5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma atbalsis literatūrā un mūzikā I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība Latīņu valoda Nacionālo valodu veidošanās Literāro ietekmju avoti Literārie strāvojumi Tautas literatūra Klerikālā literatūra Kurtuāzā.
Download ReportTranscript 5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma atbalsis literatūrā un mūzikā I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība Latīņu valoda Nacionālo valodu veidošanās Literāro ietekmju avoti Literārie strāvojumi Tautas literatūra Klerikālā literatūra Kurtuāzā.
5.5.Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma atbalsis literatūrā un mūzikā
I. Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
II. Mūzika viduslaikos
I.Viduslaiku valoda, literatūra un grāmatniecība
Latīņu valoda
Romāņu valoldu grupa
Augot Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, latīņu valoda kļuva par tās oficiālo valodu, tā izplatījās arī romiešu pakļautajās teritorijās. Visas romāņu valodas, kā jau teikts, izveidojušās no latīņu valodas mūsu ēras 6.-9. gadsimtā. Pie romāņu valodām pieder itāliešu, retoromāņu franču, spāņu, portugāļu, provansiešu, rumāņu un citas valodas. Pēc Romas kultūras sabrukuma 5.gs. visus viduslaikus latīņu valoda pastāvēja kā visu Rietumeiropas tautu literārā valoda. Tā tika lietota visai zinātnei un starptautiskajai saziņai Rietumeiropā līdz pat 18. gadsimtam. Viduslaikos būt izglītotam nozīmēja prast runāt un rakstīt latīņu valodā. Liela nozīme latīņu valodai viduslaikos bija starpnacionālo sakaru veidošanā.
Nacionālo valodu veidošanās
Viduslaiku
sadzīvē lietotās valodas
pamatā pārstāvēja divas valodu grupas –
romāņu
un
ģermāņu
valodu grupu.
Romāņu valodas
(franču, spāņu, itāļu, portugāļu u.c.) veidojās no Romas impērijas laikos valdošās latīņu valodas.
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas ziemeļu teritorijā. Viduslaiku beidzamajā periodā nacionālās valodas pamazām iespiedās arī zinātnē. Rakstības ieviešana ļāva pierakstīt senos stāstus, kas kļuva par nacionālajiem eposiem.
Ģermāņu valodas
Ģermāņu valodas
(vācu, angļu, arī zviedru, dāņu, norvēģu u.c.) nāca reizē ar ģermāņu ciltīm, kas pēc impērijas sabrukuma ienāca un nostiprinājās Eiropas ziemeļu teritorijā.
Katoļu baznīca viduslaikos ietekmēja visas kultūras sfēras, arī literatūru, līdzās mākslai padarot to par vienu no galvenajiem ideoloģiskajiem balstiem ar garīgajām dziesmām, kas tika izpildītas kulta rituālu laikā, svēto dzīves aprakstiem.
Literāro ietekmju avoti
Kristietība Bruņniecības veidošanās un pilsētu attīstība ap 13.gs.
Barbaru tautu literārās mutvārdu tradīcijas Antīkā literatūra Klosteru bibliotēkās tika uzglabāti romiešu autoru darbi un fragmentāri pat iekļauti skolu programmās, protams, cenzētā un pielāgotā formā, lai nebūtu pretrunā ar kristīgajām dogmām. Tie kalpoja par paraugiem jaunās literatūras radītājiem. Lai arī barbaru tautām nebija savas rakstības, tomēr kļūdaini būtu apgalvot, ka tām nepastāvēja savas literārās tradīcijas. Senākās dzejas tradīciju izpausmes varam atrast šo tautu darba un rituālajās dziesmās. Agrajiem viduslaikiem bija raksturīga episkās dzejas formas attīstība. Sižeti visbiežāk balstījās leģendāros vai mītiskos nostāstos.
Galvenie literārie strāvojumi viduslaikos
Tautas literatūra
Vissenākā, spēcīgākā un reizē nozīmīgākā literatūras daļa
Klerikālā literatūra
Baznīcas literatūra – pirmā rakstītā literatūra Eiropā (baznīcas drāma, mistērijas, mirakli, moralitātes)
Kurtuāzā literatūra
Feodāli bruņnieciskā literatūra, kas izveidojā ap 12.gs., kalpoja aristokrātiskā slāņa vajadzībām
Pilsētu literatūra
Radās ap 13.gs, apvienojot gan tautas, gan klerikālās literatūras elementus
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras daļa, pirmie pieraksti attiecs uz 7.-8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie tika kolektīvi klausīti. Sniedz vēstījumu par seno cilvēku priekšstatu pasauli Tās izplatīja ceļojoši dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā literatūras forma – varoņeposs: “Rolanda dziesma” (fr.), “Teiksma par Sidu” (sp.), Nībelungu dziesma (vāc.).
Varoņeposs - vēlo viduslaiku nozīmīgākā literatūras forma
Rolanda dziesma Dziesma par Sidu Nībelungu dziesma
Viduslaiku ievērojamākais franču varoņeposss. Tā pamatā ar Krusta kariem saistītā kristīgo cīņa pret pagāniem (šeit - ar musulmaņiem). Spāņu tautas viduslaiku eposs, kas vēsta par tautas cīņu pret musulmaņu iekarotājiem (mauriem) Vācu viduslaiku eposs. Varoņdarbu pamatā ir personiskās, ģimenes vai feodālās (ne visas tautas) intereses.
Rolanda dziesma
,,Rolanda dziesma” vēstī par kādu patiesu notikumu Francijas vēsturē: par Kārļa Lielā karaspēka sakaušanu, viņam atgriežoties no Spānijas. Tas noticis 778. gadā, bet pats eposs radies ap 11. gadsimtu.
Rolands ar savu karaspēku sedz karaļa atkāpšanos. Redzēdams ienaidnieka pārspēku, Rolands pūš tauri, aicinot palīgā, bet nodevējs Ganelons viņu pārliecina cīnīties saviem spēkiem. Nevienādā kauja turpinās, Rolands atkal pūš savu ragu Olifantu, bet palīdzība nāk par vēlu. Rolands mirst, un Dieva eņģelis aiznes viņa dvēseli uz debesīm. Bet nodevējs Gamelons tiek sacirsts.
,,Rolanda dziesmā” dominējošais nav atriebība, nežēlība, bet gan tēvzemes mīlestība, cilvēka tikums un gods. Sirdsapziņa ir augstāka par slavu, pienākums - augstāks par atalgojumu.
Lielā Francijas mīlestība padarīja Rolandu par īstu tautas varoni. Šī teiksma par Rolandu ieguva lielu popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī citās Eiropas zemēs.
Dziesma par manu Sidu
Spānijas teritorijas atbrīvošana no islāma iekarotājiem (Zaļā krāsā – musulmaņu pārvaldītā teritorija)
Sids
(īstajā vārdā Rojs Diass) bija karaļa Sančo II karaspēka virspavēlnieks un īpaši izcēlās cīņās pret musulmaņi iekarotājiem. Eposā attēloti rekonkistas notikumi, ko atbalsta un kam vienojas spāņu tauta. Visi, kam bija nozīmīga Spānijas patstāvība un brīvība, devās līdzi Sidam, lai cīnītos pret mauriem. Tieši eposa demokrātiskais saturs nodrošināja galvenajam varonim Sidam popularitāti un morālo atbalstu tautas apziņā. Cīnītāju priekšgalā atradās ne jau garīdznieki un aristokrāti ar karali priekšgalā (pret šiem slāņiem poēmā jūtams vispārējs nosodījums), bet gan vienkāršā tauta: zemnieki, pilsētnieki, sīkie zemju īpašnieki. ko vilināja brīvības un neatkarības apziņa, kā arī iespēja pārņemt savā īpašumā mauriem atņemtos zemes īpašumus.
Nībelungu dziesma
spēks. ,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi: bruņinieka kalpošana dāmai; laulāto mīla, feodālais gods un uzticība; bruņinieku militārā varonība, Dziesmas pamatā ir sena teiksma par Zigfrīdu, viņa mīlu uz Krimhildi, kuras skaistums tiek plaši daudzināts. Zigfrīds ar viltu ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi - varenu, dēmonisku sievieti. Seko atriebība - Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. Zigfrīda nāve arī viņa sievu sirsnīgo Krimhildi padara par cietsirdīgu atriebēju. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo varmācībai nav gala.
,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, ·nežēlība, senie tikumi - atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta karu elpa.
Klerikālā literatūra
Pirmā rakstītā literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un svēto dzīves apraksti kalpoja baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta dievkalpojumu rituāliem, lai palīdzētu izprast nozīmīgākos Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie uzvedumi (mistērijas, mirakli, moralitātes) pārcēlās uz pilsētu laukumiem un kļuva par izklaides sastāvdaļu.
Vārds un tā nozīme viduslaikos Viduslaiku mūkiem, kas runāja un uzklausīja, vārds bija viss. Materiāls, no kura celta klosteru kultūra, ir vārds. Arī mākslas darbā vārdam bija centrālā vieta. Bībele kā pirmparaugs noteica visas pārdomas. Rīta aukstumā mūki lasīja savu
Oratorium
un vārds skanēja visos klostera nostūros. Viduslaiku klosteri nevar iedomāties bez akustiskām svārstībām, skaļas lasīšanas ēdienreižu laikā vai arī pēc tam, bez skaļas lasīšanas vispār, ko darīt bija katra mūka pienākums, kā arī dziesmu dziedāšanas. Īpaša nozīme vārdam bija liturģijā, kur apvienojās skaņas, dziesma, žestikulācija.
Kurtuāzā literatūra
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas izpildītājus Francijā dēvēja par trubadūriem vai truvēriem, bet Vācijā par minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja individuālā lasīšana un pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba anonimitāte.
Bruņinieku romāns
Bruņinieku romāns lielā mērā guva ierosmes no antīko sacerējumu autoriem. Tika atmesti visi mitoloģiskie elementi, kas neatbilda laikmeta kristianizētajam garam, un uzslāņotas bruņniecības idejas. Neatņemama to sastāvdaļa bija mīlas intriga, dažādas dēkas un fantastiski piedzīvojumi.
Liela vieta šajos romānos ierādīta gan varonim, gan vides aprakstam, gan dvēseles pārdzīvojumu tēlojumam.
Apaļā galda romāni
Veselu ciklu viduslaiku kurtuāzajā literatūrā veidoja tā saucamie apaļā galda romāni, kas saistījās ar literatūras radītajiem nostāstiem par leģendāro karali Artūru, uz kura galmu drosmīgi jaunekļi veica savus “svētceļojumus”, lai tiktu iesvētīti bruņinieku kārtā. Visi šie sižeti aizveda lasītāju brīnumainā fantāzijas pasaulē, kur līdzās bruņiniekiem mita noslēpumainās fejas, kur varēja atrast brīnumaino mūžīgās jaunības avotu, kur atsvabināšanu gaidīja gan nemīlamam vecam vīram izprecināta skaistule, gan briesmoņu varā nonākusi jaunava, kuras atbrīvošana no bruņinieka prasīja drosmi un pašaizliedzīgu rīcību.
Kretjens de Truā
Par Artūra cikla romānu radītāju tiek uzskatīts 12.gs.otrās puses dzejnieks
Kretjens de Truā
.
Viņa sacerējumu sižetus atdarināja kā Francijā, tā arī aiz tās robežām. Kā piemēru var minēt Svētā Grāla romānu ciklu, kura aizsācējs bija jau pieminētais rakstnieks, bet pārējie dublējot, papildinot, atdarinot izvērsuši to patstāvīgā tematiskajā ciklā. Tradicionāli par Grālu tiek uzskatīts vakarēdiena kauss, kurā viens no mācekļiem savāca Jēzus asinis, kad pēdējā krusta gājiena laikā to ievainoja kāds romiešu leģionārs.
Pilsētu
literatūra
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz pamācīgumu un satīru, taču reti pacēlās līdz nozīmīgu īstenības pretrunu atsegšanai.
Pārskats par literārajiem strāvojumiem viduslaikos
Tautas literatūra
Īru sāgas un islandiešu edas vissenākā viduslaiku literatūras daļa, pirmie pieraksti attiecs uz 7. 8.gs..
Attīstījās mutvārdu formā, tie tika kolektīvi klausīti.
Sniedz vēstījumu par seno cilvēku priekšstatu pasauli
Tās izplatīja ceļojoši dziesminieki – bardi un filīdi.
Vēlo viduslaiku nozīmīgākā literatūras forma – varoņeposs: “Rolanda dziesma” (fr.), “Teiksma par Sidu” (sp.), Nībelungu dziesma (vāc.).
Klerikālā literatūra Kurtuāzā literatūra Pilsētas literatūra
Pirmā rakstītā literatūra viduslaikos.
Publiski tika vērtēta kā literatūras nozīmīgākā daļa.
Reliģiska satura leģendas un svēto dzīves apraksti kalpoja baznīcas vajadzībām.
Baznīcas drāma tika radīta dievkalpojumu rituāliem, lai palīdzētu izprast nozīmīgākos Bībeles sižetus.
Ar laiku teatralizētie uzvedumi (mistērijas, mirakli, moralitātes) pārcēlās uz pilsētu laukumiem un kļuva par izklaides sastāvdaļu.
Nozīmi iegūst ap 12.-13.gs.
Atspoguļoja aristokrātu un bruņinieku dzīves ideālus.
Bruņinieku lirikas izpildītājus Francijā dēvēja par trubadūriem vai truvēriem, bet Vācijā par minnezengeriem.
Līdzās lirikai attīstījās bruņinieku romāns.
Kolektīvo uztveri aizstāja individuālā lasīšana un pārdzīvojums.
Pamazām izzuda daiļdarba anonimitāte.
Radās ap 13.gs.
Veidojās uz tautas daiļrades pamatiem, izmantoja tās pieredzi.
Pauda vidusmēra pilsētnieka pasaules uzskatu.
Par literatūras radītājiem kļuva pilsētas iedzīvotāju pamatmasa.
Atspoguļoja ikdienas dzīvi ar visām tās negācijām.
Raksturīga tieksme uz pamācīgumu un satīru, taču reti pacēlās līdz nozīmīgu īstenības pretrunu atsegšanai.
Senie dziesminieki
Bardi
un
filīdi
agrajos viduslaikos bijuši senāko literāro žanru kopēji un attīstītāji. Daudzi no bardiem piekopuši apkārtklejojošu dziesminieku dzīvesveidu un ar dziesmām pelnījuši sev dienišķo iztiku. Ap 10.gs. tautas dzejas galvenie izpildītāji bija
jokdari
un
žonglieri
, kas klaiņoja pa plašo pasauli, uzstādamies ciemos, pilīs un tirgus laukumos. Repertuārs bija visai plašs, tas aptvēra mīlas, kāzu, darba, joku un raudu dziesmas.
Bruņinieku lirikas izpildītājus Francijā dēvēja par
trubadūriem
vai
truvēriem
, bet Vācijā par
minnezengeriem
.
Grāmatu tapšana viduslaikos
Viduslaikos grāmatas radīšana bija ļoti darbietilpīgs process, kurā iesaistīti daudzi cilvēki. Daļa nodarbojās ar pergamenta izgatavošanu (papīrs šim nolūkam Eiropā tiek izmantots tikai pašās viduslaiku beigās). Lielu laiku prasīja grāmatas pārrakstīšana. Parasti to darīja mūki, un nereti vienas grāmatas pārrakstīšana mūkam aizņēma visu viņa mūžu. Tad pie darba ķērās iluminators, kura uzdevums bija atvieglot lasītājam orientēšanās spēju un sniegt informāciju par saturu. Atsevišķās lapas kodeksa formātā sastiprināja iesējējs. Bieži par īpašiem un dārgiem mākslas darbiem kļuva emaljas tehnikā rotātie grāmatu vāki. Grāmata viduslaikos bija īpaša vērtība, tāpēc tās darināja aizslēdzamas.
Ilustrācijas un
grāmatu miniatūras
Viduslaikos rokrakstus arī ilustrēja un grāmatu miniatūras bija ļoti populārs žanrs. To uzdevums bija padarīt saturu pieejamu tiem, kas lasīja slikti, vai analfabētiem, kā arī demonstrēt saturu tam, kas lasīja tekstu priekšā. Ilustrācija bija interpretācijas palīglīdzeklis. Daudzi teksti jau no paša sākuma bija domāti ilustrēšanai. Paraksti zem attēliem palīdzēja orientēties ilustratoram un atviegloja lasītājam svarīgāko vietu izpratni, pamudināja to lasīt tālāk. Iniciāļiem un miniatūrām bija ātri jāorientē lasītājs. Iniciāļi apzīmēja nodaļu sākumu. Tiem bija attēlu forma, un tie īsumā atklāja tālākā teksta saturu.
Skriptorijs
Skriptorijos mūki pārrakstīja grāmatas un, pateicoties šim patiesi lielajam un kultūras ziņā nenovērtējamajam darbam, līdz mūsdienām saglabājies senatnes garīgais mantojums. Te tapa rokrakstu manuskripti, no kuriem daudzi sava apdarinājuma un zīmējumu dēļ bija vērtējami kā izcili mākslas darbi.
II. Mūzika viduslaikos
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Laicīgā mūzika
Līdz 11.gs. viduslaiku laicīgā mūzika kā tāda gandrīz nepastāvēja, ja neskaita jokdaru un žonglieru uzstāšanos baznīcu un tirgus laukumos. laicīgās mūzikas sākumi radās līdz ar bruņinieku kārtas izveidošanos laikā starp 11. un 14.gs. Ar muzicēšanu nodarbojās trubadūri un truvēri, minnezingeri un meistardziedoņi, bardi un skaldi (kā nu katrā zemē tos sauca). Ievērojamākie muzikanti nāca no augstākajām bruņinieciskajām aprindām, bet dziesmas tika veltītas sirdsdāmām. Lielāko laicīgās mūzikas daļu sastādīja deju dziesmas, mīlas dziesmas un pastorāles (ganu dziesmas), šīs dziesmas tika uzskatītas par laju mūziku. Galantas galma dziesmas sauc par šansoniem (chanso).
Garīgā mūzika
Baznīcas koris
Viduslaiku garīgā mūzika attīstījās galvenokārt baznīcās un klosteros. Tā bija neatņemama liturģijas sastāvdaļa. Jau 6.gs. Pāvests Gregors I sastādīja stingri kanonizētu dziedājumu krājumu visa baznīcas gada vajadzībām, likdams pamatus vienotai garīgās dziedāšanas formai. 300 gadu pēc pāvesta nāves tie tika nosaukti par
gregoriskajiem dziedājumiem
. Tie bija lēni, monotoni un gari stiepti, ko unisonā izpildīja baznīcas mūku koris, akcentējot askētismu un atturīgumu. Uz gregorisko dziedājumu bāzes 9.gs. radās pirmās kulta mūzikas daudzbalsības formas, kurai gan baznīca sākotnēji pretojās.
Nošu pieraksts
Desmitā vienpadsmitā gs. mijā tapa arī nošu pieraksta forma, par ko jāpateicas mūkam Gvido no Arecas (pilsētiņa Itālijā). Viņš ieviesa nošu līnijas un nošu nosaukumus -
neimas .
Melodija kļuva transportējama.
Līdz 5.gs. dievkalpojumos aizliegts lietot mūzikas instrumentus, iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir vienbalsīga (dzied psalmus). 7.gs. pāvests Vistaliāns nosaka, ka ērģelēm jābūt kā obligātam baznīcas instrumentam, bet masveidā ērģeles parādās tikai 11./12.gs. (īstas ērģeles 15./16.gs.).
Viduslaiku mūzikas instrumenti
Viduslaiku mūzikas paraugi
Chant Deus
Gregorian Chant - Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu tradicionālā mūzika
Chant Deus
Gregorian Chant Benedictine Monks Of Santo Domingo De Silos - Ave Mundi Spes Maria
Viduslaiku spāņu tradicionālā mūzika
Viduslaikiem raksturīgā pasaules redzējuma atbalsis literatūrā un mūzikā
Prezentācijai izmantotie avoti: Rubenis, A.Viduslaiku dzīve un kultūra Eiropā, Rīga: Zvaigzne, 1994 Jouni Ekonens u.c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998 Zitāne L. Kultūras vēsture,4.daļa –R.,2002 http://lv.wikipedia.org/wiki http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/ Un citi internetā pieejamie materiāli