Transcript 10.5. 19.gs.2. puse un 20.gs. sākums. Tēlotāja māksla un arhitektūra I.Glezniecība Privātkolekcijas Latviešu profesionālās glezniecības sākumi Janis Rozentāls Jūlijs Madernieks Jāzeps Grosvalds Vilhelms Purvītis Jānis Valters Tēlotāja māksla 20.gs.

10.5. 19.gs.2. puse un 20.gs. sākums. Tēlotāja
māksla un arhitektūra
I.Glezniecība
Privātkolekcijas
Latviešu profesionālās glezniecības sākumi
Janis Rozentāls
Jūlijs Madernieks
Jāzeps Grosvalds
Vilhelms Purvītis
Jānis Valters
Tēlotāja māksla 20.gs. sākumā
Jēkabs Kazaks
“Rūķis”
Voldemārs Matvejs
Rihards Zariņš
II. Tēlniecība
Teodors Zaļkalns
Gustavs Šķilters
III. Arhitektūra
J.F.Baumanis
Jūgendstils Rīgas arhitektūrā
Vēsturiskie stili
Dekoratīvais jūgendstils
Nacionālais romantisms
Glezniecība
Pēterburgas Mākslas
akadēmija
Latviešu profesionālā tēlotāja māksla sāka veidoties vēlu, tikai 19.gs. otrajā
pusē.
Augstāko māksliniecisko izglītību Latvijā iegūt nevarēja, tāpēc vācbaltiešu jaunieši
devās studēt uz Vācijas akadēmijām, bet latvieši pārsvarā uz Pēterburgas Mākslas
akadēmiju.
Šī laika mākslinieku paaudze pārsvarā bija spiesta dzīvot un strādāt ārpus
Latvijas, jo sociālie apstākļi nebija labvēlīgi daiļrades attīstībai, tomēr savā mākslā
viņi centās pievērsties tautas dzīvei.
Privātkolekcijas
Privātkolekcija
Melngalvju namā
Vēl 19.gs. vidū nosacīti par mākslas darbu krātuvēm nosaucamas ģilžu un cunftu
slēgtās kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju biedrības
(neprecētu tirgotāju apvienības) Melngalvju nams Rīgā (valdnieku portreti, sudrablietu
kolekcija) un publiski pieejamie mākslas darbi dažādu konfesiju baznīcās (altārgleznas,
ikonas, tēlniecība, kokgriezumi, rituālu trauki, gaismas ķermeņi u.c.).
Privātkolekcija
Jaungulbenes pilī
No privātkolekcijām atzīmējama arī Paula fon Tranzē-Rozeneka (Paul von
Transehe-Roseneck) bagātīgais gleznu, skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski
vērtīgu priekšmetu krājums Jaungulbenes pilī (pēc 1905. g. kolekcija pakāpeniski pārvesta
uz Tranzē-Rozenekam piederošo namu Rīgā).
Latviešu profesionālās
glezniecības sākumi
O.Bērtiņš. Zēna akts
J.S.Roze. Helēnas Cimzes portrets
Par pirmo profesionālo latviešu gleznotāju tiek uzskatīts Vecgulbenes kurpnieka dēls
Otto Bērtiņš. Viņš gleznoja galvenokārt žanra ainas un portretus, bet Jānis Staņislavs Roze ir
pirmais ieverojamais portreta meistars.
Latviešu
profesionālās
glezniecības
sākumi
Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā
Jūlijs Feders. Kapsēta
Kārlis Hūns bija labi pazīstams krievu mākslas vidē. Viņš kļuva par Pēterburgas
Mākslas akadēmijas profesoru. Latviešu mākslā tiek uzskatīts par sadzīviskā un vēsturiskā
žanra pamatlicēju.
Jūlijs Feders bija pirmais latviešu mākslinieks, kurš dziļi izjustās eļļas gleznās
atainoja Latvijas skaistākās vietas: Koknesi, Siguldu, Līgatni.
Pulciņa “Rūķis” nozīme nacionālās mākslas attīstībā
Kas ir “Rūķis”?
80.-90.gadu mijā Pērerburgā studējošā latviešu jauniešu grupa Štiglica skolas audzēkņi Riharda
Zariņa vadībā apvienojās pulciņā, kuru paši nosauca par “Rūķi”. Formāli pulciņš pastāvēja līdz 1910.
gadam.
Pulciņa biedri
Pulciņā darbojās daudzi mākslinieki, tostarp gleznotāji Ādams Alksnis (pulciņa vadītājs), Janis
Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters, Artūrs Baumanis, grafiķis Rihards Zariņš, tēlnieki Gustavs
Šķilters un Teodors Zaļkalns, lietišķās mākslas pārstāvis Jūlijs Madernieks, mūziķis Emīls Dārziņš.
Pulciņa mērķis
Pulciņa "Rūķis" mērķis bija sagatavot patriotiski noskaņotus, modernus un profesionālus
māksliniekus. Viens no tā vadītājiem bija Ādams Alksnis; viņš piederēja pie konservatīvajiem pulciņa
biedriem, kuri uzskatīja, ka latviešu māksliniekiem jāataino Latvija, ignorējot modernos mākslas
strāvojumus. Daudzi citi pulciņa mākslinieki (piemēram, Janis Rozentāls un Jānis Valters) uzskatīja, ka
jārada latviska māksla ar mūsdienīgiem paņēmieniem.
Pulciņa nozīme
Savā darbībā ,,Rūķa,, biedri paveica daudz, viņi nostiprināja latviešu tēlotāja mākslā tautiskuma
un demokrātijas principus, pacēla latviešu mākslu līdz krievu un citu Eiropas valstu līmenim.
Pulciņa “Rūķis”
nacionālās mākslas
principi
Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝
Sanktpēterburgā ap 1897.
Aizstāvot ideju par latviešu nacionālās mākslas savdabību, pulciņa dalībnieki
savas darbības pamatā izvirzīja trīs principus:
 būt savas tautas dēlam (jābūt savas dzimtenes patriotam)
 būt savas zemes dēlam (darbos jāattēlo sava zeme un tās cilvēki)
būt sava laika dēlam (jāstrādā atbilstoši sava laikmeta prasībām)
Janis Rozentāls (1866 –
1916)
Novērtē,
kā pulciņa
“Rūķis”
principi
realizējušies
J.Rozentāla
darbos!
Pašportrets
Viņa diplomdarbs "No baznīcas" (1894)
bija pirmais diplomdarbs akadēmijā ar
nacionālu sižetu
Viens no nozīmīgākajiem latviešu
gleznotājiem XIX-XX gs. mijā, nacionālās
glezniecības skolas pamatlicējs. Gleznojis
portretus, sadzīves žanra ainas, simboliskas
kompozīcijas, ainavas, altārgleznas.
Janis Rozentāls
Žanra ainās parasti attēlota
vienkāršās tautas sadzīve, mazās
ikdienas nodarbes paceļot apcerīgā
līmenī.
Ganu meitas dziesma
Gavilējošie bērni
Janis
Rozentāls
Kuru mākslas
virzienu iezīmes
iespaidojušas šo
gleznu stilistiku?
"Zem pīlādža"(1905).
Princese un pērtiķis
Jaņa Rozentāla indivinduālajā stilā atspoguļojas
gadsimtu mijai raksturīgas stilistiskās pārvērtības atbrīvošanās no akadēmiskās skolas, impresionisma,
simbolisma, jūgendstila, postimpresionisma iespaidi.
Janis
Rozentāls
Mākslinieka darbnīcā
Konstantīns Pēkšēns savā mājā Alberta ielā
12 īpaši Rozentālam izbūvēja darbnīcu, tagad tur
atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs.
Vilhelms Purvītis
91872-1945)
Pavasara ūdeņi. Ap 1900.g.
1909. gadā Purvītis kļuva par Rīgas Pilsētas mākslas skolas direktoru (tajā
mācījās Romans Suta, Jēkabs Kazaks un Valdemārs Tone), un vadīja skolu līdz Pirmajam
Pasaules karam.
Purvītis uzskatāms par izcilu ainavistu, kurš iedibinājis ainavas žanrā savas
tradīcijas un skolu. Atklājis Latvijas dabā daudzus jaunus motīvus (pavasara pali, ūdeņi,
sniegi u.c.), radījis monumentālas, sintezētas, tipiskas Latvijas ainavas. Kā īsts impresionists
daudz gleznojis plenērā, taču darbos jaušami arī reālisma, jūgendstila, postimpresionisma,
ekspresionisma iespaidi.
Vilhelms Purvītis
Viens no iecienītākajiem V. Purvīša
motīviem ir ziemas un pavasara mijas ainava.
Agrais pavasaris 1910
Pirmais sniegs
Ziema
Vilhelms
Purvītis
Vasaras ainava
Pavasaris
Rudens ainava
"Ziedonis (Pavasarī”)
Jānis Valters (1869 – 1932)
Pašportrets
Jāņa Valtera
diplomdarbs "Tirgus
Jelgavā" (1897)
J. Valters ietekmējas no biedrības ,,Rūķis" idejām un tāpēc intensīvi pievēršas sava
novada dzīves ainu attēlojumam. Deviņdesmito gadu beigās tiek ļoti daudz gleznota daba,
uzmanību pievēršot ne tikai zemnieku tēliem, bet arī mazpilsētu amatnieku dzīves un darba
atveidojumam.
Jānis Valters
Peldētāji zēni
Bārenīte
Vērpēja
Jānis Valters
Ainava ar diviem kokiem
"Dziestošie ritmi" (1923)
1905. gadā, revolūcijas laikā, mākslinieks nespēdams izprast tās jēgu dodas prom no
dzimtenes. 1906. gadā aizbrauc uz Vāciju, dzīvo Drēzdenē, pēc tam Berlīnē, no kuras mājup neatgriežas.
Vācijā mākslinieks ierodas laikā, kad sāk veidoties ekspresionisms, un pēc dabas būdams meklētājs un
jaunu ideju pārbaudītājs mākslā, Valters aizraujas ar šo jauno ideju, viņa darbi kļūst krāsaināki,
saulaināki, gaišāki.
Jūlijs Madernieks (1870-1955)
Dzimis Madonas apriņķa Vecgulbenes
pagastā, muižas rentnieka ģimenē.
Jūlijs Madernieks Viens no nozīmīgākajiem latviešu profesionālās lietišķās mākslas
veidotājiem. Spilgtākais latviešu ornamenta meistars 20.gs. sākumā. Pirmajās kompozīcijās
redzama jūgendstila ietekme. 20.gados izveidojis raksturīgu individuālu stilu, kura pamatā
ģeometrizēts un sarežģīts ornaments. Izdevis krājumu "Ornaments" (1913.g.), kas ir pirmais
šāda rakstura izdevums latviešu lietišķajā mākslā. Veidojis dzīvojamo telpu interjeru un
mēbeļu projektus. Darbojies lietišķajā grafikā (vinjetes, ekslibri), preses un grāmatu grafikā,
apvienojot ornamentu ar īpatnēju burtu zīmēšanu.
Jūlijs Madernieks
Ekslibri
Titulapas žurnālam "Zalktis"
(1908)
Jūlijs
Madernieks
Latviešu
profesionālās
lietišķās
mākslas pamatlicējs
A. Kalniņa solo dziesmu izdevuma vāks
(1902)
Aizkara un paklāja raksts
Tēlotāja māksla 20.gs.
sākumā
J.Kazaks. Cirkā
Latviešu profesionālā kultūra lielā mērā radās un nostiprinājās modernisma
idejiskajā atmosfērā, kuru visdziļāk izjuta tēlotājas mākslas pārstāvji. Topošie mākslinieki
studēja Pēterburgā, Maskavā, Rietumeiropā, jo viņu izglītībā parasti ietilpa ārzemju
ceļojumi, tā paverot iespēju vienlaicīgi sekot visam jaunajam un to iepazīt no pirmavotiem.
Tas viss sekmēja pasaules skatījuma plašumu, uzskatu brīvību un neatkarību, tādēļ arī šī
posma latviešu tēlotājas mākslai nav raksturīga provinciāli nacionāla šaurība un
pašapmierinātība.
Voldemārs
Matvejs
(1877- 1914)
Ceļā uz rožaino pasaku pili
20. gadsimta sākumā izplatītā modernisma virziena teorētiskajai specifikai tēlotājā
mākslā viens no pirmajiem pievērsās gleznotājs un mākslas teorētiķis Voldemārs Matvejs.
1905. gadā V. Matvejs sāka studēt Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur aktīvi
iesaistījās jauno mākslinieku grupējumos un pievērsās modernisma teorijai. Viņa interešu
centrā bija t.s. primitīvo tautu māksla.
Paša V. Matveja glezniecības darbos izpaužas dažādu stilu (primitīvā māksla,
gotika, protorenesanse, Bizantijas māksla, postimpresionisms) ietekme, raksturīgs formu
vienkāršojums, brīva krāsu valoda, mistika.
V.Matvejs akcentēja idejas, ka mākslai jābūt neatkarīgai no sabiedrības, mākslas
uzdevums nav īstenības atdarināšana, dabas kopēšana.
Voldemārs Matvejs
Izmantojot gaistošas vai lineāri iezīmētas
formas, Matvejs gleznoja veselu rindu
retrospektīvi pasakainu vīziju, kuru tēlainība
visvairāk atbilst simbolisma tradīcijai.
Matveja tālāko attīstību sekmēja Rietumu
tālaika modernā māksla (postimpresionisti,
fovisti, agrie kubisti)
Septiņas princeses. 1909 – 1910.
Senatne
Labības pļāvēji. 1910.
Modernisms
V.Matveja mākslā
Studija. Divas figūras
garos tērpos. 1913
Krustā sistais. 1910
Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums. 1911
Jāzeps Grosvalds un jauno
mākslinieku apvienība ˝Zaļā
puķe˝
Jāzeps Grosvalds ir viens no
modernisma aizsācējiem latviešu glezniecībā.
Viņa daiļrade, konsolidējot klasiskās mākslas
tradīcijas, moderno izteiksmi un nacionālās
iezīmes, radīja apvērsumu, ietekmējot tālākos
latviešu mākslas attīstības procesus.
˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā.
1914. – 1915. g. Veidojās neliela, bet vēsturiski svarīga jauno
mākslinieku apvienība ˝Zaļā puķe˝. Tās iniciators bija Parīzē izglītojies Jāzeps
Grosvalds, grupas dalībnieki bija Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Aleksandrs
Drēviņš, Kārlis Johansons. Grupas darbība kļuva par pirmsākumu nepārtrauktam
klasiskā modernisma pacēlumam nākamajā Latvijas mākslas vēstures periodā.
Jāzeps Grosvalds (1891–1920)
Vecais bēglis. 1917
Baltie krusti. 1916
Īsā, bet spožā mūža laikā, Jāzeps Grosvalds radījis virkni spilgtu mākslas darbu, aizsākot
strēlnieku un bēgļu tēmu latviešu glezniecībā un liekot pamatus monumentālās glezniecības
tradīcijām Latvijā.
Jēkabs Kazaks
(1895 -1920)
Pašportrets ar sarkano
kaklautu
Bēgļi
Mākslinieku spēcīgi ietekmēja J. Grosvalda darbi, kuru
iespaidā J. Kazaks kļuva par laikmeta traģisma
atspoguļotāju latviešu mākslā. 1917. gadā viņš veidojis
daudzus akvareļus un zīmējumus par bēgļu dzīvi. Šajā laikā
mākslinieka uzskatos nostiprinājās jēdziens “sintezējošā
vienkāršība”, kas nozīmē skaidras, vienkāršotas formas un
atbrīvošanos no nejaušā.
Rihards Zariņš
(1869 – 1939)
1921. gadā izveidots tagadējais ģerbonis. Tā
autori ir mākslinieki Vilis Krūmiņš un Rihards
Zariņš.
Latvijas ģerbonim ir vairoga forma, kura
augšējā daļā atrodas uzlecoša saule un trīs
zvaigznes, kas simbolizē kultūrvēsturisko
apgabalu vienotību; apakšējā sadalīta divās
daļās: sarkans lauva sudraba laukā un
mitoloģisks zvērs - sudraba grifs - sarkanā
laukā. Lauva un grifs ir Latvijas novadu
simboli: lauva - Kurzemes, grifs - Latgales un
Vidzemes. Ģerboņa pamatnē redzams spēka
simbols - ozola zari, kas apvīti ar lenti Latvijas
nacionālā karoga krāsās. Tiek lietots arī mazais
un mazais papildinātais ģerbonis.
Šīs monētas meta autors ir
Rihards Zariņš
Sudraba pieclatnieks ar tautu meitas
attēlu kā nacionālās bagātības un
brīvības simbolu
Rihards Zariņš
Rihards Zariņš ir
ekslibra
pamatlicējs
latviešu grafikā
Rihards
Zariņš
Zariņš ir "Latvju dainu" pirmizdevuma
pirmā sējuma vāka autors
Viņš veidojis arī ofortus, litogrāfijas, reklāmplakātus,
ilustrējis pasakas, zīmējis karikatūras, gleznojis
akvareļus,
II. Tēlniecība
Teodors Zaļkalns
(1876 – 1972)
Teodors Zaļkalns 20.gs. sāk.
Adelīna. 1908
Mācījies pie izcilā franču tēlnieka O.Rodēna.
Teodors bija viens no pirmajiem
profesionālajiem latviešu tēlniekiem. Viņa darbiem
piemīt vienkāršība, tēlu noskaņu raksturo iekšēja
koncentrētība, miers, apgarotība. Skulptūrās
atveidotajos tēlos saskatāma katra konkrētā cilvēka
būtība, dvēseles pārdzīvojumi.
L.Jakubovskas portrets
Teodors
Zaļkalns
Stāvošā māmiņa
Sēdošā māmiņa
Pirmā pasaules kara laikā Zaļkalns veidoja vairākus māmiņu tēlus, kuriem
pozēja latviešu bēgles, piemēram, "Stāvošā māmiņa", "Sēdošā māmiņa", kas ir
simboliski tēli.
Zaļkalns veidojis arī dzīvnieku tēlus, bijis izcils animālists.
Gustavs Šķilters
(1874 - 1954)
Raudošā
Šķiršanās
Meistara patstāvīgās darbības sākums sakrita ar stilu un virzienu maiņu
Rietumeiropas mākslā, kad akadēmisma tradīcijas šķita novecojušas, bet jaunas vēl tikai
radās. Šodien Gustavu Šķilteru noteikti var pieskaitīt pie vadošajiem latviešu jūgendstila
meistariem, viņa daiļrade uzskatāma par klasisku jūgenda piemēru latviešu mākslā.
Gan skulptūrās, gan grafikās un akvareļos māksliniekam galvenais nav notikums, darbība,
bet gan šī notikuma psiholoģiskā noskaņa. Viņa darbi pauž dvēseles pārdzīvojumus – sāpes,
skumjas, ilgas un vedina skatītāju iedziļināties mākslinieka pārdomu pasaulē, kas reizē kalpo
arī kā raksturojums 20.gadsimta sākumā mākslas pasaulē valdošām laikmeta izjūtām.
III. Arhitektūra
J.F.Baumanis
Vēsturiskie stili
Jūgendstils Rīgas arhitektūrā
Dekoratīvais jūgendstils
Nacionālais romantisms
19.gs. otrajā pusē līdzīgi kā Eiropā arī Latvijas arhitektūrā valdīja vēsturiskie stili un
eklektika.
Nozīmīgākās celtnes vairs nebija pilis un baznīcas, bet gan fabrikas, bankas un
pilsonisko aprindu dzīvojamās ēkas.
Līdzās vācu arhitektiem un būvniecības meistariem savu talantu apliecināja arī
latviešu arhitekti.
Jānis Fridrihs Baumanis
(1834-1891)
Jānis Baumanis –
pirmais latviešu profesionālais arhitekts
19.gs. 2. pusē vienīgais latviešu profesionālais arhitekts bija Jānis Fridrihs Baumanis.
Par viņa talantu, spējām un ietekmi liecina tas, ka meistars projektējis gandrīz pusi no Rīgas
elitārā/lepnā “bulvāru loka” namiem ap kanālmalas apstādījumiem.
Lielākā daļa no J.F.Baumaņa celtajām dzīvojamajām ēkām ir eklektikas stila,
galvenokārt neorenesanses, lai arī šad un tad neogotikas. Viņa darbi ir slaveni ar to smalkajām
detaļām, kā arī ar izstrādātajām plastiskajām formām.
Viņam bija tuva arī sabiedriskā darbība, sevišķi latviešu nacionālie un kulturālie
centieni. J.F. Baumanis ir viens no Rīgas Arhitektu savienības un Latviešu Biedrības
dibinātājiem un priekšsēdētājiem.
Dažas no J. F. Baumaņa
projektētajām ēkām
< Vidzemes
bruņniecības nams
(Saeimas nams) 1867.
< Emmai Mencendorfai
celtā savrupmāja
(Francijas vēstniecība)
1873.
Apgabala tiesa 1888 >
< Aleksandra ģimnāzija
(Latvija Mūzikas
akadēmija) 1870-75
Rīgas cirks,1889 >
Rīgas
nocietinājumu
sistēmas
nojaukšana
1856.g.
Rīgas galvenais arhitekts
izstrādāja plānu, kas nocietinājumu
būvju vietā nolēma ierīkot
apstādījumus, bet bijušos cietokšņa
grāvjus pārvērst par kanālu.
Līdz 19.gs. vidum Rīgā bija saglabājusies nocietinājumu sistēma, kādu to var
redzēt visās Rīgas panorāmās ar vaļņiem, grāvjiem un bastioniem. Tā kā militārā funkcija bija
zudusi un nocietinājumi traucēja pilsētas izaugsmi, 1856.g. tika pieņemts lēmums nojaukt
Rīgas nocietinājumus un izstrādāt pilsētai jaunu ģenerālplānu.
Līdz ar to 19.gs. otrajā pusē Rīga strauji ieguva jaunas robežas un radās jēdziens
Vecpilsēta vai Vecrīga. Rīgas galvenais arhitekts 1843.- 1879.g. bija Johans Felsko.
Vēsturiskie stili 19.gs 2. puses arhitektūrā
Rīgas politehnikums
(1866 – 1909 neoromānika)
Ēka būvēta vairākās kārtās,
arhitekts G.Hilbigs, O.Hofmanis
(ceturtā kārta)
Galvenās fasādes centrā,
pašā augšā ir LR ģērbonis, zemāk
- triju Baltijas provinču Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas un
Sāmsalas ģerboņi.
Latvijas Universitātes ēkā
izmantotas romānikas, bizantiešu
un renesanses arhitektūras
formas.
Arhitektūriski stilistiskajā ziņā 19.gs, vidū Rīgas jaunbūvēs atbalsojās tajā laikā
valdošais eklektisms un vēsturisko stilu stilizācija. Visbiežāk izmantoja gotikas, renesanses,
klasicisma formas.
Gadsimta vidū, atdarinot vēsturiskos stilus, uzcēla vairākas sabiedriski nozīmīgas
celtnes: 1862.g. Rīgas politehnikumu - neoromānika (mūsdienās LU galvenais korpuss),
1867.g. Vidzemes bruņniecības namu – neorenesanses st. (mūsdienās Saeimas namu),
1859.g. Lielās ģildes namu – neogotikas st. (mūsdienās Filharmonijas ēka).
Vēsturiskie stili 19.gs. 2. puses
arhitektūrā
Vidzemes bruņniecības nams
(1863 – 1867 neorenesanse)
Vidzemes bruņniecības nams (tagad Saeimas nams). Tas celts gadā pēc pirmā
akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834 - 1891) un viņa kolēģa
Roberta Pflūga (1832 - 1885) projekta. Šīs repektablās historicisma celtnes autori iedvesmu
smēlušies renesanses laika Florences piļu arhitektūrā.
Vēsturiskie stili 19.gs 2. puses arhitektūrā
Lielā ģilde (1854 -1857 neogotika)
Tag. ēka celta. (ieejas frontons 1860.-1861.) pēc arhit.
Kārļa Beines proj., saglabājot un iekļaujot jaunceltnē
iepriekšējās ēkas pamatdaļu ar Minsteres istabu un atjaunoto
Līgavas kambari. Lielās ģildes ēkai ir monumentālas angļu
gotikas formas. 1930.g. ieejas frontona vietā uzcelti tornīši
(arhit. Vilhelms Ludvigs Nikolajs Bokslafs).
Mazā ģilde (1864 - 66 neogot.)
Ēka celta pēc izcilā arhitekta
J.D.Felsko projekta. Ēkas
pamatakmenī ievietoti tā laika
laikraksti, kalendārs, visu amatu
vecāko un ģildes vecāko sola
locekļu paraksti, īsa ģildes hronika.
Vēsturiskie stili 19.gs
2. puses arhitektūrā
Jaunā Ģertrūdes baznīca
(1869 neoromānika)
Pareizticīgo katedrāle arhitekts
R.Pflūgs
(1876 -1884 neobizantijas st.)
Vēsturiskie stili
Rīgas Biržas
komercskola
1902-1905
Vilhems Bokslafs
Esplanādes pretējā pusē pie Valdemāra ielas laikā no 1902. līdz 1905. gadam pēc
arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta tika uzcelts viens no iespaidīgākajiem Rīgas XX
gadsimta sākuma arhitektūras pieminekļiem - Rīgas Biržas komercskolas ēka (tagad
Mākslas akadēmija). Tā tika veidota „ķieģeļu gotikas” formās un arī mūsdienās ir uzskatām par
Esplanādes rotu.
Vēsturiskie stili
Pilsētas mākslas muzejs
Laikā no 1902. līdz 1904. gadam pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta
uzcēla Pilsētas mākslas muzeja ēku monumentālās barokālās formās.
Jūgendstils Rīgas arhitektūrā
19.gs. beigās – 20.gs. sākumā
Ja cilvēkiem apnīk kaut kas viens, viņi to noliedz
un atrod vietā pavisam citu, parasti diametrāli pretēju un
pietiekami avangardisku. Tā notika arī ar jūgendstilu, kas
pāršalca pasauli XIX gadsimta beigās un diezgan strauji
noplaka jau pirms Pirmā pasaules kara laikā.
Latvijas kultūrvēsturē viena no lielākajām bagātībām ir jūgendstila mantojums. Tajā
savukārt visizcilākā vērtība ir Rīgas arhitektūrai. Rīgu pamatoti uzskata par pasaules jūgenda
galvaspilsētu, jo nekur citur netika uzcelts tik daudz namu šajā stilā. Rīgā ir vairāk kā 500
jūgendstilā būvētu namu.
Rīgā jūgendstils dominēja neilgu laiku, taču atstāja ārkārtīgi spilgtus arhitektūras
paraugus. Iespējams, tāpēc, ka sakrita ar periodu, kad pilsētā strauji attīstījās daudzstāvu
dzīvojamo ēku celtniecība, kas organiski ieņēma vietu Rīgas arhitektūrā. Jūgendstils radās kā
reakcija uz iepriekšējiem stiliem, īpaši eklektismu, kas prasīja sekot konkrētiem vēsturiskiem
priekšrakstiem. Jaunais virziens uzsvēra pilnīgu radošu, brīvību, ekspresīvu, atraisītu fantāziju
ar tieksmi visus utilitāros būves elementus radīt kā māksliniecisku vērtību. Būtiska nianse —
līdz ar to ieviesa un vienlaicīgi izmantoja dažādus jaunus būvmateriālus: metālu, stiklu,
dzelzsbetonu.
Dekoratīvais jūgendstils
Jūgendstila attīstības
virzieni
Pirmā pamatā ir Rietumeiropas dekoratīvais jūgendstils,
piemēram, Alberta ielas apbūve Rīgā (1903. - 1908. g., inž. M. O.
Eizenšteins). Šim virzienam raksturīga cieša saikne ar eklektismu,
bagātīgs fasāžu dekors.
Racionālais jūgendstils
Jau ap 1910. gadu jūgendstila arhitektūrā sāka dominēt
racionālā ievirze, kas balstījās tikai uz arhitektoniskiem izteiksmes
līdzekļiem. Kompozīcija kļuva stingra, ģeometriski precīza. Paralēli
izplatījās arī vertikālisma tendences. Ēkas ieguva slaidus, augstus
erkerus, rizalītus, stāvus zelmiņus, stūru torņus. Lizēnas un pilastri
apvienoja vairākus stāvus. Racionālās ievirzes redzamākie pārstāvji
bija arhitekti V. Bokslafs, R. Šmēlings.
Racionālistiskā jūgenda ietvaros kā atzars tapa nacionālais
romantisms, kas pamatojās uz monumentālās arhitektūras formu un
latviešu etnogrāfisko motīvu saliedējumu, piemēram, latviešu
arhitektu K. Pēkšēna, A. Vanaga un E. Laubes daiļrades posmi.
Apdarē plaši tika izmantoti dabiskie materiāli un dažādas to
kombinācijas. Smagnēji atturīgās, asimetriskās fasādes raupji
fakturētā, tumši pelēkā tonalitāte ir šīs stilistikas viena no
raksturīgākajām pazīmēm.
Dekoratīvais
jūgendstils
Dekoratīvā jūgendstila pamatā ir
Rietumeiropas dekoratīvais jūgendstils,
piemēram, Alberta ielas apbūve Rīgā
(1903. - 1908. g., inž. M. O. Eizenšteins).
Šim virzienam raksturīga cieša saikne ar
eklektismu, bagātīgs fasāžu dekors.
Mihails Eizenšteins . Īres
nams Alberta ielā 4
Mazāk ornamentāls ir nams Alberta ielā 4, taču arī te Eizenšteins ir
iekodējis aizsardzības un drošības vēsti — nama stūros uz pjedestāliem paceļas divi
modri lauvas, kas sānskatā pret debesīm veido spēcīgu siluetu.
Mihails Eizenšteins . Īres
nams Alberta ielā 8
Par vienu no viskrāšņākajām
uzskata A.Poļa 1903. gadā pasūtīto
piecstāvu īres namu Nr. 8. Skulpturālo
motīvu pārpilnība akcentē augšanas un
pārvērtību tēmu, stilizētās augu,
dzīvnieku, putnu un cilvēku formas pauž
šo elementu mijiedarbību pasaulē. Tā,
piemēram, lauvas tēls raisa asociācijas
ar sauli un enerģiju, kas uztur visu dzīvo.
Mihails Eizenšteins . Īres
nams Alberta ielā 13
Arhitektoniski M. Eizenšteins te
izmantojis visdažādākos vēsturiskos stilus,
atļaujoties eksperimentēt arī ar materiāliem
un būvelementiem.
Mihails Eizenšteins . Īres
nams Elizabetes ielā 10 b
Namu Elizabetes ielā 10b izdevies īpaši
spilgts un izcils. Ēkas fasādē risināta simbolisma
mākslai raksturīgā racionālo un haotisko spēku cīņas
tēma, ko izsaka divi milzīgi sieviešu profili, virs
diadēmas savijušās čūskas, ko parasti saista ar
sievietes noslēpumaino dabu. Tiem pretstatītās
kliedzošās vīriešu galvas pārstāv pasaules
dēmoniskos un postošos spēkus.
Pauls Mandelštams. Īres
nams ar veikaliem Kalēju
ielā 23
1903
Mākslinieciski elegantākā eklektiski
dekoratīvā jūgendstila celtne
Vecrīgā, kas izceļas ar greznu
fasādes noformējumu. Ēkas
centrālais akcents ir stūra erkers,
kuru apņem kastaņkoka lapotne,
kas rotāta ar ziedu motīviem. Erkera
centrā – apzeltīts saules dekors,
kas dažādās variācijās vērojams
daudzu Rīgas jūgendstila ēku
fasādēs – tas simbolizē dzīves
uzplaukumu, atjaunotni un savā
ziņā arī raksturo šo vēsturisko laika
posmu Rīgā.
Īres nams ar veikaliem
Audēju ielā 7
Arhitekti Alfrēds
Ašenkampfs, Maksis
Šervinskis, 1899.
Viena no pirmajām jūgendstila ēkām Rīgā, kas piederēja grāmatu izdevējam
Aleksandram Grossetam. Ēka ir klasisks dekoratīvā jūgendstila piemērs ar asimetrisku fasāžu
kārtojumu, kas pilnībā atbilst ēkas plānojumam. Celtnes fasādi rotā stilizētu augu – īrisu,
pieneņu, vilkuvāļu – motīvi. Audēju ielas fasādē tos papildina stilizēts ābeles cilnis – radošā
spēka simbols. Ābeles zaros slēpjas āboli, kas simbolizē bagātību, ražību un labklājību. Ēkas
fasādi grezno arī neliels erkers, kam abās pusēs novietoti maskaroni ar kliedzienā pārsteigtām
sejām. Augšējais stāvs veidots kā mansards ar elegantām metāla margām.
Konstantīns
Pēkšēns.
Īres nams ar veikaliem
Smilšu ielā 2
1902.
Ēkas fasādes centrā izvietots divstāvu erkers, kuru balsta kariatīdes un atlantu
figūras, kā arī ozols ar varenām saknēm. Kariatīde zem erkera ir skaistākais
sievietes tēls Rīgas jūgendstila arhitektūrā. Erkera centrā izvietota pāva figūra –
viens no jūgendstila skaistuma un pašapziņas simboliem.
Jūgendstila muzejs
Alberta ielā 12.
Ēka celta 1903. gadā kā K. Pēkšēna personīgais
nams. Tās projektu izstrādājis K. Pēkšēns kopā ar toreizējo
arhitektūras studentu Eiženu Laubi. Ēka izceļas ar
izteiksmīgu siluetu. Arhitektoniskajā pamatformā meistarīgi
iekļautajos ornamentālajos ciļņos stilizēti vietējās augu un
dzīvnieku valsts motīvi – skujas, čiekuri un vāverītes.
Namā atrodas
vītņveida kāpņu telpa ar
ornamentāliem griestu
gleznojumiem, kas,
iespējams, veidoti pēc izcilā
latviešu gleznotāja Jaņa
Rozentāla metiem. Šī
jūgendstila kāpņu telpa ir
viena no izteiksmīgākajām ne
tikai Rīgā, bet arī Eiropā.
Nacionālais
romantisms
Nacionālā romantisma attīstībai bija konkrēts impulss:
Somijas tālaika arhitektūra - somu romantisms. Rīgas arhitekti, tostarp
arī E.Laube un A.Vanags, apmeklēja ziemeļu zemi un bija nodibinājuši
draudzīgus kontaktus ar turienes māksliniekiem, iepazinušies ar viņu
radītajām celtnēm.
Arhitektu vidū sākās savstarpēji strīdi par to, kā tad īsti mājas būtu jāprojektē un ko
patiesībā arhitekts ar tām grib pateikt. Latviešu arhitekts A.Vanags, viens no nacionālā
romantisma pārstāvjiem, uzskatīja, ka ēkām ir jābūt vienkāršām, funkcionālām un ka nav
prātīgi izšķiest laiku, domājot par to, kā namu pēc iespējas vairāk izdekorēt. Ēkas arhitekti
sāka būvēt racionālākas un ērtākas nekā iepriekš. Izlēma, ka jāveido ar nacionālo tautas garu
saistīti nami. To sāka darīt divi arhitekti - K.Pēkšēns un E.Laube
Nacionālais romantisms pamatojas uz monumentālās arhitektūras formu un latviešu
etnogrāfisko motīvu saliedējumu. “Nacionālā romantisma” ēkām īpaši uzsvērts jumta siluets,
fasāde bagātināta ar erkeriem (pusapaļš vai stūrains ēkas izvirzījums ar logiem vairāku stāvu
augstumā), mezonīniem (augšējais nama pusstāvs), apdarē plaši izmantoti dabiskie materiāli
un dažādas to kombinācijas.
Eižens Laube,
Īres nams ar veikaliem Brīvības ielā
47
1908
Viens no Rīgas 20. gadsimta
sākuma arhitektūras simboliem,
izcils nacionālā romantisma
piemineklis. Tai ir dinamiska apjomu
kompozīcija ar vairākiem rizalītiem,
dažādos augstumos kārtotiem
erkeriem, stāvām, uzsvērtām jumtu
plaknēm, augstiem zelmiņiem un
konusveidīgu stūra vainagojumu.
Brīvības ielas zelmini vainago koka
frontons, kas atgādina tautas koka
celtniecības formveides
paņēmienus.
Konstantīns Pēkšēns un
Eižens Laube,
Skola Tērbatas ielā 15/17
1905
Ēka ir viena no pirmajām nacionālā
romantisma celtnēm Rīgā. Ēkas siluets
asociējas ar senlatviešu pils tēlu. Cokola
stāvs segts ar raupjiem, skaldītiem
šūnakmeņiem. Šūnakmens fasādes apdarē
pēc pasūtītāja ieceres savākts no
Staburaga atlūzām.
Sevišķi akcentēts tiek tas, lai ēkas
siluetam piešķirtu augšuptiecošo raksturu.
Logailas tiek izbūvētas dažādās
konfigurācijās, kuras aizpildītas ar sīkrūšu
dalījumu.
Eižens Laube,
Alberta iela 11
Īres nams
nacionālā romantisma stilā
Eižens Laube un Aleksandrs
Vanags.
Īres nams Krišjāņa Valdemāra ielā 67
1909–1910
Lielākais un viens no
iespaidīgākajiem nacionālā
romantisma apbūves ansambļiem
Rīgā. Ēka Krišjāņa Valdemāra ielā 67
celta pēc arhitekta Eižena Laubes
projekta. Tā izceļas ar efektīgu stūra
torni un elegantām etnogrāfisku
ornamentu stilizācijām dekoratīvajos
ciļņos.
Aleksandrs Vanags
Īres nams Ģertrūdes ielā 26
1908
Tipisks nacionālā romantisma
piemērs. Samērā šaurajā fasādē ar
divpakāpju rizalīta palīdzību panākta
bagāta apjomu plastika. Rizalītu rotā
atturīgi, apmetumā veidoti
etnogrāfisku motīvu ciļņi.
Aleksandrs Šmēlings
Īres nams ar veikaliem Ģertrūdes ielā 38
1907
Ēka ir latviešu nacionālā
romantisma piemērs vācbaltiešu arhitekta
izpildījumā. Smagnēji atturīgās,
asimetriskās fasādes raupji fakturētā,
tumši pelēkā tonalitāte ir šīs stilistikas
viena no raksturīgākajām pazīmēm.
Aleksandrs Šmēlings,
Īres nams ar veikaliem Lāčplēša ielā 23
1904
Racionālistiski veidota jūgendstila ēka ar
atturīgu, bet efektīgu arhitektoniski
māksliniecisko apdari. Fasādi vainago
izteiksmīgas jumta margas, dzegu balsta
jūgendstila ornamentikā veidotas metāla
konsoles, bet laukumi starp tām ieklāti ar
tumši zaļām keramikas flīzēm.
10.5. 19.gs.2. puse un 20.gs. sākums. Tēlotāja
māksla un arhitektūra
Prezentācijai izmantotie avoti:
Avotiņa, A., Blūma, D. u. c. Latvijas kultūras vēsture, - Rīga: Zvaigzne ABC,2003.
Gorkins N., Blūma D. Latvijas kultūras vēsture. –Rīga, 2002.
Priedītis A. Latvijas kultūras vēsture. Daugavpils, 2000.
Sarma, I. Latvijas kultūras vēsture, - Rīga: Raka, 2003
http://lv.wikipedia.org/wiki
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/
http://www.letonika.lv
Un citi internetā pieejamie materiāli
• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda
finansiālu atbalstu.
• Par materiāla saturu atbild L.Zitāne