Transcript Romas cilvēks un sabiedrība

4.9.Cilvēks un sabiedrība Romas laika
kultūrā
I. Romas kultūras hronoloģija
II. Sabiedriskā dzīve
Romiešu vērtības
Romas laika sabiedrība
Forums kā sabiedriskās dzīves centrs
Dzīve pilsētas ielās
Attieksme pret darbu
III. Sadzīves apstākļi
Patriciešu mājoklis
Insulas – nabadzīgo ļaužu miteklis
Dzīve villā
Apģērbs
IV. Brīvā laika pavadīšanas veidi
Laika pavadīšana termās
Pusdienas draugu lokā
Gladiatoru cīņas
Zirgu skriešanās sacīkstes
Teātris
I. Romas kultūras hronoloģija
7.
6.
Ķēniņu
laikmets
7.-6.gs.
p.m.ē.
5.
4.
3.
2.
1.
1.
2.
3.
4.
5.
Romas republikas kultūra
Romas impērijas kultūra
6.gs. beigas p.m.ē. – 27.g.
p.m.ē.
6.gs. beigas p.m.ē. – 27.g.
p.m.ē.
Ķēniņu laiks – Romas civilizācijas tapšana un attīstība. 6.gs. pm.ē. –
Roma etrusku pakļautībā.
Republika – Romas pilsētvalsts, kur tautas interešu kopums tika
nodots bagāto, dižciltīgo un izglītoto patriciešu rokās. Patricieši – pirmo senseno
Romas iedzīvotāju pēcteči. Atšķirībā no Romas Grieķijā par savas pilsētvalsts
labklājību jutās atbildīgs katrs pilsonis (patiesa demokrātija).
Impērija – pilnīga absolūtisma valsts, kur visu galveno valsts dzīves
jautājumu risinājums nonāk vienpersoniski imperatora, saukta arī par Pater
Patria (tēvijas tēvu), rokās.
II.Sabiedriskā dzīve
Romiešu vērtības
Romas laika sabiedrība
Forums kā sabiedriskās dzīves centrs
Dzīve pilsētas ielās
Attieksme pret darbu
Romiešu vērtības
“Izprast romiešu politisko un juridisko kārtību nozīmē
rast atslēgu atbildei uz viņu arhitektūras, mākslas,
morāles, reliģijas un filosofijas specifiku” (A. Rubenis)
Romiešu politika – galvenokārt iekarošanas politika
Romas mīts
(Roma ir īpaša,
neatkārtojama,
nodalīta no pārējās
pasaules un it kā
pacelta nesalīdzināmi
augstākā pakāpē pāri
visā citām tautām,
kuras ir vairāk vai
mazāk radītas, lai
pakļautos Romai)
Novērtē šī mīta morālo aspektu!
Novērtē šī mīta iespējamo ietekmi uz literatūru,
mākslu un citām kultūras jomām!
• Romietis ieņem īpašu vietu pasaulē un kosmosā.
• Pakļautajās zemēs romieši ievieš kārtību un
mieru.
• Romietis izplata tiesiskumā balstītus taisnīguma
principus
• Kalpošana Romai nozīmē kalpošanu cilvēcei.
• Augstākā vērtība romietim - tēvija.
• Roma ir mūžīga un nemirstīga.
• Dievu gribas vadīti, romieši ir patieso garīgo
vērtību nesēji.
Romas pilsoniskā sabiedrība
Patricieši
Pirmo senseno Romas
iedzīvotāju pēcteči, kas veidoja
bagāto, izglītoto un dižciltīgo slāni.
Tieši viņi veidoja augstāko valsts
pārvaldi.
Plebeji
Romas pilsoņi, kas veidoja
vienkāršo ļaužu slāni.
Tiesības ņemt vismaz kaut
kādu līdzdalību valsts pārvaldē tiem
nenācās viegli izcīnīt.
Verdzība Senajā Romā
Atbildi uz jautājumiem!
• Kas Romā kļuva par vergiem?
• Kādus darbus vergi darīja?
• Vai vergi bija izglītoti?
• Vai visiem vergiem bija neciešami grūta dzīve?
• Kā romieši attaisnoja verdzību?
• Kādu attieksmi pret darbu romietī veidoja verdzības sistēma?
Forums kā sabiedriskās dzīves centrs
Foruma laukums – lietišķās, saimnieciskās, kā arī reprezentatīvās dzīves
centrs Senajā Romā. Te notika sapulces, risinājās kara un miera jautājumi. Te
atradās valsts arhīvs – Tabulārijs. Ap forumu tika grupētas citas valstiski svarīgas
celtnes – galvenie tempļi, tribīne oratoriem, triumfa arkas, bazilikas, kur notika
tirdzniecības līgumu slēgšana un tiesas sēdes.
Pilsētas
ielās
Dzīve pilsētā bija saistīta ar burzmu un troksni, ko radīja lielais iedzīvotāju
blīvums, šaurās ieliņas allaž bija cilvēku pilnas. Nozīmīga sabiedriskās dzīves daļa
aizritēja tieši tur, kā arī forumos, kur tika pirkts un pārdots, vērtēts un rēķināts,
uzklausīti oratori un spriests par nākošo vēlēšanu kandidātiem. Iela bija visu ziņu
avots, tā aizvietoja mūsdienu sabiedriskos saziņas līdzekļus.
Attieksme pret darbu
Bagātais romietis nespēja
iedomāties sevi pelnām iztiku, strādājot
kāda cita labā, un tas nemaz arī nebija
nepieciešams, jo ienākumus nodrošināja
zemes īpašums, karš un ieņemamais
amats, bet mājās un lauku darbos
strādāja vergi. Katrs bagātais romietis
tiecās ieņemt maģistrāta, kvestora,
pretora, edīla krēslu vai vietu senātā, jo
tas pavēra nozīmīgas iespējas vairot
savu mantu, daudzos gadījumos būt
situācijas noteicējam un lemt jautājumus,
vadoties pēc izdevīguma principa.
III. Sadzīves
apstākļi
Patriciešu mājoklis
Dzīve villā
Insula
Apģērbs
Patriciešu mājoklis
Peristils
Ģimenes tēva
sēdeklis
Dārzs
Virtuve
Dzimtas
vectēva statuja
Veikals
Ātrijs – centrālā
telpa mājā
Triklīnijs – viesu
ēdamtelpa
Guļamistaba
Domuss –
patriciešu
mājoklis
Republikas laikā romieši izstrādāja īpašu dzīvojamās mājas tipu
(domuss) . Tās pārsvarā bija vienstāvu ēkas dzīvošanai un darījumu veikšanai.
Ēkas viena no gala fasādēm bija vērsta pret ielu. No ielas bija ieejas tavernā
(veikali vai darbnīcas). Ieeja dzīvojamajā ēkā notika caur vestibilu, kas veda tieši uz
ātriju.
Ātrijs
Senie romieši par
ātriju dēvēja dzīvojamo namu
vidusdaļu - noslēgto
iekšpagalmu. Tas reizē bija arī
kā ģimenes dzīves centrs. Te
tika uzņemti viesi, te ģimene
pulcējās kopā citos svarīgos
gadījumos.
Ātrija centrā atradās
marmora baseins-implūvijs,
kurā pa atveri jumtā –
konklūviju- satecēja lietus
ūdens.
No ātrija veda durvis
uz visām citām telpām
Triklīnijs –
ēdamistaba viesiem
Triklīnijs savu
nosaukumu ieguvis tieši
mēbeļu savdabīgā
izkārtojuma dēļ: trīs “u”
burta veidā kopā sabīdīti
zviļņi garantēja gan
komfortablu pašsajūtu, gan
ērtu piekļuvi apkalpotājiem,
gan netraucētas
komunikācijas iespējas savā
starpā.
Peristils ar
dārzu
Ap ātriju grupēja atsevišķas mazākas telpas- guļamistabas,virtuvi,
ēdamistabu=triklīniju. Tablīnijs bija telpa, kurā atradās laru skapis, kurā romieši
glabāja savu senču pēcnāves maskas, kā arī mājas altāris. Aiz šim telpām atradās
peristilais pagalms, ap kuru veidota kolonāde un atsevišķas telpas
Peristils ar dārzu un
baseinu.
Bieži vien
bagātnieku mājā bija
ierīkota privātā terma ar
basinu.
Virtuve
Virtuve parasti bija neliela, tumša un slikti ventilēta, parasti to izbūvēja
mājas stūrī. Bagātās namamātes pašas negatavoja maltīti, to darīja
daudzskaitlīgie mājas, tāpēc neviens neuztraucās, ja telpa bija karsta un
piedūmota.
Dzīve villā
Agrās republikas periodā visizplatītākās bija lauku villas. Ārpilsētas villas
būvēja ainaviskā vietā- jūras, ezera krastā. Tās kalpoja atpūtai no pilsētas
trokšņiem. Villas pamatā bija dzīvojamā ēka, kas līdzinājās brīvi variētai domus
ēkai ar paplašinātām telpām. Telpu grupas tika zonētas- guļamistabas, bibliotēkas
un darba kabineti nodalīti no trokšņainās daļas. Turīgāko aristokrātu villās bija
veselības veicināšanas būves, termas, baseini, dārzs mājas priekšpusē, parks, kas
ietvēra triklīniju, nimfeju, eksedru, vīnogulājiem apvītas pergolas, baseinus zivju
audzēšanai, skulptūras, fontānus.
Dzīve villā
Sienu
zīmējums
bagātnieku
villā
Pompejos
Grīdas flīzes ar mozaīkveida
rakstu
Insulas – nabadzīgo romiešu mājokļi
Agrās impērijas laikā Romā sāk būvēt īres namus – insulas - 5/6 stāvu
ēkas ar noteiktu augstumu, kurām pirmajā stāvā atradās veikali, darbnīcas. Insulām
ļoti vienkāršs plānojums, tās pilda daudzas pilnīgi vienādas dzīvojamās telpas,
kuras savieno gari koridori. Pirmo stāvu no otrā atdal antresolstāvs –telpas veikalu
īpašniekiem.
Nami bija kā bišu stropi, augsti un šauri, bez sava gala kambarīšos briesmīgā
saspiestībā mājoja pilsētas nabadzīgie iedzīvotāji. Pilsētā daudzām ielām nebija nosaukumu,
nami netika numurēti, īpašnieki, uzticēdami saviem vergiem īres maksas iekasēšanu, bieži pat
nezināja savu īrnieku vārdus.
Vīriešu apģērbs
Piederība valdošajam slānim tika
akcentēta arī ar tērpa palīdzību. Atšķirībā no
vienkāršās tautas, kas ikdienā nēsāja tuniku
(piegriezts pamattērps), dižciltīgie sabiedrībā
parādījās, tērpušies togā (sarežģītās krokās sakārtots
elipsveida apmetnis).
Nozīmīga loma bija tērpa krāsai, dažādi
nošuvumi un apmalojumi norādīja uz valkātāja
ieņemamo amatu.
Sievietes apģērbs
Arī sievietes apakšējo tērpu sauca par tuniku, tas praktiski pildīja krekla
funkcijas un varēja būt kā ar piedurknēm, tā bez tām. Pāri tunikai tika pārvilkta
stolla - smalkāka auduma virstērps, kas krāsas ziņā parasti kontrastēja ar tuniku,
jo stolla bija darināta tā, lai tunikas piedurknes kakla izgriezums vai lejas daļas
apmalojums būtu redzams un radītu krāsu harmoniju. Stollu parasti nēsāja ar
jostu, bet, izejot ārpus mājas tika aplikts vēl trešais tērps - palla, ko veidoja īss
apmetnis.
IV. Brīvā laika
pavadīšanas veidi
Laika pavadīšana termās
Pusdienas draugu lokā
Gladiatoru cīņas
Zirgu skriešanās sacīkstes
Teātris
Laika pavadīšana termās
Seno romiešu termas bija kā veselas pilsētas, kur atradās praktiski viss, ko
varēja ievajadzēties cienījamam pilsētniekam. Bez pirts telpām – baseiniem ar
karstu un aukstu ūdeni, tepidārijiem (svīšanas telpa) ar sausu un mitru gaisu,
masāžas telpām - pirts kompleksā ietilpa arī vingrošanas zāles, stadioni, laukumi
sporta sacensībām, maltītes zāles, bibliotēkas. Tiecoties pēc miesas tīrības,
romieši neaizmirsa par dvēseli, tādā veidā sasniedzot miesas un dvēseles
harmoniju. Šādā kompleksā varēja pavadīt veselas dienas. Vidusmēra pirtī
vienlaicīgi varēja uzturēties ap 2500 cilvēku.
Laika pavadīšana termās
Pirtī ne tikai mazgājās, bet arī veda pārrunas, zīmēja, lasīja dzeju,
dziedāja un rīkoja dzīres. Pirts tuvumā bija masāžas telpas, laukumi fiziskiem
vingrojumiem un sporta sacensībām, bibliotēkas. Bagātie romieši pirti apmeklēja
divas reizes dienā.
Laika pavadīšana termās
Rodas viedoklis, ka romieši visas savas dienas pavadīja termā, jo šeit
pat senatori varēja apspriest svarīgus jautājumus, baudot vēsos un komfortablos
baseinus. Ar laiku termas pulcēja sabiedriskās un politiskās dzīves pārstāvjus,
apvienojot higiēnas procedūras ar citām nodarbēm. Sabiedriskajai dzīvei
pārvietojoties uz termām, šo celtņu tuvumā sāka attīstīties un uzplaukt
prostitūcija.
Pusdienas
draugu lokā
Krass pretstats ielas burzmai un troksnim bija pusdienas draugu lokā mājas
klusumā. Atlaidušies ērtos zviļņos, bagātie romieši pārsprieda politiskos un
sabiedriskos jautājumus, reizēm klausījās publiskus dzejas lasījumus vai arī lika sevi
izklaidēt māksliniekiem, akrobātiem un jokdariem. Maltīte tādējādi ieilga sešas
septiņas stundas.
Gladiatoru
cīņas
Milzīgu popularitāti romiešu vidū ieguva gladiatoru cīņas. Par gladiatoriem
tapa vergi, spēcīgākie no karagūstekņiem, kā arī notiesātie. Cīņām viņi tika
sagatavoti gladiatoru skolās, nāvei nolemto apmācīšana bija ienesīgs bizness.
Nāvessoda mākslinieciskajam ietērpam vajadzēja radīt dramatisku efektu un atstāt
iespaidu uz skatītāju. Viss atbilda romiešu tikumiem, un cilvēka dzīvība viņiem nebija
īpaši svēta.
Gladiatoru cīņas
Gladiatoriem vajadzēja cīnīties ne tikai citam ar citu, bet arī ar savvaļas
plēsīgajiem zvēriem, kurus lielā vairumā ieveda no Āfrikas un citām zemēm. Viss
notika pa īstam, un romiešiem patika izbaudīt nāves garšu, viņus sajūsmināja
iespēja būt režisoriem dzīves drāmā un izlemt zaudētāju likteni. Lai arī pēc grieķu
parauga Romā jau republikas laika pēdējos gadsimtos tika iestudētas teātra izrādes
(pamatā komēdijas), brīžos, kad notika gladiatoru cīņas, visi teātri bija tukši.
Zirgu skriešanas sacīkstes
Cirks bija tā vieta, kura varēja uzņemt visplašākās tautas masas, tādēļ
visi pulcējās še, lai nosakatītos gan zirgu skriešanās, gan kaujas ratu braukšanas
sacīkstes.
Teātris
Teātra mākslas attīstību Romā
ietekmēja sengrieķu teātra tradīcijas. Arī
pirmie dramaturgi bija grieķu izcelsmes.
Tiesa, atšķirībā no grieķu izrādēm, kur
skatītāju acu priekšā nekad nevienu
nenogalināja, romieši šim nolūkam
izmantoja uz nāvi notiesātos.
Izlasi šo J.Einfelda fragmentu (“Uguns un nakts”) un
novērtē, vai iespējams vilkt kādas paralēles starp Romas
laika un mūslaiku vērtībām!
„Nu stāsti, kā bija?" Omlete tincināja, ar piņņaino ausi uztverdama jebkuras
atmosfēras svārstības.
"Vareni, tikai, ja kaut ko varētu saprast, būtu pavisam jauki. Skatuve bija
grezna, tērpi arī. Tikai tā izrādes jēga likās muļķīga, un kas tur sevišķs, ja domāts
par tautu, uzreiz redzams, ka rakstnieks bijis tālu no tautas, jo visas sarunas notika
dzejā.
Bet man dzeja nepatīk," klāstīja Marianna.
"Kāpēc ne? Ir taču dzeja ar atskaņām, kur var pasmieties."
"Tās jau rīmes. Bet tie nerunāja rīmēs, kas man patīk. Runāja kaut kādā
pacilātā noskaņā, tieci nu gudrs. Kad it kā sāc saprast, šie uzreiz runā atkal citā
garā, un tu jau esi paspējis aizmirst, kas iepriekš runāts, kompots vien iznāk, nevis
īsts teātris, kur ļaudis iet atpūsties un pasmieties. Bet, ja teātris nav smieklīgs, tad
kāpēc vispār vajadzīgs? Liekēžu varza vien ir."
"Kas sarakstījis to teātri?“
"Kaut kāds Raimis. "
"Nē, nepareizi. Raimis ne. Rainis. Tautas dzejnieks. Raimis ir santehniķis,
aizvakar vēl Sliežu Ramonas atejas cauruli tīrīja.“
"Jā, pareizi. Rainis. Es gan gribētu zināt, no kā šie kundziņi dzīvo. Nemāk
pat sarakstīt kārtīgu teātri, bet piķi noteikti saņem kārtīgu!" Agresore nošņācās.
“Jūs, dāmiņas, nošāvāt šķībi. Jo Rainis sen jau ir miris," iebilda Omlete.
"To es nezināju. Kaut gan ne. Kāpēc uzreiz neiedomājos - vai gan dzīvs
cilvēks tādus murgus varētu sacerēt?!" nosprieda Marianna.
"Kādi tad tie murgi bija? Vai sakarīgi? Plikas dāmītes pa skatuvi
skraidīja?"
"Nē. Apģērbtas. Tikai tas, ko viņas tajā dzejā runāja, nebija īsti lāgā."
"Kā teātri sauca?"
"Uguns un nakts."
"Neesmu dzirdējusi.”
"Nu to jau zina tikai tie, kas visi līdz ausīm tajās kultūras būšanās
iekšā.“
"Vai tur kāvās arī?"
"Kāvās gan, kā nu ne. Tikai tizli, maz un pašās beigās. Pa televizoru tas
izskatās daudz iespaidīgāk, šai jautājumā esmu ar puišeļiem vienisprātis."
"Bet kā ar mīlestību, vai bija romantiski?"
"Varētu būt. Tikai sarunāja tie veselas poēmas, tur bija mīlas trijstūris,
taču tā arī bez nevienas bučas, vai var būt stulbāk?"
Omlete novaikstījās un iečukstēja Agresorei ausī: "Labi, ka nebiju uz to
teātri. Prātīgāk ieiet bufetē un iedzert kafiju ar jumtiņu!”