Transcript 9.11. postmodernisms mākslā Tā ir situācija, kad par mākslu tiek uzdots viss no diegā piekārtas konservbundžas līdz spilgti nokrāsotai kailai pēcpusei ar.

9.11. postmodernisms mākslā
Tā ir situācija, kad par mākslu tiek uzdots viss no diegā piekārtas konservbundžas
līdz spilgti nokrāsotai kailai pēcpusei ar brutalizētām un samocītām skaņām fonā
I. Ievads
II. Postmodernisma mākslas raksturojums
III. Popārts
Par virziena rašanos
Popārta izpausmes
Endijs Vorhols
Popārts Jāņa Vītola redzējumā
IV. Performance un hepenings
V. Konceptuālā māksla
VI. Grafiti
VII. Postmodernisma arhitektūra
VIII. Postmodernistiskais kino
IX. Postmodernisms literatūrā
Atskaites sistēma dažādos kultūras laikmetos
Dievs
(irracionālais)
Zinātne
(racionālais)
Katram sava
(Patiesības nav)
Viduslaikos
Jaunie laiki
Postmodernais
laikmets
Pārmaiņas cilvēka pasaules uztverē visos laikos ietekmējušas arī viņa attieksmi
pret mākslu un izpratni par tās sūtību.
Kā atšķirt mākslu no
nemākslas?
Marsels Dišāns. Strūklaka
Un šis? Vai to var uzskatīt par mākslu?
Visos laikos nozīmīgākais mākslas darba kvalitātes rādītājs bija tā forma un
struktūra. Tas attiecas gan uz mākslu pirms modernisma, gan modernisma laikā, kad tika
meklēta t.s. „tīrā” forma. Tie bija kritēriji, pēc kuriem bija iespējams nošķirt mākslu no kaut kā
tāda, kas vairs nebūtu uzskatāms par mākslu.
20.gadsimts, jau sākot ar Marsela Dišāna ready made, izmainījis mākslas pasaules
ainu, kas padara problemātisku jautājumu par to, kā mūsdienās atšķirt mākslas darbu no kaut
kā, kas nav mākslas darbs.
II. Postmodernisms
Hipotēze par postmodernisma izcelšanos
Maksims Šapirs raksta, ka postmodernistiem bija apnikusi modernistu nomācošā
slava un klātbūtne muzejos, bibliotēkās, izstāžu zālēs, koncertzālēs. Paunds, Džoiss, Prusts,
Kafka, Eliots, Le Korbizjē, Frenks Loids Raits, Stravinskis, - viņi un tikai viņi ir visur, un tikai
par viņiem visi interesējās, tikai viņi ir slaveni. Rietumu kultūrā XX gs. 60.gados modernisti
kļuva par klasiķiem, tāpēc viņus ir jānovāc, lai viņu vietā varētu nostāties paši. Tāds bija
postmodernistu mērķis.
Postmodernistiskais lasītājs (skatītājs, klausītājs), kurš izjūt savu pazemojošo
stāvokli, ir nolēmis sodīt nekaunīgo autoru, „noliekot to savā vietā”. Lai to efektīvāk izdarītu,
lasītājs, skatītājs, klausītājs „dekonstruē” modernisma tekstus un pierāda to mazvērtību. Bet,
galvenais, pierāda, ka autors nav labāks par lasītāju, skatītāju, klausītāju!
Lasītājs secināja: nesaprašana ir neizbēgama, pareiza izpratne nemēdz būt; tātad
visas izpratnes ir vienvērtīgas un līdztiesīgas, katra pareiza izpratne vienlaicīgi ir nepareiza
izpratne, bet katra nepareiza izpratne ir pareiza.
Modernisma mākslas paradigmā
mākslas darba radītājs jeb mākslinieks
pretendēja uz ģēnija statusu, bet mākslas
darba vērtība tika meklēta oriģinalitātē un
individualitātē.
Postmodernisma mākslu
raksturojošas iezīmes
Mākslas un ikdienas norišu
saplūšana
1993.g. bokseris Partiks Lebretons pēc
mākslinieka lūguma stundu garā šova laikā Citroen
MX markas auto padarīja par mākslas darbu
(pareizāk, par mākslu jāuztver viss process
kopumā).
Liela daļa mūsdienu mākslas apzināti saplūst ar cilvēku dzīves ikdienas
norisēm, priekšmetisko, ainavisko, sociālo vidi vai tehnoloģijām. Mūsdienās mēs
redzam, ka māksla var būt jebkāda, jebkas var kļūt par mākslu.
Postmodernisma mākslu raksturojošās iezīmes
Estētisko kategoriju noraidījums
Modernisma mākslas paradigmā
Modernisti mākslas darbu cildināja kā
gandrīz svētu objektu. Māksla pastāvēja
mākslas dēļ. Māksla bija saistīta tikai ar
estētiku, nevis morālu, politisku,
filozofisku vai reliģisku nozīmi.
Haotiski riebīgais kļūst par centrālo estētisko
kategoriju. Vispopulārākie tēli ir līķi, genitālijas. Garīgā
kultūra tiek pasludināta par atavistisku
tradicionālismu. Dzīves jēga, vēsturiskā loģika,
cilvēka sūtība, pasaules liktenis, - šie un citi jēdzieni
zaudē savu vērtību.
Nenad Rackovic
Tā kā absolūtu patiesību nav, nav arī estētisku standartu. Postmodernisma mākslā
tiek apšaubītas vai pat pilnīgi noraidītas tradicionālās estētikas kategorijas - skaistais jeb
daiļais, gaume, kas tiek definētas, balstoties uz skatītāja juteklisko pieredzi attiecībā uz
mākslas objektu. Tā vietā, lai radītu mākslu, kas ir skaista un patīkama, daži mākslinieki
eksperimentē ar mākslu, kas apzināti ir neglīta un tracinoša.
Modernisma mākslas paradigmā
Modernisti mākslu darīja vidusmēra
cilvēkam neaizsniedzamu. Mākslinieki
bija elitāra kasta. Vienīgi labi apmācītiem
speciālistiem vai citiem “kompetentiem”
cilvēkiem bija nojausma par to, ko viņi
mēģina darīt.
Postmodernisma mākslu
raksturojošas iezīmes
Mākslas elitārisma noraidījums
Arī tas ir māksla
Turpretim postmodernisti, atbilstoši savām radikālajām politiskajām idejām, augstās
kultūras institucionālo elitārismu noraida. Īstenībā vidusmēra cilvēkus joprojām nicinot, viņi
tēlo kaut ko līdzīgu populismam. Viņi izsmej mākslas pasaules tradīcijas un atklāti (lai gan
dažkārt ironiski) izmanto popkultūru, patērnieciskumu un kiču.
Modernisma mākslas paradigmā
Modernisti idealizēja atsevišķu
mākslinieku, kas smagi strādā, lai radītu
neatkārtojamu mākslas darbu. Mākslas
darbs tika uzskatīts kā vērtība pati par
sevi, kura nozīmību objektīvi spēj izvērtēt
kritika.
Postmodernisma mākslu
raksturojošas iezīmes
Mākslinieka lomas
samazināšana
Postmodernisti mākslas darba nozīmību ļauj
noteikt publikai. Tā kā absolūtu patiesību nav, nav
arī estētisku standartu, pēc kā vērtēt.
Postmodernisti saceļas pret mākslinieka autoritāti. Aktieri nevis iegaumē tekstu, bet
improvizē. Dažās izrādēs sižeta tālākā virzība tiek izlemta, ļaujot skatītājiem starpbrīdī balsot,
un luga beidzas tā, kā to vēlas publika.
To, ko modernisti uzskatīja par radošo ģēniju, postmodernisti noreducē līdz
mehāniskam procesam, sociālu lomu spēlēšanai un bezpersoniskuma kultivēšanai.
Mākslinieks apzināti stāv malā, ļaujoties atkarībai no mehānismiem, padodoties nejaušiem
spēkiem un apzināti pakļaujoties komerciālismam un masu uzskatiem.
Vēl viens piemērs ir nupat attīstītā “interaktīvās” izklaides tehnoloģija, kur filmas ik
pa laikam tiek pārtrauktas, lai, nospiežot attiecīgo pogu, skatītāji izlemtu, kas notiks tālāk.
Modernisma mākslas paradigmā
Modernisti, ticot, ka mākslinieks ir
unikāls indivīds, centās radīt pilnīgi jaunu
unikālu stilu (arī mākslā).
Postmodernisma mākslu
raksturojošas iezīmes
Čārlzs Mūrs. “Itālijas laukums” Ņūorleānā
Milan Kunc. Athena, 1976
Pēc modernisma mākslā bija grūti kaut ko jaunu izdomāt, un postmodernisti to pilnā
mērā apzinājās un izjuta savā daiļradē. Redzot, ka neko jaunu vairs nav iespējams izdomāt,
postmodernisti sāka visu agrāko mantojumu izaicinoši un pašmērķīgi parodēt un citēt, nemitīgi
pārstrādājot veco, nostalģiski atdzīvinot senatni vai 20.gs. 40-tos, 60-tos un pat 70-tos gadus.
Modernisma mākslas paradigmā
Modernisti tiecās pēc augsta mērķa –
mākslinieka un mākslas darba vienotības
– un meklēja paši savu patiesību.
Beijs aizsāka arī “vienreiz lietojamo” mākslu
un “reproducēšanu”, parakstot ikdienišķus priekšmetus
un papīra lapas. Beijs parakstīja (un pārdeva)
rūpnieciski ražotus priekšmetus, apliecinādams
postmodernistu aforismu - “viss ir māksla”. Beijs atmeta
visas mākslinieciskās tradīcijas, kas nosaka tēmu, stilu,
tehniku, pūles, jaunradi; viņš paturēja vienu vienīgu
tradīciju - to, ka mākslinieks paraksta (un pārdod) savu
darbu. Parakstīdams priekšmetus, kurus nebija radījis,
Beijs mākslinieka lomu dekonstruēja.
Postmodernisma mākslu
raksturojošas iezīmes
Silvina Arismendi, Untitled, 2004, object
Postmodernistiskā māksla neuztver sevi pārāk nopietni. Postmodernisti ar mākslu
spēlējas, ir uzkrītoši komerciāli un nepretendē uz patiesību.
Modernisma mākslas paradigmā
Modernisms meklēja pēc dziļuma
Postmodernisma mākslu
raksturojošas iezīmes
Apsēstība ar virspusējību
Postmodernistu apsēstība ar virspusējo un
lomu spēlēšanu izpaužas manipulācijās ar
fasādēm. Šķiet, ka Red Lion Row rajons
Vašingtonā sastāv no vēsturiski atjaunotām rindu
mājām. Patiesībā šie dīvainie deviņpadsmitā
gadsimta relikti ir tikai fasāde - dekorācijas. Aiz
tām samanāma īstā celtne, pie kuras tās
piestiprinātas - milzīga, bezpersoniska stikla un
tērauda konstrukcija
Red Lion Row
Postmodernajai mākslai nav dziļuma, tā fiksē virspusējas un momentānas
ietekmes, kam laika gaitā nav noturīga spēka. Mākslā tas izpaužas kā konstruēts seklums.
Portretos redzamas tukšas sejas bez iekšējas dzīvības. Ainavas kļūst par karikatūrām.
Postmodernisma mākslu raksturojošas iezīmes
Modernisma mākslas
paradigmā
modernisti mākslas darbu
redzēja kā pārlaicīgu ( ar
nezūdošu vērtību).
Mākslinieks Kristo
postmodernistiskā
veidā tin audeklā
vēsturiskas celtnes
un iesaiņo kokus.
Viņš noorganizē
labi reklamētu
pasākumu, tad
audumu noņem, un
mākslas darbs ir
izzudis.
Postmodernisti rada ātri gaistošu mākslu, kas eksistē vienīgi konkrētajā brīdī. Daži
mākslinieki rada priekšmetu vienīgi tādēļ, lai to izjauktu, atstājot vēsturisku dokumentāciju, kas
liecina, ka tas kādreiz eksistējis. Citi mūsdienu mākslinieki mākslas darbu iznīcina pavisam,
veicot, pēc viņu domām, tēlainas darbības.
Postmodernisma mākslu raksturojošas iezīmes
Modernisma
mākslas paradigmā
Modernistiem
garīgums, jūtu,
impresiju pasaule
kļuva par kultūras
dzinējspēku
M. Colburn. Film still, My
Father`s Fantasy, 1998
M. Colburn. Film still, Hellalujah, 2000
Garīguma demonstratīva ignorēšana ietilpst postmodernisma ikdienas repertuārā, jo
garīgumu priekšplānā savā laikā izvirzīja modernisti. Dzīves jēga, vēsturiskā loģika, cilvēka
sūtība, pasaules liktenis, - šie un citi jēdzieni zaudē savu vērtību. Eksistenciālā un sociālā izvēle
ir nomainīta ar agresīvu reklāmu. Indivīdu, tautu, kultūru, reliģiju dramatiskās sadursmes ir
pārvērstas par cinisku šovu. Cilvēka asinis, cilvēka dzīve, cilvēka gars ir kļuvis par statistiskām
abstrakcijām un demagoģiskām figūrām. Visu pārklāj augstprātīga un vulgāra vienaldzība.
Mākslinieciskā tēla jēgas
deformēšana
Installation in Porto Alegre.
Olaf Nikolai, A Portrait of the Artist as a Weeping
Narcissus, 2000
Postmodernismam pārmet mākslinieciskā tēla jēgas deformēšanu. Uzskatāmi tas
izpaužas postmodernisma iecienītajās instalācijās.
Instalācijā nav autora cīņa ar materiālu, lai radītu tēlu. Instalācija neprasa
meistarību, lai radītu tēlu. Instalācijā neiemiesojās autora personība; instalācijā nav autora
personības aura. Instalācijā neatspoguļojās autora iekšējā pieredze tās patiesajā saturā un
dziļumā; instalācija balstās uz izdomātu jūtu un pārdzīvojumu kompleksu (kā saka instalāciju
veidotāji - „koncepciju”), kuru autors demonstrē ar gatavu priekšmetu starpniecību.
Kas ir mākslas dehumanizācija?
Tas ir uzbrukums
cilvēciskajam faktoram
mākslas darba tapšanā
Postmodernistiskā māksla mērķtiecīgi uzbrūk cilvēciskumam.
Postmodernisti atbalsta tehnoloģijas radītu mākslu. Masveidā radīta māksla
dehumanizē gan mākslinieku, gan darbu. Endijs Vorhols savu studiju nosauca par
“Fabriku” un nolīga strādniekus, lai izlaistu Merilinas Monro attēlus un citas
popkultūras ikonas. “Vai bija nozīme tam, ka šie darbi nebija unikāli?” jautāja kāds
kritiķis. “Un vai bija nozīme tam, ka patiesībā tos netaisīja pats Vorhols?” Katrā
ziņā ne postmodernistiskās mākslas pasaulei.
Kas ir mūzikas dehumanizācija?
Rokmūzika atbilst postmodernistiskās mākslas kanoniem arī ar to, ka tā ir atkarīga no
tehnoloģiskas reproducēšanas un snieguma (radio, MTV u.c.).
Bet ir arī rokkoncerts. Kā norādījis kāds kritiķis, ja vien grupa nav ierakstījusi dažus hitus,
koncerti parasti ir neveiksmīgi. Daļa no dzīva koncerta saviļņojuma ir masu informācijas līdzekļos jau
dzirdētu dziesmu klausīšanās patiesā dziedātāju klātbūtnē.
Paradoksāli, bet mūsdienās koncertus parasti raksturo milzīgi video ekrāni, tā ka dzīvo
uzstāšanos tuvumā fani var redzēt ar televīzijas starpniecību! Realitāte un reprodukcija tādējādi ir
postmodernistiski bezcerīgi sajauktas. (Juceklis ir vēl lielāks, kad izpildītāji “dzied” fonogrammas
pavadījumā vai kad pats koncerts tiek pārvērsts albumā, radot dīvainu “dzīvā ieraksta” paradoksu.)
Kas ir dekonstrukcija?
Dekonstruktīvā arhitektūra
Ja modernisti arhitektūrā
pasludināja vienotības ideālu,
postmodernisti izgudroja jaunu, uz
vienības trūkumu balstītu estētiku. Tā
vietā, lai celtnes vienīgi konstruētu, daži
arhitekti tās dekonstruē.
Filips Džonsons projektēja un
1978. gadā Ņujorkā uzcēla AT&T ēku trīsdesmitseptiņstāvīgu debesskrāpi ar
baroka stilā veidotu arkveida ieeju. Ja
blakus esošajiem modernajiem
debesskrāpjiem parasti ir plakani jumti,
tad AT&T ēku raksturo klasisks frontons
ar caurumu, kas projektēts pēc
čipendela mēbeļu parauga. Rezultāts ir
modernistiskas augstceltnes un grīdas
pulksteņa hibrīds.
Mākslas pārgrupēšanās atsevišķās subkultūrās
Viena no raksturīgākajām pārmaiņām ir mākslas (plašā nozīmē) pārgrupēšanās
atsevišķās subkultūrās – mūzikas, literatūras, tēlotājas mākslas, arhitektūras.
Nosauktie mākslas veidi, neapšaubāmi, pastāvēja arī agrāk. Tikai modernisma
laikmetā starp mākslas veidiem pastāvēja cieša vienotība, un reālajā makslinieciskajā praksē
ļoti aktuāla bija dažādu mākslas veidu sintezes ideja. Postmodernismā turpretī mākslas
subkultūras ir faktiski sava veida nomināciju subkultūras. Katrā nominācijā funkcionē sava
mākslinieciskā pasaule, savs menedžments un tirgus noteikumi, savs „piārs” un savi kritiķi,
savas prezentācijas formas, žanri, mediji, sava nauda, sava publika, savas telpas utt.
Pie tam postmodernisma laikmetā māksla funkcionē vēl vienā agrāk ne tik aktuālā
un svarīgā nominācijā – globālā kapitālisma un starptautiskā šovbiznesa sfērā, kurā valda citi
noteikumi, citi „apgriezieni”, cita nauda, vara.
III. Popārts
Par virziena rašanos
Popārta izpausmes
Endijs Vorhols
Popārts Jāņa Vītola redzējumā
Poparts – durvis uz
postmodernismu
Parādot, ka par mākslas
darbu var kļūt jebkurš
ikdienā pie rokas esošs
objekts, kas sākotnēji nav
radīts kā mākslas darbs,
EndijsVorhols atbrīvoja arī
no mīta par mākslinieku kā
brīnumaino, ģeniālo
radītāju, jo māksliniekam
nav pat „jāpieliek roka”
mākslas darba radīšanai,
pietiek ar ideju.
Māksliniekam
nepieciešama ideja, kuras
kontekstā objekts, kuru
viņš ir izstādījis kļūst par
mākslas darbu.
Līdz 20.gadsimta vidum bija pieņemts, ka mākslas darbs ir atpazīstams
pēc tā atbilstības kādai definīcijai. Daudzi mākslas pētnieki uzskata, ka līdz ar
Vorholu un popart līdzšinējais veids, kā noskaidrot atšķirību starp mākslu un
„nemākslu”, starp mākslas darbu un kaut ko, kas nav mākslas darbs, vairs nav
piemērojams, jo mākslas/nemākslas jautājums kļuva filosofisks.
Par virziena rašanos
“Šī māksla ir populāra,
īslaicīga, patērējama, neprasa lielas
izmaksas, ir viegli tiražējama, jauna,
asprātīga, seksīga, ekstravaganta,
valdzinoša un ienesīga.”
R.Hamiltons
Pagājušā gadsimta vidū ap 60-tajiem gadiem par pasaules avangardisma centru
kļuva ASV, un tas notika ar popārta starpniecību.
Popārts ir vārdu savienojuma "Populārā māksla" ironisks saīsinājums. Popārts
radā kā visasākā reakcija pret abstrakcionismu, tā nevēlējās būt "augstajai mākslai" līdzīga,
bet gūt plašu tautas masu atbalstu. Māksliniekus tas stimulēja uz triviālā un vulgārā
popularizāciju.
Virziena pamatlicēji: R. Raušenbergs un Dž. Džonss, kuriem vēlāk pieslējās R.
Lihtensteins, Dž. Rozenkvists, K. Oldenburgs, E. Vorhols un citi.
No virziena vēstures
R. Hamiltons. Kas gan dara mūsdienu
mitekļus tik citādus, tik pievilcīgus? 1956
Šī fotokolāža ir viens
no popārta agrīnākajiem
darbiem.
Kolāža
piedāvā
ironisku
un
vienlaikus
pievilcīgu laikmetīguma tēlu,
kāds ir raksturīgs masu
patēriņa
sabiedrībai,
kas
attīstās un slīgst aizvien lielākā
pārticībā. Modernas mēbeles
un griestu apdare, televizors,
magnetofons,
jaunākā
parauga putekļu sūcējs. Mājas
saimnieki - jauns vīrietis
kultūrista pozā un kaila
skaistule ar fēnu. Dibenplānā kalpone, kas uzkopj mitekli.
Popārta izpausmes
Roberts Raušenbergs.
Kolāža. 1970
Rois Lihtensteins.
Izmirkusī meitene
Rihards Lindners.
Roks. Roks. 1963
Popārts nojauca robežu starp unikālu, mākslinieka radītu vērtību un masveidā
ražotu priekšmetu izmantošanu radošās domas izteikšanai. Ironijas sajūta un rotaļīgums
bija viens no stila raksturlielumiem. Popārta tēli tika meklēti reklāmās, multfilmās,
komiksos un televīzijā. Mākslinieki sāka veidot kolāžas no dažādiem, mākslai
netradicionāliem materiāliem – sākot ar kartona un metāla kārbām un beidzot ar stiklu,
spoguļiem, audumiem, avīžu izgriezumiem un auto detaļām. Daudzi pievērsās
fotomontāžām spilgtos, kliedzošos un savstarpēji nesaderīgos toņos. Nereti tika
atdarināti sadzīves priekšmeti, veidojot no tiem neparastas kompozīcijas.
Popārta
izpausmes
Viens no biežāk lietotajiem
mākslinieciskās izteiksmes veidiem bija
kāda populāra tēla apspēlēšana ar
dažādiem līdzekļiem. Par vienu no
spilgtākajām popārta ikonām kļuva
slavenā amerikāņu aktrise Merilina
Monro.
Šo mākslinieku darbošanās
rezultātā tika panākts izlīdzinājums starp
mākslinieka radītajām unikālajām
vērtībām un visās pārējās cilvēka
darbības sfērās masveidā izgatavotajiem
priekšmetiem. Tas rezultātā noveda pie
mākslas radīšanas ar tehnisko līdzekļu
palīdzību.
Popārta
izpausmes
K.Oldenburgs. Ābola serde
K.Oldenburgs. Apgāztais
saldējums
K.Oldenburgs.
Popārts stimulēja māksliniekus uz parastā, ikdienišķā un vulgārā popularizāciju.
Tie apgleznoja visu , kas nebija ievērības cienīgs un ko noraidīja māksla: visa veida
reklāmas, avīžu un žurnālu ilustrācijas, karikatūras, ikdienas drēbes un tamlīdzīgi.
Popārtam raksturīgas ir vairākas pazīmes: skaidra, vienkārši saprotama doma,
spilgtas krāsas un ar melnu līniju apvilkti objekti. Šis virziens attēlo patērētāju sabiedrības
vienkāršo konstatējumu (stereotipi, slavenības, ēdiens utt.).
Endijs Vorhols
(1928–1987, ASV)
Poparts ar Vorholu priekšgalā bija tas, kas
sagrāva modernisma romantizēto priekšstatu par
mākslu kā īpašu, eksaltētu absolūtās patiesības
paudēju un mākslinieku - ģēniju.
Endijs Vorhols.
Endijs Vorhols. Campbell's Tomato Juice Box,
1964
Endijs Vorhols ir viens no izcilākajiem popārta māksliniekiem, kurš, pēc
sabiedrības domām, ar savu glezniecību, priekšmetiem, "pagrīdes" filmām un personisko
dzīvi pārstāv masu jeb populāro kultūru. Vorhols kļuva par iedvesmas avotu veselai
paaudzei.
Viņa darbu lielākā daļa ir tapusi cietspiedes tehnoloģijā, izmantojot fotogrāfijas,
un vairākiem darbiem ir 20 līdz 30 variantu.
Endijs Vorhols
Vorhola izstādē 1964.gadā skatītāji ieraudzīja
Brillo kārbas, kas bija pavisam parastas un ne ar ko
vizuāli neatšķīrās no ikdienā veikalu plauktos
redzētām. Šī izstāde izsauca neizpratni un
sašutumu. Nebija saprotams, kā par mākslas darbu
var izstādīt kaut ko tik parastu, ikdienišķu un
neinteresantu. Tur nebija ne kripatas noslēpuma,
kuru tik ļoti gaidīja skatītāji, Brillo kārbas nebija
nekas vairāk kā banalitāte. Vorhola izstāde izraisīja
plašu rezonansi un padarīja aktuālus jautājumu par
mākslas vērtību, lomu, jēgu, attiecībām ar realitāti
un par mākslinieka lomu.
Viņš pārgāja uz zīdspiedes bildēm, ko viņš ražoja sērijveidā, tādējādi ne vien taisot
mākslu no masveidīgi ražotiem priekšmetiem, bet arī masveidā ražojot mākslu.
Endija Vorhola slavenību
galerija
Šeit vari noskatīties Gulbenes
ģimnāzijas 2007.g. absolventa
Jāņa Vītola
redzējumu par popārta tēmu.
Skatīties
IV. Performance un
hepenings
Jau piecdesmitajos gados
Amerikas mākslā popularitāti
iemantoja Hepeningi, t.i., māksla –
rīcība.
Performance
Viena no visraksturīgākajām postmodernisma izpausmēm mākslas pasaulē ir
“performances mākslas” attīstība. Šīs mākslas formas pionieris bija vācu mākslinieks Jozefs
Beijs. Vienā no Beija rituāliem, kas pazīstams kā Taukais kakts, tauku gabals, parasti
margarīns, tiek konusveidīgi iesaiņots un novietots kaktā. Rituāls sevī ietver tauku
atstāšanu, lai tie izplūstu un laika gaitā smirdētu. Darbs sastāv no taukiem, to lēnas
izplūšanas un skatītāju reakcijas.
Ievērojiet, ka mākslas darba sastāvdaļa ir skatītāju reakcija. Jebkāda reakcija rupji apvainojumi, riebums vai neizpratne - kļūst par mākslas darba daļu!
Performance
By Victor Pross
Performances māksla ir jaunākā mākslas pasaules mode. Video monitoriem,
rokmūzikai un lāzera gaismām piepalīdzot, mākslinieki tagad iztiek bez īsta mākslas
priekšmeta un skatuves vidū noliek sevi. Milvokos kāds performances mākslinieks izkliedza
publikai domātus apvainojumus, tad sasprauda miesā makšķerāķus un graizīja sevi ar
žiletēm. Viņš atveidoja to, kā mākslinieki liek sev ciest, lai izklaidētu bagāto publiku.
Loma, kuru šie mākslinieki tiešām spēlē, ir mākslinieks kā kultūras partizānis.
Izraisīt šoku un agresiju, likt publikai justies neērti vai to saniknot, ir daļa no viņu mākslas.
Performances un to izraisītās diskusijas viņi iztēlojas kā politiski graujošus aktus.
Performance un hepenings
Performance ir gandrīz tas pats, ko sauc par hepeningu, akciju, dzīvo
mākslu, notikumu, priekšnesumu, uzstāšanos, procesu. Tas ir notikums, kuru veido viens
vai vairāki cilvēki, izmantojot sevi, savu ķermeni un domas kā izteiksmes līdzekli.
Performance var notikt jebkurā vietā un jebkurā laikā, tās mērķis var būt kaut
ko pateikt skatītājiem, bet tā var būt arī vienkārši izpaušanās.
Salīdzinoši ar hepeningu performancē ir mazāk stihiskas improvizācijas un no
publikas netiek prasīta tik aktīva līdzdalība kā hepeningā.
Miervalža Poļa Bronzas cilvēks
Pirmā "Bronzas cilvēka" akcija notika
1987. gada Mākslas dienu ietvaros, kad pēc
pastaigas Rīgas centrā Bronzas cilvēks nonāca
līdz tukšajam pieminekļa postamentam, kur
atveidoja vairākas mūžīgās pozas.
Performance
Noskaties šo performanci!
Skatīties
V. Konceptuālā māksla
Kā Tu justos, ja,
apmeklējot izstāžu
zāli, gaidāmā
mākslas baudījuma
vietā ieraudzītu
šādu ainu?
J. Košuts: Nosaukums (Art as Idea as Idea) 1967
Mūsdienās galeriju apmeklētāji reizēm pie sienām redz nevis gleznas, bet
mašīnraksta lapas un Polaroid fotogrāfijas. Tā ir “konceptuālās mākslas” pazīme. Mākslinieks
demonstrē “dokumentāciju” - idejas aprakstu un varbūt arī mākslinieciskā notikuma
fotogrāfijas.
Konceptuālā māksla
Džozefs Košuts Viens un trīs krēsli (1965)
Dž. Košuts xxx
Džozefs Košuts. Red .1989
VI. Grafiti
Grafiti uz vilciena
Grafiti ir zīmējums vai uzraksts, kuru visbiežāk veido ar marķieru un krāsas
baloniņu palīdzību. Grafiti parasti zīmē uz sveša īpašuma, sabiedriskās vietās, tāpēc to bieži
uzskata par vandālismu. Grafiti ir cieši saistīts ar Hip hop subkultūru.
Grafiti
Sešdesmitajos gados politiskie aktīvisti, bieži vien hipiji, to izmantoja kā
lētu, ērtu un ne sevišķi riskantu veidu kā paust savu viedokli. Toreiz tā nebija gluži
māksla, bet gan vienkārši paraksti un izteicieni. Parādījās bandu grafiti t.i. bandas
sāka izmantot grafiti, lai iezīmētu savu teritoriju.
Grafiti
Starp smērējumiem
atradās arī īsti mākslas šedevri
(masterpiece vai saīs. "piece"),
ko atzina arī sabiedrība.
Grafiti
80-to gadu sākumā Ņujorkā pirmo reizi graffiti darbi tika izstādīti
oficiālā izstāžu zālē. Pirms tam ir bijušas pagrīdes izstādes. Tai pat laikā tika
uzrakstītas pirmās grāmatas par graffiti (“Subway Art” Marta Kāpere, Henrijs
Čālftons) un beidzot graffiti mākslā tika saskatīta subkultūra .
VII. Postmodernisma
arhitektūra
Venturi. Māja uz riteņiem.
1967
Venturi. Dzīvojamā māja Chestnut Hill.
1962
Par postmodernisma
arhitektūras ciltstēvu uzskata
amerikāņu arhitektu Robertu Venturi.
Atšķirībā no iepriekš kultivētā
funkcionālā stila, kas pauda racionālu
attieksmi pret konkrētajiem
uzdevumiem, viņš attīstīja irracionālu
pieeju, kas bija pretstatāma
mehāniskās kārtības nedzīvīgumam.
Postmodernisma
arhitektūra
K.Tange. Olimpiskais komplekss Tokijā (1961 – 64)
Pēc Otrā pasaules kara Eiropā sevi pieteica atšķirīgs stils, kas veidojās,
noliedzot Amerikas dārgo stikla un tērauda arhitektūru un aicināja pielietot daudz
lētāku materiālu- betonu- ar kura smagnējām masām paredzēja arhitektūras formu
iespējamās izmaiņas. Sekoja funkcionālisma arhitektūras ideju noliegums. Balto un
gludo sienu vietā nāca betona virsmas ar izteiktu faktūru, masīvām formām. Pati
ēka kļuva par vienu vienīgu skulpturālu veidojumu.
R. Rodžersa un R. Pjano Ž.
Pompidū Nacionālais mākslas un
kultūras centrs Parīzē.
Daudzas postmodernisma
celtnes interjeru iznes ārā. Konstrukcijas
elementi, sijas un ventilācijas caurules, var
parādīties virspusē, lai būtu redzami.
Spilgts piemērs bija arhitekta R. Rodžersa
un R. Pjano 1977. gadā uzceltais Ž.
Pompadū Nacionālais mākslas un kultūras
centrs Parīzē
Šķiet, ka atbalsta sijas, metāla
karkass un cauruļvadi, nokrāsoti spilgtās,
uzkrītošās krāsās, atrodas celtnes ārpusē.
Celtnes iekšējā struktūra ir redzama caur
plānu, caurspīdīgu stikla apvalku.
Eskalators aizlokās pa ēkas ārpusi. Šķiet,
ka celtne ir izvērsta ar iekšpusi uz āru.
Iespaids ir satraucošs, it kā skatoties uz
cilvēku un redzot tikai viņa iekšējos orgānus
- plaušas, asinsvadus un zarnas.
R. Rodžerss. Loida
apdrošināšanas
sabiedrības jaunā ēku
Londonas Sitijā.
Loida ēku vispirms
uztvēra kā “ mašīnu”: visapkārt
redzama iespiestā Londonas
Sitijas šaurība un tikai, ieejot
iekšā, atklājās telpiskās
kompozīcijas pamatelementi.
Postmodernisma arhitektūra
IRONIJA? MUĻĶOŠANA? SPĒLE? ROTAĻA
Welcome to Singapore's first
'H.I.P. Hotel',
Šis poļu arhitekta Szotynscy
Zaleski projekts atgādina pasaku
namiņu.
Vēl neuzcelts vai jau pussabrucis?
Tā rotaļājas Džeimss
Vains
Parodējot arhitektoniskās tradīcijas,
postmodernisti veido celtnes, kas ir pretrunā
sev un izsmej gan savu formu, gan funkciju.
Džeimss Vains ir projektējis virkni veikalu,
kas garāmbraucējiem lika griezties atpakaļ.
Stāvlaukumus viņš izdekorēja ar mašīnām apgāztām, pusapraktām asfaltā
Gugenheima muzejs Bilbao
Gugenheima muzejs Bilbao tika uzcelts ekonomiski depresīvajā reģionā, tas bija
Basku zemes (Spānijā) valdības drosmīgais lēmums būvēt muzeju tieši tur, piesaistot izcilo
arhitektu Frenku Gēriju. Viņa projektētā ēka kļuvusi par šedevru, kas pats par sevi piesaista
uzmanību. Ekonomiskais efekts bija satriecošs. Muzeju atklāja 1997.gadā, un investīcijas tā
celtniecībā atmaksājās trīs gados. Projekta izmaksas bija tuvu 200 miljoniem dolāru.
VIII. Postmodernistiskais kino
Postmodernistiskajās filmās tēliem jācenšas atklāt, kādā pasaulē viņi atrodas.
Deivida Linča “Zilajā samtā” divdesmitā gadsimta 50-to gadu mazpilsētas pasaule pastāv
līdzās murgaini perversai kriminālajai pasaulei. Viena maskē otru, un tēli dzīvo abās
vienlaicīgi.
Citas postmodernistiskās filmas, piemēram, “Trusis Rodžers” ietver animācijas un
“reālās” pasaules (kas abas integrētas lielākā pašas filmas fikcionālajā pasaulē) saspēli.
Filmā “Kairas tumšsārtā roze” sieviete iemīlas filmas tēlā, kas galu galā izkāpj no
ekrāna un ienāk viņas dzīvē.
IX. Postmodernisms
literatūrā
Daiļliteraturā par postmodernisma klasiķi uzskata itālieti Umberto Eko un viņa
sacerējumu „Rozes vārds”. Postmodernistos ieskaita Faulzu, Borhesu, Nabokovu, Miloradu
Paviču, Kortasaru.
ASV literārā konceptuālisma paraugi ir Reimons Federmans un Žaks Rive. Pirmais
no viņiem 1976.gadā izdeva romānu „Jūsu ieskatam”, kuru var lasīt no jebkuras vietas.
Ž.Rive savukārt 1979.gadā izdeva romānu „Jaunkundzes no A”, kas sastāv no 408 autoru
750 citātiem
Par postmodernisma narcistisko māniju asprātīgi ir ironizējis Umberto Eko.
Viņaprāt postmodernisma jēdziens ir kļuvis par sava veida slavējošo epitetu. Ja ap kāda
autora darbu grib radīt lielas gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita
postmodernismam, it kā piederība minētajam fenomenam jau pati par sevi garantē augstu
māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti.
9.11. postmodernisms mākslā
Prezentācijai izmantotie avoti:
Jermolajeva, J., Jermolajevs V., Mūrnieks, A., Kultūra 20. gs., - Rīga: RAKA, 2002
Kačalova ,T., Pētersons R. Mākslas vēstures pamati II daļa. –Rīga, 1997.
Rubenis, A. 20. gadsimta kultūra Eiropā, - Rīga: Zvaigzne ABC, 2004
Jouni Ekonens u.c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998
Vīts Dž. E., Postmodernie laiki, - Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 1999
http://lv.wikipedia.org/wiki
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/
http://www.spidolastelpa.narod.ru/
Un citi internetā pieejamie materiāli
• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda
finansiālu atbalstu.
• Par materiāla saturu atbild L.Zitāne