4.4. Sengrieķu atstātais intelektuālais mantojums I. Attieksme pret zinātni II. Filozofija 7 gudrie Heraklīts Demokrīts Platons Aristotelis Sokrāts Kiniķi Stoiķi Epikūrieši III. Matemātika , fizika Pitagors Eiklids IV.

Download Report

Transcript 4.4. Sengrieķu atstātais intelektuālais mantojums I. Attieksme pret zinātni II. Filozofija 7 gudrie Heraklīts Demokrīts Platons Aristotelis Sokrāts Kiniķi Stoiķi Epikūrieši III. Matemātika , fizika Pitagors Eiklids IV.

4.4. Sengrieķu atstātais intelektuālais mantojums

I. Tas aizsākās Senajā Grieķijā

Pasaules izcilo zinātnieku plejāde (16.-20.gs)

Sengrieķu kultūra ir laiks, kad mēs varam runāt par zinātniskās zinātnes aizsākumiem

Grieķu zinātne – antīkās kultūras fenomens

Izvērtē šo izgudrojumu praktisko pielietojamību!

Aristarha kosmoloģiskais modelis ar Sauli centrā Platona radītais kosmoloģiskais modelis

earth elements were heavy and, therefore, low; fire elements were light and located up high

“Dodiet man atbalsta punktu, un es iekustināšu zemeslodi.”

Arhimēds

Aristoteļa projektētais lodes kustības ceļš

•

Zinātņu pamatmērķis nav prakticisms un ar to saistītā konkrētā pielietojamība ikdienas dzīves dažādās sfērās, bet gan patiesības noskaidrošana, dabas likumsakarību izpētīšana.

•

Sengrieķi katrā no daudzajām zinātņu nozarēm veido sistēmu, nevis vienkārši uzkrāj attiecīgus faktus, viņus interesē parādību cēloņi un savstarpējās likumsakarības.

Ko Tu jau zini par šiem sengrieķu gudrajiem?

Pitagors

Eiklids

Arhimēds

Hipokrāts

Herodots

Heraklīts Parmenīds Demokrīts Platons Aristotelis

II. Sengrieķu filozofija

Senā Grieķija – filozofijas dzimtene

7 gudrie

Kiniķi Stoiķi Hedoniķi Epikūrieši

Heraklīts Parmenīds Pirmssokrātiskais periods 6. 5.gs.p.m.ē.

Sokrāts Platons Aristotelis Klasiskais periods 5. 4. gs. p.m.ē.

Hellēniskais p 4. 1.gs.p.m.ē.

Filozofijas rašanās iemesli Sengrieķu domātāji juta, ka mitoloģizētā reliģija un dievi nesniedz atbildes uz cilvēkam tik nozīmīgajiem jautājumiem par pasaules un cilvēka dzīves jēgu. Tie radīja īpašu domāšanas veidu, kas balstījās uz saprātu un lika civēkam pašam meklēt atbildes uz šiem jautājumiem. Tā radās filozofija.

Septiņi gudrie

«Septiņi gudrie ... Tā grieķi sauca dažus savus likumdevējus un sabiedriskos darbiniekus, kas dzīvoja 7. gadsimta beigās un 6. gadsimta pirmajā pusē p. m. ē. un kļuva slaveni ar savām īsajām, aprautajām, bet kodolīgajām sentencēm par cilvēka dzīvi.Tā ir mērena, saprātīga un valstiska pilsoņa dzīves gudrība. Visās lietās viņi iesaka i e v ē r o t m ē r u, vairīties no pārmērībām un s a v a l d ī t s e v i. Ja cilvēks dziji ieskatās sevī, tad viņš tur var atrast visas dzīves un pasaules pamatlikumus. Tāpēc tas, kas pazīst sevi, pazīst arī pasauli un dzīvi. Un otrādi: nepazīstot pasauli, nevar pazīt arī sevi, jo cilvēks ir pasaulē un pasaule ir cilvēkā.

Cilvēkam nav, jānododas tikai personiskiem dzīves mērķiem bet tam jāievēro arī citu cilvēku intereses, jābūt kārtīgam ģimenes un valsts loceklim. Tas ir otrais domu pamatvirziens, kas izpaužas septiņu gudro atziņās: mācies paklausīt, godā savu: vecākus, dari savu darbu un esi krietns, godīgs pilsonis; pret cilvēkiem izturies kritiski, tomēr humāni; ne visi ir labi, tāpēc nepārsteidzies draugu izvēlē!

7 gudrie

(7./6.gs.p.m.ē.) Izlasi izteikumus un atrodi vienojošo!

• Pazīsti pats sevi! • Ieturi mēru! • Neesi bezdarbīgs; pat tad ne, ja esi bagāts!

• Neko par daudz!

• Par neredzamo spried pēc redzamā! • Otram neieteic patīkamāko, bet labāko!

• Grūti ir labam būt.

• Visu, kas mans, es nesu sev līdz.

• Valdi pār savu baudkāri!

• Par mirušiem nerunā ļaunu!

• Prieki ir pārejoši, tikumi – nepārejoši. • Laimē esi mērens, nelaimē – apdomīgs! • Labais pūlī nav atrodams. • Nelielies laimē, nepazemojies nelaimē!"

Uzmanības centrā atrodas cilvēks un viņa morāle

Natūrfilozofi

Parmenīds: Nekas nemainās. Viss esošais pastāvējis vienmēr. Nevar rasties kas tāds, kā agrāk nav bijis.

Kuram no šiem viedokļiem pievienojiet Tu?

Heraklīts: Viss plūst, viss mainās. Divreiz vienā upē iekāpt nav iespējams.

Demokrīts – atomu teorijas pamatlicējs.

Heraklīts

(ap 544 - ap 483 p. m. ē ).

Dziļā rūgtumā pret pūli Heraklīts atstāj Efesu un kļūst par pirmo slaveno eremītu (gr. erēmos vientuļš). No kalnu virsotnēm vērodams cilvēku dzīvi, viņš iegrimst dziļās pārdomās par cilvēku un visas pasaules likteņiem un tā atklāj savu slaveno universālās kustības likumu: v i s s p l ū s t u n m a i n ā s, nekas nestāv uz vietas un nepaliek tāds, kāds bijis. Viss, kas pastāv pasaulē, pastāv tikai kustībā un saglabājas tikai maiņā. Viss ir mūžīgā tapšanas procesā. Nemainīga esošā nav, ir tikai topošais. Cilvēks «nevar iekāpt divreiz vienā un tai pašā upē», saka Heraklīts, jo «tek arvien jauni un jauni ūdeņi klāt un garām», tāpēc upe savā ziņā «ir tā pati un arī nav tā pati».

Heraklīts. Fragments no Rafaela gleznas “Atēnu skola”

Novērtē šos Heraklīta izteikumus!

• Ceļš augšup ir tas pats ceļš lejup • Ja piepildītos viss, ko cilvēki vēlas, viņi nekļūtu laimīgāki.

• Ēzelis izvēlē dos priekšroku salmiem, nevis zeltam.

Demokrīts

(p.m.ē. 490-360)

Sengrieķu filozofs, materiālists. Viens no atomisma pamatlicējiem. Demokrīta pasaules uzskata pamatā ir viņa mācība par atomiem. Viss esošais, pēc viņa domām, sastāv no kustīgiem atomiem, kas nepārtraukti pārvietojas, un tukšuma.

Novērtē šo Demokrīta izteikumu aktualitāti mūsdienās!

Sliktākais, ko var apgūt jaunatne ir - vieglprātība. Jo tā ir tādu izpriecu pamatā, no kurām ceļas netikumi.

Tam, kurš nekad nespēj pretoties naudas kārdinājumam, nav lemts būt laimīgam.

Nerunā un nedari neko sliktu pat vienatnē. Mācies pats no sevis kaunēties vēl vairāk nekā no citiem.

Nevis bailēm, bet pienākuma apziņai ir jāattur mūs no sliktas rīcības.

Vīrišķība likteņa triecienus padara par nenozīmīgiem.

Likumi nav vajadzīgi ne labiem, ne arī sliktiem cilvēkiem. Pirmie pēc tiem neizjūt vajadzību, otrie no tiem nekļūst labāki.

Sokrāts

(470/469 - 399 p.m.ē.)

Atēnu valstsvīriem Sokrata darbība nepatika, un, apsūdzot Sokratu bezdievībā un jaunatnes samaitāšanā, tādēļ viņš tika notiesāts ar nāvi. Par spīti tam, ka bija iespēja izbēgt, Sokrats nevēlējās atkāpties no saviem uzskatiem.

Par centrālo Sokrata filozofiskajā domā kļuva tikumības problēma. Sokrata vadmotīvs: "Izzini pats sevi." Viņš bija ētikas zinātnes pamatlicējs. Cilvēkam jātiecas pēc zināšanām, jo tikai tad viņš sapratīs labo un ļauno un rīkosies ētiski. "Es zinu, ka es neko nezinu", viņš teica, kaut gan Delfu orākuls viņu bija atzinis par gudrāko vīru. Daļēji šis Sokrata apgalvojums bija spēle: viņš mēdz ar saviem veiklajiem jautājumiem iedzīt strupceļā cilvēkus, kas sevi uzskatīja par gudriem, tādējādi piespiežot tos atzīt, ka patiesībā viņi daudz ko nezina.

Platons

(427.-347. g.p.m.ē.)

Ideālistiskā virziena pamatlicējs filozofijā.

Platons bija nozīmīgs Senās Grieķijas filozofs, Sokrāta māceklis, Aristoteļa skolotājs, rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs. Viņu interesē mainīgais un nemainīgais šai pasaulē. Platona uztverē reālo lietu un parādību pasaule ir tikai ēnu un atspulgu valstība. Īstenā, t, i.,

ideju pasaule

paceļas pāri mainīgajai, laika plūdumam pakļautajai cilvēciskajai realitātei. Pretstatā tai

ideju pasaule ir mūžīga un nemainīga.

Platons lieto vārdu "paradigma", t. i., paraugs, piemērs, līdz ar to uzsverot, ka ideja kā absolūtais pirmtēls nosaka, kādai ir jābūt katrai lietai. Pēc viņa domām, patiesība - dziļi slēpta - jau mīt cilvēkā. Tā tikai jāprot ieraudzīt. Un ieraudzīt to var, vienīgi skatoties gara acīm. Platona mācība ir atstājusi iespaidu uz Rietumu kultūru. Platonam viņpasaule ir abstraktu formu un ideju valstība, kristietībai - personificēta Dieva valstība.

Ar Platonu aizsākas virziens, kuru filosofijas vēsturē mēdz dēvēt par ideālismu.

Platona alas teorija

Mācību par idejām Platons rezumē “alegorijā par alu”. Važās iekaltie ļaudis sēž alā ar muguru pret ieeju un saules gaismu. Nakti alas ārpusē kuras ugunskurs. Alā sēdošie redz šaudīgās ēnas, ko met garāmejošie cilvēki, un dzird viņu balsis. Ieslodzītajiem šķiet, ka redzamais arī ir tā īstā pasaule.

Bet, ja kāds no gūstekņiem atbrīvotos un izietu no alas, āra gaisma viņu sākumā apžilbinātu , bet vēlāk viņš sāktu saskatīt lietas, kādas tās ir.

Aristotelis Pārstāvēja filozofijas materiālistisko novirzienu.

Par nemirstīgo elementu cilvēkā uzskatīja nevis dvēseli, bet drīzāk intelektu.

Sengrieķu filozofs (384.– 322. g.p.m.ē.) bija nonācis līdz atziņai, ka pasauli veido četri pamatelementi : gaiss, zeme, ūdens un uguns. Mūsdienās to varam interpretēt kā četrus vielas agregātstāvokļus: gāzveida stāvoklis, šķidrums, cietviela un plazma.

Aristoteļa kosmoloģiskie priekšstati – Visuma centrā Zeme

Aristotelis uzskatīja, ka pasaule ir loģiski uzbūvēta un katrai lietai ir sava vieta. Pasaules centrā ir Zeme, jo tā ir vissmagākā. Ap Zemi kustas vairākas sfēras, kas kustās ar dažādie ātrumiem un tās visas kustina Dievs.

Aristotelis

Vislielāko ieguldījumu pasaules kultūrā Aristotelis devis ar pētījumu par savām metodēm. Attiecībā uz jebkuru izpētes jomu viņš prasīja lai būtu veikti korekti

novērojumi un eksperimenti

, bet to rezultāti pakļauti nopietnai analīzi. Viņu pamatoti uzskata par moderno zinātņu pamatlicēju. Viņš radīja daudzas

zināšanu sistematizācijas metodes

, kuras izmanto arī šodien. Aristotelis ir autors daudziem zinātniskiem un filozofiskiem

terminiem

Savā daudzpusīgajā darbībā viņš skāra ne tikai filozofijas un loģikas zinātni, bet arī mākslas teoriju, literatūras un teātra jautājumus.

Novērtē Aristoteļa izteikumus par gudrību un zinībām!

Gudrība nav tikai zināšanas, bet arī prasme zināšanas likt lietā." "Gudrais nemeklē baudas, bet izvairās no ciešanām." "Gudrība ir dārgums, ko nevar iztērēt" "Jo vairāk zini, jo vairāk ir iemeslu šaubīties." "Atšķirība starp izglītotu un neizglītotu cilvēku ir tāda pati kā starp dzīvu un mirušu." "Izziņa sākas ar izbrīnu." "Derīgais dažādām būtnēm ir dažāds, tāpēc nav vienas gudrības, kas derētu visiem, tāpat kā arī māksla visām būtnēm nav vienāda.“ "Vispatīkamāk dzirdēt tādus vārdus, kas dod mums kādas zināšanas."

Filozofoja hellēnisma periodā

Hellēnisma periodā,

saplūstot dažādām reliģiskām un filozofiskām ietekmēm, uzmanbas centrā izvirzījās ētiskas dabas jautājumi par to, kur atrast laimīgas dzīves atslēgu. Balstoties uz Sokrāta, Platona, Aristoteļa mācībām, radās vairāki atšķirīgi filozofiski virzieni, kas šos pamatjautājumus mēģināja risināt visai atšķirīgā veidā. Pie nozīmīgākajiem var minēt

kinismu, stoicismu

epikūrismu.

Kiniķi Stoiķi Epikūrieši

Kiniķi

Kiniķi

dzīves laimi meklēja askēzē, viņi centās atbrīvoties no visām liekajām un nevajadzīgajām prasībām, kļūstot par "nabadzības filozofiem". Bieži vien kiniķu vienīgā manta bija ubaga tarba, ceļa spieķis un apmetnis. Kiniķi aicināja atgriezties pie dabas, noraidot kultūras iedibinātās tradīcijas kā nevajadzīgas. Par populārāko kiniķi cilvēces vēsturē tiek uzskatīts

Diogens

, kurš dzīvojis mucā, nepazinis kaunu un nerēķinājies ar apkārtējo jūtām, savā dzīvē realizējis kinisko principu - "jo mazāk vajadzību, jo labāk".

Mūsdienās ar vārdu

ciniķis

apzīmē tādu cilvēku, kam raksturīga izaicinoši nicīga izturēšanās pret vispārpieņemtajām pieklājības un tikumības normām.

Stoicisms

Arī šodien runājam par stoisku mieru tādos brīžos, kad cilvēks nesatricināmā savaldībā pārdzīvo likteņa triecienus.

aicināja

Stoiķi (

4. un 3. gs. mijā p. m. ē.) galveno uzmanību pievērsa pašā dabā pastāvošajām likumībām, kas noteica arī cilvēka dzīvi. Viņi, uzskatot tās par nenovēršamām,

samierināties ar likteni, godprātīgi spēlēt tā iedalīto lomu dzīvē

, stoiskā mierā pārdzīvot apstākļu sakritību radītos triecienus. Tas noteica arī

attieksmi pret nāvi

, kas ir pašas dabas nosacīta, tātad likumsakarīga un nepieciešama. Stoiķi mācīja nošķirt to, kas ir atkarīgs no paša (tādas tikumiskās iezīmes kā savaldība, prasme kontrolēt savas domas, vēlmes, alkas), no ārējo apstākļu radītajām ietekmēm, kuras kontrolēt un iespaidot nav cilvēka spēkos (nauda, manta, kas pakļauta iznīcības briesmām, slava, kuru viens ļaunprātis nelietīgi var samaitāt). Viņu filozofiskā teorija rosināja uztraukties tikai par to, kas ir no paša atkarīgs. Šī filozofiskā mācība ļoti lielu nozīmi ieguva Romas kultūrā.

Epikūrisms

"Tver mirkli“ - tā skan viens no epikūriešu centrālajiem saukļiem.

Epikūrs. Fragments no Rafaela gleznas “Atēnu skola”

Epikūrieši

dvēseles mieru. bija antīkās pasaules

baudu filozofi

spēj sagādāt neizmērojamas sāpes un vilšanos. nav, bet, kad iestājas nāve, tad vairs nav cilvēka.

savu filozofisko mācību popularizēšanai. . Viņi mācīja izvairīties no ciešanām, bet neskriet pakaļ jebkurai baudai, brīdinot, ka nepārdomāts baudas mirklis vēlāk Lai gan epikūrieši neatsacījās no ķermeniskajām baudām, tomēr augstāk par tām vērtēja garīgās, kas saistījās ar dvēseles prieku un harmonijas izjūtām, ar atmiņām, cerībām, Viņi mācīja nebaidīties no nāves, jo, kamēr vien cilvēks ir dzīvs, tikmēr nāves Epikūriešus sauc arī par dārza filozofiem, jo, meklēdams noslēgtību no pasaules ļaunuma, no politikas, no pūļa un burzmas, Epikūrs nopircis dārzu un tajā ierīkojis skolu

III. Matemātika, fizika

Zinātne grieķiem drīzāk bija cildens laika pavadīšanas līdzeklis, sevis izkopšanas veids nekā praktiska dzīvi pārveidojoša metode.

Zinātne skaitījās tāda sfēra, kur pat cilvēki bija varenāki par dieviem, tāpēc grieķi cienīja izglītību un tā viņiem bija ļoti nozīmīga vērtība. Ievērojamāko matemātiķu vidū jāmin Eiklīds (ap 300. g.p.m.ē.), Pitagors (580.-500 g.m.ē.) un arī Arhimēds (287. 212. g. p.m.ē.). Uz šo zinātnieku sasniegumiem un atklājumiem ir veidojusies mūsdienu matemātika, astronomija un fizika.

Pitagors

Vienu no matemātikas un filozofijas pamatlicējiem, mistiķis. Filozofija un matemātika viņam bijušas tikai līdzeklis pasaules izzināšanai. Pitagors bijis arī numeroloģijas pamatlicējs.

Pitagora priekšstats par pasauli -

tā ir matemātiskā valodā izsakāma harmonija

. Divas lietas viņš vērtēja augstāk par citām - skaitļus un mūziku. Aritmētiku Pitagors uzskatīja par visas matemātikas māti (šeit runāts par četrām aritmētiskām darbībām — saskaitīšanu, atņemšanu, reizināšanu un dalīšanu — I. O.) un uzsvēra, ka no aritmētikas ir atkarīgas arī ģeometrija, mūzika un astronomija (astroloģija).

Pitagors uzskatīja, ka gaļas ēšana nomāc prāta spējas, mācīja, ka mūzikai ir ārstnieciska daba, noliedza ķirurģisku iejaukšanos orgānos, domāja, ka cilvēku savstarpējās attiecībās vissvarīgākā ir draudzība, ka debess ķermeņi ir dzīvas būtnes un tām ir dvēsele.

Eiklīds

330 BC–c. 275 BC

Fragments no Rafaela gleznas “Atēnu skola”

Eiklīda teorēmas 1732. g. izdotā grāmatā

Eiklīds bija sengrieķu matemātiķis. Viņu bieži sauc par

ģeometrijas tēvu

. Eiklīds bija pirmais, kurš darbā “Elementi” svarīgākās matemātiskās zināšanas izklāstīja kā vienotu teoriju noteiktā secībā. Līdz pat 20. gs. ar to pilnībā pietika visdažādākajiem ģeometriskajiem aprēķiniem, tomēr mūsdienās vispārīgajā relativitātes teorijā un kosmoloģijā jau nepieciešama arī Rīmana sfēriskā ģeometrija.

Arhimēds (287 - 212 B.C.)

Arhimēds - matemātiķis, fiziķis, inženieris, izgudrotājs un astronoms. Viņš veltīja savu dzīvi ģeometrijas izpētei un izgudroja lielu daudzumu dažādu mehānismu. (Papildinformācija komentāros)

Uz šķidrumā iegremdētu ķermeni iedarbojas augšupējs spēks, kurš ir vienāds ar šā ķermeņa izspiestā šķidruma svaru. Arhimēda skrūve Arhimēds

Domenico Fetti, 1620

Pi=3.14

IV. Ģeogrāfija, vēsture

Senā Grieķija ir zinātniskās kartogrāfijas dzimtene. Senākā zināmā karte ir Hērodota darinājums (ap 5.gs.p.m.ē.).

Pirmo globusu konstruējis filozofs Kratess 2.gs. p.m.ē. (skat. zīmējumu lejā)

Herodots Senās Grieķijas "vēstures tēvs" Viņa darbos detalizēti atspoguļota svešzemju ļaužu dzīve — viņu ieražas, valoda, izpausmes, nevērtējot tās par pareizām vai nepareizām esam, bet gan cenšoties atspoguļot tā, kā to redz konkrētās sabiedrības indivīdi.

Herodots

dz ap.490. gadu p.m.ē, miris aptuveni 425. gadā

Herodota pasaules kartes rekonstrukcija

Seno grieķu laika izjūta

Laiku senie grieķi mērīja, izmantojot saules, smilšu, vēlāk arī ūdens pulksteņus. Taču viņi nepazina laika lineāro kustību, nebija idejas par progresu. Laiks nekur netiecās, tam nebija mērķa. Ne virziena. Viss neskaitāmas reizes atkārtojās, bet kustība cikliski virzījās pa apli, atkal un atkal atgriežoties izejas punktā. Pasaules izjūta bija telpiska un statiska. Kosmoss bija pašpietiekams, sevī noslēgts un viengabalains veselums.

V. Medicīna

Seno grieķu medicīnas instrumenti

Zinātniskās medicīnas pamatlicējs - sengrieķu ārsts Hipokrats.

Viņš apkopoja ārstu uzkrāto informāciju sistemātiskā ainā, pārejot no vienkāršas slimību aprakstīšanas pie to cēloņu un ārstēšanas paņēmienu noskaidrošanas

Hipokrāts

(460-370 p.m.ē. )

Novērtē Hipokrāta izteikumus

Cilvēka dvēsele attīstās līdz pašai nāvei.

***** Stiprs gars glābj novārgušu ķermeni.

***** Beziemesla nogurums ir slimības priekšvēstnesis.

***** Slimajam kopā ar ārstu ir jācīnās pret slimību.

***** Novērsiet cēloni, tad pāries arī slimība.

***** Cilvēkam ir jāzina, kā palīdzēt pašam sev slimības laikā, neaizmirstot, ka veselība ir vislielākā bagātība. Hipokrāta zvērests

Hipokrāts par temperamentu tipiem

Hipokrāts uzskatīja, ka cilvēka organismā ir 4 dažādi šķidrumi. Tas šķidrums, kurš ir vairākumā, nosaka cilvēka temperamentu. Holēriķim organismā pārsvarā ir žults (grieķu val. – holeia), melanholiķim – melnā žults (grieķu val. – melan holeia), flegmātiķim – limfa (grieķu val. – phlegma), sangvīniķim – asinis (grieķu val. – sanguis).

Hipokrāta zvērests

Es zvēru pie dziedinātāja Apollona, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas, pie visiem dieviem un dievietēm, viņus par lieciniekiem piesaukdams, ka šo zvērestu un šo rakstveida apņemšanos izpildīšu, cik manas spējas un saprašana atjauj.

Savu skolotāju, ārsta mākslas iemācītāju, es cienīšu tāpat kā savus vecākus, dalīšos ar viņu dzīves grūtībās un nepieciešamības gadījumā palīdzēšu viņam viņa vajadzībās, viņa pēcnācējus uzskatīšu par saviem brāļiem un, ja tie vēlēsies mācīties ārsta mākslu, iemācīšu to bez atlīdzības, bez līguma. Pamācības, mutvārdu stundas un visas pārējās zināšanas es nedošu nevienam citam kā vien saviem dēliem, sava skolotāja dēliem un tiem mācekļiem, kas pēc medicīniskā likuma saistījušies ar līgumu un zvērestu.

Slimniekiem, cik spēšu un pratīšu, es došu tikai labas pamācības, kas nestu svētību un nedarītu viņiem nedz netaisnību, nedz ļaunumu.

Nevienam, kas to lūgs, es nedošu nāvējošas vielas, nedz arī došu padomu, ka īstenot šādu nodomu. Tāpat nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai.

Savu dzīvi un ārsta māku es saglabāšu tīru un neaptraipītu.

Es nekad neoperēšu akmens slimniekus, bet jaušu to izdarīt šīs mākslas pratējiem.

Lai es ietu kādā namā iedams, es tur iešu tikai slimnieka labuma dēļ un izvairīšos no tīša ļaunuma, kaitēšanas, īpaši no mīlestības lietām ar sievietēm un vīriešiem, ar brīvajiem un vergiem.

Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu.

Ja es zvērestu stingri pildīšu, tad lai man tiek piešķirta laime dzīvē un darbā un slava laiku laikos pie visiem cilvēkiem!

Bet tam, kas zvērestu pārkāpj vai nepatiesi zvēr, lai notiek otrādi!