5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma atbalsis literatūrā un mūzikā I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība Latīņu valoda Nacionālo valodu veidošanās Literāro ietekmju avoti Literārie strāvojumi Tautas literatūra Klerikālā literatūra Kurtuāzā.
Download ReportTranscript 5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma atbalsis literatūrā un mūzikā I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība Latīņu valoda Nacionālo valodu veidošanās Literāro ietekmju avoti Literārie strāvojumi Tautas literatūra Klerikālā literatūra Kurtuāzā.
Slide 1
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 2
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 3
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 4
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 5
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 6
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 7
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 8
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 9
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 10
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 11
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 12
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 13
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 14
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 15
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 16
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 17
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 18
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 19
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 20
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 21
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 22
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 23
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 24
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 25
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 26
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 27
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 28
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 29
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 30
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 31
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 32
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 33
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 2
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 3
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 4
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 5
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 6
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 7
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 8
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 9
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 10
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 11
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 12
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 13
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 14
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 15
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 16
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 17
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 18
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 19
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 20
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 21
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 22
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 23
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 24
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 25
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 26
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 27
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 28
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 29
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 30
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 31
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 32
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika
Slide 33
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma
atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Pārskats
Senie dziesminieki
Grāmatu tapšana
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Nošu pieraksts
Mūzikas instrumenti
Garīgā mūzika
Viduslaiku mūzikas paraugi
I.Viduslaiku valoda,
literatūra un
grāmatniecība
Latīņu valoda
Nacionālo valodu veidošanās
Literāro ietekmju avoti
Literārie strāvojumi
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra
Kurtuāzā literatūra
Pilsētu literatūra
Senie dziesminieki
Pārskats
Grāmatu tapšana
Latīņu
valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās
oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā
jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām
pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas.
Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu
Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai
Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un
rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru
veidošanā.
Nacionālo valodu
veidošanās
Viduslaiku sadzīvē
lietotās valodas pamatā pārstāvēja divas
valodu grupas – romāņu un ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas (franču, spāņu,
itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas
impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas (vācu, angļu,
arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar
ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas
sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas
ziemeļu teritorijā.
Viduslaiku beidzamajā periodā
nacionālās valodas pamazām iespiedās arī
zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt
senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem
eposiem.
Ģermāņu
valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru,
dāņu, norvēģu u.c.) nāca
reizē ar ģermāņu ciltīm, kas
pēc impērijas sabrukuma
ienāca un nostiprinājās
Eiropas ziemeļu teritorijā.
Literāro ietekmju avoti
Katoļu baznīca
viduslaikos ietekmēja visas
kultūras sfēras, arī literatūru,
līdzās mākslai padarot to par
vienu no galvenajiem
ideoloģiskajiem balstiem ar
garīgajām dziesmām, kas tika
izpildītas kulta rituālu laikā,
svēto dzīves aprakstiem.
Kristietība
Bruņniecības
veidošanās
un pilsētu
attīstība ap
13.gs.
Barbaru
tautu
literārās
mutvārdu
tradīcijas
Antīkā
literatūra
Klosteru
bibliotēkās tika
uzglabāti romiešu
autoru darbi un
fragmentāri pat
iekļauti skolu
programmās,
protams, cenzētā un
pielāgotā formā, lai
nebūtu pretrunā ar
kristīgajām dogmām.
Tie kalpoja par
paraugiem jaunās
literatūras
radītājiem.
Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām
nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu
darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas
attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas,
mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā
slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras
daļa, pirmie pieraksti attiecs uz
7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie
tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno
cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu” (sp.),
Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā
literatūras forma
Rolanda dziesma
Viduslaiku
ievērojamākais franču
varoņeposss. Tā pamatā
ar Krusta kariem saistītā
kristīgo cīņa pret
pagāniem (šeit - ar
musulmaņiem).
Dziesma par Sidu
Spāņu tautas viduslaiku
eposs, kas vēsta par
tautas cīņu pret
musulmaņu iekarotājiem
(mauriem)
Nībelungu dziesma
Vācu viduslaiku eposs.
Varoņdarbu pamatā ir
personiskās, ģimenes vai
feodālās (ne visas tautas)
intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā
karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11.
gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands
pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja
turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva
eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka
tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu
popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem
(Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids (īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās
cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas
spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret
mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un
morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali
priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki,
pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt
savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu
dziesma
,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:
bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība,
spēks.
Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek
plaši daudzināts.
Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku
sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu
sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo
varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta
karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra
viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā
literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un
svēto dzīves apraksti kalpoja
baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta
dievkalpojumu rituāliem, lai
palīdzētu izprast nozīmīgākos
Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie
uzvedumi (mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās uz pilsētu
laukumiem un kļuva par
izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme
viduslaikos
Viduslaiku mūkiem, kas
runāja un uzklausīja, vārds bija viss.
Materiāls, no kura celta klosteru
kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā
vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā
pirmparaugs noteica visas
pārdomas. Rīta aukstumā mūki
lasīja savu Oratorium un vārds
skanēja visos klostera nostūros.
Viduslaiku klosteri nevar iedomāties
bez akustiskām svārstībām, skaļas
lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc
tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko
darīt bija katra mūka pienākums, kā
arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša
nozīme vārdam bija liturģijā, kur
apvienojās skaņas, dziesma,
žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un
bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā dēvēja
par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās
bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja
individuālā lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba
anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā
mērā guva ierosmes no antīko
sacerējumu autoriem. Tika atmesti
visi mitoloģiskie elementi, kas
neatbilda laikmeta kristianizētajam
garam, un uzslāņotas bruņniecības
idejas.
Neatņemama to sastāvdaļa
bija mīlas intriga, dažādas dēkas un
fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos
ierādīta gan varonim, gan vides
aprakstam, gan dvēseles
pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā
literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda
romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem
nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz
kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus
“svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku
kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju
brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās
bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur
varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības
avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan
nemīlamam vecam vīram izprecināta
skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi
jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka
prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu
radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses
dzejnieks Kretjens de Truā. Viņa
sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā
arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt
Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs
bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie
dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to
patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par
Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā
viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad
pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds
romiešu leģionārs.
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades
pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka
pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz
pamācīgumu un satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu īstenības
pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Īru sāgas un
islandiešu edas vissenākā viduslaiku
literatūras daļa, pirmie
pieraksti attiecs uz 7.8.gs..
Attīstījās mutvārdu
formā, tie tika kolektīvi
klausīti.
Sniedz vēstījumu par
seno cilvēku priekšstatu
pasauli
Tās izplatīja ceļojoši
dziesminieki – bardi un
filīdi.
Vēlo viduslaiku
nozīmīgākā literatūras
forma – varoņeposs:
“Rolanda dziesma” (fr.),
“Teiksma par Sidu”
(sp.),
Nībelungu dziesma
(vāc.).
Pirmā rakstītā
literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta
kā literatūras
nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura
leģendas un svēto
dzīves apraksti
kalpoja baznīcas
vajadzībām.
Baznīcas drāma tika
radīta dievkalpojumu
rituāliem, lai
palīdzētu izprast
nozīmīgākos Bībeles
sižetus.
Ar laiku
teatralizētie uzvedumi
(mistērijas, mirakli,
moralitātes) pārcēlās
uz pilsētu laukumiem
un kļuva par izklaides
sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap
12.-13.gs.
Atspoguļoja
aristokrātu un
bruņinieku dzīves
ideālus.
Bruņinieku lirikas
izpildītājus Francijā
dēvēja par
trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā
par minnezengeriem.
Līdzās lirikai
attīstījās bruņinieku
romāns.
Kolektīvo uztveri
aizstāja individuālā
lasīšana un
pārdzīvojums.
Pamazām izzuda
daiļdarba
anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas
daiļrades pamatiem,
izmantoja tās
pieredzi.
Pauda vidusmēra
pilsētnieka pasaules
uzskatu.
Par literatūras
radītājiem kļuva
pilsētas iedzīvotāju
pamatmasa.
Atspoguļoja
ikdienas dzīvi ar
visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme
uz pamācīgumu un
satīru, taču reti
pacēlās līdz nozīmīgu
īstenības pretrunu
atsegšanai.
Senie
dziesminieki
Bardi un filīdi agrajos
viduslaikos bijuši senāko literāro žanru
kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem
piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku
dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev
dienišķo iztiku.
Ap 10.gs. tautas dzejas
galvenie izpildītāji bija jokdari un
žonglieri, kas klaiņoja pa plašo pasauli,
uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus
laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas
aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu
dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus
Francijā dēvēja par trubadūriem vai
truvēriem, bet Vācijā par
minnezengeriem.
Grāmatu tapšana
viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija
ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti
daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar
pergamenta izgatavošanu (papīrs šim
nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās
viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja
grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja
mūki, un nereti vienas grāmatas
pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa
mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura
uzdevums bija atvieglot lasītājam
orientēšanās spēju un sniegt informāciju par
saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā
sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un
dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas
tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata
viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās
darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu
miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs.
To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī
demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis.
Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja
orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt
tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu.
Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem
daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija
vērtējami kā izcili mākslas darbi.
Skriptorijos
mūki pārrakstīja
grāmatas un, pateicoties
šim patiesi lielajam un
kultūras ziņā
nenovērtējamajam
darbam, līdz mūsdienām
saglabājies senatnes
garīgais mantojums.
II. Mūzika viduslaikos
Laicīgā mūzika
Garīgā mūzika
Nošu pieraksts
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Laicīgā
mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā
mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita
jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un
tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās
līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp
11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās
trubadūri un truvēri, minnezingeri un
meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā
zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca
no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet
dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko
laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas,
mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas),
šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku.
Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem
(chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija
neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu
dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās
dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par gregoriskajiem
dziedājumiem. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku
koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās
pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu
pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no
Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un
nošu nosaukumus - neimas . Melodija kļuva
transportējama.
Viduslaiku mūzikas
instrumenti
Līdz 5.gs. dievkalpojumos
aizliegts lietot mūzikas instrumentus,
iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir
vienbalsīga (dzied psalmus).
7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka,
ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas
instrumentam, bet masveidā ērģeles
parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave
Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of
Santo Domingo De Silos
- Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu
tradicionālā
mūzika