Transcript Lekcija 2. Pirmsakumi

Dienvidu un
Dienvidaustrumu Āzijas
kultūrvēsture
2. Indijas kultūras un
valstiskuma pirmsākumi
Harappa





Indijas senākie iedzīvotāji klejotāji, kas nelielās grupās
mituši turienes mūža mežos.
ap 7000.g. pirms kristīgās ēras
pieradināti mājdzīvnieki,
apmešanās uz pastāvīgu dzīvi
ciemos.
Pirmās šādas pastāvīgas cilvēku
apmetnes pastāvējušas
Beludžistānas provincē
Pakistānā.
Ap 4300.g. p.kr.ē. – akmensvara kultūra vēlais paleolīts
Ciemu iedzīvotāji nodarbojās ar
maiņas tirdzniecību.
Harappa



Daļa iedzīvotāju turpināja
mednieku un vācēju dzīves
veidu, ierobežotā apjomā
pievēršoties arī zemkopībai.
Tomēr pāreja uz pastāvīgu
dzīves veidu guva aizvien
lielāku popularitāti, aizņemot
lielāko tiesu lielo upju
auglīgās ielejas.
Ap 3200.g.p.kr.ē. pastāvīgu
iedzīvotāju apmetnes sāka
jau parādīties Indas upes un
Sarasvati ielejās.
Harappa

Laika periodā no 2600. līdz 2500.g.
p.kr.ē. Indas un Sarasvati baseinā
dzīvojošie amatnieki sāka darināt
rīkus un izstrādājumus no bronzas.
(Bronzas laikmets Latvijā (1500.-1. g. pr.
Kr.ē.)



Parādījās pirmās rakstu zīmes, taču
nav skaidrs, vai tās ir vietējas
izcelsmes, vai aizgūtas no citurienes.
Pirmās pilsētu veida apmetnes, kur
dzīvoja tie, kas pēc nodarbošanās
nebija ne zemkopji, ne lopkopji.
Pirmā vēsturniekiem un arheologiem
zināmā Indijas pilsēta ir Harappa.
Tā sauc ciemu, kura teritorijā šī
pirmā pilsētveidīgā apmetne tika
atklāta.

Harappa




Harappas pilsētas civilizācija
auga un attīstījās laika posmā
no 2600.g. līdz 2500 p.kr.ē.
Šīs civilizācijas centrs atradās
Indas un Sarasvati upes ielejā,
bet šai kultūrai piederēja
teritorijas, kuras šodien
pazīstam kā Pakistānu un
ziemeļrietumu Indiju.
Par šo civilizāciju ir zināms ļoti
maz, zinātnieku pieņēmumi ir
pretrunīgi, jo nav atšifrēta
Harappā lietotā rakstība.
Arheologu atrastie priekšmeti
prasa skaidrojumu un tie
atšķiras. Piemēram, vieni
zinātnieki aizstāv viedokli, ka
Harappas iedzīvotāji dzīvojoši
centralizētā teokrātijā, kur
valdījuši priesteri.
Otrs viedoklis pieņem, ka
pusducis lielāko Harappas
pilsētu ir bijušas neatkarīgas un
pārvalde tajās ir bijusi tirgotāju
rokās.

Harappa



Harapas mājas bija būvētas
no ķieģeļiem, tām bija
vienota kanalizācijas
sistēma, kas aizveda
notekūdeņus.
Mājām bija dažādi izmēri,
taču visām bija vienāds
plānojums.
Harappas iedzīvotāji
nebūvēja greznus tempļus,
taču plašas platformas, uz
kurām varēja stāvēt vai nu
sabiedriskas ēkas, vai tempļi,
atradās ārpus apdzīvotajām
vietām.
Par turienes reliģiju liecina
tas, ka nav atrastas liela
izmēra skulptūras – tikai
nelielas figūriņas, kas attēlo
sievietes un fallosu.

Harappa





Arodi un masveida
ražošana:
- darba rīku
darināšana,
-juvelierizstrādājumi
- pārdošana.
pilsētas atradušās
vai nu tuvumā
izejvielu avotiem
(varš, alva – bronzas
liešanai),
vai arī tirdzniecības
ceļu galos,
Harappa




Steatīta zīmogi, kas darināti no steatīta (talka
akmens) ar dzīvnieku, reliģisku rituālu, uzrakstu
attēliem.
Jādomā, ka zīmogi ir bijuši tirdzniecības zīmes, ar
kurām identificēti ražojumi.
Harappā darinātie izstrādājumi ir atrodami Persijas
jūras līča zemju arheoloģiskajos atradumos. Tiesa,
nav skaidrs cik lielu ieguldījumu Harappas civilizācijā
deva Tuvo Austrumu tirdzniecība, citiem vārdiem,
kāds bija ārējās tirdzniecības procents.
Ap 2000.gp.kr.ē. pilsētas iezīmes Harappas civilizācijā
sāka izzust.
Harappa





Harappas civilizācijas iznīkšanas iespējamie
iemesli:
augsnes sasāļošanās,
sveštautiešu iebrukums,
epidēmijas,
2500.g. un 1700.g.p.kr.ē. iespējamas
tektoniskas izmaiņas, kā dēļ Indas un
Sarasvati upju gultnes ir pārvietojušās uz
austrumiem
Āriji






Pēc Harappas civilizācijas norieta parādījās jaunas sociālās un reliģiskās
iezīmes, kurās iespējams saskatīt arī jaunas valodas ienākšanu.
Tie indieši, kas runāja šo citu valodu un turējās pie citiem reliģiskajiem
rituāliem un sociālajām paražām, sauca sevi par ārijiem
(„cienījamiem”).
Parastais viedoklis, kas izplatīts vēstures literatūrā, apgalvo, ka Indijas
autohtonā valoda un tauta ir dravidu.
Āriji bijuši ieceļotāji, kas ieradušies Dienvidāzijā no Dienvidkrievijas,
Ukrainas un Kazahstānas stepēm. Taču modernā arheoloģija nespēj
pierādīt, kur senie āriji ir dzīvojuši.
Būtu nepārliecinoši pieņemt, ka vēdiskā valoda, kurā runājuši āriji, būtu
ienākusi no ārienes bez šīs valodas fiziskajiem nesējiem.
Dravīdu valoda pieder atsevišķai valodu saimei, kas atšķiras no
indoeiropas saimei piederīgās vēdiskās valodas.
Āriji





Rigveda: 1028 himnu, balāžu un dziesmu
apkopojums,
sacerēts starp 2000. un 1000.g. p. kr.ē.
Bez Rigvedas ir arī Samaveda, Jadžurveda
(pamācības priesteriem) un Atharvaveda
(buramvārdi).
Pēdējie trīs sastāda āriju svētos rakstus
(Samhitas).
Priesteriem nācās visus šos tekstus iegaumēt
no galvas
Āriji – sociālā sistēma






Rigvedas teksti liecina, ka āriju sociālā organizācija
bija neatkarīgas ciltis.
Dažas ciltis pārvaldīja vecajo padomes.
Citas pārvaldīja virsaitis, kas varēja būt tautas izvirzīts
kā veiksmīgs karavadonis, vai taisnīgs kara laupījuma
dalītājs.
Cienījama nodarbošanās pie ārijiem bija lopkopība un
govis bija viņu bagātības pamats.
Katrā ciltī radžanjas (Rajanyas), kas vēlāk tika saukti
par kšatrijiem, uzkundzējās daudzskaitlīgākajiem
vaišjām, jeb zemkopjiem un amatniekiem.
Pie amatniekiem piederēja kalēji un bronzas lējēji,
kas izgatavoja kareivju kaujas aprīkojumu.
Āriji – sociālā sistēma







Āriju ciltis dzīvoja ciemos, taču viņi, jaunu ganību meklējumos
pameta apdzīvotās vietas.
Kari cilšu starpā bija parasta lieta; uzdevums bija sagrābt
pretinieka lopus.
Viņu pretinieku skaitā tāpat bija tautas, kas neturējās pie āriju
reliģijas un dzīves paražām. Viņus sauca dasas, dasjus, vai
panis.
Rigvedā ir rakstīts, ka dasas bija tumši;
āriji bija ar gaišāku ādas krāsu, nekā pārējie iedzīvotāji – dravīdi
?
„tumšs” ir sinonīms jēdzienam „slikts” ?
Karagūstekņi-dasas tika uzņemti āriju ciltīs un nolikti darīt
neprestižu roku darbu.
Āriju reliģija





Āriju dievi bija vīriešu dzimtas.
To skaitā bija kara un padebešu dievs Indra, kas veda
ārijus kaujā.
Agni bija uguns dievs
Varuna bija dievs-uzturētājs, kurš pārraudzīja Ritu
(Rta), jeb dabas kārtību.
Āriju ciltis upurēja dieviem. Upurēšanu uzticēja
priesteriem – brahmaņiem, kuri veica sarežģītus
rituālus un upurēja dzīvniekus. Brahmaņu upurēšanas
rituāli ieņēma āriju sabiedriskās dzīves centrālo vietu.

Āriji-izplatība






Ap 1000.g. p.kr.ē. āriji jau bija
aizmigrējuši līdz Gangas
līdzenumam rietumos, līdz
Madhjapradešai dienvidos un
ziemeļos, jādomā līdz pat Nepālai
un Indas upes augšteces ielejām.
Kalnu rajonos un džungļos
dzīvojošie turpināja senatnīgo
vācēju un mednieku dzīves veidu.
Ap 550.g.p.kr.ē. Gangas
līdzenums kļuva par āriešu
pasaules centru.
Līdzenums nebija pietiekams, lai
uzturētu lielus ganāmpulkus, taču
tas bija ražīgs kā zemkopības
reģions.
Zeme kļuva par āriju galveno
bagātības avotu. Ap 1000.g.p.kr.ē.
indiešu kalēji apguva dzelzs
apstrādes mākslu. (Lja- 1.gs.)
Daļa vēsturnieku aizstāv viedokli,
ka tieši dzelzs darba rīki darīja
āriju ekspansiju īpaši veiksmīgu.
Dzelzs darba rīki bija pietiekami
efektīvi, lai varētu nolīst Gangas
līdzenuma mežus un apstrādāt
turienes smago melnzemi.
Āriji–politiskā
organizācija





Nav skaidrs, kāpēc āriešu ciltis izveidoja oligarhijas
un mantojamas monarhijas, kas aptvēra jau
noteiktas teritorijas.
brahmaņi kronēja virsaišus ar rituālu, sauktu
vadžapeija, kurš nav atrodams Rigvedā.
Sestajā gadsimtā pirms kristīgās ēras āriju pasaule
jau bija sadalīta sešpadsmit valstīs.
Magadhas (tag. Biharas pavalsts) bija varenākā no
āriju valstīm, jo tā kontrolēja Gangas tirdzniecības
ceļus, kā arī vietējās dzelzs rūdas raktuves.
Ap 4. gs. p.kr.ē. Magadha jau bija iekarojusi lielāko
daļu no pārējām āriju valstīm un oligarhijām.
Pilsētvalstu otrais periods







Jaunās pilsētas koncentrējās
Gangas līdzenuma centrālajā daļā.
Ap 400.g. p.kr.ē. pirmās naudas
monētas,
Rakstība: 5.gs. p.kr.ē.vidus
brahmī aizgūta no Tuvajiem
Austrumiem?
vediskā valoda pārvērtās par
prakriti („dabiskā valoda”)
Vediskā valoda : „sanskrits”
(„izkoptā valoda”).
Tipiski šī perioda reliģiskie teksti ir
brahmanas, proti, traktāti, kas
izskaidro upuru būtību un mērķus.
Jaunās reliģijas







Brahmaniskā reliģija nebija statiska. Piemēram, Rigvedā labo cilvēku
dvēseles pēc nāves devās uz „tēvu zemi”, bet tās dvēseles, kas bija
pelnījušas sodu, pārvērtās pīšļos.
Ap 1000.g. p.kr.ē. izplatību guva priekšstats, ka dvēseles tikai kādu
laiku pavada debesīs, lai vēlāk atgrieztos pasaulē. Dzīves gaitā
uzkrātā karma (pozitīvā vai negatīvā) nosaka, kādā statusā notiek
atdzimšana.
Atdzimšanu sauc par reinkarnāciju; minētais reliģiskais uzskats ir
raksturīgs Indijai līdz šai dienai.
Vēlāk parādījās ideja par to, ka samsāras – bezgalīgās atdzimšanas
riteni var apstādināt, aizejot nirvānā, jeb nebūtībā, ko var saprast
dažādi. Šis priekšstats ir izklāstīts divos sanskrita tekstos – Aranjakās
un Upanišādās.
Šie rakstu korpusi ir pabeigti starp 700.g. un 500.g. p.kr.ē. Upanišādās
ir teikts, ka viss esošais, izplatījums, dievi, dzīvās būtnes ir cēlies no
substances, ko sauc par Brahmanu, kas turpina savu eksistenci ikvienā
no minētajām lietām.
Tam, kurš grib iziet ārpus nebeidzamā nāves un atdzimšanas riteņa, ir
jāmeditē par šo konceptu, līdz viņš piepildīsies ar skaidru apziņu par
to, ka Visums, viņš pats un Brahmans ir viens un tas pats.
Tad viņš pazaudēs savu tiešo individualitāti, saplūdīs ar Brahmanu,
sasniegs jaunu eksistences līmeni, kur viņš atklās, ka ir brīvs.
Jaunās reliģijas






Aranjakas un Upanišādas ir pirmais reliģiskās
prātošanas vilnis,
otrais vilnis: starp 6. un 4.gs. p.kr.ē.
Budisma pazīstamākais skolotājs ir Sidharta
Gautama, kas ieguva „Buddha” iesauku. Tā nozīmē
„apgaismotais”.
Budistu raksti satur nostāstus par Budas dzīvi, bet to
lielākai daļai nav vēstures vērtības.
Nav skaidrs, kad Buda ir dzīvojis.
Pašu budistu raksti sava pravieša nāvi datē ar 378.358.g. p.kr.ē. Vēlāko ir pieņemts uzskatīt par tuvāku
patiesībai.
Jaunās reliģijas:džainisms




Vēl viens šī laikmeta reliģiskais skolotājs bija
Vardhamana, saukts Mahavira („Dižais varonis”). Viņš
dibināja džainismu.
Mahaviras biogrāfija un viņa autentiskā mācība ir
tādā pašā miglā tīta, kā Budas. Saskaņā ar džainu
reliģisko mācību Mahavira bijis Budas laika biedrs.
Mahavira mācīja ka pasaule sastāv no bezgalīga
skaita dzīvu dvēseļu, kas atrodas visur – tai skaitā
stādos un akmeņos. Šī iemesla dēļ džainiem pats
galvenais ir ahimsa – nevardarbība ir džainisma
galvenais tikums.
Džainu mūkiem ir aizliegts nogalināt pat asinssūcējus
kukaiņus.
Maurji





330.g.p.kr.ē. grieķu karavadonis Aleksandrs no Maķedonijas sakāva
un nogalināja Persijas šāhinšahu Dāriju III.
Aleksandra armija pēc uzvaras devās tālāk – cauri Irānai uz
Ziemeļrietumu Indiju, kuru persieši bija agrāk – pirms 200 gadiem
iekarojuši.
Aleksandrs ar savu armiju bija aizmaršējis līdz Indijas Pandžābai, bet
armija sadumpojās un Aleksandram nācās atgriezties.
Iekarotāju armijai aizejot, izveidojās bezvaras starpbrīdis, kuru
izmantoja Čandragupta Maurja un viņa brahmaņu varnas
padomdevējs Kautilja, saukts arī Čanakja, vai Višnugupta.
Viņš ātri pārņēma teritorijas uz austrumiem un ap 325, vai 321. g.
p.kr.ē. Čandragupta dibināja Magadhas Maurju dinastiju. Viņš
apvienoja praktiski visu tā laika āriju pasauli.

Maurji: Ašoka

Čandraguptas
mazdēls Ašoka, ap
272.g.p.kr.ē. kļuva
par vienu no Indijas
vēstures lielākajiem
valdniekiem.
Ašoka pārvaldīja
impēriju, kas stiepās
no Afganistānas līdz
Karnatakai un no
Gudžāratas līdz
Kalingai pie
Bengālijas jūras līča.
Kalinga



Astoņus gadus pēc tam,
kad viņš bija kļuvis par
valdnieku, Ašoka
asiņainā karā iekaroja
Kalingu.
Tekstos lasāms, ka
satriekts par asiņaino
karu pret Kalingu, viņā
notikusi iekšēja
pārvērtība un viņš
pievērsies budismam.
Ašokas valdīšanas laikā
notika idejiskas
izmaiņas viņa valsts
pastāvēšanā.
Ašoka



Ašoka bija pirmais no
Dienvidāzijas valdniekiem,
kas lika iecirst akmenī
publikai aplūkojamus
uzrakstus.
Šādi uzraksti parādījās visā
Indijas teritorijā, tai skaitā ir
Sarnathas obelisks.
Lai apzīmētu savu ētisko
politisko sistēmu, viņš
ieviesa vārdu, kas aizgūts no
prākritiem – dhamma;
Ašoka: Arthašastra



grieķu sūtņa pie Čandraguptas
galma – Megastēna grāmatas
fragmenti.
Vēl viens rakstu avots ir
sanskritā rakstītā Arthašastra,
kas, kā domā, ir Čandraguptas
padomnieka Kautiļjas rakstīta.
Tā Arthašastras versija, kas ir
pieejama mūsdienās, aptuveni
500 gadus pēc autora nāvi ir
tikusi rediģēta. Tomēr liela daļa
pētnieku uzskata, ka tā aizvien
satur tekstus, kas tapuši ar paša
Kautiljas roku.
Maurju Indija



Maurju Indijas iedzīvotāju lielais
vairums bija zemnieki;
Galvenais pārtikas produkts bija kvieši
un mieži ziemeļos, rīss – Gangas
līdzenumā un prosa – sausajos rajonos,
tādos, kā Dekāna plakankalne.
valsts ienākumu avots bija zemes
nodoklis, kuru aprēķināja kā 1/6 līdz 1/3
no zemes iegūtās ražas vērtības.
Maurju Indija: pilsētas






Ārpus Gangas līdzenuma Maurju pilsētas veidoja pilsētu
kopas, kas bija šķirtas viena no otras, jo starpā bija
reģioni, kuros dzīvoja tradicionālās mednieku un vācēju
ciltis. Caur cilšu reģioniem gāja ceļi, kurus kontrolēja
Maurji, taču parējās teritorijas bija ārpus viņu kontroles.
Pilsētas bija administrācijas, ražošanas un tirdzniecības
centri.
Maurju Indijai bija tirdzniecības sakari ar Tuvo Austrumu
pasauli.
Indieši sauca ārzemju tirgotājus javanas – „grieķi”.
Maurju impērijas valoda bija magadhi, kas bija prakriti, ko
runāja Magadhā. Rakstība bija brahmi.
Lielākā Maurju pilsēta - galvaspilsēta Pataliputra, (tag.
Bihārā).
Maurju impērijas noriets






Ašoka nomira ap 235.g. p.kr.ē.
Tūdaļ pēc tam sākās Maurju impērijas noriets, apliecinot to, ka
dhamma ir daudz par maz, lai turētu kopā milzīgo iekaroto
teritoriju.
Impērijas sabrukums bija saistīts ar ekonomisku lejupslīdi, sliktu
valsts infrastruktūru, nepietiekamu birokrātiju.
Ap 185.g.p.kr.ē. pēdējais Maurju valdnieks tika gāzts, taču šīs
dinastijas pārstāvji vēl spēlēja redzamu lomu Dienvidindijas
vēsturē.
Maurju dinastijas nopelns bija tās radītās pilsētu kultūra un to
politiskās saites, kas neizzuda arī tad, kad pašas impērijas vairs
nebija.
Uz Maurju impērijas drupām izveidojās Indijas valstiskuma
kodols un klasiskā Indijas civilizācija.
Indija pēc Maurjiem




Pēc Maurju krišanas Indijas sociālais un
ekonomiskais centrs pārvietojās no
Gangas līdzenuma uz ziemeļrietumiem
Ziemeļrietumi no jauna nonāca
svešzemnieku valdīšanā, taču tie
pieņēma Indijas kultūru.
Tādi bija grieķi no Afganistānas, partieši
no Irānas, šaki un kušāni(30–375,
juedži) no Centrālāzijas. Ievērojamākais
no Kušanu valsts valdniekiem Kaniška
valdīja ne tikai pār lielāko daļu
Centrālāzijas, bet arī pār Indijas
ziemeļiem līdz par Utarpradešas
robežām.
Kaniška bija budisma piekritējs un viņa
valdīšanas laikā budisms izplatījās no
„Zīda ceļu” pa Centrālo Āziju.
Indija pēc Maurjiem



Lielākā Dekāna dinastija pēc
Maurjiem bija Satavahanas, jeb
Andhra (1.gs.p.kr.ē.-.3.gs.)
Pēc Satavahanu dinastijas krišanas
Dekāna plakankalni sadalīja savā
starpā vairākas sīkākas radžu
valstiņas. Tie bija centri, kas bija
pazīstami ir klintīs izcirstiem
tempļiem un citām ēkām.
Labāk pazīstamie šā laikmeta
pieminekļi ir budistu un džainu
tempļu paliekas Adžanta un Ellora
Maharaštras pavalstī.
Senās Indijas vēstures
noslēgums






Pēc Kušānu valsts norieta Indija sadalījās mazās
valstiņās un oligarhijās.
4.gs. Tās atkal apvienoja Guptu dinastijas valdnieki,
no kuriem ievērojamākais bija Čandragupta (c.375415).
Teritoriāli šīs valsts centrs bija Dekāna plakankalne.
Piektajā gadsimtā Indiju piedzīvoja postošo hunnu,
jeb sjunnu (huņņu) iebrukumu;
6.-7.gs. mijā. Indiju vēlreiz apvienoja Haršavardhana
(606-647),
647. gads tiek uzskatīts par Senās Indijas vēsturiskā
perioda noslēgumu.
Senās Indijas kultūras
mantojums








Guptu valdīšanas laikā pārkriti nostabilizējās kā lietojamā valoda
Ziemeļu un Centrālajā Indijā
dravidu valodas, kas bija izplatītas zemes dienvidos, izvērtās
par modernajām telugu, kannada, tamili un malajalami.
Sanskrita atdzimšana pēc Maurju dinastijas.
Guptu dinastijas laikā sanskrits kļuva par mācīto cilvēku valodu,
ko sāka lietot arī nereliģiskiem mērķiem.
Sanskrits nomainīja prakritus kā epigrāfikas valoda.
Sanskrita izplatība veicināja literatūras parādīšanos šajā valodā.
Pazīstamākie literārie pieminekļi ir eposi Mahabhārata un
Ramajana.
Ramajana ir stāsts par Kosalas valdnieku Ramu un viņa uzticīgo
sievu Situ.

Reliģija

šiva
višnu