2.1.Mītiskais pasaules uzskats Mītiskās domāšanas klātbūtne dažādos kultūras laikmetos? Kas ir mīts? Par ko vēsta mīti? Mīta funkcijas Mūsdienu mīti Karstā un aukstā kultūra Rituāla loma mītiskajā pasaules.
Download ReportTranscript 2.1.Mītiskais pasaules uzskats Mītiskās domāšanas klātbūtne dažādos kultūras laikmetos? Kas ir mīts? Par ko vēsta mīti? Mīta funkcijas Mūsdienu mīti Karstā un aukstā kultūra Rituāla loma mītiskajā pasaules.
2.1.Mītiskais pasaules uzskats Mītiskās domāšanas klātbūtne dažādos kultūras laikmetos? Kas ir mīts? Par ko vēsta mīti? Mīta funkcijas Mūsdienu mīti Karstā un aukstā kultūra Rituāla loma mītiskajā pasaules uztverē? Sakrālais Profānais Maģijas loma senajā pasaulē? Tabu Animisms Totēmisms Fetišisms Sakrālā telpa Sakrālais laiks Cilvēce savā attīstības gaitā izgājusi cauri dažādu kultūras laikmetu pieredzei. Un katrā no tiem bijis atšķirīgs pasaules uztveres vai domāšanas modelis. Mītiskā pasaules uztvere dominēja cilvēces rītausmā, bet tās klātbūtni var identificēt arī visos pārējos kultūras laikmetos. Jaunāko laiku kultūrā Antropocentriskā Iracionāli intuitīvā Sistēmiskā Mehānistiskā Teocentriskā paradigma Kosmocentriskā paradigma Mitoloģiskā paradigma paradigma paradigma paradigma paradigma Antropocentriskā Kosmocentriskā Iracionāli intuitīvā Mehānistiskā Teocentriskā paradigma Mitoloģiskā paradigma paradigma paradigma paradigma paradigma Jauno laiku kultūrā Iracionāli Kosmocentriskā intuitīvā Antropocentriskā Mitoloģiskā Teocentriskā paradigma paradigma paradigma paradigma paradigma Renesanses laikmeta kultūrā Iracionāli Kosmocentriskā intuitīvā MitoloģiskāTeocentriskā paradigma paradigma paradigma paradigma Iracionāli Kosmocentriskā intuitīvā Mitoloģiskā paradigma paradigma paradigma Iracionāli intuitīvā Mitoloģiskā paradigma paradigma Mitoģiskā paradigma RE viduslaiku kultūrās Antīkajā kultūrā Tālo Austrumu kultūrās Aizvēstures un senajās Tuvo Austrumu kultūrās Kas ir mīts? Dzirdot vārdu ,,mīts” (no sengrieķu val. mythos – nostāsts), iztēlē parasti atdzīvojas dīvaini, fantastiski tēli un norises. Acīm paveras krāsaina, skaista pasaule, kura ir gatava brīvam lidojumam, pārvērtībām, kas nedzīvo padara dzīvu, pārvērš skaistu jaunekli ziedā, liek dzīvniekam ierunāties cilvēka balsī. Krēslainā meža pļavā spēlējas laumas, dziļāk biezoknī mīt punduri, negaidot pretim var iznākt meža tēvs vai ūdens māte. Kas ir mīts? • Mytos – sengrieķu val. – nostāsts. •Mīts ir seno laiku cilvēku pasaules redzējums , pirmā universālā pasauluztveres, pasaulizpratnes forma. Mīts ietvēra visu priekšstatu (reliģija, zinātne, māksla) sistēmu par apkārtējo pasauli. Piem. Senskandināvijas mitoloģijā: Pasaule radusies no milža Imira ķermeņa daļām. Kalni, klintis un akmeņi ir viņa kauli. Jūras, upes un ezeri – viņa asinis. Koki, krūmi, zāle – viņa mati. Debesjums – galvaskauss, bet debesīs peldošie mākoņi – viņa smadzenes. Par ko vēstī mīti? • Mīti ir kādas cilts, tautas svētie teksti, kuros uzmanība koncentrēta uz pirmlaiku un pirmnotikumiem: pasaules, cilvēku, dievu, dzīvnieku un dažādu lietu, parādību, kā arī visa dzīvā izcelšanos. Kosmogoniskie mīti - kā radies kosmoss. Par pasaulē radušos kārtību. (Piem., Indijā: sākumā bija liels okeāns, tajā maza smilšu pika auga un auga, radās dievs Indra, kas izveidoja visu pārējo. Zooantropomorfie mīti - kā izcēlušies cilvēki un dzīvnieki. Zoo - dzīvnieks, Antropē - cilvēks. Antropogoniskie mīti - par cilvēkiem. Etioloģiskie mīti - kā radušies ezeri, kalni. Astrālie mīti (lunārie, solārie) - par debess objektiem. Ekzotēriskie - zina visi, ezotēriskie - tikai izredzētie. Kādas ir mīta funkcijas? • Mīta galvenā funkcija bija atstāstīt, atgādināt sakrālo vēsturi. • Padarīt senajam cilvēkam pasauli tuvu un saprotamu, justies droši, būt pasargātam un aprūpētam, • Palīdzēt izprast visu, kas notiek gan mikrokosmā (liktenis), gan makrokosmā, dot atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem • Senajam cilvēkam mīts bija absolūtā patiesībā un neradās nekādu šaubu par tā nozīmīgumu un īstumu, jo mūsdienu cilvēks tomēr mītu vairāk uztver kā pasaku, apšaubāmu patiesību, kam var ticēt un arī neticēt. Aukstā un karstā kultūra Aukstā kultūra • Orientācija uz tradīciju. • Visu jauno, nepazīstamo uzskata par bīstamu un nedrošu. • Nepaļaujas uz individuālo pieredzi. Karstā kultūra • Orientācija uz jauno, neparasto. • Piešķir lielu lomu paša individuālajai pieredzei. Kas ir rituāls? Rituāls – pirmā kolektīvās atmiņas forma, māca, kādus priekšrakstus nepieciešams ievērot, lai cilvēks savā rīcībā gūtu panākumus. Visbiežāk – Dievu darbības atdarinājums Nozīmīgākie rituāli Ar dzimšanu saistītie rituāli Iniciācijas rituāli Laulību rituāli Sociālā statusa maiņas rituāli Bedību rituāli Cilvēka dzimšana • • • • • • Nesakrīt ar bioloģisko dzimšanu. Saimē ir 1 vai 2 bērni, pārējos atdod, pamet, nogalina. Kamēr nav izpildīti rituāli, tikmēr cilvēku neuzskata par dzīvu cilvēku, piederīgu ģimenei. Tēvs pieņem lēmumu pieņemt bērnu savā mājā. Paceļ rokās, apnes ap pavardu, nomazgā vannā ar eļļu vai vīnu un dod vārdu. Vārda došana bērnam ir kā viņa otrā dzimšana, kas tiek uzskatīta par īsto dzimšana. Daudz reālāks notikums nekā fiziskā piedzimšana. Vārds dubulto īstenību. Nosaukt nozīmē izsaukt, tāpēc bija vārdi, kurus baidījās vai bija aizliegts izrunāt. Vārds ir svēta lieta, jo arī pasaules radīšana sākās no vārda. Iniciācijas rituāls • • • • • • Iniciācija - kļūšana par citas pakāpes cilvēku. Iniciācija notiek 12 - 14 gadu vecumā. Iniciējamais pārdzīvo “nāvi” un “augšāmcelšanos”. Notika alās (mātes klēpis), izeja no mātes klēpja saules gaismā. Likums paredz pārdzīvojumus. Nāves pārdzīvojums. Nāves pieredze. Šajā rituālā bija lieli pasākumi ar mocībām. Iecērt brūces, ievieto alās, tetovē. Tetovējumi - šifru uzrakstīšana un ķermeņa. Tetovējums marķē cilvēka piederību kādai grupai utml. Uzliek jaunus pienākumus. Ar to pārbauda vai tu esi vīrietis, sieviete, vai vari turēt noslēpumu. Vīrietis ir tikai tas, kas ir pārbaudīts. Tiem var uzticēt saimniecības mītus un dzimtas mītus. Vīrietis nav bioloģiski, bet tas ir statuss. Laulības rituāls • Arhaistiskajā pasaulē nedrīkst mīlestības dēļ precēties. • Laulības - upurēšanās forma dzimtai kā augstākam mītam. • Laulības ir ekonomisks un varas process. Sociālā statusa maiņa. Sociālā statusa maiņas rituāls Būt par meistaru, bruņinieku utt. Piemēram, valdnieks, savas valdīšanas beigās nogriež sev degunu. Bēru rituāli • • • • • Nāve ir visa sākums. Nāve ir atgriešanās pie lielās Mātes (Magna Mater dzīvības devēja). Kaps ir atgriešanās pie mātes. Cilvēka māksla nomirt (ars moriendi). Sagatavo cilvēku pārejai. Dzīves turpinājums. Nāve nekad nav beigas. Vislielākie kapu rituāli ir Ēģiptē. Visa Ēģiptes kultūra ir saistīta ar aizkapa dzīvi. Kāda ir maģijas loma senajā pasaulē? • Maģija ir cilvēku mēģinājums saprast sakaru starp pārdabiskiem spēkiem un notiekošo dabā un cilvēka dzīvē un iedarbība uz šiem spēkiem sev labvēlīgā virzienā. •Viss ir iespējams, vajag tikai atrast formulas. •Tā klasificējas - baltā (labu nesošā) un melnā (ļaunu nesošā). • Maģijas veidi - vārds (lūgšana, buršana), upurēšana. Kas ir animisms? Animisms ir cilvēka ticība tam, ka jebkurai dabas parādībai, lietai un cilvēkiem ir gars vai dvēsele. Totēmisms Totēmisms ir ticība pārdabisku sakaru pastāvēšanai starp cilvēku grupu vai atsevišķu cilvēku un noteiktiem dzīvniekiem, retāk augiem. Fetišisms Fetišisms ir dažādu priekšmetu pielūgšana un izmantošana, uzskatot, ka priekšmetos ir pārdabisks spēks, kurš var palīdzēt. Piem. Grieķu tautas viens no pirmatnējiem reliģijas veidiem ir fetišisms, kad dievināšanas objekti ir nedzīvi priekšmeti, kuros, pēc ticīgo domām, iemīt labais un ļaunais gars. Grieķu zemnieks, iedams garām akmenim, kas gulēja krustceļos, nometās tā priekšā ceļos un apslacīja to ar olīveļļu. Tā kā meteorīti bija nokrituši no debesīm, tiem piedēvēja dievišķu spēku. Ārprātīgais, apsēdies uz šāda akmens, atguva saprātu, bet noziedznieks šķīstīja savu dvēseli no grēkiem. Gluži parastus nepatēstus klints bluķus dažkārt nosauca dievu vārdos un glabāja svētnīcās. Kur mēs šodien sastopamies ar mītisko domāšanu? Ko šie izteikumi masu mēdijos ļauj spriest par mītiskās domāšanas klātbūtni mūsdienās? • • • • • • Ilmārs Blumbergs, kuru var uzskatīt par spēcīgāko mītiskās domāšanas pārstāvi Latvijas mākslā, vienmēr ir nodarbināts ar tēmu, kas ir definējama kā cilvēks un viņa eksistences „nepanesamais vieglums Dzīve un nāve ir viņa mākslas izpētes objekts. Folkloras avoti atklāj vienu no garīgās kultūras jomām - mītiskās domāšanas kanonu, kuru pauž teicējs, un par kuru informāciju nesniedz neviens cits Joprojām cilvēki domā arī mītiskās domāšanas līmenī, bet tas vairs nav domāšanas pamattips. Interesanti ir vērot bērnus. Bērnībā visi domā pārsvarā mītiski - tic pasaciņām par vilku, kas ieliks bērnu maisā un aiznesīs uz mežu, ja viņš blēņosies, tic tam, ka stārķis atnes bērnus u.t.t. Arī mūsdienās novērojama – kolektīvā fantāzija, piem., Austrālijas aborigēniem. "Klusā sezona" īpašumu tirgū - mīts vai realitāte? Spiegi-Patiesība vai mīts. Sakrālais un profānais Senais cilvēks dzīvoja sakralizētā pasaulē, kas pastāvēja kopā ar profāno. Sakrālais Sakrālā ir tā pasaule, kuru vienkāršoti varētu saukt par reliģiozo, svētuma pilno pasauli, kurā atainojas neticamais, brīnuma pilnais. Ar sakrālo sākas harmonija, dzīves rituālu sakārtotība. Šāda pasaules uztvere radīja sabiedrības likumus un cilvēku uzvedības principus. Sakrālais objekts, nepārstājot būt pats par sevi, spēj pārvērsties par kaut ko īpašu, saprotamu tikai cilvēkam, kas pats dzīvo šādā sakralizētā pasaulē. Profānais Profānais ir haoss un viss nereālais, kam nav gala un robežu. Cilvēks, kam ir profānā pasaules uztvere nespēj izprast sakrālā iespēju un būtību. M. Eliade uzsver, ka profānā pasaule ir tikai mūsu gadsimta cilvēka prāta izdomājums, un tikai mūsdienu cilvēks cenšas dzīvot izteikti profānā vidē. Tabu Visstingrākie aizliegumi ir tabu. Piemēram • tēva vai mātes nogalināšana • cilvēka gaļas ēšana, • stāšanās dzimumattiecībās ar radiniekiem u.tml. Tabu pārkāpšana ir zīme tam, ka cilvēks, kas to dara, zaudē savu cilvēcisko statusu. Ja tiek pārkāpti tabu, tad cilvēks tiek izstumts no sabiedrības. Sakrālā telpa • • • • Reliģiozais cilvēks tiecas novietoties pasaules centrā. Lai dzīvotu Pasaulē, nepieciešams to radīt tur, no kurienes sācis savu pastāvēšanu kosmoss, no kurienes tas izplatījies uz visām četrām debess pusēm, tur, kur ir iespēja sazināties ar dieviem, kur cilvēks ir vistuvāk dieviem. Atskaites punkta – centra atrašana līdzinās pasaules radīšanai. Pasaules telpiskā uzbūve pamatā atvasināta no zemnieka sētas: pasaule centrā mīt viss labais. Jo vairāk kāda vieta attālinās no centra, jo vairāk tajā koncentrējas tumsas spēki – viss ļaunais. CENTRS – kosmoss, perifērija – haoss. Sakrālais laiks • Tāpat kā telpa, arī Laiks cilvēka mītiskajā pasaules uztverē nav viendabīgs un nepārtraukts. Ir sakrālā laika periodi. Tas ir svētku laiks. • No otras puses ir profānais laiks, parasta laika ilgstamība, kurā norisinās darbības, kam trūkst sakrālas nozīmības. • Ar rituālu palīdzību senais cilvēks bez jel kādām briesmām var pāriet no parastā laika plūduma uz sakrālo Laiku. • Tādējādi senais cilvēks dzīvo divos plānos, no kuriem visnozīmīgākais – sakrālais – paradoksālā veidā izpaužas kā riņķveida, atgriezenisks un atjaunojams Laiks, kaut kāda mītiska mūžīga tagadne, kas periodiski atjaunojas ar ieražu palīdzību. 2.1.Mītiskā pasaules uztvere Prezentācijai izmantotie avoti: Mūrnieks, A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē I. daļa. Eiropas kultūras saknes. Rīga: RaKa, 1998 Rubenis,A.,Cilvēks mītiskajā pasaules ainā. – R., 1994 Eliade,M. Sakrālais un profānais. – R., 1996 Zitāne L. Kultūras vēsture, 1.daļa – R.,1997 http://lv.wikipedia.org/wiki http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/ Un citi internetā pieejamie materiāli • Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda finansiālu atbalstu. • Par materiāla saturu atbild L.Zitāne