvdabas muzejs Juglas ezera krastā (16-19.gs.senceltnes
priekšmeti, darbarīki)
Rīgā –barokāli krāšņais “Splendid Palace”, Ministru padomes ēka (Tiesu pils),
Universālveikals, Centrāltirgus.
Slide 59
Tendences arhitektūra stilistikā
Funkcionālisms
Lietišķa, racionāla arhitektūra, kuru Latvijā sauca par “jaunās
lietišķības” stilu. Raksturīgs izvērsts kubisku būvmasu kārtojums,
plakani jumti, plaši iestiklojumi un kompozīcijas horizontalitāte.
Funkcionālisms parasti izmantoja tehniskas novitātes dzelzsbetona karkasa konstrukcijas, jauna tipa būvmateriālus u.c.
Pārstāvji: T. Hermanovskis, K. Bikše, A. Karra, K. Betge
Celta 1927.gadā kā vasarnīca Ogrē
Neoeklektisms
Neoeklektisms bija historisma paveids, romantizēti
retrospektīva, pārsvarā uz klasisko formu interpretāciju balstīta
arhitektūra. (30.gadu otrajā pusē tās mēģināja oficiāli pasludināt
kā pamatu patiesi nacionālam stilam). Tāpēc neoeklektisms
visvairāk sastopams liela mēroga sabiedrisko ēku arhitektūrā
(Finansu ministrija Vecrīgā, 1937 - 1939, arhitekts A.Klinklāvs,
Tiesu pils, tagad Ministru kabineta ēka Rīgā, 1936 - 1938,
arhitekts F.Skujiņš; daudzfunkcionālais Vienības nams
Daugavpilī,
1936
1937),
arhitekts
V.Vitands).
Tiesu pils (tagad – Ministru kabineta ēka)
Slide 60
Rindu dzīvojamās ēkas
Rīga, Pāvils Dreijmanis, 1926 - 1927
Rīgas pilsētas uzceltās rindu ēku grupas bija pirmie soļi jauna mājokļa tipa
meklējumos, arhitektonisks eksperiments, kas organiski iekļāvās Latvijas reģionālās
arhitektūras kontekstā. Divās atsevišķās vietās Rīgā - Liepājas un Ropažu ielās uzcēla 16
sešdzīvokļu ēkas. Latvijā šis arhitektūras tips neizplatījās.
To plānojums veidots pēc Anglijā populārā dzīvokļu ēku plānojuma principa: katram
dzīvoklim ir tieša ieeja no āra, un istabas izvietotas divos līmeņos.
Slide 61
Pilsētas dzīvojamā blokēka
Rīga, J.Asara iela 15, Osvalds Tīlmanis, 1929
Lai risinātu dzīvokļu jautājumu, Rīgas pilsēta finansēja daudzdzīvokļu namu
būvniecību. Tās bija četru vai piecu stāvu celtnes, kurās tika izmantota vismodernākā
celtniecības tehnoloģija. Vislielākā blokēka atradās J.Asara ielā 15. 187 dzīvokļi tika izvietoti
trijos korpusos ar U veida plānu. Daļēji noslēgtā četru stāvu perimetrālā apbūve atvērta pret
dienvidiem. Kvartāla vidusdaļa atstāta apstādījumiem un atpūtas laukumiem, kur sadarbībā ar
tēlnieku Rihardu Mauru veidotas dekoratīvās skulptūras. Materiālu izvēlē noteicošā ir baltisarkanā gamma. Sarkano ķieģeļu joslas starp logailām kontrastē ar sienu gaišo apmetumu.
Slide 62
„Splendid Palace”
1923
„Splendid Palace”, elegantākais no Rīgas kinoteātriem, celts 1923. gadā pēc
arhitekta Fridriha Skujiņa projekta, īpaši paredzot ēku kino demonstrēšanai.
„Spelndid Palace” 20.gs. sākuma rīdziniekus savaldzināja ar savu greznumu un vērienu – aiz
skulpturāli izrotātās fasādes slēpās bagātīgs neorokoko interjers ar sienu gleznojumiem,
plastiski dekoratīviem veidojumiem, zeltītiem akcentiem un plašu skatītāju zāli ar 824
sēdvietām kino baudītājiem.
Slide 63
Rīgas centrāltirgus
1924- 1930
Centrālais tirgus Rīgā (1924- 1930), arhitekti P.Dreijmanis un P. Pavlovs, inženieri
V.Isajevs un G.Tolstojs) ir grandiozs komplekss, kas sastāv no pieciem paviljoniem, kuru
kopējā platība ir 16000 m2 . Tā ir viena no ievērojamākām 20.gadu būvēm Latvijā . Tirgus
paviljonu pamatā ir cepelīnu angāru konstrukcijas (metāla lokveida kopnes), kuras pēc I
pasaules kara nonāca Rīgas pilsētas īpašumā. Tirgus arhitektūrā jūtama racionālistisko
formveides paņēmienu, kā arī neoklasicisma ietekme.
Slide 64
Ķemeru viesnīca
Arh. E.Laube 1936
1936.gadā tika uzcelta Ķemeru viesnīca (arhitekts E.Laube). Tā bija populāra ne
vien Latvijā, bet arī ārvalstīs. Stilistiski viesnīca ir viens no spilgtākajiem neoeklektisma
paraugiem Latvijas arhitektūrā.
Slide 65
Tiesu pils
arh. F. Skujiņš 1938
Latvijas tiesu pils vietu izraudzījās Valsts Prezidents Dr. Kārlis Ulmanis. Izvēle bija
ārkārtīgi rūpīgi izsvērta. Iecerētajai būvei vajadzēja atrasties pilsētas centrā, turklāt nozīmīgā
un prestižā vietā. 1938.gada 9.decembrī notika svinīgs Tiesu pils atklāšanas pasākums. Tiesu
pilī bija 130 sēžu zāles, kabineti un kancelejas. Arī agrāko Senāta zāli, kas tagad kalpo kā
Ministru kabineta sēžu zāle rotā uzraksts – Kārļa Ulmaņa vārdi – “Viens likums - viena taisnība
visiem”.
Slide 66
Armijas ekonomiskais veikals. Arh.
A.Galindoms
1940
Armijas ekonomiskais veikals (tagad galerija “Centrs”) ir modernizēta
neoklasicisma celtne. Ēka celta 1936 -1940.g. Pēc arhitekta A.Galindoma projekta. Ēka tika
celta kā piecstāvu celtne, kur četros stāvos atradās veikali, bet piektajā – restorāns.
Slide 67
Vienības nams Daugavpilī
Arhitekts A.Vītands
1937. gadā pēc valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma par valsts piešķirtajiem
līdzekļiem Daugavpils centrā uzcēla. Tā bija modernākā daudzfunkcionējošā ēka Eiropā.
Vienības namā atradās Daugavpils teātris, latviešu biedrība, bibliotēka un citas sabiedriskās
iestādes. Plašu darbību Daugavpilī ieviesa latviešu biedrība, organizējot dažādus kultūras
pasākumus, aktīvi darbojās aizsargu, skautu, gaidu un mazpulku organizācijas, kā arī dažādas
sporta biedrības
Slide 68
20.-30.g arhitektūra
Gulbenē
1926.gadā būvētā Gulbenes stacija, tā laika presē
tika saukta par Latvijas provincēs lielāko un
modernāko staciju. Arh. P. Feders, historisms.
Gulbenes valsts komerc- un arodskola. Uzcelta
1928.gadā pēc I.Blankenburga projekta. Tagad
Gulbenes ģimnāzija. Neoklasicisma tradīcija.
Gulbenes lauksaimniecības biedrības
krājaizdevumu sabiedrības ēka. 1927.g. arh.
A.Maideļs. Stilizēts baroks.
10.6. Kultūra Latvijā 20.-30.gados
I. Izglītība, zinātne
Sistēmas elementi
Augstskolas
Jaunatnes organizācijas
Studentija
Draudzīgais aicinājums
Zinātne
Kultūras fonds
II. Literatūra, grāmatniecība
Rainis, Aspazija
V. Lācis
A. Čaks
J. Ezeriņš
J.Jaunsudrabiņš
A. Upīts
Rozītis
Grāmatniecība
A.Brigadere
Latvijas Nacionālā bibliotēka
III. Skatuves māksla, mūzika, kino
Nacionālais teātris
Dailes teātris
Mūzika
Opera
Dziesmu svētki
IV. Tēlotāja māksla
Glezniecība
Tēlniecība
V. Arhitektūra
Kino
Slide 2
I. Izglītība
Sistēmas elementi
Papildskola – ģimnāzija vai arodapmācības iestāde
(15. – 16. mūža gads)
Pamatskola (9. – 14. mūža gads)
Pirmskola (7. – 8. mūža gads)
Latvijas Republikas neatkarības gados valsts iestādes lielu uzmanību veltīja tautas
izglītošanai. Apmēram 15 % no visiem valsts ienākumiem izlietoja izglītības vajadzībām. Tas
bija daudz, jo Eiropas valstīs caurmērā izglītībai izlietoja ap 12 %.
Saskaņā ar Tautas padomes 1919. gada 8. decembra likumu tika ieviesta obligātā
izglītība. Salīdzinājumā ar gadsimta sākumā praktizēto trīsgadīgo izglītību, 20.- 30.gados
izglītības sistēmas pamatā bija sešgadīgā pamatskola. Lai nodrošinātu lēmuma izpildi, tika
būvētas skolu ēkas un dibinātas daudzas jaunas pamatskolas.
Pēc 1934.g. 15. maija valsts apvērsuma Latvijas valdība ieviesa septiņu klašu, bet
vidusskolās– piecu klašu mācību programmu. Vidusskolas (sākumā četras klases, vēlāk
piecas vai sešas klases) bija neobligātas mācību iestādes, par mācībām tajās bija jāmaksā.
Trūcīgu vecāku bērniem, arī īpaši apdāvinātiem skolēniem dažkārt par mācībām nebija
jāmaksā, vai arī bija jāmaksā mazāk.
Latvijas Republikā 20 gados uzcēla 373 jaunas un pārbūvēja 587 skolu ēkas. Auga
skolotāju skaits, arī skolēnu skaits pēc statistikas datiem bija viens no lielākajiem Eiropā.
Slide 3
Augstskolas
Mākslas akadēmija 1919
No 1940.g.Lavijas
Mākslas akadēmija
atrodas 20. gadsimta
sākumā celtajā
neogotiskajā Biržas
komercskolas ēkā
(arhtiekts V. L.
Bokslafs).
Latvijas Mākslas akadēmijas
dibinātājs un pirmais rektors
Vilhelms Purvītis
Pirmajā rindā no kreisās: K. Ubāns, V.
Tone, P. Feders, V. Purvītis, R. Zariņš, K.
Rončevskis, E. Vītols
Latvijas Mākslas akadēmija dibināta 1919. gada 20. augustā, taču studiju darbs
uzsākts 1921. gada 12. oktobrī. Jaundibinātajai Mākslas akadēmijai bija milzīga loma latviešu
profesionālās mākslas izveidē par patstāvīgu, neatkarīgu un specifiski latvisku mākslu.
Slide 4
Latvijas Konservatorija, 1919
Jāzeps Vītols
Latvijas Konservatorija, tagad Jāzepa
Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija
Savulaik Latvijas Konservatorija, tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija
dibināta 1919. gada 20. augustā un oficiāli atklāta 1920.gada 11.janvārī. Tās pirmais rektors
bija izcilais latviešu komponists Jāzeps Vītols.
Augstskola tika dibināta kā klasiska tipa mūzikas mācību iestāde, par paraugu
ņemot Sanktpēterburgas konservatoriju, kurā Jāzeps Vītols par mācībspēku bija nostrādājis
trīsdesmit gadus.
Slide 5
Latvijas Universitāte, 1919
Universitātes svinīgā atklāšana
1919. gada 28.septembrī, laikā, kad vēl norisa nacionālās atbrīvošanās cīņas,
bijušajā Rīgas Politehniskā institūta ēkā svinīgi tika atklāta Latvijas Augstskola (kopš 1922./23.
m. g. - Latvijas Universitāte). Jaunā augstākā mācību iestāde kļuva par vienu no būtiskākajiem
latviešu tautas brīvības manifestiem. Tieši tāpēc vairāk nekā jebkura cita augstskola Latvijas
Universitāte ir cieši saistīta ar mūsu neatkarīgās valsts vēsturi. LU dzima un veidojās līdz ar
mūsu valsti, bet vēlāk šī Universitāte pilnveidoja Latviju pašu.
Slide 6
Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, 1939
Jelgavas pils
1939.gadā
1939 3.jūlijā atklāj, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, kurā ir divas
fakultātes: Lauksaimniecības un Mežsaimniecības. 28.oktobrī notiek Jelgavas
Lauksaimniecības akadēmijas telpu iesvētīšanas svinības, kurās piedalās Valsts
prezidents Kārlis Ulmanis.
Slide 7
Studentija
Studentu korporāciju karogi Brīvības
pieminekļa pamata iesvētes svinībās Rīgā,
1931.g. 18. novembrī.
Korporācijas “Lettgallia” ģerbonis
Studentu skaita ziņā Latvija ieņēma pirmo
vietu Eiropā ar 30 studentiem uz katriem 10 000
iedzīvitājiem. Ļoti rosīga bija studentu dzīve, ko
vadīja studentu padome. Darbojās studentu
korporācijas (Daugaviete, Gundega, dzintra,
Imeria, Selga, Tālavija, Lettonia, Sellonia,
Lettgallia u.c.) Daudzām no tām piederēja savi
nami un bibliotēkas.
Slide 8
K. Ulmaņa
“Draudzīgais aicinājums”.
“Draudzīgā aicinājuma”
medaļa
Latvijas skolās 1935. gadā tika iedibināta akcija
«Draudzīgais aicinājums». Tās laikā katrs var atcerēties
savu kādreizējo skolu un dāvināt grāmatas, mākslas
priekšmetus, ziedot līdzekļus skolu fondiem.
«Draudzīgo aicinājumu» uzsācis bijušais Valsts
prezidents Kārlis Ulmanis, kurš savā vārdadienā
uzdāvinājis bērnības skolai grāmatas un lūdzis, lai arī citi
atceras savas skolas.
Kopš 1994. gadā šī tradīcija ir atjaunota.
“Draudzīgā aicinājuma” ietekmē skolām uzdāvināja vairāk
nekā 800 000 latu, 1.7 miljonus grāmatu, 4500 gleznu un
reprodukciju, simtiem radioaparātu un daudz citu mācību
līdzekļu.
Slide 9
Jaunatnes organizācijas
Skautu emblēma
Skolu jaunatnes audzināšanā liela loma bija skautu, gaidu un mazpulku
organizācijām.
Skautisms un gaidisms, mazpulki ir jaunatnes neformālās audzināšanas kustības,
kas papildina skolu un ģimeni. To mērķis ir audzināt jaunatni par krietniem un derīgiem savas
tautas un pasaules pilsoņiem.
Skautisma un gaidisma, mazpulku solījumi un likumi, attīsta pašpaļāvību, vajadzību
izzināt un gribu mācīties, piemēram, mazpulku devīze “Labo padarīt vēl labāku”. Nodarbības
tiek balstītas uz darbošanos mazās grupās, mācīšanos darbojoties, pamatojoties uz
dalībnieku interesēm, un notiek kontaktā ar dabu un apkārtējo pasauli.
Skautisms ir pārstāvēts vairāk kā 150 pasaules valstīs, bet gaidisms vairāk kā 140
valstīs.
Slide 10
Zinātne
Pauls Lejiņš
Augusts Kirhenšteins
Akadēmiķis Pauls Stradiņš dibinājis pirmo onkoloģijas
slimnīcu, asins pārliešanas staciju, ķirurgu skolu, vadījis slimnīcas un
pats operējis, apmācījis vairāku paaudžu labākos ārstus, savācis
materiālu trešajam lielākajam medicīnas muzejam pasaulē
Par vadošiem zinātnes centriem kļuva augstskolas. Latvijas universitātē veica pētījumus
daudzās nozarēs. Šajā augstskolā sāka piešķirt zinātniskos grādus.
Sākumā nācās izstrādāt latvisku zinātnes terminoloģiju. Sevišķu uzplaukumu piedzīvoja latviešu
valodas un folkloras pētniecība, tautas vēstures un kultūras apzināšana.
Plašākai sabiedrībai kļuva pieejami Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna pētījumi valodniecībā,
jauni tautasdziesmu, pasaku un teiku sakopojumi. Ārpus Latvijas speciālistu interesi izraisīja Riharda Zariņa
tautastērpu un ornamentu pētījumi, kā arī latviešu vēsturnieku darbi.
Ievērojami pētījumi tika veikti dabas un tehniskajās zinātnēs. Augusts Kirhenšteins izdarīja
svarīgus atklājumus mikrobioloģijā, Gustavs Vanags organiskajā ķīmijā un Arvīds Kalniņš koksnes ķīmijā.
Plaša praktiska nozīme bija Paula Stradiņa panākumiem medicīnā un Paula Lejiņa pētījumiem
lauksaimniecībā.
Slide 11
Kultūras fonds
Zinātnes, kultūras un mākslas attīstību sekmēja 1920.g. nodibinātais Kultūras
fonds. Tā ienākumus veidoja 3% piemaksas pie akoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu
cenām. Šī fonda līdzekļi tika izmantoti pieminekļu celtniecībai, zinātnisku rakstu iespiešanai,
Latvijas senatnes pētīšanai, zinātnieku ārzemju komandējumiem un pētījumu veikšanai. tas
deva milzīgu atbalstu zinātnei. 1940.g. Kultūras fondu slēdza. To atjaunoja tikai 1989.g .
Kultūras fonda emblēma ir laiva ar saulīti virspusē.
Slide 12
II. Literatūra
Latviešu literatūra balstījās uz iepriekšējo gadu tradīcijām. Valstiskā neatkarība
nodrošināja rakstniekiem, dzejniekiem un dramaturgiem plašākas daiļrades iespējas.
Visiecienītākais dzejnieks bija Rainis. Viņa radošo darbību nespēja ierobežot iesaistīšanās
valsts politiskajās apritēs.
Jauni dzejoļu krājumi iznāca jau agrāk pazīstamiem literātiem Kārlim Skalbem, Vilim
Plūdonim, Aspazijai un citiem. Atzinību guva Edvarta Virzas, Anšlava Eglīša, Aleksandra Čaka
un citu dzejnieku darbi. Bērnu un pieaugušo vidū bija iecienītas Kārļa Skalbes un Annas
Brigaderes pasakas.
Autoritārā vara atstāja iespaidu arī uz literātiem. Daudzi ne sevišķi talantīgi literāti
sacerēja veltījumus K. Ulmanim. Demokrātiski noskaņotajam K. Skalbem aizliedza 6 mēnešus
iespiest viņa darbus, lai to “pāraudzinātu”. K. Ulmanis pats noraidīja K. Skalbes kandidatūru
Tēvzemes balvai.
Latvijas neatkarības periodā latviešu literatūra izgāja ārpus savas valsts robežām.
Anša Gulbja apgāds ar Ārlietu ministrijas atbalstu izdeva vairākus pazīstamāko latviešu
rakstnieku darbus vācu valodā. Angļu valodā tika pārtulkotas A. Brigaderes pasaku lugus
“Sprīdītis” un Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”. Raiņa lugu 1925. gadā izrādīja Londonā. Latviešu
darbus pārtulkoja un izdeva visvairāk igauņu un lietuviešu valodā.
Slide 13
Rainis (1865-1929) un
Aspazija (1865-1943)
Vasarnīca Majoros
Sagaidīšana Latvijā 1920
Raiņa kapa piemineklis
Ievērojamākās personības Latvijas neatkarības
gados joprojām bija Rainis un Aspazija
1920. gadā Rainis un Aspazija, kaismīgi sagaidīti un sveikti, atgriezās Latvijā. Kā sociāldemokrātu
kandidātu Raini ievēlēja Satversmes sapulcē (1920) un Saeimā (1922, 1925, 1926). Rainis bija Dailes
teātra līdzdibinātājs (1920) un pirmais direktors, Nacionālā teātra direktors (1921-25), izglītības ministrs
(1927). Latvijā Rainis publicēja dzejoļu krājumu „Dagdas piecas skiču burtnīcas” (1920-25), ko dēvē par
romānu dzejoļos. Rainis sarakstījis arī vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kā arī vairākas lugas.
Satversmes sapulces vēlēšanās ievēlēja gan Raini, gan Aspaziju.
Miris 1929. gada 12. septembrī Majoros, apbedīts Rīgas jaunajos kapos, kas tajā pašā gadā nosaukti
Raiņa vārdā.
Slide 14
Aleksandrs Čaks
(1901 – 1950)
„Jums, o, bijušie cūkgani,
klausaties,
Talkā nāku es – pilsētas zēns,
Ielu smakas un rupjības piezīdies,
Nīstot visu, kas mierīgs un lēns.”
A.Čaku uzskata par pirmo īsto urbānistu
(pilsētas dzejnieku) latviešu literatūrā. Čaks
bija pirmais, kurš atļāvās pilsētu poetizēt;
vēl vairāk- pilsēta Čakam bija pasaules
centrs, būtībā-vienīgā iedomājamā
esamības forma.
Čaks ir izcilākais 20. gadsimta 20.-30. gadu latviešu dzejas reformētājs, radījis gan
modernistiskus dzejoļus par dažādām Rīgas nomalēm un tipāžiem, gan latviešu strēlnieku epu
“Mūžības skartie”, kas apbalvots ar Annas Brigaderes prēmiju (1940). Mūža pēdējos piecus
gadus bija spiests rakstīt arī sociālisma celtniecību slavinošus dzejoļus, kuri tomēr izpelnījās
oficiālās kritikas nosodījumu.
Brīvvalsts laikā Čaka vārds saistīts ar jauno autoru žurnāliem "Jauno Lira",
"Trauksme" un mākslinieku apvienību "Zaļā vārna".
Slide 15
Jānis Jaunsudrabiņš
Neretas “Riekstiņi”
Jāņa Jaunsudrabiņa
memoriālais muzejs
(1877 - 1962)
Psiholoģiskās prozas lielmeistars. Plašu popularitāti ieguva ar garstāstu “Vēja ziedi”.
Viņš lauza latviešu prozai ierasto mīlestības stereotipu. Par to liecina nozīmīgais darbs
triloģija ”Aija”. Iespaidu par jauko mīlas stāstu izjauc triloģijas trešā daļa, kas sacerēta 10
gadus vēlāk. “Ziemā” autors mīlestību no saldsērīgas sižetiskas klišejas, pārvērš eksistenciālā
jēdzienā.
Viņa “Baltā grāmata” (1914 -1921) – viena no gaišākajām un poētiskākajām
bērnības atmiņu grāmatām latviešu literatūrā.
Slide 16
Pāvils Rozītis
(1889 – 1937)
T.Munkēvica. Skulptūrā attēloti novadnieka Pāvila
Rozīša romāna "Valmieras puikas" literārie
prototipi.
Pāvila Rozīša romānā
“Valmieras puikas” ar ikdienas, cilvēku
attiecību un viņu uzvedību atspoguļoti
notikumi, kas risinājušies Valmierā un tās
apkārtnē 1905. gada revolūcijas laikā un
pēc tās. Šis ir stāsts par jauniešiem, viņu
dedzīgajiem raksturiem un ideāliem, par
viņu ticību brīvībai, tam, ka pienāks laiks
un viņu Latvija kļūs brīva.
Par to, kāpēc šis romāns aktuāls vēl
mūsdienās, uzskatāmi liecina kāds interneta
portāla komentārs: “Kopš laika, kad Rozītis
rakstīja "Cepli", nekas nav mainījies. Visi
dzīvo uz parāda, mēģina viens otru uzmest,
un izliekas par to, kas nav.”
Slide 17
Anna Brigadere
(1861–1933)
Skats no lugas “Princese
Gundega un karalis Brusubārda”
emigrācijas latviešu iestudējumā.
Triloģijā “Dievs. Daba. Darbs.” (1926) atsevišķos tēlojumos atklātas mazās Anneles
– pašas rakstnieces bērnu dienu – izjūtas un pārdzīvojumi, iepazīstot pasauli. Nozīmīga vieta
atvēlēta 19. gadsimta pēdējā trešdaļas lauku dzīves atainojumam.
Annas Brigaderes devums latviešu literatūrā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Tautas mīlestību rakstniece iemantojusi ar pasaku lugām „Sprīdītis”, „Maija un Paija”,
„Princese Gundega un karalis Brusubārda”, „Lolitas brīnumputns” un autobiogrāfisko triloģiju.
Slide 18
Vilis Lācis
(1904 — 1966)
30tajos gados pats populārākais prozaists, bet Guntis Berelis
viņa daiļradi šodien novērtē tā: “Lāča romāni – tā ir mehāniskās
prozas klasika.”
Popularitāti V. Lācis izcīna 1933. gadā, kad laikrakstā „Jaunākās Ziņas” sāk publicēt
romānu „Zvejnieka dēls”, kas kļūst par „pašu populārāko latviešu romānu”, ne velti romānu ļoti
ātri dramatizē. Arī pirmā latviešu pilnmetrāžas mākslas filma 1939. gadā tiek uzņemta pēc
romāna motīviem. „Zvejnieka dēls” kļūst par pagrieziena punktu arī paša V. Lāča dzīvē- viņš
var atļauties pamest fizisko darbu un kļūt par bibliotekāru, beigās paliekot vien par profesionālu
rakstnieku. Kopumā V. Lācis saraksta 20 romānus, 58 stāstus, 6 lugas un virkni publicistisku
rakstu.
Slide 19
Jānis Ezeriņš
(1891 - 1924)
“Pievēršanās šķietamajiem “dzīves
sīkumiem”, prasme sakausēt
veselumā traģisko un komisko,
lakoniskā rakstība un nosliece uz
groteskām un absurdām situācijām
padarīja Ezeriņu par modernās
noveles aizsācēju latviešu
literatūrā,” tā nedaudz pārforsēti
ezeriņiskās noveles modeli raksturo
Guntis Berelis.
J. Ezeriņš ir īsprozas meistars. Rakstījis
galvenokārt anekdotiskās noveles žanrā, viņa darbiem
raksturīgs straujš sižets, daudzveidīgs vides un cilvēka
tēlojums un negaidīts fabulas atrisinājums. Nozīmīgi ir
J. Ezeriņa veiktie klasikas darbu tulkojumi (Oskara
Vailda "Doriana Greja ģīmetne" un citi darbi, vecfranču
teika "Okasēns un Nikoleta", Džovanni Bokačo
"Noveles", Stendāla "Sarkanais un melnais"). Saņēmis
Kultūras fonda balvu (1923).
Slide 20
Andrejs Upīts (1877 –
1970)
Skrīverus lasītāji pazīst kā
Andreja Upīša “Zaļo zemi”
Andrejs Upīts, kas padomju gados kļūst par sociālistiskā reālisma teorētiķi, pašus
nozīmīgākos un mākslinieciski vērtīgākos stāstus sarakstīja divdesmitajos gados. Stāstus viņš
mēdza apvienot ciklos, par virsrakstu izvēlēdamies kādu ietilpīgu un viegli atšifrējamu
metaforu: „Skaidas atvarā” (1921), „Aiz paradīzes vārtiem” (1922), „Metamorfozas” (1923).
Upīša labākais krājums ir „Kailā dzīvība” (1926), kurā apkopotas desmit noveles
par dzīvības un nāves tēmu un kurā autora tendenciozitāte nav bijusi par šķērsli, lai radītu
brīnišķīgu prozu.
Slide 21
Grāmatniecība
Neatkarības gados izveidojās daudzi jauni grāmatu apgādi. Izdoto grāmatu
daudzuma ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem Latvija ieņēma otro vietu Eiropā uzreiz aiz Dānijas.
Lielāko izdevniecību vidū redzamu vietu ieņēma Anša Gulbja apgāds ar
visdažādākās literatūras klāstu. Ar 1927.g. A. Gulbja apgādā sāka iznākt Latviešu
konversācijas vārdnīca.
Grāmatrūpniecības akciju sabiedrības “Valters un Rapa” iznāca daiļliteratūra,
mācību grāmatas un nopietni zinātniski darbi.
Helmāra Rudzīša apgāds “Grāmatu draugs” specializējās lētu grāmatu izdošanā,
kas būtu pieejamas katram lasītājam. Šajā apgādā iznāca daudzu rakstnieku kopotie raksti.
Dārgas grāmatas ar augstvērtīgu māksliniecisku apdari izdeva Miķeļa Goppera
apgāds “Zelta ābele”.
Zinātnisku rakstu sēriju izdeva Latvijas Universitāte.
Latgalē iznāca grāmatas latgaliešu izloksnē, bet pēc 1934. gada 15. maija šī
izdevējdarbība tika pārtraukta.
Sākot ar 1936. gadu, visas grāmatas iznāca ar latīņu burtiem, līdz tam plaši lietoja
arī “veco druku” – gotu burtus.
Slide 22
Latvijas Nacionālā bibliotēka,
1919
Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) dibināta 1919. gada 29. augustā. Tās pirmais
pārzinis bija ievērojamais bibliotekārs un latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs Jānis
Misiņš (1862 – 1945).
Viens no LNB pamatuzdevumiem ir nacionālās literatūras krājuma veidošana,
mūžīga glabāšana un tā ilglaicīgas pieejamības nodrošināšana.
Slide 23
III.Skatuves māksla
Nacionālais teātris, 1919
Nozīmīgāko vietu ieņēma Nacionālais teātris.
Tas godā turēja agrāko gadu tradīcijas.
Arhitekts A. Reinbergs
(1860.-1908.) uzcēla II
pilsētas (krievu) teātra
ēku (tagad Nacionālais
teātris, 1900.-1902, g.).
Izrāde "Ugunī"
1919. gada 23. septembrī tiek izdots Izglītības ministra Jāņa Akuratera rīkojums par
Nacionālo teātri kā valsts teātri. 30. novembrī Latvijas Nacionālais teātris aicina visus uz
sezonas atklāšanu.
Latvijas Nacionālais teātris sākas ar R. Blaumaņa “Ugunī”. No Krievijas ir pārradies
aktieris un režisors Aleksis Mierlauks, kurš uzaicināts būt par teātra direktoru. Režisori –
Alfrēds Amtmanis-Briedītis un Biruta Skujeniece. Nacionālajā teātrī sapulcējas viss tā laika
aktieru zieds, tā ir plašākā līdz tam esošā aktieru trupa,
Slide 24
Dailes teātris
Eduarda Smiļģa vadītais
Dailes teātris pievērsās
modernās skatuves
mākslas meklējumiem.
Dailes teātris tika atklāts 1920. gada 19. novembrī ar Raiņa „Induļa un Ārijas” izrādi
Amatnieku palīdzības biedrības telpās Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 25, kur pirms tam bija
darbojies nu jau vairākus gadus slēgtais Rīgas Jaunais teātris.
Teātra vadību uzņēmās Eduards Smiļģis, aktieru ansambļa meistarības izkopšanai
un vienota stila veidošanai jau no paša sākuma tika ieviesta t.s. konsulārā sistēma, piesaistot
teātrim spēcīgus teātra mākslas un glezniecības, plastikas-ritmikas konsultantus, kamersaspēļu
vadītāju, mūzikas un izrunas konsultantus. Lai izaudzinātu teātra ievirzei atbilstošus aktierus,
jau 1924. gadā nodibināta aktieru studija, kuras audzēkņi tika ieskaitīti aktieru ansamblī.
Teātra repertuārā jau kopš pirmsākumiem bijusi gan pasaules lielā dramaturģija Raiņa, Šekspīra, Šillera, Ibsena darbi, gan tā laika talantīgāko autoru lugu uzvedumi.
No 1925. gada DT piedalījies dažādos starptautiskos konkursos, izstādēs, skatēs.
1925. gadā Parīzes Starptautisko dekoratīvo mākslu izstādē DT saņēma Grand Prix un
Diplome d’Honneur.
Slide 25
Mūzika
Jāzeps Vītols
Mūziķiem neatkarīgajā Latvijā bija savs centrs – Latvijas konservatorija. To daudzus
gadus vadīja jau agrāk pazīstamais komponists Jāzeps Vītols.
Latviešu komponistu mūzika sakņojās tautas atstātajā mantojumā. Emilis
Melngailis daudz laika veltīja, apceļodams Latvijas novadus un vākdams tautas melodijas.
Vēlāk iznāca E. Melngaiļa apdarinātās tautasdziesmu melodijas kora dziesmu krājumos. No
plašākiem muzikāliem darbiem ievērību izpelnījās Jāņa Mediņa simfoniskais tēlojums
“Imanta”.
Slide 26
Latvijas nacionālā
opera
1919. gada jūnijs, Latvju operas kolektīvs
Latviešu operas vēstures sākums saistāms ar 1912. gadu, kad Pāvula Jurjāna
vadībā Rīgā sāk darboties „Latviešu opera”. Pirmā pasaules kara laikā trupa evakuējas uz
Krieviju, bet 1918. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas dibinātāja un ilggadējā rektora profesora
Jāzepa Vītola vadībā atgriežas Rīgā kā „Latvju opera”.
1919. gada 23. janvārī Latvijas Nacionālā opera izrāda savu pirmo iestudējumu –
Riharda Vāgnera operu Klīstošais holandietis.
Slide 27
Opera
Mariss Vētra
Belmonta lomā
operā "Bēgšana no
Seraila“
Ādolfs Kaktiņš
Frančesko lomā operā
"Mona Liza“.1920
Midla Brehmane Štengele
Aīda, 1938
Latvijas Nacionālā opera īsā laikā guva plašu atzinību gan tēvzemē, gan ārvalstīs.
Operas namā viesojās daudzi tolaik slaveni ārzemju diriģenti un dziedātāji. Neatkarības gados
izauga Latvijas opermākslimieku paaudze. Ārzemju publikai bija pazīstami latviešu
operdziedātāji Herta Lūse, Milda Brehmane-Štengele, Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vētra un vēl
daži citi.
Ar 1922. gadu arī Liepājas pilsētai bija sava opera. Tolaik varēja noskatīties Alfrēda
Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Mediņa oriģināloperas. Radās vairāki latviešu oriģinālbaleti.
Publika bija iemīļojusi Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts”. Teātru un operas izrādes bija
pieejamas katram, jo cenas bija mērenas.
Slide 28
Dziesmu svētki
VII Vispārējie dziesmu svētki
Neatkarības gados notika 4 vispārējie
dziesmu svētki. Tie bija valsts nozīmes notikumi. 1938.
gadā VIII svētkos piedalījās ap 400 koru ar 17 000
dziedātājiem. Skatītāju skaits sniedzās simttūkstošos.
Latvijā nebija tāda pagasta, kur nebūtu
neviena kora.
Tradīcijām bagātā kora mūzika guva lielus
panākumus ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Diriģenta
Teodora Reitera vadītais koris vairākās Eiropas
koncertturnejās popularizēja latviešu mūziku.
Slide 29
Kino
LĀČPLĒSIS (1930). Režisors Aleksandrs Rusteiķis,
Spīdolas lomā Lilita Bērziņa
Pēteris Lūcis Oskara lomā filmā
“Zvejnieka dēls”
Viens no iecienītākajiem atpūtas veidiem bija kinoteātru apmeklēšana. 1925. gadā
Rīgas kinoteātrus apmeklēja vairāk nekā trīs miljoni apmeklētāju. 1936. gadā Latvijas
galvaspilsētā darbojās 43 kinoteātri. Arī citās pilsētās bija iespējams regulāri noskatīties
kinofilmas.
Latvijā pirmās kinofilmas bija bez skaņas, bet ar 1933. gadu radās iespēja veidot
skaņufilmas.
No “mēmajām” filmām skatītāju ievērību izpelnījās “Lāčplēsis”.
Valsts neatkarības pēdējos gados kinorežisora Viļa Lapenieka vadībā uzņēma
pilnmetrāžas skaņu filmu “Zvejnieka dēls” pēc V. Lāča romāna motīviem. Šīs mākslas filmas
pirmizrāde kļuva par nozīmīgu notikumu toreizējā kultūras dzīvē.
Slide 30
IV. Tēlotāja māksla
Glezniecība
Tēlniecība
Slide 31
Glezniecība
Pārskats
Mākslinieku grupējumi
“Baltars”
Niklāvs Strunke
Romāns Suta
Konrāds Ubāns
Leo Svemps
Voldemārs Tone
Ludolfs Liberts
Ģederts Eliass
Kārlis Padegs
Voldemārs Irbe
Slide 32
Pārskats
Klasiskās tradīcijas, dabas
studijas
Modernisma izpausmes,
izmantojot ekspersionisma,
kubisma u.c. elementus
Iegūtā valstiskā neatkarība rosināja jaunu attīstības posmu Latvijas mākslā un
sekmēja sakaru nodibināšanu ar Eiropas avangarda centriem.
Nenoliedzami, ka 1919.g. dibinātajai Mākslas akadēmijai ir milzīga nozīme tālākajā
Latvijas mākslas rakstura attīstībā, neraugoties uz ekonomiskajām grūtībām un vadošo
mācībspēku atšķirīgajiem viedokļiem par mākslas attīstības turpmākajiem ceļiem.
Divdesmito – trīsdesmito gadu mākslas procesi iezīmē trauksmainu meklējumu ceļu,
“tradicionālistu” un “modernistu” cīņu, pakāpenisku atteikšanos no klasiskajām tradīcijām un
pievēršanos tai modernisma caurstrāvotajai mākslas attīstības līnijai, kas bija kļuvusi par
noteicošo visā Rietumeiropas mākslā.
Līdz ar to latviešu mākslas nekļuva par šauri provinciālu strāvojumu, bet uzņēma sevī
eiropeiskās vēsmas, tai pat laikā nepazaudējot savu nacionālo savdabību. Raksturīga šī laika
mākslas iezīme ir spēja vispārināt un pat ikdienišķajā saskatīt glezniecisku tēmu.
Slide 33
Mākslinieku grupējumi
Rīgas mākslinieku grupa
Spēcīgākais no mākslinieku grupējumiem. Izveidojās no jauno mākslinieku pulciņa "Zaļā
puķe“ (1914. – 1915.) . Pievērsās Rietumeiropas modernās mākslas virzienu studijām .Par savas
daiļrades uzdevumu izvirza jaunus satura un formas meklējumus, kas atspoguļotu tautai tuvu tematiku.
Pārstāvji: O.Skulme, J.Liepiņš, K.Ubāns, L.Svemps ,U. Skulme, R. Suta, A. Beļcova-Suta, Ģ.
Eliass, S. Vidbergs, V. Tone un citi mākslinieki .
Neatkarīgo mākslinieku vienība
Uzskatīja, ka katrs virziens un izteiksmes līdzeklis ir labs, ciktāl tas sevī ietver patiesas
mākslas vērtības.Nozīmīgs ir šīs biedrības veiktais darbs – plaša mākslas literatūras bibliotēka,
monogrāfiski apcerējumi par māksliniekiem, gleznu un grafiku kolekcija. Kodolu veidoja demokrātiski
noskaņoti mākslinieki reālisti E. Brencēns, J. Jaunsudrabiņš, K. Miesnieks (līdz 1924. g.), A. Štrāls,
E.Brastiņš, H.Vīka un citi.
Mākslinieku biedrība “Sadarbs”
Apvienoja akadēmiski izglītotus latviešu māksliniekus : K.Zāle, J.Madernieks, L.Liberts,
K.Miesnieks, K.Zemdega A. Annuss, K. Brencēns, B. Dzenis, J. Kuga,u.c.
Citi grupējumi
Grupējumi radās un izira. Īsāku laika sprīdi pastāvēja “Zaļā vārna”, kas aicināja “vairāk
dzīvības mākslā, vairāk mākslas dzīvē!” , “Radigars” (Mākslu visiem! Radi, gars!), Mūksalas
Mākslinieku biedrība (kopa latviskā mākslas tradīciju ceļu).
Slide 34
“Baltars” – porcelāna apgleznošanas
darbnīca
Aleksandra Beļcova. Nēģeru motīvs
1925. gadā vairāki mākslinieki (R. Suta, A. Beļcova-Suta, S. Vidbergs un tehniskais
vadītājs D. Abrosimovs) izveidoja porcelāna apgleznošanas darbnīcu "Baltars", kas darbojās
līdz 1928. gadam. "Baltara" darbnīcā porcelāna virsglazūras tehnikā tika apgleznoti šķīvji,
vāzes, servīzes. Kompozīcijās dominēja dekoratīvi stilizēts tautas dzīves atveidojums.
Slide 35
Niklāvs Strunke
(1894–1966)
Galvas konstrukcija.
1924.
Florencietis ziemā. 1929.
Runātājs. 1921.
Niklāvs Strunke ir viens no oriģinālākajiem
māksliniekiem, kā arī leģendāra personība latviešu
modernistu paaudzē. Ar lakonisku, mērķtiecīgu tēlainību
māksliniekam izdevies atklāt asociācijām bagāto pasauli, kas
iedarbojas uz emocijām. Daudzos viņa darbos vērojamas
kontruktīvisma un kubisma stila iezīmes.
Labprāt gleznojis pašportretus. Tie atspoguļo gan
viņa raksturu, strauju, nemierīgu, drusku dumpīgu, gan
nerimtīgos mākslinieciskos meklējumus.
Slide 36
Romans Suta
(1896 – 1944)
„Māksla ir tas, kas
paplašina mūsu apziņu, pieliek un
pienes pie jau sajustām un
izprastām vērtībām klāt ko jaunu.
Tādēļ saprotami, ka neviena
sabiedrība, neviena tauta nedrīkst
iestigt letarģiskā pieticībā, bet tām
jāprasa no saviem radītājiem
māksliniekiem nepārtraukta
kustība.”
R.Suta
1922. gads. Jūrmala
Romans Suta bija ārkārtīgi radoša un daudzpusīga personība – viņš ne tikai
gleznoja, noformēja un ilustrēja grāmatas, veidoja teātra izrāžu un kino filmu vizuālo
noformējumu, bet arī vadīja savu mākslas studiju, rakstīja presē apcerējumus par mākslu,
nodibināja un darbojās porcelāna apgleznošanas darbnīcā Baltars, izstrādāja dizaina
projektus mēbelēm un interjeru iekārtojumam.
Viens no aktīvākajiem modernisma centienu popularizētājiem un īstenotājiem
latviešu mākslā. Gleznojis klusās dabas, žanriskas figurālās kompozīcijas. Izkopis virtuozu
otas tehniku tušas zīmējumos.
Slide 37
Konrāds Ubāns (1893 –
1981)
Irbenes iela. 1932
Figūra. 1919
Sākot ar divdesmito gadu otro pusi, Konrāda Ubāna daiļradē vadošo vietu aizvien
noteiktāk ieņem ainava, lai gan palaikam tiek gleznoti arī portreti un klusās dabas. Divdesmito
gadu otrās puses darbos vēl dominē Ubāna iemīļotie pelēcīgie, zilganie, zaļie, arī brūnganie
toņi, „tāds lietus dienu pelēcīgums”.
„Jaunībā es mīlēju vairāk pelēkās dienas. Kādēļ tas bija, to es nevaru pateikt. Man
tās bija patīkamas – pelēkās dienas. (Ubāns)”
Slide 38
Leo Svemps
(1897-1975)
Klusā daba ar ziediem. 1930.g.
Klusā daba ar āboliem. 1930.g.
20to gadu sākumā klusās dabas žanrs bija samērā maz attīstīts, tādēļ Leo
Svempu pamatoti var uzskatīt par šī žanra pamatlicēju latviešu mākslā.
Viņa iecienīto priekšmetu loks nav pārāk plašs – vīna glāze, mērces trauks un āboli
vāzē, šķīvī vai tieši uz galda.
Slide 39
Voldemārs Tone
(1892– 1958)
Pie loga. 1920
Portreta
studija
Anna. 1935
Izcilas noskaņu un smalka kolorīta vērtības ir Voldemāra Tones gleznās. Ja 20to
gadu sākumā viņu interesēja ekspresionisma un kubisma izteiksmes formas, tad vēlāk viņš
atgriezās pie reālisma cilvēku būtības izpētē. Atmetot visu lieko, autors dziļi ielūkojas sava
atveidotā tēla dvēselē.
Slide 40
Ludolfs Liberts
(1895-1959)
Venēcija 1930
Moris
Lauku sievas. 1923
No gleznieciskā reālisma Liberts nonāca līdz konstruktīvismam, kompozīcijas
veidodams no ģeometriskām plaknēm, kuras nereti pārklāja cita citu. Iespējams, ka to
ietekmēja viņa darbošanās scenogrāfijā. Trīsdesmitajos gados, izkopis meistarību līdz
virtuozitātei, mākslinieks attēloja naksnīgas Parīzes ielas, Venēcijas kanālus un dodžu pilis.
Slide 41
Ģederts Eliass
(1887 – 1975)
1920
Cūku svilināšana. Ap 1930
Maija. 1919
Vēl divdesmito gadu beigās parādījās izcili
skaistie Ģ.Eliasa audekli, kuros slavināts sievietes daiļums,
vitalitāte, bet vēlāk, pretstatā oficiālajai salonmākslai viņš
bez jebkādas idealizācijas sāka attēlot latviešu lauku dzīvi.
Slide 42
Kārlis Padegs
(1911 – 1940)
33
gads
Pašportrets ar rozi 1932
“Pašportretā ar rozi” neremdināma
kaislība deg trīs karmīna akcentos –
lūpās, ziedā un toreodora apmetnī,
kas plīvo arēnā pāri satriektajam
vērsim. Vienača sejas stindzinošo
bālumu asi izceļ profila zaļganums,
kamēr mironīgo plaukstu žests
piesaista skatienu sievietes krūts
galam.
Piemineklis Padegam
Madonna ar ložmetēju
Padega mākslā ekspresīvās izteiksmes līnijas iezīmējas
sevišķi skaudri. Tajā cieši savijās seksualitāte un nāves vilkme.
Mākslinieks izteicies: “Man bieži jādzird pārmetumi; kāpēc jūs zīmējat
tik riebīgas bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma? – bet
pasaulē ir arī tik daudz riebīga – un tas tad arī ir kādam jāzīmē, atbildu...” Viņa skaudri sāpīgo pretkara tematikai veltīto darbu
internacionālais skanējumsmūsdienās iegūst īpašu aktualitāti.
Slide 43
Voldemārs Irbe (1893 –
1944)
Ainava
Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības
ielas malā pie Dailes teātra
Irbītis glezno
Sabiedrībā bija vairāk populārs ar savu ekscentrisko izskatu un uzvedību: par Irbīti
tiek stāstīts, kā par cilvēku ar garu, neķemmētu bārdu un matiem, viņš vienmēr staigāja
basām kājām, arī ziemā. Vienmēr mugurā bija redzams melnais, mētelim līdzīgais apģērba
gabals, kurā tērpies viņš bieži bija redzams ielās, kājas zem sevis sakrustojis, zīmejam ar
saviem paštaisītajiem krītiņiem. Kā Irbītis pats apgalvojis „Ja kājas ir basas un aukstas, tad
galva ātrāk strādā.“
Mākslinieks pievērsās glezniecībai pasteļa tehnikā uz melna papīra. Irbe gleznoja
plaukstas lieluma uzmetumus – ainavas, pilsētas skatus, žanrus, portretus un ziedus, ko
pārdeva par “mazu, melnu naudiņu”.
Slide 44
Tēlniecība
K.Zāle. Brīvības piemineklis
K.Zāle. Brāļu kapu ansamblis
Tepdors Zaļkalns
Kārlis Zemdega
K.Jansons. Lāčplēsis un Menais bruņinieks. 1932
Slide 45
Kārlis Zāle
(1988 – 1942)
Kārlis Zāle. Ludolfa Liberta gleznotais
portrets
Māte Latvija. Brāļu kapu
centrālais tēls
Brīvības piemineklis
Latvijas brīvvalsts gados tēlniecībā tapa divi grandiozi projekti, un abu
autors ir tēlnieks Kārlis Zāle. Šie projekti ir Brāļu kapi un Brīvības piemineklis.
Slide 46
Brīvības piemineklis
(1931–1935 )
Tēlnieks Kārlis Zāle
Arhitekts Ernests Štālbergs
Brīvības pieminekļa (celts no 1931.–
1935.g.) autori ir tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekts E.
Štālbergs. Svinīgi atklāts 1935. gada 18. novembrī.
Piemineklis ir 42 m augsta daudzu
skulptūru kompozīcija, kuras radīšanai izmantots
granīts, travertīns, varš. Tā simbolos izteikts tautas
varonības cildenums, kultūras estētisko un ētisko
avotu spēks.
1929. gadā Brīvības pieminekļa komiteja
izplatīja paziņojumu par ziedojumu vākšanu, un no
1932. līdz 1935. gadam pieminekļa celtniecībai tika
savākti 3 miljoni latu.
Slide 47
Brīvības statuja
Vēro
Mazu
uzmanīgi,
bērniņuko
krustāmajā
sieviete vēl
bez zvaigznēm
kreklā
tur savās rokās?
Atb.
Virs 19 m augstā obeliska slejas 9 m
augsta varā veidota brīvības statuja, kas ir zviedru
tēlnieka Ragnara Mirsmēdena darbs. Izstieptajās
rokās tā tur 3 piecstūrainas zeltītas zvaigznes, kas
simbolizē Latvijas novadus – Vidzemi, Kurzemi un
Latgali.
Slide 48
Obeliska pakājes skulpturālās
grupas
Latvija
Važu rāvēji
Lāčplēsis
Vaidelotis >
Slide 49
Pieminekļa pakājes stūru
grupas
Tēvijas sargi
Ģimene
Darbs
Gara darbinieki
Slide 50
Pieminekļa
pakājes ciļņi
1905.gads
Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta
Slide 51
Bareljefi uz pieminekli aptverošajām margām
Strēlnieki
Latvju tauta - dziedātāja
Slide 52
Brāļu kapu ansamblis
Ansambļa telpa
sadalīta trīs galvenajās
daļās: ieejas daļā ar vārtiem
un liepu gatvi (sievišķības
simbols), vidusdaļā ar simt
ozolu birzi (vīrišķības
simbols) un paaugstinātas
terases un svētās uguns
altāri (nedziestošās
piemiņas simbols) un,
visbeidzot, lejas daļā ar
akmens sienu ieskautu
kapulauku un sērojošās
Mātes Latvijas tēlu.
Latviešu tautas svētnīca un reizē arī izcils starptautiska mēroga
monumentālās mākslas piemineklis ir Brāļu kapu ansamblis Rīgas Pirmajos Meža
kapos. Tas veltīts Latvijas neatkarības cīņās kritušo karavīru piemiņai. Brāļu kapu
ansambli veidojis radošo autoru kolektīvs: tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekti
Aleksandrs Birzenieks (1893–1980), Pēteris Feders (1868–1936) un Andrejs
Zeidaks (1874–1964). Šis unikālais mākslas darbs tapis samērā īsā laikā, proti, 12
gados (1924–1936).
Slide 53
K.Zāles
veidotie tēli
Brāļu kapos
Ansambļa skulpturālās figūras – jātnieku grupas abpus vārtiem, “Ievainotais
jātnieks”, “Divi brāļi”, Latvijas novadu heraldiskie tēli “Zemgale”, “Kurzeme”, “Vidzeme” un
“Latgale”, Latvijas apriņķu heraldika, Senču un Mātes Latvijas tēls ar kritušajiem dēliem pieder
pie visizcilākajiem sasniegumiem Kārļa Zāles daiļradē un reizē arī pie pašām augstākajām
virsotnēm latviešu monumentālajā tēlniecībā vispār.
Slide 54
Teodors Zaļkalns
(1876 – 1972)
Blaumaņa piemineklis
Mācījies pie izcilā franču tēlnieka O.Rodēna.
Teodors bija viens no pirmajiem
profesionālajiem latviešu tēlniekiem. Viņa darbiem
piemīt vienkāršība, tēlu noskaņu raksturo iekšēja
koncentrētība, miers, apgarotība. Skulptūrās
atveidotajos tēlos saskatāma katra konkrētā cilvēka
būtība, dvēseles pārdzīvojumi.
Kapa piemineklis J.Porukam
Slide 55
Teodors Zaļkalns
(līdz 1930.g. – Grīnbergs)
(1876 – 1972)
Latvijas Banka īsteno Teodora
Zaļkalna 1922. gadā izloloto 20 latu
zelta monētas ieceri. Latvijas Nacionālā
vēstures muzeja fondos saglabātais
monētas ģipša modelis ietver Latvijai
būtiskus simbolus.
Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919
Slide 56
Kārlis Zemdega
(1894-1963)
Raiņa kapa piemineklis.
Tas radīts kā simbols dzejnieka tēlam. 20. gs. 30. gadu
Eiropā tā bija lielākā monolīta akmens skulptūra. No
taisnstūra pamatnes bloka augšā ceļas atmodinātais
jaunā laika cilvēks - fiziski skaists un garīgi stiprs .
Piemineklis „Tālavas
taurētājs” 1937 Piemineklis veltīts
Rūjienas atbrīvotājiem, taču tautā
saukts par ,,Tālavas taurētāju.
Talsu piemineklis brīvības cīnītāju
piemiņai „Koklētājs” ir viena no
augstākajām virsotnēm latviešu tēlniecībā.
Zemdega kā visi tālaika
tēlnieki veidoja monumentus
1.Pasaules karā kritušajiem, kā arī
kapu pieminekļus.
Slide 57
V. Arhitektūra
Pārskats
Tendences arhitektūras stilistikā
Rindu dzīvojamās ēkas
Pilsētas dzīvojamā blokēka
Splendid Palace
Rīgas Centrāltirgus
Ķemeru viesnīca
Tiesu pils
Armijas ekonomiskais veikals
Vienības nams Daugavpilī
20.-30. gadu arhitektūra Gulbenē
Slide 58
Pārskats
20.-30.gadi arhitektūras vēsturē ļoti īss laika posms, tomēr nozīmīgas pēdas
atstātas arī šajā jomā:
59 pilsētas, 49 no tām sagatavoti apbūves plāni. Nozīmīgs notikums – Rīgas
ģenerālā plāna izstrādāšana.
Standartprojekti lauku sētas apbūvei ļoti lēti, tādēļ pieejami visiem. Liela uzmanība
sakoptībai. Uzdevums – nojaukt kara laikā sagrautās ēkas. Ēku krāsošana.
Lauksaimniekiem tā par brīvu.
Tiek celtas skolas (arī mūsējā 1928.g.) , krejotavas, pasta iestādes, dzelzceļa
stacijas, veikali.
1932.g. – atklāts brīvdabas muzejs Juglas ezera krastā (16-19.gs.senceltnes
priekšmeti, darbarīki)
Rīgā –barokāli krāšņais “Splendid Palace”, Ministru padomes ēka (Tiesu pils),
Universālveikals, Centrāltirgus.
Slide 59
Tendences arhitektūra stilistikā
Funkcionālisms
Lietišķa, racionāla arhitektūra, kuru Latvijā sauca par “jaunās
lietišķības” stilu. Raksturīgs izvērsts kubisku būvmasu kārtojums,
plakani jumti, plaši iestiklojumi un kompozīcijas horizontalitāte.
Funkcionālisms parasti izmantoja tehniskas novitātes dzelzsbetona karkasa konstrukcijas, jauna tipa būvmateriālus u.c.
Pārstāvji: T. Hermanovskis, K. Bikše, A. Karra, K. Betge
Celta 1927.gadā kā vasarnīca Ogrē
Neoeklektisms
Neoeklektisms bija historisma paveids, romantizēti
retrospektīva, pārsvarā uz klasisko formu interpretāciju balstīta
arhitektūra. (30.gadu otrajā pusē tās mēģināja oficiāli pasludināt
kā pamatu patiesi nacionālam stilam). Tāpēc neoeklektisms
visvairāk sastopams liela mēroga sabiedrisko ēku arhitektūrā
(Finansu ministrija Vecrīgā, 1937 - 1939, arhitekts A.Klinklāvs,
Tiesu pils, tagad Ministru kabineta ēka Rīgā, 1936 - 1938,
arhitekts F.Skujiņš; daudzfunkcionālais Vienības nams
Daugavpilī,
1936
1937),
arhitekts
V.Vitands).
Tiesu pils (tagad – Ministru kabineta ēka)
Slide 60
Rindu dzīvojamās ēkas
Rīga, Pāvils Dreijmanis, 1926 - 1927
Rīgas pilsētas uzceltās rindu ēku grupas bija pirmie soļi jauna mājokļa tipa
meklējumos, arhitektonisks eksperiments, kas organiski iekļāvās Latvijas reģionālās
arhitektūras kontekstā. Divās atsevišķās vietās Rīgā - Liepājas un Ropažu ielās uzcēla 16
sešdzīvokļu ēkas. Latvijā šis arhitektūras tips neizplatījās.
To plānojums veidots pēc Anglijā populārā dzīvokļu ēku plānojuma principa: katram
dzīvoklim ir tieša ieeja no āra, un istabas izvietotas divos līmeņos.
Slide 61
Pilsētas dzīvojamā blokēka
Rīga, J.Asara iela 15, Osvalds Tīlmanis, 1929
Lai risinātu dzīvokļu jautājumu, Rīgas pilsēta finansēja daudzdzīvokļu namu
būvniecību. Tās bija četru vai piecu stāvu celtnes, kurās tika izmantota vismodernākā
celtniecības tehnoloģija. Vislielākā blokēka atradās J.Asara ielā 15. 187 dzīvokļi tika izvietoti
trijos korpusos ar U veida plānu. Daļēji noslēgtā četru stāvu perimetrālā apbūve atvērta pret
dienvidiem. Kvartāla vidusdaļa atstāta apstādījumiem un atpūtas laukumiem, kur sadarbībā ar
tēlnieku Rihardu Mauru veidotas dekoratīvās skulptūras. Materiālu izvēlē noteicošā ir baltisarkanā gamma. Sarkano ķieģeļu joslas starp logailām kontrastē ar sienu gaišo apmetumu.
Slide 62
„Splendid Palace”
1923
„Splendid Palace”, elegantākais no Rīgas kinoteātriem, celts 1923. gadā pēc
arhitekta Fridriha Skujiņa projekta, īpaši paredzot ēku kino demonstrēšanai.
„Spelndid Palace” 20.gs. sākuma rīdziniekus savaldzināja ar savu greznumu un vērienu – aiz
skulpturāli izrotātās fasādes slēpās bagātīgs neorokoko interjers ar sienu gleznojumiem,
plastiski dekoratīviem veidojumiem, zeltītiem akcentiem un plašu skatītāju zāli ar 824
sēdvietām kino baudītājiem.
Slide 63
Rīgas centrāltirgus
1924- 1930
Centrālais tirgus Rīgā (1924- 1930), arhitekti P.Dreijmanis un P. Pavlovs, inženieri
V.Isajevs un G.Tolstojs) ir grandiozs komplekss, kas sastāv no pieciem paviljoniem, kuru
kopējā platība ir 16000 m2 . Tā ir viena no ievērojamākām 20.gadu būvēm Latvijā . Tirgus
paviljonu pamatā ir cepelīnu angāru konstrukcijas (metāla lokveida kopnes), kuras pēc I
pasaules kara nonāca Rīgas pilsētas īpašumā. Tirgus arhitektūrā jūtama racionālistisko
formveides paņēmienu, kā arī neoklasicisma ietekme.
Slide 64
Ķemeru viesnīca
Arh. E.Laube 1936
1936.gadā tika uzcelta Ķemeru viesnīca (arhitekts E.Laube). Tā bija populāra ne
vien Latvijā, bet arī ārvalstīs. Stilistiski viesnīca ir viens no spilgtākajiem neoeklektisma
paraugiem Latvijas arhitektūrā.
Slide 65
Tiesu pils
arh. F. Skujiņš 1938
Latvijas tiesu pils vietu izraudzījās Valsts Prezidents Dr. Kārlis Ulmanis. Izvēle bija
ārkārtīgi rūpīgi izsvērta. Iecerētajai būvei vajadzēja atrasties pilsētas centrā, turklāt nozīmīgā
un prestižā vietā. 1938.gada 9.decembrī notika svinīgs Tiesu pils atklāšanas pasākums. Tiesu
pilī bija 130 sēžu zāles, kabineti un kancelejas. Arī agrāko Senāta zāli, kas tagad kalpo kā
Ministru kabineta sēžu zāle rotā uzraksts – Kārļa Ulmaņa vārdi – “Viens likums - viena taisnība
visiem”.
Slide 66
Armijas ekonomiskais veikals. Arh.
A.Galindoms
1940
Armijas ekonomiskais veikals (tagad galerija “Centrs”) ir modernizēta
neoklasicisma celtne. Ēka celta 1936 -1940.g. Pēc arhitekta A.Galindoma projekta. Ēka tika
celta kā piecstāvu celtne, kur četros stāvos atradās veikali, bet piektajā – restorāns.
Slide 67
Vienības nams Daugavpilī
Arhitekts A.Vītands
1937. gadā pēc valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma par valsts piešķirtajiem
līdzekļiem Daugavpils centrā uzcēla. Tā bija modernākā daudzfunkcionējošā ēka Eiropā.
Vienības namā atradās Daugavpils teātris, latviešu biedrība, bibliotēka un citas sabiedriskās
iestādes. Plašu darbību Daugavpilī ieviesa latviešu biedrība, organizējot dažādus kultūras
pasākumus, aktīvi darbojās aizsargu, skautu, gaidu un mazpulku organizācijas, kā arī dažādas
sporta biedrības
Slide 68
20.-30.g arhitektūra
Gulbenē
1926.gadā būvētā Gulbenes stacija, tā laika presē
tika saukta par Latvijas provincēs lielāko un
modernāko staciju. Arh. P. Feders, historisms.
Gulbenes valsts komerc- un arodskola. Uzcelta
1928.gadā pēc I.Blankenburga projekta. Tagad
Gulbenes ģimnāzija. Neoklasicisma tradīcija.
Gulbenes lauksaimniecības biedrības
krājaizdevumu sabiedrības ēka. 1927.g. arh.
A.Maideļs. Stilizēts baroks.