10.7. Kultūra Latvijā padomju okupācijas gados I. Vara un sabiedrība II. Ideoloģijas ietekme uz literatūru III.
Download ReportTranscript 10.7. Kultūra Latvijā padomju okupācijas gados I. Vara un sabiedrība II. Ideoloģijas ietekme uz literatūru III.
10.7. Kultūra Latvijā padomju okupācijas gados I. Vara un sabiedrība II. Ideoloģijas ietekme uz literatūru III. Sociālistiskais reālisms mākslā IV. Mūzika V. Teātris VI. Kino VII. Arhitektūra I. Vara un sabiedrība Latvijas okupācija – kultūras politiskais fons 1940.g. 17. jūnijs – padomju karaspēka ievešana, Latvijas Republikas likvidācija un padomju varas pasludināšana. Latvijā tika iznīcināta vācbaltu kultūra. Pakļaujoties Hitlera pavēlei, 1939.-1940.g. no Latvijas aizbrauca apmēram 56 tūkstoši vācbaltiešu. Staļiniskais režīms no 1940.- 1950.g. no Latvijas uz Sibīriju deportēja ap 120000 iedzīvotāju, kuru vidū bija latviešu, ebreju, krievu, poļu inteliģence 1941.g. jūnijs – hitleriskās armijas iebrukums. Otrā pasaules kara laikā Latvijā tika iznīcināts apmēram 61000 ebreju 1945.g. – padomju varas atjaunošana 1944.-45.g. Latviju atstāja ap 130000 latviešu, kuru vidū bija ļoti daudz mākslinieku, literātu, zinātnieku, skolotāju. Apmēram līdz 1950.g. Latvijas republikā nostiprinātā kultūra tika pilnīgi sagrauta. Devās piespiedu emigrācijā vai aizgāja bojā, vai atstāja Latviju faktiski viss kultūras genofonds. Varas un sabiedrības attiecības Latvijā tāpat kā pārējā PSRS eksistēja noteikts padomju politiskais kanons: sociālistiskās sistēmas normas un noteikumi, kurus neviens nedrīkstēja ignorēt un pārkāpt. Padomju kultūras kopējo virzību vadīja komunistiskā partija. Komunistiskā partija bija vienīgā politiskā partija un kontrolēja visu valsts iestāžu darbību. Administratīvās funkcijas un praktisko darbu veica kultūras ministrija un tās pakļautībā strādājošās iestādes – kultūras pilis un kultūras nami, muzeji, teātri, operas utt. Vērtīborientācijas maiņa Kardināli mainījās vērtīborientācija. Tā balstījās uz marksisma-ļeņinisma mācību, kā arī uz tautiskuma, šķiriskuma un parteiskuma principiem. Tautas līdzšinējie svētumi (brīvības simbolika) tika aizliegti un pilnīgi vai daļēji iznīcināti. Piemēram, Brīvības piemineklim un Brāļu kapiem mākslīgi piemēroja sociālistisku izskaidrojumu. Drīkstēja notikt tikai valsts kultūras iestāžu akceptēti un organizēti pasākumi. Sociālistiskās sistēmas glorifikācija Padomju ģimenē māte ir Dzimtene, tēvs Staļins — visi pārējie brāļi un māsas — laimīgie bērni. Mīts par laimi padomju valstī bija vitālākais visu citu mītu vidū. Viena no specifiskajām iezīmēm bija sociālistiskās sistēmas un padomju sociālistiskās kultūras glorifikācija. Padomju pilsoņiem nepārtraukti atgādināja, ka padomju iekārta ir vislabākā, vishumānākā, vistaisnīgākā valsts iekārta cilvēces vēsturē. Savukārt padomju kultūra ir visaugstākā kultūra pasaules kultūras vēsturē. Tā, piemēram, mākslas un literatūras pamatpienākums bija slavēt sociālistisko sistēmu, padomju valsti, komunistisko partiju un tās vadītājus, padomju kultūru, padomju cilvēku. Padomju kultūras četri posmi 1. posms. 40.-50.g. visu noteica Staļina personības kults, un kultūras monostilskums bija visdogmātiskākais. No Maskavas tika atsūtīti kultūras administratori, kas atveda literātiem tēmu un sižetu sarakstus, diktēja, kādas lugas jāraksta, kādas filmas jāuzņem. Tos daiļdarbus, kas nesaskanēja ar padomju kritērijiem, aizliedza publicēt, izstādīt. 40.-50.g. tika dibinātas Mākslinieku, Rakstnieku, Komponistu savienības, caur kurām radošie tika kontrolēti. Tika radīti arī jauni “sociālistiskā laikmeta” pieminekļi. Neskaitāmi Ļeņina krūštēli. Salaspilī fašistu koncentrācijas nometnes vietā uzbūvēja memoriālo ansambli, ko atklāja 1967.g. Svētki bija pakļauti garīgās dzīves politizācijai. Visaugstāko vietu svētku hierarhijā ieņēma tā saucamās oktobra revolūcijas gadadiena 7.novembrī, padomju armijas dibināšanas gadadiena 2.februārī. Padomju kultūras četri posmi Sarkanā Karoga ordenis 2.posms. Pēc Staļina nāves un personības kulta nosodīšanas (1956.1964.g.) iestājās tā saucamais atkušņa periods. Aktuāla bija ideja modernizēt padomju valsti paātrinātā tempā, lai panāktu un apdzītu Rietumu valstis. Pieļāva pat dažas rietumnieciskas izcelsmes kultūras parādības. Piemēram, “stilīgo” jauniešu kustību. Viņu subkultūras simboli un vērtības izpaudās galvenokārt apģērbā: rūtaina auduma svārkos, kaklasaitē ar mērkaķi, šaurās biksēs, kurpēs ar ļoti biezu pazoli. Viņus varēja no pārējiem atšķirt arī pēc ‘boksa” frizūras un “bugi-vugi”mūzikas. Partija prata izmantot un dažādi stimulēt (amati, honorāri, prēmijas, goda nosaukumi, ordeņi, ārzemju braucieni, slavas raksti presē, dzīvokļi, specveikali, specpoliklīnikas, atpūtas nami) radošās inteliģences slāni, kas attiecīgajā periodā spēja izraisīt vislielāko efektu padomju cilvēku masu apziņā. Latvijā 60.g. sākumā bija aizliegti pat Līgo svētki un mākslas darbi (lugas, operas, filmas), kuros attēloti šie tautas svētki. Padomju kultūras četri posmi Baldones ciema jauktais koris . 1975 Trešajā posmā – 1965.-1985.g. Kultūras diferenciācija vēl vairāk padziļinājās un tās virzība bija vispretrunīgākā. 60.g. sākumā padomju ideoloģijā parādījās viedoklis, ka padomju cilvēka idejiskā un estētiskā izaugsme ir sasniegusi līmeni, kad sociālistiskajā kultūrā drīkst atļaut mākslinieciskā tēlojuma metaforisko veidu. To steidza izmantot teātri. Viens no padomju sociālistiskās kultūras mērķiem bija visplašāko tautas masu iesaistīšana pašdarbībā. 60.gados Latvija ieņēma pirmo vietu PSRS mākslinieciskajā pašdarbībā, jo pasākumos piedalījās visvairāk cilvēku. 70.-80.gados pastiprinājās sociālā un ekonomiskā stagnācija, to pavadīja preču deficīts, dzīvokļu trūkums. Stagnāciju centās noklusēt. Padomju kultūras četri posmi Ceturtajā posmā no 1985.g. sākās “perestroika”. Šajā laikā padomju Latviju arvien biežāk apciemoja ārzemēs dzīvojošie latvieši, ārzemju zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki. Svarīgi, ka 1988.gadā radošie cilvēki jau bija iekšēji konsolidēti un guvuši plašu, varbūt pat līdz tam nepieredzētu atbalstu tautā ar saviem darbiem, piemēram, ar Ojāra Vācieša paaudzes pārrāvumu literatūrā, kad sabiedrībā atkal tika reabilitēts rakstīts vārds. Tā jau bija cita pasaule un līdz ar to — cita Padomju Savienība salīdzinājumā ar 1953. un 1964.gadu. Kosmisko lidojumu ēra arī šaipus dzelzs priekškara nenovēršami bija reabilitējusi Einšteina relativitātes teoriju, ģenētiku, kvantu mehāniku un citas "buržuāziskās zinātnes", bez kurām PSRS nevarētu sasniegt modernu attīstību kosmosā un kaut vai militārā jomā. Domāšana bija vaļā. Pārmaiņas izglītības politikā Pēc valstiskās neatkarības zaudēšanas Skolās aizliedza ticības mācību. Aizliedza skautu, gaidu un mazpulku organizācijas. Augstskolās aizliedza studentu organizācijās. Izveidoja oktobrēnu, pionieru un komjauniešu organizācijas, kuru uzdevums bija izaudzināt jaunus komunistus. Mācību procesā apkaroja brīvdomību un ieaudzināja paļāvību tam, ka augstākstāvošu personu rīkojumu ir pareizi un nav apstrīdami. Padomju valstij nebija vajadzīgas radošas personības, bet gan paklausīgi pavēļu izpildītāji. Svešvalodu apguvei (neskaitot krievu valodu) veltīja mazu uzmanību, jo nākotnē nebija paredzama to praktiska pielietošana. Vidusskolas programmā bija iekļautas militārās apmācības stundas. Gan zēni, gan meitenes mācījās šaut un soļot ierindā. Ieviesa obligātu vidusskolas izglītību. Augstskolās bija jāapgūst PSKP vēsture un komunistiskā filozofija. Prasības skolotājiem Ērgļu Dieva Parādīšanās baznīca. Uzspridzināta padomju gados. Stingras prasības tika izvirzītas skolotājiem. Skolotājiem izdalīja instrukcijas, kurās bija sīki norādīts, ko skolotājs drīkst un ko nedrīkst mācīt. Sevišķi stingri padomju vara vērsās pret kristīgās ticības mācīšanu. Skolotāji nedrīkstēja apmeklēt baznīcu un pat staigāt ar kaklā iekārtu krustiņu. Skolām bija jānoniecina kristīgā baznīca. Latvijas Universitātes teoloģiskās fakultātes tika slēgtas. “Reliģija – opijs tautai” Laulāšanu, kristīšanu, kā arī izvadīšanu no baznīcas padomju vara centās apkarot visiem līdzekļiem. 1941. gada martā valdība atņēma baznīcai visus īpašumus un Latgalē tika slēgti katoļu klosteri. Ticīgos cilvēkus komunisti vajāja, lai panāktu kristīgās ticības iznīkšanu. Aktīvākos un populārākos mācītājus padomju vara izsūtīja uz Sibīriju. II. Ideoloģijas ietekme uz literatūru Sociālistiskā reālisma metode Sociālistiskā reālisma teorētiķis bija Andrejs Upītis. Literatūrā valdīja sociālistiskā reālisma metode. Tā balstījās uz prasību objektīvi un optimistiski atspoguļot sociālistiskās dzīves īstenību. Metodes galvenie kritēriji bija satura un formas vienkāršība, saprotamība, tēlojuma idejiskais patoss. Pirmajā vietā bija jābūt tādām tēmām kā proletariāta revolucionārā cīņa pret buržuāziju, sociālisma un komunisma celtniecība, padomju cilvēka kaujas un darba varonība. Patviešu padomju rakstnieki 1945 Latviešu padomju rakstnieki 1945.gada vasara (1.rindā no kreisās: A.Grigulis, M.Ķempe, I.Lēmanis, K.Krauliņš, A.Upīts, E.Birznieks-Upīts, M.Šacs-Aņins, A.Brodele, V.Brutāne; 2.rindā no kreisās: P.Vīlips, V.Lukss, J.Vanags, R.Sēlis, P.Birkerts, J.Grants, E.Damburs, M.Krupņikova, J.Sudrabkalns, R.Egle, K.Freinbergs, A.Bauga, A.Birkerts; 3.rindā no kreisās: M.Rudzītis, Valts Grēviņš, J.Plaudis, A.Ķēniņš, K.Fimbers, Valdis Grēviņš, I.Muižnieks, L.Zakss, J.Grots, A.Čaks) Sociālistiskā reālisma piemēri literatūrā „Auž māsa zvaigzni karogā Uz sarkana ar zeltu, Un seno dainu valodā Par Staļinu vij dziesmu tā, Kas dziļi sirdī smelta. Nāk brālis kungiem tiesu spriest: Simts tautu brālis — Staļins. Es tāpēc varu runāties Ar Staļinu kā brāli Viņš manās bēdās dalījies, Ar viņu ceļš man ies, Cik skats vien saredz tāli.” (F.Rokpelnis) Amizantas ir profesionālā diletanta Meinharda Rudzīša (1910) frāzes, kurās viņš salīdzina Rīgas ielas pirms padomju okupācijas, kad „skanēja bulvāra čala un buržuju skurbuma smiekli” ar Rīgu 1941. gada sākumā, kad varonīgi sarkanarmieši dzied par „saulaino padomju dzīvi ... skan soļi stipri un vingri, un zibsnī šauteņu durkļotās smailes”. „Tevi tad, Staļin, kā krāšņākos dzīparus sārtus ieaudām sirdīs, un brālis un tēvs kļuvi mums. Tu biji tas, kas mums atvēra varavīksnes vārtus, tas, kas nākotni atdeva mums. Steidzāmies darbā un dziedājām dziesmas par tevi, Padomju Latviju solījām saulītē celt. — Dzīve lai plauktu, mēs solījām nežēlot sevi, visam kā dārzam būs ziedēt un zelt! (V.Lukss) Cenzūra Likumu par LPSR Galveno literatūras pārvaldi Latvijas PSR Tautas komisariāts pieņēma bez kavēšanās tūlīt pēc Latvijas "iestāšanās" PSRS — 1940.gada 9.augustā. Tajā pašā dienā tika apturēti visi periodiskie izdevumi, sākta aizliegto grāmatu saraksta sastādīšana un bibliotēku fondu iznīcināšana. Vienīgā vieta, kur iznīcināmās grāmatas palika, bija specfondi. Glavļits neskaidrības gadījumos griežas "pēc padoma" pie kompartijas centrālkomitejas sekretāriem, arvien ciešāk sasaistot divus pārraudzības posmus — Glavļitu un CK. Savstarpēji saistītā kontrolējošo organizāciju sistēma (līdzās minētajām arī militārā cenzūra, drošības dienesta institūcijas un Kultūras ministrija) ne vien lasītājam, bet arī grāmatas vai raksta autoram tomēr palika diezgan nemanāma. Pareizāk sakot, ieraudzīt vaigā konkrētu cenzoru bija neīstenojams sapnis, saka dzejnieks Knuts Skujenieks. Autoram Glavļits bija absolūti abstrakts un mītisks jēdziens. Par literatūras galveno uzraudzības centru kļuva Rakstnieku savienība, kurā tieši vai netieši spieda iestāties visus, kas vēlas redzēt savus darbus iespiestā veidā. 1940.g. tika pārņemtas un centralizētas spiestuves un visas pavairošanas ierīces, nacionalizēti papīra resursi. Nodibināja vienotu Valsts izdevniecību, ko cenzēja “Glavļits”. Ko cenzūra neatļāva Visu cenzūru Latvijā vadīja kompartijas centrālkomitejas trešie jeb ideoloģiskie sekretāri. Katram cenzoram bija ap simt lappušu grāmata, kurā simt paragrāfos ar apakšpunktiem bija uzskaitīts, ko nedrīkst publicēt. Šajos paragrāfos uzskaitītie aizliegumi bija domāti ne vien militāru noslēpumu, bet arī padomju saimniecības atpalicības slēpšanai. Piemēram, nedrīkstēja publicēt, cik patiesībā telefona aparātu saražo rūpnīcā VEF, nedrīkstēja parādīties informācija, ka Cēsīs ir armijas garnizons, jo karavīri drīkstēja "parādīties" tikai Rīgā. Nedrīkstēja rakstīt, cik reģistrētu alkoholiķu ir pilsētā... Lielākā Sarkanarmijas vienība, kuru publikācijā drīkstēja sakaut, bija vads, pārējām bija jāuzvar. Slepeni bija dati par pašnāvību skaitu, autokatastrofām. Aizliegumi skāra arī noteiktu cilvēku atsevišķu darbu vai pat viņu vārda publicēšanu. Daži Glavļita darbinieki apstaigāja bibliotēkas, raugoties, lai tur neparādītos grāmatas, kuras nedrīkstēja turēt atklātos fondos. Tipogrāfijās pārbaudīja, vai tur nelegāli nepavairo grāmatas. Līdztekus instrukcijām nāca arī slepenas pavēles, teiksim, ka jāizņem no apgrozības un jāiznīcina Jāņa Zālīša grāmata Mīlestības vārdā. Ieteicamās tēmas literatūrā Buržuāziskās iekārtas atmaskojums Sociālistiskā celtniecība Strādnieku apziņas veidošanās Komunistiskā partija un tās vadoņi Padomju dzimtenes plašums un varenība Himnas Maskavai, Padomju armijai, kombainam Kā piemērus šo tēmu atspoguļojumam literatūrā var minēt J. Niedres „Ceturto fabriku”, J. Granta „Notikumu ar virpu” un I. Lēmaņa „Traktoristi Kristīni”. Pēdējais ir viens no nedaudzajiem aprakstiem par t.s. zemes sadalīšanu Latvijas laukos. Kalponei Kristīnei pirmspadomju laikos budži spļauj virsū, sper ar zābakotām kājām un mēģina izvarot. Vienīgi šķiru cīņu izprotošais laukstrādnieks Alberts ar mierinājumiem, ka drīz atnākšot citi laiki, dod Kristīnei spēku izturēt. Kad „citi laiki” pienāk, Kristīnes karstākā vēlēšanās ir kļūt par traktoristi, kas, protams, piepildās. Stāsta nobeigumā Kristīne, joņodama ar traktoru virs kura plīvo sarkanais karogs, svēti apsolās, ka nekad neļaus atgriezties vecajai un nežēlīgajai dzīvei. Attieksme pret literāro mantojumu Vēl viena socreālisma sastāvdaļa izpaudās attieksmē pret literāro mantojumu, savdabīgs aizmiršanas - vēsturiskās atmiņas iznīcināšanas - mehānisms. Literatūra var pastāvēt, tikai nepārtraukti aktualizējot savu pagātni. Kas nav nosaukts vārdā, tā it kā nemaz nav bijis. Tā pakāpeniski var mainīt priekšstatus par vēsturi, un padomju ideoloģijai tas izdevās patiesi veiksmīgi. Tādi atzīti rakstnieki kā Skalbe, Jaunsudrabiņš, Jēkabsons, Gruzna, Erss, Veselis, Zariņš, A. Grīns, Ādamsons, Anšlavs Eglītis, Lesiņš, Ērmanis, Aigars, Zīverts, Klīdzējs, Sprūdžs, Raudive, Mauriņa, Raisters, Strēlerte, Lazda, Cedriņš, Niedra, Virza u.c. tika noklusēti. Iedarbinot socreālisma teorijas interpretēšanas mehānismu, Veidenbaums pārtapa "revolucionārajā romantiķī", brāļi Kaudzītes - "kritizētājos reālistos", Rainis - "romantiskā stila sociālistiskajā reālistā". Pēc ilgākām pārdomām galu galā arī smalko psihologu Blaumani pieņēma kā "kritizētāju reālistu", bet Aspaziju - kā "progresīvo romantiķi". Pozitīvais varonis “Latviešu padomju rakstniekam jārada tādi literāri darbi, kas ceļ lielu varenā sociālistiskā darba sajūsmu, audzina cilvēkos ciešu politisko modrībuu n dziļu padomju patriotismu” (A. Pelše) Šai nolūkā literatūrā tika radīts tā dēvētais “pozitīvais varonis” – absolūti pareiza persona, ar kuras muti autors varēja reproducēt marksisma pamattēzes vai kompartijas kongresu rezolūcijas. V.Lācis to raksturoja šādi: “Literārā darbā, kas radīts pēc sociālistiskā reālisma metodes, jābūt varonim, kas nes sevī sociālistisko patiesību un īstenību. (..) Nevar taču mietpilsonis, neģēlis vai zaglis nest sociālisma ideju; šim nolūkam vajadzīgs progresīvs cilvēks, pozitīvs varonis, cīnītājs par sociālisma ideju, bet mūsdienu padomju literatūrā – cīnītājs par komunisma ideju.” Melnbaltā pasaule Pozitīvais pols Trūcīgie zemnieki, pilsētas proletariāts, bezdarbnieki, revolucionāri, komunisti un komjaunieši Negatīvais pols Bagātie zemnieki, visāda veida privātīpašnieki, muižnieki, cariskās Krievijas un neatkarīgās Latvijas ierēdņi, policisti un politiķi, vācieši, garīdznieki Pasaule padomju prozā bija melnbalta un polarizēta absolūti labajā un absolūti ļaunajā. Personas piederība kādam noteiktam sociālajam slāni noteica viņa ētisko novērtējumu. Pātagas un pīrāga politika Andrejs Upīts Arvīds Grigulis Vilis Lācis Sociālistiskā reālisma klasiķi Līdz detaļām tika izkopts rakstnieku iebarošanas, apbalvošanas un arī iebiedēšanas mehānisms: izšķērdīgi bira goda nosaukumi, prēmijas, vienkāršajiem pilsoņiem nepieejamas privilēģijas, honorāri par grāmatu izdevumiem Padomju Savienības tautu valodās; Lācis kļuva par iekšlietu ministru un vēlāk par Ministru padomes priekšsēdētāju, Upīts – par Augstākās Padomes deputātu, Grigulis - par augsta ranga ierēdni. Dzejas dienas Par oficiālo Dzejas dienu tapšanas laiku uzskata 1965. gadu, kad tika svinēta Raiņa simtā dzimšanas diena. Šis gads Latvijā bija izsludināts par Raiņa gadu ar kulmināciju 11. un 12. septembrī, ko dēvēja par Raiņa dienām. Līdz ar šo pasākumu Komunāru laukumā (tagadēja Esplanādē) atklāja pēc Kārļa Zemdegas ieceres veidoto Raiņa pieminekli. Kopš 1965.g. regulāri septembrī sāka organizēt Dzejas dienas, ne tikai Rīgā, bet arī perifērijā. Tajās piedalījās arī autori. Literatūras atdzimšana Prozas atdzimšana Dzejas renesanse Viens no pirmajiem, kas apbrīnojamā neatlaidībā karoja ar socreālismu bija Visvaldis Lāms. Socreālisms pieprasīja romānus “par tēmu”, kas atspoguļotu “darbaļaužu dzīvi”, - Lāms tādus sarakstīja, taču galīgi no “nepareiza”skatupunkta. Socreālisms apjūsmoja padomju cilvēka varonību karā – Lāms traktēja karu kā aklu un trulu mehānismu, bet varonību kā ideoloģisku fikciju. Tā pa īstam prozas atdzimšana sešdesmitajos sākās ar Alberta Bela romāniem (“Būris”, “Saucēja balss”, Cilvēki laivās” u.c.). Viņam pievienojās Regīna Ezera, Marģeris Zariņš, Andris Jakubāns u.c. Tā aizsākās ar Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni, septiņdesmitajos gados Māri Čaklo un Jāni Peteru. Latviešu dzeja vēl nekad nebija pieredzējusi tik fantastiskas popularitātes vilni. Tiesa, bija arī represijas: 1962.g. Uz 7 gadiem lēģerī notiesāja Knutu Skujenieku, bija ilgstoši drukāšanās aizliegumi Ojāram Vācietim un Vizmai Belševicai, bija “pārrunas”drošības komitejā, kratīšana dzīvokļos, izsekošana. Rakstāmgalda literatūra Fragments no O.Vācieša Poēmas “Vadoņa augšamcelšanās Tēv, celies augšā! Tavi bērni ir tevi nodevuši, Bet tu jau pats Biji aizmāršīgs. Bībele teica, Ka jākauj līdz devītam augumam. Tu nebiji principiāls, Un apšautās Ļeņina sardzes mazdēli Izvilka tevi no Mauzoleja. Par rakstāmgalda literatūru dēvē tos literāros sacerējumus, kurus to idejiskā satura dēļ publicēt vienkārši nevarēja atļauties. Tiem ceļā pie lasītāja vajadzēja gaidīt labākus laikus, pat vairākus gadu desmitus. Viens no tādiem piemēriem ir Ojāra Vācieša poēma “Vadoņa augšāmcelšanās”, kas sarakstīta 1967.g., bet pirmo reizi publicēta 1987g. Tajā groteskā formā atveidots dedzīgs staļinista monologs, kurā aicināts augšāmcelties “tēvs un vadonis”. Bet viņš palika. Tevi uz ielas izlika, Bet Viņš palika. Tevi ar traktoriem rāva No postamentiem, Bet Viņš palika. To nevar paciest. . Celies augšā! Man ir mazs blociņš, Un tur ir no vietas Vārdi, vārdi un vārdi — Kas nesa, Kas rāva, Kas smējās, Kas teica Un arī visi, kas neteica. Ar visiem bērniem Un radiem un radu radiem. Celies augšā, Un sāksim strādāt. III. Sociālistiskais reālisms mākslā Arnolds Pankoks. Brigāžu maiņa. 1949 Sociālistiskais reālisms ir totalitāras valsts kultūras ideoloģija, kurā tiek attēlota ne jau reālā pasaule, bet gan mitoloģiski radītā, būtībā fiktīva, idealizēta pasaule. Vajadzēja ne jau reālismu, vajadzēja utopiju. Socreālisms tika radīts, lai noslēptu realitāti, radītu brīnišķīgu ilūziju, mītisku hiperrealitāti, kuru pasniegtu kā patiesību. Mīts vienmēr vienkāršo īstenību, faktus, lai sakārtotu tos sistēmā, kas parasti tiek veidota melnbaltā pasaules skatījumā. Socreālisma tēlu hierarhija Padomju mītu sistēma bija visai pilnīga. Hierarhijas piramīdas virsotnē atradās sakrālās būtnes Ļeņins un Staļins. Savukārt svētā trīsvienība Ļeņins — Partija — Oktobris pārstāvēja mītu par valsts revolucionāro vēsturi. Varonīgo cīņu pagātne Latvijas mākslā izpaudās Kauguru nemieru, 1905.gada, Oktobra revolūcijas, Lielā Tēvijas kara sižetos. Nepārvērtējamu lomu latviešu sarkano strēlnieku mitoloģijas veidošanā ir ieguldījusi tieši māksla. Bez šī smagsvara padomju mitoloģijas loks nebūtu pilnīgs, tomēr galvenā vieta izstādē atvēlēta mītam par laimi, kuru izceļ kolektīva labklājība, darba prieks, auglība un bagātība. Padomju mitoloģijas iedzīvināšana mākslā Aleksandra Briede. Uz zināšanu augstumiem. 1951. Māksla tika izmantota kā ideoloģisks instruments. Mīts par laimes pārpilno padomju valsti, kurā tiek celts komunisms, tika uzturēts ar rūpīgi izstrādātiem paņēmieniem, skaidri definētiem mākslas uzdevumiem un noteiktu vajadzīgo tematiku. Šī tematika radīja mitoloģisku priekšstatu par PSRS kā laimes zemi, kur par tās tautu gādā tautu tēvs, kurā mīt heroiski ļaudis, proletariāts ir cilvēces avangards, partija – tautas prāts, gods un sirdsapziņa. Vēsturiskais žanrs 40.50.g. mākslā O.Skulme “Ļeņins ar latviešu strēlniekiem kremlī” 1957 O.Skulme “Ļeņins LSD IV kongresā Briselē 1914.g” 1952 Padomju laikā šie darbi tiek nosaukti par kapitālākajiem padomju glezniecības darbiem, kur pats Ļenins raksturots kā vadonis, gudrs, tālredzīgs, iekšēja spēka pilns, tuvs latviešu strēlniekiem. Vēsturiskais žanrs 40.50.g. mākslā O.Skulme “Kauguriešu sacelšanās” 1947 Padomju laikā šī glezna tiek vērtēta kā pirmais īstais pamatakmens latviešu padomju vēsturiskās glezniecības žanra attīstībā Vēsturiskais žanrs 40.-50.g. mākslā O. Ābols. “Ienaida negaisi” 1955 K.Andrejevs. “Oktobra dienās” 1957 Padomju manierisms Vladimirs Andrijenko. Pie Sociālistiskā darba varoņa A.Bārtuļa. 1961. Sešdesmito otrajā pusē un septiņdesmitajos padomiskajā mākslā iestājas stagnācija, ko gribu nodēvēt par "padomju manierismu" — ārišķīgi pozējošas, teatrālas darba ainas, kurās forma iesprūdusi skarbā stila atdarināšanā, bet saturs tiek simulēts. Sadzīves žanrs Eduards kalniņš. “jaunās buras” 1946 Lauku dzīves tēlojums Ārijs Skride. “Kolhoznieki nodod labību valstij” 1948 Šis Ārija Skrides darbs padomju laikā novērtēts kā viens no pirmajiem, kur izdevies parādīt lauku dzīves principiāli jaunās iezīmes – kolektīvsaimniecību dzīvi. Portreta žanrs 40.-50.g. mākslā Valija janševska. Slaucēja M.Lazdiņa. 1950 Jānis Kokins. Tēraudlējēja Kapitonova portrets 1953 Portreta žanrs 40.50.g. mākslā Raimonds Auniņš. Sporta meistara E.Kanska portrets 1952 Skarbais stils 60-tajos gados E.Iltners. Zemes saimnieki 1960 60.g nostiprinājās tā saucamais skarbais stils, to radīja jaunā mākslinieku paaudze I.Zariņš, E. Iltners, Dž. Skulme, B. Bērziņš, R. Valnere, G.Krollis. Viņi savā daiļradē centās izvairīties no dzīves ilustratīvas izskaistināšanas, pretrunu un problēmu noklusēšanas, padomju cilvēku heroizācijas. Mākslas uzplaukums 70.80. gados Folkloras motīvi Dž. Skulmes darbos 70. - 80.g. latviešu padomju mākslinieciskajā kultūrā bija vērojams uzplaukums, tika radīti darbi ar augstu estētisko vērtību. Spilgti izpaudās mākslinieku stilistiskā patstāvība: jaunromantiķi, fotoreālisti, superreālisti, hiperreālisti (M.Tabaka. P.Postažs, J. Anmanis, L.Endzelīna. M. Polis) Mākslas uzplaukums 70.-80. gados Maija tabaka. T.Bēmas portrets Maija Tabaka. Kāzas Rundālē M. Tabakas gleznu tēliem ir raksturīgs ārējais spožums, no kino aizgūts paņēmiens – īpaši izgaismotas sejas, īpašie kostīmi, inscenētās situācijas, daudzo realitātes slāņu vienlaicīgs atainojums. Latviešu zelta mākslas fondā ierakstāma Maijas Tabakas veiksmīgo portretu galerija no pretrunīgu kaislību plosītiem personāžiem līdz izturēti manierīgiem portretiem. Mākslas uzplaukums 70.-80. gados Helēna Heinrihsone. Zilā vāze. 1987 Miervaldis Polis. Tautumeita. 1982 Mākslas uzplaukums 70.-80. gados Ieva Iltnere. Sieviete maskā. 1983 Dace Lielā . Pie jūras. 1985 Mākslas uzplaukums 70.80. gados Ar lakonisku, it kā pat primitīvu līniju, kas mērķtiecīgi kalpo idejas atklāsmei, Aija Zariņa līdzīgi bērnu primitīvajiem zīmējumiem deformē realitāti, veido nosacītas, stilizētas formas, uzsverot to, kas pašai liekas visnozīmīgākais. Aija Zariņa . Rīts uz baltās sienas. 1985 IV. Mūzika Kamerkoris “Ave sol” Padomju gados pasaulē pazīstams kļuva kamerkoris "Ave Sol", vīru koris "Dziedonis" un sieviešu koris "Dzintars". Latvisko pašapziņu kopa folkloras un etnogrāfiskie ansambļi "Skandinieki", "Suitu sievas", "Iļģi", "Budēļi", "Dandari" un citi. Latviešu komponisti sarakstīja daudzus nozīmīgus simfoniskās, instrumentālās un kamermūzikas darbus. Tauta atzinīgi novērtēja Jāņa Ķepīša un Arvīda Žilinska operas. Dziesmu svētki Dziesmu svētku simtgade. 1973.g. Kad pēckara gados sovjetiskās okupācijas apstākļos koru kustību un dziesmu svētkus atkal atjaunoja, to statuss izrādījās visai dīvains, tie kļuva par vienu no divdabīgākajām, divkosīgākajām kultūras parādībām. Ideoloģiskā vara, tos pieļaudama, cerēja manipulēt ar ārkārtīgi plašas sabiedrības apziņu un pie viena demonstrēt šķietamu kultūrlabklāšanos un konformismu. Bet diriģentu un koristu tālredzīgākā daļa turējās pie dziedāšanas un lielajiem svētkiem kā pie gandrīz vienīgās legālās iespējas tik milzīgā sabiedrības daļā kopīgi pārdzīvot un manifestēt nacionālas un vispārcilvēciskas vērtības. Mesli svešai ideoloģijai un bezgaumībai bija jādod bez ierunām, repertuārā allaž tika uztiepta noteikta sovjetisko propagandas dziesmu deva. Taču ļaudis nemīlamus vārdus dziedāja bieži vien tikai tāpēc, lai nezaudētu pašu iespēju dziedāt, nākt kopā un ar stāju vien jau paust savas tautas piederību un patriotiskas jūtas, jo tautasdziesmas un daļa no tradicionālā nacionālā repertuāra tomēr tika pieļauta. Folkloras ansambļi "Skandinieki" Suitu sievas Latvisko pašapziņu kopa folkloras un etnogrāfiskie ansambļi "Skandinieki", "Suitu sievas", "Iļģi", "Budēļi", "Dandari" un citi. Estrādes mūzika Kopš sešdesmito gadu beigām Latvijā lielu popularitāti ieguva estrādes mūzika. Popularitāti ieguva komponisti Imants Kalniņš, Zigmārs Liepiņš, Mārtiņš Brauns, Juris Kulakovs, Ēriks Ķiģelis, bet visatzītākais estrādes mūzikas komponists septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu sākumā neapšaubāmi bija Raimonds Pauls. Tolaik jauniešu vidū populārākie dziedātāji bija Margarita Vilcāne, Ojārs Grīnbergs, Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks, Aija Kukule, Mirdza Zīvere, Rodrigo Fomins un grupas "Menuets", "Modo", "Eolika", "Līvi", "Credo", "Dālderi", "Sīpoli', "Pērkons“. V. Teātris Drāmas teātra skatuve No dramaturgiem, pats par sevi saprotams, prasīja izrādes, kurās tiktu cildināta padomju vara, bet skatītāji labprātāk apmeklēja latviešu klasiķu (Raiņa un R. Blaumaņa), kā arī cittautu ievērojamāko dramaturgu (V. Šekspīra, H. Ibsena, A. Čehova u. c.) lugu izrādes. Teātros zāles vienmēr bija pārpildītas, jo cilvēki meklēja patiesību, ko režisori un aktieri daudzkārt mēģināja pateikt ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Teātris būtībā audzināja tautu, gatavoja to atmodai un pretestībai pret apspiedēju varu. Latviešu vidū iemīļoti aktieri bija Ēvalds Valters, Velta Līne, Elza Radziņa, Lidija Freimane, Dina Kuple, Antra Liedskalniņa, Vija Artmane, Lilita Bērziņa, Lilita Ozoliņa, Kārlis Sebris, Valentīns Skulme, Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, Juris Strenga, Eduards Pāvuls un daudzi citi. Teātris Gunārs Priede 50.-60. gados top galvenokārt lugas par jauniešu vidi un paaudžu attiecībām („Lai arī rudens” (1956), „Normunda meitene” (1958), „Vikas pirmā balle” (1960) u.c.) „Smaržo sēnes” kļūst par vienīgo oficiāli aizliegto latviešu lugu . „Zilā” Pauls Putniņš Pēteris Pētersons Uzticības saldā nasta. (1987) Pasaulīt, tu ļaužu ēka… (1983) Paši pūta, paši dega. (1975) Dramaturģijā debitējis 1947. gadā ar lugu „Cilvēks oktobra vējā”, bet atzinību iegūst ar pirmo lugu dzejā „Man trīsdesmit gadu” (1962). No jauno autoru darbiem atzinību izpelnījās Gunāra Priedes, Paula Putniņa, Pētera Pētersona lugas. Visapmeklētākie bija Dailes, Drāmas, Jaunatnes, Valmieras, Liepājas teātru iestudējumi. Skatītāju netrūka arī Operetes, Operas un baleta teātru izrādēs. Dailes teātris 1977. gadā ar īpašu Dailes teātra vēsturi atainojošu koncertuzvedumu “...Visu savu mūžu...” teātra ansamblis un personāls pārcēlās uz jauno ēku Dailes teātra leģendas Lilita Bērziņa Vija Artmane Eduards Pāvuls Ēvalds Valters Dailes teātrī Eduarda Smiļģa režijā veidotā Raiņa luga "Spēlēju, dancoju", Arnolda Liniņa iestudētais H. Ibsena "Brands" tika spēlēts daudzas sezonas pārpildītā zālē. Drāmas teātris Skroderdienu iestudējums mūsdienās Kā uz svētkiem Drāmas teātrī (Par Nacionālo teātri to neļāva saukt) vienmēr pulcējās simtiem ļaužu, lai noskatītos Rūdolfa Bblaumaņa "Skroderdienas Silmačos", ko tikai negribīgi atļāva izrādīt komunistiskās partijas ideoloģiskie vadoņi. VI. Kino Juris Podnieks Vecāks par desmit minūtēm (1978 ) Scenārija autors un režisors Hercs Franks, operators Juris Podnieks Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas izcilākais paraugs; filma – dvēseles kustība, kur satiekas režisora un operatora talanta dzirksts. Vai viegli būt jaunam? (1986) režisors Juris Podnieks, komponists Mārtiņš Brauns Filma – fenomens, kuras ārkārtīgo rezonansi pasaulē radījusi autoru profesionalitāte, domas vēriens un prāta asums, spējot precīzi trāpīt aktualitātes nervā. Karam beidzoties, latviešu kinomāksla turpināja pilnveidoties un attīstīties, plašu vērienu iegūstot tieši padomju varas apstākļos. Šajā laikā bez aktierfilmām ļoti daudz uzņēma arī dokumentālās filmas, kuru galvenā tematika pirmajos pēckara gados bija - jaunās dzīves apliecinājums (Vēlēšanu diena, Lielais Oktobris), rūpniecības, lauksaimniecības, zvejniecības un citu tautsaimniecības nozaru panākumu atainošana (Padomju Latvijas lopkopība, Zvejnieku ciematā, Rīgas zīds u. c.). Dokumentālajā kino spilgti izcēlās jaunā režisora Jura Podnieka darbi. Kino ZVEJNIEKA DĒLS . 1957. Režisors: Varis Krūmiņš. Eduarda Pāvula tēlotais Oskars var mierīgi stāties līdzās jebkuram kārtīgam latviešu zvejas vīram. Jānis Osis kā Garoza ir savā vietā, bet komiskais pāris Džims un Bundžiņš - Harijs Avens un Arnolds Mīlbrets ir tie paši - pēc divdesmit gadiem par noderīgiem atzīti. ATBALSS Režisors: Varis Krūmiņš Ar tādu nosaukumu uz ekrāniem iznāca Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas “Aija” kino variants. Stāsts par kalpu zēna Jāņa un saimnieku radinieces Aijas attiecībām Pirmā patstāvīgā Rīgas kinostudijas pēckara gadu aktierfilma bija "Mājup ar uzvaru“. Par latviešu kinoklasikas darbu kļuva R. Blaumaņa noveļu ekranizējums "Salna pavasarī". Piecdesmito gadu vidū Rīgas kinostudijā sāka strādāt režisori V. Krūmiņš, A. Neretniece, operators M. Rudzītis. Sešdesmito gadu sākumā viņiem pievienojās režisori G. Piesis, I. Krauklītis, operatori M. Zvirbulis, U. Brauns. Ar šo jauno talantīgo mākslinieku palīdzību piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā tika uzņemtas nu jau klasikā iegājušas filmas: "Zvejnieka dēls" (V. Lāča romāns, otrais ekranizējums), "Rita", "Atbalss" (pēc J. Jaunsudrabiņa romāna "Aija"), "Kārkli pelēkie zied". Kino Leonīds Leimanis . Purva bridējs (1966 Rolands Kalniņš . Elpojiet dziļi... (Četri balti krekli, 1967 Gunārs Piesis. Nāves ēnā .1971 Rolands Kalniņš. Ceplis 1972 Latvijas kinomākslā darbojušies visu Latvijas teātru aktieri. Īpašu popularitāti guvuši V. Artmane, G. Cilinskis, J. Grantiņš, Ģ. Jakovļevs, H. Liepiņš, J. Osis, E. Pāvuls, V. Pūcītis, E. Radziņa, K. Sebris, Dz. Ritenberga. Jānis Streičs . Limuzīns Jāņu nakts krāsā 1981 Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados tika uzņemtas nozīmīgas literatūras klasikas filmas: "Purva bridējs" (pēc R. Blaumaņa darbu motīviem), "Pie bagātās kundzes" (pēc A. Upīša romāna "Smaidošā lapa"), "Nāves ēnā" (R. Blaumaņa novele), "Pūt vējiņi" (Raiņa luga), "Ceplis" (pēc P. Rozīša romāna) u. c. Tika uzņemtas arī filmas kā veltījums Lielajam Tēvijas karam. Darba un sadzīves tematikas risinājumi, aktuālu ētikas problēmu izcelšana un raksturu psiholoģiskā analīze vērojama filmās "Klāvs - Mārtiņa dēls", "Tauriņdeja", "Pirmā vasara", "Mans draugs - nenopietns cilvēks", "Ezera sonāte" u. c. Kino Multiplikācijas filmas Kopš 1966. gada Latvijā attīstījās jauns kinomākslas veids multiplikācijas filmas. Vanadziņš 1978 Scenārija autori Jānis Rokpelnis un Arnolds Burovs, pēc Viļa Lāča stāsta. Režisors Arnolds Burovs, mākslinieks Gunārs Cīlītis, skulptore Ilze Kiršteina, operators Pēteris Trups, komponists Imants Kalniņš Monumentāls lakonisms un precīzas, emocionāli iedarbīgas detaļas, traģēdija bez afektācijas, veiksmīgi izvairoties no sentimentalitātes – leļļu kino klasiķa Arnolda Burova estētiski viengabalainākais darbs. VII. Arhitektūra PSRS sastāvā esošās Latvijas arhitektūru un pilsētbūvniecību regulēja Padomju Savienībai unificētie pilsētu plānošanas un apbūves normatīvi. Jaunus centrus kara laikā nopostītām pilsētām plānoja atbilstoši standartizēti formāliem principiem – internacionālajam modernismam, kur ielām bija jābūt plašām, bet laukumiem – regulāriem, simetriskiem ar Ļeņina pieminekli centrā. Sabiedriskās celtnes veidoja reprezentatīvas – atbilstošas padomju arhitektūras principiem – lielas, plašas, pārliecinošas. Kolhoznieku nams (šodien Zinātņu akadēmija) Celtnei bija jāsimbolizē padomju iekārtas triumfs Latvijā un jārod saistība ar «diženo Staļina laikmetu». Valsts funkcionāriem nebijis ne mazāko šaubu, ka «jāiet Maskavas ceļš». Augstceltne izskatījās kā gadsimta sākuma Amerikas pirmo debesskrāpju sovjetizēts variants, ko dēvēja par «Staļina baroku». Kolhoznieku nams. Arhitekti O. Tīlmanis, K. Plūksne u.c. 1953-1957 Politehniskais institūts 1958 Skats uz Politehnisko institūtu un Oktobra tiltu No1953. līdz 1958. gadam pāri Daugavai tika uzbūvēts jauns – Oktobra tilts (tagadējais Akmens tilts). Tai pat laikā tika uzcelta arī Tehniskās Universitātes ēka (toreiz Politehniskais institūts). VEF kultūras pils 1960 VEF kultūras pili raksturo gigantomānija. Tā vēl tagad pārsteidz ar savu vareno kolonādi un plašajām kāpnēm Dzīvojamo ēku kompleksi Pagājušā gadsimta 60.gadi bijušajā Padomju Savienībā, tātad, arī Latvijā sākās ar devīzi: „Katrai ģimenei mazu, bet savu dzīvokli”. Tā kā dzīvokļu masveida būvniecības ēra sākās Hruščova valdīšanas laikā, tauta šos mājokļus nosauca par hruščovkām . Tā saukto Hruščova māju celtniecība sākās 1959.gadā un turpinājās līdz 1985.gadam. Sākotnēji ēkas tika celtas no ķieģeļiem, bet no 60.gadu sākuma ekonomijas nolūkos – no gataviem bloku paneļiem. Rīgas centrālā dzelzceļa stacija 1965 un Rīgas autoosta 1964 Laika posmā no 1959. līdz 1965. gadam tika uzcelta jaunā Rīgas stacija. (arhitekti V. Kuzņecovs un V. Cipuļins). 1965. gadā atklāts arī stacijas torņa pulkstenis, kas tolaik vienlaicīgi kalpoja arī kā ūdenstornis stacijas ūdensapgādes sistēmai. Latviešu sarkano strēlnieku memoriāls No 1968.g. Līdz 1972.g. bijušā Rātslaukuma vietā tika izveidots padomju laikmetam atbilstošs ansamblis – Latviešu sarkano strēlnieku memoriāls. Salaspils memoriālais ansamblis 1967 Salaspils memoriālais ansamblis atrodas Salaspils koncentrācijas nometnes vietā. Tas izveidots 1967. gadā. Ansambli veidojuši tēlnieki Ļ. Bukovskis, O. Skarainis, J. Zariņš, arhitekti G. Asaris, O. Ostenbergs, I. Strautmanis un O. Zakamennijs. Ansamblis celts visu to Eiropas tautu piederīgo piemiņai, kuri nomocīti Salaspilī. Tā priekšā paceļas grandioza 100 m gara un 12,5 m augsta uzlauzta betona siena, kas uzcelta dubultā dzeloņstiepļu žoga vietā un simbolizē dzīvības un nāves robežu. Aiz šīs sienas trīs vācu okupācijas gadus valdīja cilvēku verdzināšanas un iznīcināšanas sistēma. Tālab arī uz sienas lasāms: "Aiz šiem vārtiem vaid zeme“. Jaunā Dailes teātra ēka Līdz 1977. gadam teātris mitinājās bijušajās Jaunā Rīgas teātra telpās Amatnieku namā. Eduarda Smiļģa, kas pats pēc izglītības bija būvinženieris, sapnis bija jauna teātra ēka. Dailes teātra popularitātes dēļ tas kļuva iespējams, un 50. gados sākās projektēšanas darbi. Projekta autore ir arhitekte Marta Staņa, pēc viņas nāves to palīdzēja realizēt arhitekts Imants Jēkabsons. 1977. gadā ar īpašu Dailes teātra vēsturi atainojošu koncertuzvedumu “...Visu savu mūžu...” teātra ansamblis un personāls pārcēlās uz jauno ēku. Skolu ēku celtniecība Laidzes Profesionālā vidusskola Šampētera vidusskola Gulbenes vidusskola Gandrīz visur tika celtas līdzīgas ēkas: vienādi universālveikali, vienādas skolas, vienādas dzīvojamās ēkas. Attieksme pret kultūras mantojumu Stāmerienas Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca. Gulbenes raj. No sākuma vietējā vara tur gribēja iekārtot rauga rūpnīcu, pēc tam – „Somdara” cehu, pēc tam nolēma tur izveidot lauksaimniecības tehnikas noliktavu. Gandrīz katrā rajonā tika uzceltas iespaidīgas LKP rajonu komiteju ēkas,tajā pašā laikā liels daudzums arhitektūras pieminekļu vienkārši gāja bojā. Daudzas skaistas muižas tika pārbūvētas par iebraucēju kopmītnēm, kādreiz tik staltās baznīcas pamazām grima postā un vientulībā, jo baznīcā iešana tika aizliegta. Daudzi dievnami sagruva vai arī tika pārvērsti par noliktavām. 10.7. Kultūra Latvijā padomju okupācijas gados Prezentācijai izmantotie avoti: Avotiņa, A., Blūma, D. u. c. Latvijas kultūras vēsture, - Rīga: Zvaigzne ABC,2003. Berelis, G. Latviešu literatūras vēsture, , - Rīga: Zvaigzne ABC,1999 Gorkins N., Blūma D. Latvijas kultūras vēsture. –Rīga, 2002. Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. Daugavpils, 2000. Sarma, I. Latvijas kultūras vēsture, - Rīga: Raka, 2003 http://lv.wikipedia.org/wiki http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/ http://www.letonika.lv Un citi internetā pieejamie materiāli • Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda finansiālu atbalstu. • Par materiāla saturu atbild L.Zitāne