5.1. Ieskats Bizantijas kultūrā I. Kultūras vispārīgs raksturojums IEVADJAUTĀJUMI SABIEDRĪBA UN VARA LOMA KULTŪRAS KULTŪRAS NO BIZANTIJAS PROCESOS HRONOLOĢIJA KULTŪRAS VĒSTURES ROMAS KULTŪRAS AUSTRUMU KULTŪRAS BALSTI MANTOJUMS KULTŪRAS IETEKME II.
Download ReportTranscript 5.1. Ieskats Bizantijas kultūrā I. Kultūras vispārīgs raksturojums IEVADJAUTĀJUMI SABIEDRĪBA UN VARA LOMA KULTŪRAS KULTŪRAS NO BIZANTIJAS PROCESOS HRONOLOĢIJA KULTŪRAS VĒSTURES ROMAS KULTŪRAS AUSTRUMU KULTŪRAS BALSTI MANTOJUMS KULTŪRAS IETEKME II.
5.1. Ieskats Bizantijas kultūrā I. Kultūras vispārīgs raksturojums IEVADJAUTĀJUMI SABIEDRĪBA UN VARA LOMA KULTŪRAS KULTŪRAS NO BIZANTIJAS PROCESOS HRONOLOĢIJA KULTŪRAS VĒSTURES ROMAS KULTŪRAS AUSTRUMU KULTŪRAS BALSTI MANTOJUMS KULTŪRAS IETEKME II. Reliģija VIETA VARAS HIERARHIJĀ IKONU NEMIERI KRISTĪGĀS BAZNĪCAS ŠĶELŠANĀS III. Sakrālā māksla un arhitektūra RADIĀLĀ APBŪVE SAKRĀLĀS MĀKSLAS VEIDI BAZILIKA SVĒTĀS SOFIJAS CENTRISKĀ KATEDRĀLE PLĀNOJUMA BAZNĪCA MINIATŪRU GLEZNIECĪBA EMALJAS TEHNIKA IV. Ietekme uz senkrievu kultūru I. Kultūras vispārīgs raksturojums IEVADJAUTĀJUMI LOMA KULTŪRAS PROCESOS KULTŪRAS HRONOLOĢIJA NO BIZANTIJAS KULTŪRAS VĒSTURES SABIEDRĪBA UN VARA ROMAS KULTŪRAS MANTOJUMS AUSTRUMU KULTŪRAS IETEKME KULTŪRAS BALSTI Ko šie attēli tev vēsta par Bizantijas kultūru? 40.0003000 2000 1000 500 1 500 1000 1500 1600 1800 2000 Sameklē Konstantinopoli! Turcijas lielākā pilsēta Stambula ir vienīgā pasaulē, kas atrodas uz diviem kontinentiem. To dēvē par savdabīgiem „vārtiem uz Austrumiem”, centru, kurā sastopamas trīs senu kultūru ietekmes. Senā Roma, viduslaiku Bizantija un Osmaņu impērija – trīs vareni laikmeti vienuviet. Bizantija – tilts laikā un telpā Bizantijas kultūrai viduslaiku periodā tās nozīmības dēļ ierādāma īpaša vieta. Savas pastāvēšanas 1000 gados (5.-15.gs.) tā pildījusi savdabīga tilta lomu gan telpā, gan laikā. Ģeogrāfiskā novietojuma dēļ tā kļuvusi par krustcelēm, kurās gan tēlotājas mākslas un arhitektūras, gan literatūras un filozofijas, un pasaules skatījuma izpausmēs saplūda un sintezējās vienotā veselumā Austrumu un Rietumu kultūras tradīcijas. Bizantijas kultūra iezīmē laika periodu, kad noritēja pakāpeniska pārorientācija no antīkās tradīcijas uz viduslaiku Rietumeiropai raksturīgo kristīgo pasaules skatījumu. Bizantijas kultūras loma pasaules kultūras procesos Kristīgās kultūras tradīciju izveidotāja un izplatītāja. Teocentrisma kā jaunas domāšanas formas nostiprinātāja. Antīko tradīciju pārmantotāja un uzglabātāja viduslaiku periodā. Kristīgās sakrālās arhitektūras un mākslas pamatformu radītāja un nostiprinātāja (centriskā plānojuma būves, bazilikas, ikonas, mozaīkas, freskas). Austrumu pareizticīgās baznīcas izveidotāja. Bizantija aizsargāja Rietumeiropas civilizāciju un kultūru no arābu un turku iebrukumiem. Bizantijas loma cīņā pret arābu iekarotājiem Nozīmīga loma visas Rietumeiropas tautu tālākajā attīstībā bija bizantiešu spējai nostāties pret arābu iekarotāju tīkojumiem. Vairākas reizes tie mēģināja aplenkt un ieņemt Konstantinopoli, jo veiksmes gadījumā līdz ar to būtu pavērts ceļš arī uz pārējo Rietumeiropas daļu. Bizantija 717.g., pasargājot Konstantinopoli, reizē arī pasargāja Rietumeiropu arī no neparedzamajām sekām, ko šī karaspēka uzvara varētu nest Rietumeiropas tautām. Bizantijas kultūras hronoloģija 476.g. Romas impērijas sabrukums 330.g. Konstantinopoles iesvētīšana 4.gs 5. 6. 1453.g. Konstantinopoles krišana 726.-843.g. svētbilžu kari 7. 532.- 537. Svētās Sofijas katedrāles būve 395.g. Rietumromas un Austrumromas nodalīšanās 8. 9. 10. 11. 12. 1054.g. Kristīgās baznīcas sadalīšanās 13. 14. 15. Romas impērijas sadalīšanās •Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas noteica jaunās valsts rašanos bija Romas impērijas pakāpeniska sašķelšanās Rietumu un Austrumu impērijā (4.gs.). • Imperators Konstantīns (valdīšanas laiks 324. - 337.g.) lēma par politiskā centra pārcelšanu no Romas uz Austrumiem. Konstantīns pieņēma kristīgo ticību, bet jaunās reliģijas šūpulis bija kārts tieši Austrumu provincēs. Par vietu Austrumu impērijas galvaspilsētas celšanai Konstantīns izvēlējās Bizantijas pilsētu Bosforas jūras šauruma Eiropas daļā. Pilsētu, kas tika celta 6 gadus (324. - 330.) imperators nosauca savā vārdā - par Konstantinopoli. Konstantinopole Pilsēta atradās stratēģiski izdevīgā vietā, lai kontrolētu kuģu kustību Vidusjūras baseinā. Tā bija arī vārti uz bagāto Mazāzijas pussalu ar auglīgām zemēm un lieliskiem amatniecības izstrādājumiem. No šejienes varēja kontrolēt sauszemes tirdzniecības ceļus gan uz Austrumiem un Āfriku, gan arī caur Balkāniem uz Eiropu. Pilsēta, kuru no trim pusēm apskaloja ūdens, no ceturtās - aizsargāja mūris, kļuva par lielāko un ietekmīgāko valsts politisko, reliģisko, kultūras, izglītības un saimniecisko centru. Bizantijas pastāvēšanas 1000 gados tās teritorija bija ļoti mainīga Bizantija bija kosmopolītiska valsts, kurā nebija nedz dominējošās nācijas, nedz bizantiešu tautas etniskā ziņā. Līdz ar to kultūru, kas izveidojās Bizantijā, var uzskatīt par pārnacionālu. Agrīnajā periodā vēl ilgi bizantieši sauca sevi par romiešiem, bet galvaspilsētu par Jauno Romu. Sabiedrība un vara Sabiedrībā par augstāko tikumu uzskatīja padevību kristīgajai baznīcai un imperatoram, par pamata kvalitāti - turību un sociālo stāvokli. Konstantinopole s patriarhs Bizantiešu mūks Viena no nozīmīgākajām sociālās struktūras daļām bija mūku kārta un klosteri. Liela daļa bīskapu un Konstantinopoles patriarhu nāca no klosteriem. Ļaudis mūkus cienīja, jo pastāvēja uzskats, ka viņu lūgšanas radīja to garīgo spēku, no kura bija atkarīga valsts stabilitāte un drošība. Bizantiešu klosteris Bizantija kā Romas kultūras mantiniece Urbānistiskās sabiedriskās dzīves organizēšanas formas (lielākās pilsētas: Konstantinopole, Antioha, Tesaloniki, Ravenna, Palermo) Konstantinopole būvēta kā otrā “Roma” (termas, triumfa arkas, akvedukti, hipodromi, foruma laukumi u.c.) Bizantijas iedzīvotāji pēc Rietumromas sabrukuma vēl ilgi sevi uzskatīja par romiešiem. Augstākā vara – imperatora absolūtā monarhija (kā Romā). Romiešu pārvaldes formas, likumdošana un tieslietas kā sabiedriski politiskās dzīves pamats. Izglītības augstais prestižs kā pamats klasiskā mantojuma saglabāšanai. Austrumu kultūru ietekmes Tirdznieciskie sakari nodrošināja Bizantiju ar austrumu garšvielām, audumiem, rotaslietām. 4.-7.gs. Iekarotie valdījumi Āzijā un Āfrikā (daļa Mezopotāmijas, Sīrija, Palestīna, Ēģipte) veidoja Bizantijas kultūras multinacionālo raksturu. Ģeogrāfiskā stāvokļa nosacītais tuvums veicināja zīda ražošanas apguvi (no ķīniešiem), papīra gatavošanas tehnikas pārņemšanu (no arābiem) Kultūras sakari ar tuvajām Austrumu zemēm sekmēja svešzemju ietekmju uzslāņošanos vietējām tradīcijām. Bizantijas kultūras balsti Bizantijas kultūra Grieķu valoda Kristīgā reliģija Romiešu pārvalde II. Reliģija VIETA VARAS HIERARHIJĀ IKONU NEMIERI KRISTĪGĀS BAZNĪCAS ŠĶELŠANĀS Reliģija – līdzeklis imperatora varas stiprināšanai Imperators Dieva izredzēts Dieva vietnieks zemes virsū Viņa tiesības – iecelt patriarhu – baznīcas galvu Baznīca To vada imperatora iecelts patriarhs Tauta Pakļauta gan baznīcai, gan imperatoram; tai kristietībā šķiet saistoša doma par cilvēkmīlestību, vienlīdzību Dieva priekšā. Strīds par reliģisko varu starp Romu un Bizantiju 8.,9.gs. mijā vairāk nekā simts gadus ilga t.s. ikonu grautiņi (726. - 843.). Šo procesu aizsāka ikonu idejiskie pretinieki, kas uzskatīja, ka svēto tēlus nedrīkst attēlot cilvēka izskatā. Šī paša iemesla dēļ Bizantijā nepastāvēja tēlniecība, baznīcās nedrīkstēja novietot skulptūras. Ikonas tika aizliegtas, bet mākslinieki pievērsās sadzīvisku ainu un dabas ainavu gleznošanai, ornamentu mākslai. Diemžēl šie darbi tikpat kā nav saglabājušies, jo kad tika atcelts aizliegums pielūgt svētās ikonas, visas tā dēvētās "sātaniskās ainas" iznīcināja. Senās kristīgās baznīcas šķelšanās Kristīgās baznīcas sākumi Austrumromas un Rietumromas impērijas nodibināšana 4.gs. Senās kristīgās baznīcas šķelšanās 1054.g. Reformācija 16.gs. Austrumu pareizticīgā baznīca Romas katolicisms Senā baznīca Rietumu katoļu baznīca Protestantisms III. Sakrālā māksla un arhitektūra RADIĀLĀ APBŪVE BAZILIKA SVĒTĀS SOFIJAS KATEDRĀLE CENTRISKĀ PLĀNOJUMA BAZNĪCA SAKRĀLĀ MĀKSLA MINIATŪRU GLEZNIECĪBA EMALJAS TEHNIKA Pāreja uz radiālo apbūvi pilsētās Romas kultūrai bija raksturīga kvadrātveida apbūve Kristīgās pilsētas centrā vajadzēja atrasties nevis foruma laukumam, bet gan kristīgajai katedrālei. Tai vajadzēja kļūt par pilsētas vizuālo un garīgo dominanti, tādēļ viens no bizantiešu arhitektūras pamatuzdevumiem bija jauna tipa dievnama radīšana. Svētā Pētera bazilika Romā – bizantiešu dievnama idejas pamats Bizantijā baznīca nebija vieta, kur mīt Kristus, bet gan svētā telpa, kurā norisinājās reliģiskās ceremonijas. Līdz ar to visa uzmanība tika pievērsta interjeram un tā dekoratīvajai apdarei. Bazilika bija taisnstūrveida celtne, sadalīta trīs vai piecos jomos, ko norobežoja kolonnu rinda. Vidusjoms parasti bija platāks un augstāks par malējiem. Celtnes rietumu galā atradās ieeja, austrumu daļu noslēdza pusapļa niša jeb apsīda, kurā atradās altāris. Svētās Sofijas katedrāle Slavenākais piemineklis Bizantijas mākslas vēsturē - Svētās Sofijas katedrāle (Hagia Sophia) Konstantinopolē. 532.gadā Imperators Justiniāns nolēma uzcelt dievnamu, kas simbolizētu impērijas un baznīcas varenību. Šo uzdevumu veikt uzticēja Mazāzijas arhitektiem Trallu Antēmijam un Milētas Izidoram. Viņi grandiozo ieceri realizēja no 532.-537.gadam. Svētās Sofijas katedrāles iekšskats Ārēji katedrāle ir vienkārša. Iekšējā telpa, savukārt, pārsteidz ar savu plašumu un greznību. Baznīcas plānojums atbilst trīsjomu bazilikas principam. Galveno jomu sedz centrālais kupols, kura diametrs ir 31,5 metri, zemkupola telpas augstums - 55 metri. Centrālajam kupolam piekļaujas divi zemāki puskupoli, kam blakus ir vēl divi puskupoli. Satriecošu efektu rada īpaši novatoriski risinātā kupola pamatne, ko veido 40 logailas. Logu atstarpes ir aprēķinātas tā, ka brīžos, kad telpā iespīd saule, rodas izjūta, ka kupolu balsta nepārtraukts gaismas aplis un tas it kā peld gaisā. Baznīcas sienas ir apšūtas ar dārgām krāsaina marmora plāksnēm, vairāk nekā simts kolonnas veidotas no malahīta un porfika. Kad Konstantinopoli iekaroja turki, mozaīkas tika aizkrāsotas, bazilikai piebūvēja četrus minaretus un pareizticīgo katedrāle tika pārveidota par mošeju. Austrumu arhitektūras ietekme kolonnu kapiteļos Austrumu motīvi baznīcas interjerā Centriskā plānojuma būves Bizantijā Otrs baznīcu arhitektoniskais risinājums, kas kā tīra forma parādījās ap 11.-13.gs. un kļuva par dominējošo ne vien Bizantijā, bet arī Senajā Krievijā, bija krusta kupola tips Kvadrātveida telpa ar kolonnu palīdzību tika dalīta trīs vai piecos jomos. Ēka bija segta ar vienu vai vairākiem kupoliem. Ap zemkupola telpu (telpa, kas atrodas zem centrālā kupola) grupējās pārējie jomi, it kā veidodami krusta atzarojumus. Sānu telpas sedza cilindriskas velves, mazāki kupoli vai puskupoli, kas piekļāvās centrālajam. Iekšpusē vislielākā uzmanība tika pievērsta zemkupola telpai un paša kupola iekšējai apdarei. Sanvitāles baznīca Bizantiešu arhitekti projektēja gan apļveida, gan kvadrāta, gan astoņstūra ēkas, kuras nereti vainagoja kupols. Centriskā plānojuma tipam piederēja arī slavenā San Vitāles katedrāle Ravennā ar savu astoņstūra pamatni un kupolveida pārsegumu. Kanoni fresku un mozaīku izvietojumā Mozaīka - no sīkiem daudzkrāsainiem smaltas (stikla un minerālo krāsu sakausējums) gabaliņiem veidots mākslasdarbs Freska – glezna, kas veidota uz mitra apmetuma 9.-10.gs. radās tendence gan baznīcu sienas, gan velves, kupolus, griestus un apsīdu pilnībā noklāt ar freskām un mozaīkām. Valdīja stingra svēto tēlu izvietojuma kārtība - centrālā kupola vidū atradās Kristus Visuvaldītājs, uz kupola burām evaņģēlisti, apsīdas centrā - Dievmāte, tai blakus abās pusēs kā sargi tika gleznoti erceņģeļu tēli, uz citām arhitektoniskajām detaļām - arī daudzfigūru kompozīcijas - Kristīšanas aina, skati no Kristus un Jaunavas Marijas dzīves, Pastarā tiesa (parasti uz rietumu sienas). Mozaīka “Justiniāns ar savu svītu” Jaunrade Bizantijā balstījās uz pilnīgi jaunu idejisko pamatu un tendencēm, kas bija svešas antīkajai pasaulei. Materiālo skaistumu sāka aplūkot nevis kā patstāvīgu kategoriju, bet gan kā simbolu, kas atspoguļo garīgo, nemateriālo skaistumu. Tādēļ pakāpeniski izzuda jebkādas attēlojamās personas portretiskās iezīmes, vairs netika izceltas ķermeniskās īpatnības, izzuda tēlu kustība un vitalitāte. Mozaīku un ikonu kompozīcijās parādījās statiskas, stipri izstieptas un skarbas svēto un valdnieku figūras, ko līdz pat zemei klāja apjomīgi tērpi, radot skatītājā šaubas vai zem tiem vispār atrodas ķermenis. Sejās izzuda vaibsti vai emocionāla pārdzīvojuma iezīmes. Tajās ievilka mazas mutītes, plānus degunus, īpaši akcentēja acis, kas bija nedabīgi lielas, eksaltēti ieplestas. Oficiālā māksla gandrīz pilnībā atteicās no laicīgajiem sižetiem, par attēlojamiem objektiem kļuva Bībeles varoņi, svēto tēli, imperators un galma locekļi (Imperatora Justiniāna un valdnieces Teodoras mozaīkas Ravennā (6.gs.) Mākslas anonimitāte Teodora ar svītu Mākslinieka darbība pakāpeniski tika pakļauta aizvien stingrākam reglamentam. Jebkuri jauninājumi bija iespējami tikai saņemot galma vai baznīcas piekrišanu. Atbilstoši kristīgajai ideoloģijai, paša mākslinieka personībai nebija nozīmes. Darbi netika parakstīti, tādēļ no viduslaiku perioda nav zināms gandrīz neviena mākslinieka vārds. Ikonu glezniecība Dievmāte ar bērnu Vladimiras dievmāte Bizantijas ikonu glezniecībai raksturīgi kanoni, kas izceļ garīgumu un pārcilvēcisko ideju, atsakoties no individuālo vaibstu akcentēšanas, drūms kolorīts, bargi svēto tēli. 13.-15.gs. veidojās tradicionālā ikonu glezniecība. Pirmās ikonas parādījās jau 2.gs. Ēģiptē un vēlāk izplatījās visā Bizantijā. Taču liela daļa darbu, kas radās līdz 10.gs., domājams, tika iznīcināta ikonu grautiņu laikā. Par vienu no senākajiem ikonu glezniecības paraugiem tiek uzskatīta ikona "Vladimiras Dievmāte", kas datēta ar 12.gs. Šī ikona tika aizvesta uz Kijevas Krievzemi un, iespējams, nokļuva Vladimirā, kļūstot par etalonu daudziem Senās Krievijas ikonu meistariem. Jēzus Kristus attēlojums ikonogrāfijā Mākslinieki nemeklēja līdzekļus, lai padarītu savus tēlus cilvēciskus, ikdienišķus un saprotamus, tieši otrādi – tie meklēja formas un paņēmienus, kā dematerializēt savus svētos, kā radīt irealitātes izjūtu dievnama apmeklētājos. To panāca ar figūru novietojumu plaknē, pagarinātām auguma proporcijām, ar dažādās nokrāsās lāsmojošu zeltītu fonu, ar kuru reizēm kopā sakusa svēto tēli, radot caurspīdīguma ilūziju. Freska Jēzus Kristus pantokrators Ja aplūkojam Kristus Visuvaldītāja atveidu Dafni klostera kupolā, redzam viņa skatienu, skarbu savā askētismā, ne tikai redzam, bet, šķiet, jūtam tā acu caururbjošo spēku, kas redz ikvienu, zina visu un novērtē katra dvēseles tīrību. Savā stingrībā nepielūdzams, tas liek atgriezties grēciniekam uz kristīgās patiesības ceļa. Grāmatu miniatūras Viduslaiku manuskripts 9.-10.gs. uzplauka grāmatu miniatūras - nelieli, kaligrāfiski un ļoti sarežģīti zīmējumi. Vārds miniatūra radies rokrakstu literatūras periodā viduslaikos, kad ar sarkano “mīnija” krāsu tika greznoti sākuma burti jeb iniciāļi rokrakstu grāmatās. Ja sākotnēji krāsojums tika papildināts ar kādu ziediņu vai dekoratīvu vītnīti, tad laika gaitā pamazām no tā izauga patstāvīgas ilustrācijas un reizē arī dekoratīvas ainiņas, kas aizņēma ne tik vien brīvo laukumu lapaspuses malās, bet pat veselas lapaspuses. Zīmējumu ieskāva ornamentāls dekors. Grāmatas tapa uz pergamenta loksnēm, ko ieguva no rūpīgi apstrādātas teļādas. Grāmatu emalja Bizantijā tapa grāmatas “kodeksa” formā. Tās līdzinājās mūsdienu grāmatām ar pāršķiramām lapām, kas bieži vien bija iesietas ļoti greznos, dekoratīvi apdarinātos, ar zeltu, pērlēm, dārgakmeņiem un emalju rotātos vākos. IV. Ietekme uz senkrievu kultūru Kristīgās reliģijas pārņemšana Vasņecovs. Kņaza Vladimira kristīšana Izšķiroša nozīme senkrievu kultūras attīstībā bija attiecībām, kas 8.un 9.gs. tos tuvināja varenajai un kultūras ziņā attīstītajai Bizantijai. Kņaza Vladimira valdīšanas laikā (988.g.) Senajā Krievzemē notika pāreja uz kristietību (988.g.) Vladimiru piesaistīja bizantiešu baznīcu spožums un greznība, un viņš labi apzinājās, par cik lielu atbalstu imperatora laicīgās varas stiprināšanā var izvērsties pareizi ievirzīta un valdnieka kontrolei pakļauta uz kristietības pamatprincipiem balstīta reliģiska organizācija. Krievzemes kristīšana 988.g. Daudzviet tas notika piespiedu ceļā, izmantojot varu un pat militāro spēku, jo psiholoģiski nemaz nav iespējams, ka “no augšas” organizēta pasaules uzskata maiņa varētu norisēt lielā vienprātībā, bez šaubām un iekšējām pretrunām. V.Kazerskis. Krievzemes kristīšana. 1988.g. Bizantiešu mūki Kirils un Metodijs – slāvu rakstības (kirilicas) izveidotāji Kirilica Bizantiešu mūki Kirils un Metodijs, izveidoja slāvu rakstību (kirilicu) un pārtulkoja Bībeli slāvu valodā. Tas ļāva senkrievu sabiedrībai iepazīt kristīgo reliģiju, kā rezultātā 988.g pēc kņaza Vladimira iniciatīvas notika masveidīga iedzīvotāju kristīšana un kristietība tika pasludināta par valsts reliģiju. Sakrālās arhitektūras formu pārņemšana 11.gs. Kijevā Pēc Konstantinopoles parauga tapa Svētās Sofijas katedrāle. Sakrālā māksla un arhitektūra, kas bija kļuvusi par spēcīgu kristietības idejisko balstu, bija jāpārņem arī jaunizveidotajā Kijevas Krievzemē. Senās kulta vietas tika iznīcinātas, to vietā celtas kristiešu baznīcas. Pokrovas baznīca uz Ņerļas Sakrālās mākslas (ikonu) formu pārņemšana Par vienu no senākajiem ikonu glezniecības paraugiem tiek uzskatīta ikona "Vladimiras Dievmāte", kas datēta ar 12.gs. Šī ikona tika aizvesta uz Kijevas Krievzemi un, iespējams, nokļuva Vladimirā, kļūstot par etalonu daudziem Senās Krievijas ikonu meistariem. Bizantijas ikonu glezniecībai raksturīgi kanoni, kas izceļ garīgumu un pārcilvēcisko ideju, atsakoties no individuālo vaibstu akcentēšanas, drūms kolorīts, bargi svēto tēli. Vladimiras dievmāte. 12.gs. 5.1. Ieskats Bizantijas kultūrā Prezentācijai izmantotie avoti: Kačalova T. Mākslas vēsture.-1.daļa. –Rīga, 1976 Zitāne L. Kultūras vēsture,4.daļa –R.,2002 Jouni Ekonens u.c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998 Gombrich E.H. Mākslas vēsture, - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997 http://lv.wikipedia.org/wiki http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/ Un citi internetā pieejamie materiāli • Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda finansiālu atbalstu. • Par materiāla saturu atbild L.Zitāne