Transcript Viduslaiku teocentrisms

5.4 – Teocentriskais pasaules skatījums
viduslaiku kultūrā
I. Pasaules izpratne
Priekšstats par telpu
Teocentrisms
Ģeogrāfiskie priekšstati
Priekšstats par laiku
Priekšstats par dzimšanu un nāvi
II. Reliģija
Rietumeiropas kristianizācija
Mūku ordeņi
Reliģijas visaptverošā ietekme
Inkvizīcija un ķeceri
Klosteru kultūra
Baznīcas degradēšanās
III. Filosofiskās domas teocentriskā orientācija
Viduslaiku filosofijas pamatjēdzieni
Antīko domātāju ietekme
Spilgtākās personības viduslaiku filosofijā
I. Pasaules
izpratne
Teocentrisms
Priekšstats par telpu
Priekšstats par laiku
Ģeogrāfiskie priekšstati
Priekšstats par dzimšanu un nāvi
Teocentrisms
Bībele un tās patiesības
vislielākajā mērā ietekmēja viduslaiku
cilvēka pasaules izpratni. Par atskaites
punktu kļuva Dievs, kas, radījis visu
esošo, Visumu un pasaules telpu
ieskaitot, pats palicis ārpus tās kā
visam pāri stāvoša pārpasaulīga būtne.
Nevienam pat prātā nenāca
apšaubīt Dieva visuvarenību. Viņš bija
tas, kas katram pēc savas dievišķās
žēlastības bija ierādījis vietu cilvēku
sabiedrības sociālajā struktūrā, devis
likumus, pēc kuriem jāvadās
savstarpējās attiecībās, tā ka cilvēkam
neatlika nekas cits kā lūgšanas un
cerības, saistītas ar Dieva žēlastību.
Dievs teocentriskajā pasaules ainā
Dievs – atskaites pamats
• Visa esošā Radītājs un Kungs, savā
dižumā un varenībā nesalīdzināmi
pārāks par visu dzīvo radību.
• Mūžīgs, bezgalīgs, izpaužas kā
kosmiskā kārtība (Logoss).
• Trīsvienīgs (Dievs Tēvs – Dievs
Dēls – Dievs Svētais Gars).
•Pats būdams ārpus pasaules, tomēr ir
visu redzošs un visur klātesošs.
• Neraugoties uz cilvēka grēcīgumu,
vēlas cilvēku no šī grēka atbrīvot
(pestīt).
• Kā Jēzus uzņemas ciešanas par
visiem cilvēces grēkiem.
Cilvēks teocentriskajā
pasaules ainā
Cilvēks – Dieva radīta, bet
grēcīga būtne
• Sastāv no dvēseles, gara (dievišķā
dzirksts) un ķermeņa.
• Radīts, lai gudri saimniekotu uz
Zemes, pārvaldītu to.
• Sākotnējā grēkā pazaudējis saskaņu
ar Dievu, apzinās to un dzīvo bailēs
no mūžīgās bojāejas.
• Mērķis – ar ticību, cerību un
mīlestību uz Dievu iemantot Dieva
valstību.
• Visi cilvēki ir vienlīdzīgi, jo visi
radīti kā dieva bērni, visi ir grēkojuši
un Kristus ir miris par visiem.
Pasaule teocentriskajā
pasaules ainā
Pasaule, daba, sabiedrība
• Dieva radīta, bet līdz ar cilvēku
degradējusies un cieš no cilvēka
grēka.
• Līdz ar cilvēku pēc pastardienas tiks
pārveidota par Dieva valstību.
• Daba nav dievišķa, tāpat arī cilvēka
ķermenis, ļaunums rodas, kad cilvēks
tos sāk izmantot savtīgi.
• Valsts – līdzeklis, kā risināt
pasaulīgās problēmas.
• Baznīca – veids kā meklēt dialogu ar
Dievu
Mācīto ļaužu priekšstats par
telpu
Ptolemaja
koncepcija
par Zemi kā
planētu
sistēmas
centru.
Viduslaiku priekšstats par kosmosa uzbūvi
Mācīto ļaužu akceptētais uzskats, balstījās Ptolemaja nopamatotajās tēzēs par Zemi
kā planētu sistēmas centru. Oficiālais viedoklis apstiprināja teoriju par Zemes lodveida
formu, ko ieskauj trīs sfēras (fiziskā, garīgā un intelektuālā), kas griežas ap nekustīgo Zemi.
Pirmo veidojot septiņu planētu (Mēness, Merkurs, Venera, Saule, Marss, Jupiters un Saturns)
riņķojums, debesis, pie kurām nekustīgi novietotas zvaigznes un to visu aptverošā ugunīgā
sfēra. Aiz tās atrodoties eņģeļu pasaule, bet vistālāk ārpus laika un telpas - visa tā radītājs –
Dievs.
Nemācīto
ļaužu
priekšstats par
telpu
Neizglītoto ļaužu viedoklis bija pietuvināts viņu ikdienišķajam redzējumam, kas
Zemi lika iztēloties kā pasaules ūdeņos peldošu plakanu vai ovālu ripu, ko pārklāj debesu
kupols, aiz kura sākas Dieva valstība. To rāda kāda gravīra, kurā senais mākslinieks
centies uzskatāmi parādīt pasaules malu, aiz kuras sākas dievišķā pasaule.
Priekšstats par laiku
PESTĪŠANA
PARADĪZĒ
CILVĒKA RADĪŠANA
UN IZDZĪŠANA NO
PARADĪZES
JĒZUS DZĪVE
UN NĀVE PIE
KRUSTA
PASTARĀ TIESA
PAZUŠANA UN
IZNĪCĪBA
ELLĒ
Laika plūdums viduslaikos šķita nevis ritam, bet drīzāk gan stāvam uz vietas.
Vide, cilvēku attiecības, dzīves apstākļi likās esam nemainīgi no paaudzes paaudzē.
Laika lineāro ritējumu vēstures aspektā atspoguļoja Bībelē aprakstītie notikumi.
Laika plūdums aizsākās ar cilvēka izraidīšanu no paradīzes un tā beigas saistījās ar
pastardienu, bet pa vidum atradās lielie bibliskie notikumi, par kuriem vēsta Vecā un Jaunā
Derība.
Salīdzinājumam atceries ciklisko laika izjūtu antīkajā sabiedrībā
Ģeogrāfiskie priekšstati
Priekšstatu pamatā bija Bībeles akceptētie trīs reģioni, kuri apdzīvošanai novēlēti
Noasa trim dēliem, tādēļ arī viduslaiku kartēs, pasaules aplis sadalīts trijās daļās.
Pati nozīmīgākā – Āzija, jo tieši tur Dievs uzrunājis Vecās Derības Ābraamu, tur
pasaulē nācis un krusta nāvē miris Jēzus Kristus. Svētā pilsēta Jeruzāleme šajās kartēs
atzīmēta kā pasaules centrs, kur visi trīs kontinenti satek vienkopus. Austrumi viduslaiku
kartē novietoti augšpusē, un vistālāk– pasaules okeāna pašā malā- atzīmēta bibliskā zemes
paradīze. Austrumi simboliski saistīti ar pasaules radīšanu, bet Rietumi – ar pastaro tiesu.
Kartes apakšējo pusloku sadala divi kontinenti: kreisajā pusē uz ziemeļiem – Eiropa, bet
labajā pusē uz dienvidiem – Āfrika.
Priekšstati par dzimšanu un
nāvi
Piedzimšana – Dieva uzlikts sava
veida pārbaudījums, sods vai
atalgojums, kas maz atkarīgs no
paša cilvēka pūliņiem,
Dvēseles iesprostošana miesas
cietumā, cīņa ar ikdienu, rūpes par
izdzīvošanu šai “bēdu ielejā”
Dzimšanas dienas netika atzīmētas
kā nozīmīgs un priecīgs notikums.
Nāve viduslaiku cilvēkam bija
kļuvusi par dzīves sastāvdaļu.
Tā bija dvēseles atbrīvošana no
miesas cietuma cerībā, ka tā
atgriezīsies pie Dieva.
Tuvinieki mēdza pieminēt
aizgājēja nāves dienu, jo dvēseles
atgriešanās pie Dieva bija patiesi
nozīmīgs notikums.
II. Reliģija
Rietumeiropas kristianizācija
Reliģijas visaptverošā ietekme
Klosteru kultūra
Mūku ordeņi
Inkvizīcija un ķeceri
Baznīcas degradēšanās
Rietumeiropas
kristianizācija
Viduslaiku periods no IV gs. līdz X gs. pagāja kristianizējot centrālās Eiropas,
tāpat arī Ziemeļeiropas un Austrumeiropas tautas. Šo darbu galvenokārt veica mūki.
Nekristītas palika tikai mazās tautiņas Eiropas nomalēs. Tātad Eiropas kristianizācija
pamatā bija pabeigta pirmajā tūkstošgadē.
Rietumeiropas
kristianizācija
Kristieši un pagāni. S. Ivanovs
Tiesa, zem kristīgās virspuses turpināja dzīvot arī vecie pagāniskie ticējumi, kas
bija sajaukušies ar jaunajiem priekšstatiem, to varēja just elkdievības izpausmēs, ticībā seno
amuletu spēkam, arī zīlēšanas un burvestību tradīcijas pauda pagānisma paliekas.
Rietumeiropas
kristianizācija
Jāņem vērā, ka jaunā reliģija
nenāca dabiskā veidā no pašu tautas
slāņu pārliecības, kā tas bija Romā
kristietības agrīnajā stadijā. Eiropā to
kultivēja hierarhijas augstākā varas
ešelona pārstāvji – valdnieki, Romas
katoļu baznīcas galva pāvests un viņa
pakļautībā esošie bīskapi.
Filozofij
a
Māksla
Literatūra
Reliģijas visaptverošā
ietekme
Reliģija
Zinātne
Politika
Sadzīve
Viduslaikos reliģija pakļāva savai ietekmei
un kontrolēja visas pārējās dzīves sfēras.
Reliģijai pārējo dzīves sfēru vidū bija patiesi noteicošā loma. Valdīja uzskats, ka
reliģiskās dogmas pauž augstāko patiesību un tās nav apstrīdamas. Viduslaiku kristieši bija
pārliecināti, ka nav citas patiesības kā vien Svēto Rakstu un baznīcas mācītāju paustā.
Baznīcai bija pati augstākā autoritāte visās dzīves jomās.
Klosteru kultūra
4.gs. radās pirmie klosteri, kur pulcējās askēti, kas par savas kalpošanas formu
bija izvēlējušies dzīvi kopienā, un kļuva par laikmeta neatņemamu sastāvdaļu. Mūki bija
viduslaiku garīgā elite, klosteri – reliģiozitātes un kultūras centri.
Izglītības jomā klosteriem viduslaikos bija īpašs statuss, jo mūki bija gandrīz
vienīgie, kas prata lasīt un rakstīt un varēja to iemācīt citiem. Tāpēc pie klosteriem tika
dibinātas skolas, veidotas bibliotēkas, kurās krājās ne tikai reliģiska satura manuskripti,
bet arī antīkā laikmeta literārie, zinātniskie un filozofiskie sacerējumi.
Klosteru kultūra
Skriptorijos mūki nodarbojās ar
pārrakstīšanu, un, pateicoties šim patiesi
lielajam un kultūras ziņā
nenovērtējamajam darbam, līdz
mūsdienām saglabājies senatnes garīgais
mantojums.
Te tika saglabāta latīņu valodas
tradīcija, tā pamazām kļuva par izglītoto
cilvēku valodu.
Te tapa rokrakstu manuskripti,
no kuriem daudzi sava apdarinājuma un
zīmējumu dēļ bija vērtējami kā izcili
mākslas darbi.
Klosteru kultūra
Klosteri bija tā vieta, kur katrs nelaimīgais cerēja atrast patvērumu, katrs slimais
– izdziedināšanu, tādēļ pie klosteriem tika atvērtas slimnīcas. Te palīdzību nāca meklēt
trūkumcietēji un sabiedrības atstumtie. Te naktsmājas varēja atrast ceļinieki.
Mūku ordeņi
Benediktiešu
ordenis
Sv. Benedikts no Nursijas (480-543)
fragments no Fra Andželiko freskas.
Benediktiešu ordenis ir viens no senākajiem mūku ordeņiem, To dibinājis
Svētais Benedikts (ap 480-550) no Nursijas 6.gs. sākumā. Tā darbības pamatprincipi
daudzus gadsimtus kalpoja par paraugu mūku brālību izveidošanai. Galvenais mērķis bija
dvēseles glābšana, ko centās panākt ar savas personības izkopšanu, vadoties pēc paša
Kristus parauga. Devīze: "Lūdzies un strādā" (latīņu: Ora et labora).
Benediktiešu
ordenis
Klosteriem piederēja savi zemes īpašumi un saimniecības, jo mūki paši sev
sagādāja pārtiku. Darbs tik uztverts ne vien kā eksistences nodrošinātājs, bet arī kā
līdzeklis dvēseles pasargāšanai no grēcīga laiskuma. Ordeņa brāļi nodarbojās ar
galdniecību un aušanu, zemes apstrādāšanu, dažādu tehnisko ierīču būvēšanu, kas
atviegloja smago un bieži vien monotono roku darbu. Arī šajā jomā klosteris bija paraugs
apkārtnes zemniekiem.
Franciskāņu ordenis
Pirmais sprediķis, ko Asīzes Francisks teicis,
bija putniem. Šis notikums ir plaši aprakstīts – putni esot
bijuši nometušies ap viņu ciešā lokā, ka viņš tiem varējis
pieskarties, un neaizlidoja, līdz sprediķis nebija beidzies.
Šis notikums kalpojis arī par sižetu daudzām gleznām.
“Dievs Kungs, dod man mieru neraizēties par to, ko mainīt nav
manos spēkos, vīrišķību mainīt to, ko mainīt ir manos spēkos un
gudrību, lai atšķirtu vienu no otra.” (Sv.Francisks)
Reizē ar pilsētu tīkla rašanos 12.-13.gs. radās jauni mūku ordeņi, kas par savu
darbības vietu izraudzīja pilsētu, tāpēc, ka arī paši bija nākuši no birģeru vidus. Viens no
tādiem bija franciskāņu ordenis. Tā dibinātājs bija Asīzes Francisks (1181/1182 –1126),
kas pēc nāves 1128.g. tika pasludināts par svēto. Pretēji benediktiešiem, kas laika gaitā
bija iedzīvojušies mantā un turībā, franciskāņi pasludināja nabadzības ideālu, tādā veidā
cenšoties līdzināties Kristum. Viņi neveidoja klosterus, bet dzīvoja parastās pilsētas mājās,
pārtika no ziedojumiem un brālīgā mīlestībā, kas nepazīst robežas un savtīgumu, visu savu
dzīvi veltīja nedziedināmi slimajiem un trūkumā nonākušajiem.
Dominikāņu
ordenis
S. Dominiks
13.gs. sākumā tika dibināts vēl viens klejotājmūku ordenis - dominikāņi. Tā kā
mūki virs baltā habita valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par melnajiem brāļiem.
Tika nolemts, ka dominikāņu ordenim nevar piederēt nekādi īpašumi, izņemot klostera ēkas
un baznīcas, bet dominikāņiem jādzīvo nabadzībā no žēlastības dāvanām. Viņi novērsās no
fiziskā darba idejas, priekšroku dodot garīgajām ievirzēm. Viņu darbība saistījās ar skolu
dibināšanu, kristīgās audzināšanas centru veidošanu. Dominikāņu mūki bieži vien bija
sastopami viduslaiku universitāšu mācību spēku vidū. Tiešā pāvesta pakļautībā tie kļuva par
krusta karu sludinātājiem un inkvizīcijas aktīviem atbalstītājiem.
Inkvizīcija, ķeceri
Par ķeceriem tika uzlūkoti tie, kuri apšaubīja katoļu baznīcas mācības patiesīgumu,
kuriem likās, ka ceļu pie Dieva var atrast bez baznīcas un tās piekopto reliģisko rituālu
starpniecības. Šī kustība aizsākās jau 11.gs. kā protests pret baznīcas attālināšanos no Kristus
patiesās mācības. 13.gs. tika izveidota institūcija ķeceru vajāšanai un sodīšanai atkarībā no
nodarījuma pakāpes. Vieglākie sodi aprobežojās ar grēku nožēlošanu vai naudas
nomaksāšanu, bet smagākie paredzēja pat sadedzināšanu uz sārta. Reliģisko uzskatu brīvība
viduslaikos nepastāvēja, un baznīcas likumi nedrīkstēja tikt apšaubīti.
Baznīcas degradēšanās
Vispārēju bazīcas morālu degradāciju
apliecinošie fakti
Korumpētība zēla, plauka un
pieņēmās spēkā visās baznīcas struktūrās, jau
sākot no pašas augšas.
Ienesīgie baznīcas amati tika pirkti un
pārdoti par naudu, bieži atbildīgos krēslos tika
sēdināti radinieki.
Pāvesti bieži bija uzpērkami un pakļāvās Romas ietekmīgāko dzimtu spiedienam.
Daudzi no dvēseļu ganiem paši veda izvirtīgu dzīvesveidu, šis netikums izplatījās
arī klosteru sienās.
To visu it kā netieši akceptēja ieviestā indulgenču sistēma, kas ļāva grēku
aizmaksāt ar naudu.
Garīdzniekus vairāk par saviem tiešajiem pienākumiem interesēja personīgās
labklājības vairošana.
III. Filosofiskās domas
teocentriskā orientācija
Viduslaiku filosofijas pamatjēdzieni
Antīko domātāju ietekme
Spilgtākās personības
Kristietiskās filosofijas balsti:
• Svētie Raksti
• Kristietisko teologu darbi
Viduslaiku filosofijas
pamatjēdzieni
Kristietisko teologu (“baznīcas tēvu” ) uzdevums
Kristīgajai ticībai un Svētajiem Rakstiem atbilstošu pamatdogmu
izstrādāšana.
Dogma
Pamatpatiesība, kas tiek pieņemta, balstoties uz Svētajiem Rakstiem. Dogma
neprasa racionālus pierādījumus.
Sholastiķi
Filosofi, kas par savu uzdevumu uzskatīja ticības principu sakārtošanu vienotā,
reliģiskajām dogmām atbilstošā sistēmā, tā radot sholastisko teoloģiju.
Sholastika (skolas mācība)
Sholastika – reliģiskas ievirzes filozofija, kas attīstījās viduslaiku klosteru
skolās un universitātēs. Tā centās atklāt nevis ko jaunu, bet skaidrot un sistematizēt to,
kas bija pamatā kristīgajai ticībai. Sholastiķi Bībeles avotus mēģināja apstiprināt ar seno
filozofu (galvenokārt sengrieķu) mācībām, lielu uzmanību pievēršot Aristoteļa
filozofijai. Sholastikai viduslaikos bija arī pozitīva loma antīko autoru darbu saglabāšanā
un izpētē.
Salīdzini antīkā laikmeta un viduslaikiem raksturīgo pasaules
redzējumu!
Kuri no uzskatiem, tavuprāt, ir absolūti nesavienojami?
Antīkais laikmets
Viduslaiki
Kosmocentriskais
pasaules skatījums
Teocentriskais
pasaules skatījums
Atskaites pamats - kosmoss un tajā valdošā
harmonija. Dievi kopā ar cilvēkiem veido
vienotu pasauli. Cilvēks dzīvoja tagadnei un
uzskatīja, ka viss notiekošais pasaulē
(tapšana, nobriešana, sairšana un atgriešanās
pie sava pirmsākuma) cikliski atkārtojas.
Atskaites pamats - Dievs. Dievs - visa
esošā Radītājs un Kungs. Pats viņš atradās
ārpus pasaules. Starp Dievu un visu dzīvo
radību - nepārvarama plaisa. No grēcīgā
cilvēka tika gaidīts askētisks dzīvesveids un
savu dabisko tieksmju apspiešana.
Antīko domātāju ietekme
Platona ietekme uz viduslaiku filosofisko
domu
Kristīgie filosofi Platonu dēvēja par
“kristieti pirms Kristus”. Platona koncepcija par
“ideju valstību” kā patieso realitāti pretstatā
redzamajai pasaulei, kas ir tikai blāvs ideju
pasaules atspulgs, tika likta kristietiskā pasaules
uzskata pamatā.
Aristotelis – autoritāte viduslaiku domātājiem
No Aristoteļa viduslaiku mācība aizguva loģiskās izteiksmes formu sarežģītu
spriedumu veidā. Sholastiķi lielu nozīmi piešķīra autoritāšu spriedumiem. Pētot dabu un
dabas parādības, piemēram, Aristoteļa atzinumi par šiem jautājumiem bija neapstrīdami.
Spilgtākās personības viduslaiku filosofijā
Sv. Aurēlijs Augustīns
5. gs.
Sv. Akvīnas Toms
9.
Agrie viduslaiki
12
Attīstītie viduslaiki
15.
Vēlie viduslaiki
Sv.Aurēlijs Augustīns
( 354 – 430 )
Sv.Akvīnas Toms
(ap 1225 -1274)
Viens no dižākajiem kristietiskās filozofijas
pārstāvjiem. Viņš sarakstījis daudz darbu, taču
par ievērojamākajiem ir uzskatāmi trīs:
"Grēksūdze", "Par Trīsvienību" un "Par Dieva
valstību". Savā domāšanā saglabājis no
Platons un Plotīna pārņemto atziņu par visas
esamības vienotību.
Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu
sholastiķu tradīciju filozofs un teologs.
Katoļu svētais. Viņa ievērojamākais darbs ir
“Summa Theologica”. Balstoties uz Aristoteļa
filozofiju, Akvīnas Toms izstrādā mācību par
pieciem domas ceļiem, kas ved pie
pārliecības par Dieva esamību.
Sv. Augustīna
filosofiskās idejas
Par prāta un ticības
attiecībām
Dievišķā atklāsme
Ticība
Prāts
Viens no galvenajiem jautājumiem - prāta un ticības attiecības. Vai tā ir vienīgi
ticība, kas ved pie atklāsmes, vai arī tai varam tuvoties arī ar prāta starpniecību. Savu
kristīgo filozofiju viņš balstīja uz platonisma un neoplatonisma atziņām un bija pārliecināts,
ka tieši caur ticību cilvēka dvēsele var tuvoties dievišķajai atklāsmei . Prāts nevar sniegt
patiesību, ja to nevada atklāsme
Sv. Augustīna
filosofiskās idejas
Par cilvēka gribu
Vai cilvēks savai gribai var uzticēties?
Pēc grēkā krišanas tā ir tik
izvirtusi, ka nevar būt cilvēka dzīves
virzītāja. Atliek cerēt uz Dieva
žēlastību,
kas
ir
saistīta
ar
iepriekšnolemtību .
Sv. Augustīna
filosofiskās idejas
Par ķermeni un
dvēseli
Pati būtiskākā pretruna,
kas raksturo cilvēku ir duālisms
starp nemirstīgu, nemateriālu
dvēseli un mirstīgo ķermeni.
Ķermeņa un dvēseles statusi
Dieva pasaulē ir nesavienojami,
tāpēc ķermenim ir jāpakļaujas un
jādod priekšroka dvēseles dzīvei.
Sv. Augustīna
filosofiskās idejas
Par ļaunuma
problēmu
Tā kā Augustīns pats pieredzēja
barbaru centienus iznīcināt
Romas civilizāciju, graut, postīt,
dedzināt visu, ko bija veidojis
romiešu intelekts, dabiski, ka
viņu interesēja arī ļaunuma
problēma, no kurienes tas rodas.
Ļaunumu viņš saistīja ar
atrašanos tālu no Dieva
gaismas.
Sv. Augustīna
filosofiskās idejas
Par Dieva valstību
Augustīna darbs “Par Dieva
pilsētu”, viduslaikos kļuva par nozīmīgu
kristīgā teoloģijas stūrakmeni. Augustīns
Dieva valstību pretstata šīszemes valstībai.
Ne Dieva, ne šīszemes valstība filozofam
nav laikā un telpā ierobežots veidojums,
bet gan garīga vienība, un viņš pauž
pārliecību, ka ikviens patiess kristietis
dzīvo reizē abās: viņš dzīvo kā Dieva
valstības pilsonis, izmantojot šīs pasaules
iespējas savām vajadzībām.
Akvīnas Toma loma
visuslaiku filosofijā
Akvīnas Toma nozīmi kristīgās
teoloģijas attīstībā grūti pārvērtēt. Viņa
filozofiju katoļu baznīca pieņēma par
kristīgās domas pamatmodeli, un neapšaubīts
tas palika līdz pat astoņpadsmitajam
gadsimtam.
Ja līdz 13.gs. teoloģija bija
balstījusies uz sv. Augustīna platonizēto
skaidrojumu, tad Akvīnas Tomam izdevās to
bagātināt vēl arī ar Aristoteļa mācību, ko
Rietumeiropa viduslaiku tumšajos gadsimtos
bija pazaudējusi, taču ar arābu starpniecību
tiem bija lemts atgriezties un 12.gs. tie tika
pārtulkoti latīņu valodā.
Aristoteļa iespaidā Akvīnas Toms
reabilitēja prāta lomu pasaules izziņas
procesos, sagatavojot ceļu renesanses
humānisma tapšanai.
Akvīnas Toma
filosofiskās idejas
Par prāta un ticības
lomu
Akvīnas Toms uzskatīja, ka
Dievs, veidojot cilvēku pēc savas
līdzības, devis tam daļu savējās
gudrības, lai cilvēks spētu ar tās
palīdzību izzināt, apjēgt pasauli, kurā
dzīvo.
Akvīnas Toms nenoliedza, ka
ir sfēras, kurām nevar piekļūt ar prāta
starpniecību, kā piemēru minot tādus
kristīgās
ticības
noslēpumus
kā
augšāmcelšanos, inkarnāciju vai Svēto
Trīsvienību. Tiem varot tuvoties vienīgi
caur dievišķo atklāsmi.
Viņš
uzskatīja,
ka
dievatklāsmei var tuvoties kā pa ticības,
tā arī pa zinību un prāta ceļu.
Akvīnas Toma
filosofiskās idejas
Dieva pierādījumu
teorija
Savā Dieva pierādījuma teorijā viņš
balstījās uz prāta aplēsēm, attīstot
Aristoteļa
teoriju
par
“pirmkustinātāju”.
Viņš
apgalvoja,
ka
mūžīgajai mainībai, kustībai (sekas),
kam pakļauta materiālā pasaule ir savs
cēlonis, un tas ir Dievs, jo nav taču
iespējamas bezcēloņa sekas. Lai bulta
lidotu uz mērķi, ir vajadzīgs
strēlnieks, kas šo mērķi apzinās, un
Dievu viņš salīdzināja ar šādu
strēlnieku kosmiskajos mērogos.