9.11. postmodernisms mākslā

Tā ir situācija, kad par mākslu tiek uzdots viss no diegā piekārtas konservbundžas līdz spilgti nokrāsotai kailai pēcpusei ar brutalizētām un samocītām skaņām fonā

I. Ievads

II. Postmodernisma mākslas raksturojums

III. Popārts

Par virziena rašanos

Popārta izpausmes

Endijs Vorhols

Popārts Jāņa Vītola redzējumā

IV. Performance un hepenings

V. Konceptuālā māksla

VI. Grafiti

VII. Postmodernisma arhitektūra

VIII. Postmodernistiskais kino

IX. Postmodernisms literatūrā

Atskaites sistēma dažādos kultūras laikmetos

Dievs (irracionālais) Zinātne (racionālais) Katram sava (Patiesības nav) Viduslaikos Jaunie laiki Postmodernais laikmets

Pārmaiņas cilvēka pasaules uztverē visos laikos ietekmējušas arī viņa attieksmi pret mākslu un izpratni par tās sūtību.

Kā atšķirt mākslu no nemākslas?

Marsels Dišāns. Strūklaka Un šis? Vai to var uzskatīt par mākslu?

Visos laikos nozīmīgākais mākslas darba kvalitātes rādītājs bija tā forma un struktūra. Tas attiecas gan uz mākslu pirms modernisma, gan modernisma laikā, kad tika meklēta t.s. „tīrā” forma. Tie bija kritēriji, pēc kuriem bija iespējams nošķirt mākslu no kaut kā tāda, kas vairs nebūtu uzskatāms par mākslu. 20.gadsimts, jau sākot ar Marsela Dišāna kā, kas nav mākslas darbs.

ready made

, izmainījis mākslas pasaules ainu, kas padara problemātisku jautājumu par to, kā mūsdienās atšķirt mākslas darbu no kaut

II. Postmodernisms Hipotēze par postmodernisma izcelšanos

slava un Maksims Šapirs raksta, ka postmodernistiem bija apnikusi modernistu nomācošā klātbūtne muzejos, bibliotēkās, izstāžu zālēs, koncertzālēs. Paunds, Džoiss, Prusts, Kafka, Eliots, Le Korbizjē, Frenks Loids Raits, Stravinskis, - viņi un tikai viņi ir visur, un tikai par viņiem visi interesējās, tikai viņi ir slaveni. Rietumu kultūrā XX gs. 60.gados modernisti kļuva par klasiķiem, tāpēc viņus ir jānovāc, lai viņu vietā varētu nostāties paši. Tāds bija postmodernistu mērķis.

Postmodernistiskais lasītājs (skatītājs, klausītājs), kurš izjūt savu pazemojošo stāvokli, ir nolēmis sodīt nekaunīgo autoru, „noliekot to savā vietā”. Lai to efektīvāk izdarītu, lasītājs, skatītājs, klausītājs „dekonstruē” modernisma tekstus un pierāda to mazvērtību. Bet, galvenais, pierāda, ka autors nav labāks par lasītāju, skatītāju, klausītāju!

Lasītājs secināja: nesaprašana ir neizbēgama, pareiza izpratne nemēdz būt; tātad visas izpratnes ir vienvērtīgas un līdztiesīgas, katra pareiza izpratne vienlaicīgi ir nepareiza izpratne, bet katra nepareiza izpratne ir pareiza.

Modernisma mākslas paradigmā mākslas darba radītājs jeb mākslinieks pretendēja uz ģēnija statusu, bet mākslas darba vērtība tika meklēta oriģinalitātē un individualitātē.

Postmodernisma mākslu raksturojošas iezīmes

Mākslas un ikdienas norišu saplūšana

1993.g. bokseris Partiks Lebretons pēc mākslinieka lūguma stundu garā šova laikā Citroen MX markas auto padarīja par mākslas darbu (pareizāk, par mākslu jāuztver viss process kopumā).

Liela daļa mūsdienu mākslas apzināti saplūst ar cilvēku dzīves ikdienas norisēm, priekšmetisko, ainavisko, sociālo vidi vai tehnoloģijām. Mūsdienās mēs redzam, ka māksla var būt jebkāda, jebkas var kļūt par mākslu.

Postmodernisma mākslu raksturojošās iezīmes

Estētisko kategoriju noraidījums

Modernisma mākslas paradigmā Modernisti mākslas darbu cildināja kā gandrīz svētu objektu. Māksla pastāvēja mākslas dēļ. Māksla bija saistīta tikai ar estētiku, nevis morālu, politisku, filozofisku vai reliģisku nozīmi.

Haotiski riebīgais kļūst par centrālo estētisko kategoriju. Vispopulārākie tēli ir līķi, genitālijas. Garīgā kultūra tiek pasludināta par atavistisku tradicionālismu. Dzīves jēga, vēsturiskā loģika, cilvēka sūtība, pasaules liktenis, - šie un citi jēdzieni zaudē savu vērtību.

Nenad Rackovic

Tā kā absolūtu patiesību nav, nav arī estētisku standartu. Postmodernisma mākslā tiek apšaubītas vai pat pilnīgi noraidītas tradicionālās estētikas kategorijas - skaistais jeb daiļais, gaume, kas tiek definētas, balstoties uz skatītāja juteklisko pieredzi attiecībā uz mākslas objektu. Tā vietā, lai radītu mākslu, kas ir skaista un patīkama, daži mākslinieki eksperimentē ar mākslu, kas apzināti ir neglīta un tracinoša.

Modernisma mākslas paradigmā Modernisti mākslu darīja vidusmēra cilvēkam neaizsniedzamu. Mākslinieki bija elitāra kasta. Vienīgi labi apmācītiem speciālistiem vai citiem “kompetentiem” cilvēkiem bija nojausma par to, ko viņi mēģina darīt.

Postmodernisma mākslu raksturojošas iezīmes

Mākslas elitārisma noraidījums

Arī tas ir māksla

Turpretim postmodernisti , atbilstoši savām radikālajām politiskajām idejām, augstās kultūras institucionālo elitārismu noraida. Īstenībā vidusmēra cilvēkus joprojām nicinot, viņi tēlo kaut ko līdzīgu populismam. Viņi izsmej mākslas pasaules tradīcijas un atklāti (lai gan dažkārt ironiski) izmanto popkultūru, patērnieciskumu un kiču.

Modernisma mākslas paradigmā Modernisti idealizēja atsevišķu mākslinieku, kas smagi strādā, lai radītu neatkārtojamu mākslas darbu. Mākslas darbs tika uzskatīts kā vērtība pati par sevi, kura nozīmību objektīvi spēj izvērtēt kritika.

Postmodernisma mākslu raksturojošas iezīmes

Mākslinieka lomas samazināšana

Postmodernisti m ākslas darba nozīmību ļauj noteikt publikai.

Tā kā absolūtu patiesību nav, nav arī estētisku standartu, pēc kā vērtēt.

Postmodernisti saceļas pret mākslinieka autoritāti. Aktieri nevis iegaumē tekstu, bet improvizē. Dažās izrādēs sižeta tālākā virzība tiek izlemta, ļaujot skatītājiem starpbrīdī balsot, un luga beidzas To, ko modernisti uzskatīja par radošo ģēniju, postmodernisti noreducē līdz mehāniskam procesam, sociālu lomu spēlēšanai un bezpersoniskuma kultivēšanai.

Mākslinieks apzināti stāv malā, ļaujoties atkarībai no mehānismiem, padodoties nejaušiem spēkiem un apzināti pakļaujoties komerciālismam un masu uzskatiem.

Vēl viens piemērs ir nupat attīstītā “interaktīvās” izklaides tehnoloģija, kur filmas ik pa laikam tiek tā, kā to vēlas publika.

pārtrauktas, lai, nospiežot attiecīgo pogu, skatītāji izlemtu, kas notiks tālāk.

Modernisma mākslas paradigmā Modernisti, ticot, ka mākslinieks ir unikāls indivīds, centās radīt pilnīgi jaunu unikālu stilu (arī mākslā).

Postmodernisma mākslu raksturojošas iezīmes

Čārlzs Mūrs. “Itālijas laukums” Ņūorleānā Milan Kunc. Athena, 1976

Pēc modernisma mākslā bija grūti kaut ko jaunu izdomāt, un postmodernisti to pilnā mērā apzinājās un izjuta savā daiļradē. Redzot, ka neko jaunu vairs nav iespējams izdomāt, postmodernisti sāka visu agrāko mantojumu izaicinoši un pašmērķīgi parodēt un citēt, nemitīgi pārstrādājot veco, nostalģiski atdzīvinot senatni vai 20.gs. 40-tos, 60-tos un pat 70-tos gadus.

Modernisma mākslas paradigmā Modernisti tiecās pēc augsta mērķa – mākslinieka un mākslas darba vienotības – un meklēja paši savu patiesību.

Postmodernisma mākslu raksturojošas iezīmes

Beijs aizsāka arī “vienreiz lietojamo” mākslu un “reproducēšanu”, parakstot ikdienišķus priekšmetus un papīra lapas. Beijs parakstīja (un pārdeva) rūpnieciski ražotus priekšmetus, apliecinādams postmodernistu aforismu “viss ir māksla”. Beijs atmeta visas mākslinieciskās tradīcijas, kas nosaka tēmu, stilu, tehniku, pūles, jaunradi; viņš paturēja vienu vienīgu tradīciju - to, ka mākslinieks paraksta (un pārdod) savu darbu. Parakstīdams priekšmetus, kurus nebija radījis, Beijs mākslinieka lomu dekonstruēja.

Silvina Arismendi, Untitled, 2004, object

Postmodernistiskā māksla neuztver sevi pārāk nopietni. Postmodernisti ar mākslu spēlējas, ir uzkrītoši komerciāli un nepretendē uz patiesību.

Modernisma mākslas paradigmā Modernisms meklēja pēc dziļuma

Postmodernisma mākslu raksturojošas iezīmes

Apsēstība ar virspusējību

lomu Postmodernistu spēlēšanu apsēstība ar virspusējo un izpaužas manipulācijās ar fasādēm.

Šķiet, ka Red Lion Row rajons Vašingtonā sastāv no vēsturiski atjaunotām rindu mājām. Patiesībā šie dīvainie deviņpadsmitā gadsimta relikti ir tikai tērauda konstrukcija fasāde - dekorācijas. Aiz tām samanāma īstā celtne, pie kuras tās piestiprinātas - milzīga, bezpersoniska stikla un Red Lion Row

Postmodernajai ietekmes, kam laika mākslai nav dziļuma, tā fiksē virspusējas un momentānas gaitā nav noturīga spēka. Mākslā tas izpaužas kā konstruēts seklums.

Portretos redzamas tukšas sejas bez iekšējas dzīvības. Ainavas kļūst par karikatūrām.

Postmodernisma mākslu raksturojošas iezīmes

Modernisma mākslas paradigmā modernisti mākslas darbu redzēja kā pārlaicīgu ( ar nezūdošu vērtību

).

Mākslinieks Kristo postmodernistiskā veidā tin audeklā vēsturiskas celtnes un iesaiņo kokus. Viņš noorganizē labi reklamētu pasākumu, tad audumu noņem, un mākslas darbs ir izzudis.

Postmodernisti rada ātri gaistošu mākslu, kas eksistē vienīgi konkrētajā brīdī. Daži mākslinieki rada priekšmetu vienīgi tādēļ, lai to izjauktu, atstājot vēsturisku dokumentāciju, kas liecina, ka tas kādreiz eksistējis. Citi mūsdienu mākslinieki mākslas darbu iznīcina pavisam, veicot, pēc viņu domām, tēlainas darbības.

Postmodernisma mākslu raksturojošas iezīmes

Modernisma mākslas paradigmā Modernistiem garīgums, jūtu, impresiju pasaule kļuva par kultūras dzinējspēku M. Colburn. Film still, My Father`s Fantasy, 1998 M. Colburn. Film still, Hellalujah, 2000

Garīguma

demonstratīva ignorēšana ietilpst postmodernisma ikdienas repertuārā, jo garīgumu priekšplānā savā laikā izvirzīja modernisti. Dzīves jēga, vēsturiskā loģika, cilvēka sūtība, pasaules liktenis, - šie un citi jēdzieni zaudē savu vērtību. Eksistenciālā un sociālā izvēle ir nomainīta ar agresīvu reklāmu. Indivīdu, tautu, kultūru, reliģiju dramatiskās sadursmes ir pārvērstas par cinisku šovu. Cilvēka asinis, cilvēka dzīve, cilvēka gars ir kļuvis par statistiskām abstrakcijām un demagoģiskām figūrām. Visu pārklāj augstprātīga un vulgāra vienaldzība.

Mākslinieciskā tēla jēgas deformēšana

Installation in Porto Alegre.

Olaf Nikolai, A Portrait of the Artist as a Weeping Narcissus, 2000

Postmodernismam pārmet

mākslinieciskā tēla

jēgas deformēšanu. Uzskatāmi tas izpaužas postmodernisma iecienītajās

instalācijās

. Instalācijā nav autora cīņa ar materiālu, lai radītu tēlu. Instalācija neprasa meistarību, lai radītu tēlu. Instalācijā neiemiesojās autora personība; instalācijā nav autora personības aura. Instalācijā neatspoguļojās autora iekšējā pieredze tās patiesajā saturā un dziļumā; instalācija balstās uz izdomātu jūtu un pārdzīvojumu kompleksu (kā saka instalāciju veidotāji - „koncepciju”), kuru autors demonstrē ar gatavu priekšmetu starpniecību.

Kas ir mākslas dehumanizācija?

Tas ir uzbrukums cilvēciskajam faktoram mākslas darba tapšanā Postmodernistiskā māksla mērķtiecīgi uzbrūk cilvēciskumam. Postmodernisti atbalsta tehnoloģijas radītu mākslu. Masveidā radīta māksla dehumanizē gan mākslinieku, gan darbu. Endijs Vorhols savu studiju nosauca par “Fabriku” un nolīga strādniekus, lai izlaistu Merilinas Monro attēlus un citas popkultūras ikonas. “Vai bija nozīme tam, ka šie darbi nebija unikāli?” jautāja kāds kritiķis. “Un vai bija nozīme tam, ka patiesībā tos netaisīja pats Vorhols?” Katrā ziņā ne postmodernistiskās mākslas pasaulei.

Kas ir mūzikas dehumanizācija?

Rokmūzika atbilst postmodernistiskās mākslas kanoniem arī ar to, ka tā ir atkarīga no tehnoloģiskas reproducē dzirdētu dziesmu klausī š š anas un snieguma (radio, MTV u.c.). Bet ir arī rokkoncerts. Kā norādījis kāds kritiķis, ja vien grupa nav ierakstījusi dažus hitus, koncerti parasti ir neveiksmīgi. Daļa no dzīva koncerta saviļņojuma ir masu informācijas līdzekļos jau anās patiesā dziedātāju klātbūtnē. Paradoksāli, bet mūsdienās koncertus parasti raksturo milzīgi video ekrāni, tā ka dzīvo uzstā š anos tuvumā fani var redzēt ar televīzijas starpniecību! Realitāte un reprodukcija tādējādi ir postmodernistiski bezcerīgi sajauktas. (Juceklis ir vēl lielāks, kad izpildītāji “ dzied ” fonogrammas pavadījumā vai kad pats koncerts tiek pārvērsts albumā, radot dīvainu “ dzīvā ieraksta ” paradoksu.)

Kas ir dekonstrukcija?

Dekonstruktīvā arhitektūra Ja modernisti arhitektūrā pasludināja vienotības ideālu, postmodernisti izgudroja jaunu, uz vienības trūkumu balstītu estētiku. Tā vietā, lai celtnes vienīgi konstruētu, daži arhitekti tās dekonstruē. Filips Džonsons projektēja un 1978. gadā Ņujorkā uzcēla

AT&T

ēku trīsdesmitseptiņstāvīgu debesskrāpi ar baroka stilā veidotu arkveida ieeju. Ja blakus esošajiem modernajiem debesskrāpjiem parasti ir plakani jumti, tad

AT&T

ēku raksturo klasisks frontons ar caurumu, kas projektēts pēc čipendela mēbeļu parauga. Rezultāts ir modernistiskas augstceltnes un grīdas pulksteņa hibrīds.

Mākslas pārgrupēšanās atsevišķās subkultūrās

Viena no raksturīgākajām pārmaiņām ir mākslas (plašā nozīmē) pārgrupēšanās atsevišķās subkultūrās – mūzikas, literatūras, tēlotājas mākslas, arhitektūras.

Nosauktie mākslas veidi, neapšaubāmi, pastāvēja arī agrāk. Tikai modernisma laikmetā starp mākslas veidiem pastāvēja cieša vienotība, un reālajā makslinieciskajā praksē ļoti aktuāla bija dažādu mākslas veidu sintezes ideja. Postmodernismā turpretī mākslas subkultūras ir faktiski sava veida nomināciju subkultūras. Katrā nominācijā funkcionē sava mākslinieciskā pasaule, savs menedžments un tirgus noteikumi, savs „piārs” un savi kritiķi, savas prezentācijas formas, žanri, mediji, sava nauda, sava publika, savas telpas utt.

Pie tam postmodernisma laikmetā māksla funkcionē vēl vienā agrāk ne tik aktuālā un svarīgā nominācijā – globālā kapitālisma un starptautiskā šovbiznesa sfērā, kurā valda citi noteikumi, citi „apgriezieni”, cita nauda, vara.

III. Popārts

Par virziena rašanos

Popārta izpausmes

Endijs Vorhols

Popārts Jāņa Vītola redzējumā

Poparts – durvis uz postmodernismu

Parādot, ka par mākslas darbu var kļūt jebkurš ikdienā pie rokas esošs objekts, kas sākotnēji nav radīts kā mākslas darbs, EndijsVorhols atbrīvoja arī no mīta par mākslinieku kā brīnumaino, ģeniālo radītāju, jo māksliniekam nav pat „jāpieliek roka” mākslas darba radīšanai, pietiek ar ideju. Māksliniekam nepieciešama ideja, kuras kontekstā objekts, kuru viņš ir izstādījis kļūst par mākslas darbu.

Līdz 20.gadsimta vidum bija pieņemts, ka mākslas darbs ir atpazīstams pēc tā atbilstības kādai definīcijai. Daudzi mākslas pētnieki uzskata, ka līdz ar Vorholu un

popart

līdzšinējais veids, kā noskaidrot atšķirību starp mākslu un „nemākslu”, starp mākslas darbu un kaut ko, kas nav mākslas darbs, vairs nav piemērojams, jo mākslas/nemākslas jautājums kļuva filosofisks.

Par virziena rašanos

“Šī māksla ir populāra, īslaicīga, patērējama, neprasa lielas izmaksas, ir viegli tiražējama, jauna, asprātīga, seksīga, ekstravaganta, valdzinoša un ienesīga.”

R.Hamiltons

Pagājušā gadsimta vidū ap 60-tajiem gadiem par pasaules avangardisma centru kļuva ASV, un tas notika ar popārta starpniecību.

Popārts ir vārdu savienojuma "Populārā māksla" ironisks saīsinājums. Popārts radā kā visasākā reakcija pret abstrakcionismu, tā nevēlējās būt "augstajai mākslai" līdzīga, bet gūt plašu tautas masu atbalstu. Māksliniekus tas stimulēja uz triviālā un vulgārā popularizāciju.

Virziena

Lihtensteins,

pamatlicēji:

R.

Raušenbergs un Dž. Džonss,

kuriem

Dž. Rozenkvists, K. Oldenburgs, E. Vorhols un citi.

vēlāk pieslējās

R.

R. Hamiltons. Kas gan dara mūsdienu mitekļus tik citādus, tik pievilcīgus? 1956

No virziena vēstures

Šī fotokolāža ir viens no popārta darbiem.

agrīnākajiem Kolāža piedāvā ironisku kāds ir un vienlaikus pievilcīgu laikmetīguma tēlu, raksturīgs masu patēriņa sabiedrībai, kas attīstās un slīgst aizvien lielākā pārticībā. Modernas mēbeles un griestu apdare, televizors, magnetofons, jaunākā parauga putekļu sūcējs. Mājas saimnieki jauns vīrietis kultūrista pozā un kaila skaistule ar fēnu. Dibenplānā kalpone, kas uzkopj mitekli.

Popārta izpausmes

Roberts Raušenbergs. Kolāža. 1970

Rois Lihtensteins. Izmirkusī meitene Rihards Lindners. Roks. Roks. 1963

Popārts nojauca robežu starp unikālu, mākslinieka radītu vērtību un masveidā ražotu priekšmetu izmantošanu radošās domas izteikšanai. Ironijas sajūta un rotaļīgums bija viens no stila raksturlielumiem. Popārta tēli tika meklēti reklāmās, multfilmās, komiksos un televīzijā. Mākslinieki sāka veidot kolāžas no dažādiem, mākslai netradicionāliem materiāliem – sākot ar kartona un metāla kārbām un beidzot ar stiklu, spoguļiem, audumiem, avīžu izgriezumiem un auto detaļām. Daudzi pievērsās fotomontāžām spilgtos, kliedzošos un savstarpēji nesaderīgos toņos. Nereti tika atdarināti sadzīves priekšmeti, veidojot no tiem neparastas kompozīcijas.

Popārta izpausmes

Viens no biežāk lietotajiem mākslinieciskās izteiksmes veidiem bija kāda populāra tēla apspēlēšana ar dažādiem līdzekļiem. Par vienu no spilgtākajām popārta ikonām kļuva slavenā amerikāņu aktrise Merilina Monro.

Šo mākslinieku darbošanās rezultātā tika panākts izlīdzinājums starp mākslinieka radītajām unikālajām vērtībām un visās pārējās cilvēka darbības sfērās masveidā izgatavotajiem priekšmetiem. Tas rezultātā noveda pie mākslas radīšanas ar tehnisko līdzekļu palīdzību.

Popārta izpausmes

K.Oldenburgs. Ābola serde K.Oldenburgs. Apgāztais saldējums K.Oldenburgs.

Popārts stimulēja māksliniekus uz parastā, ikdienišķā un vulgārā popularizāciju. Tie apgleznoja visu , kas nebija ievērības cienīgs un ko noraidīja māksla: visa veida reklāmas, avīžu un žurnālu ilustrācijas, karikatūras, ikdienas drēbes un tamlīdzīgi.

Popārtam raksturīgas ir vairākas pazīmes: skaidra, vienkārši saprotama doma, spilgtas krāsas un ar melnu līniju apvilkti objekti. Šis virziens attēlo patērētāju sabiedrības vienkāršo konstatējumu (stereotipi, slavenības, ēdiens utt.).

Endijs Vorhols

(1928–1987, ASV)

Poparts ar Vorholu priekšgalā bija tas, kas sagrāva modernisma romantizēto priekšstatu par mākslu kā īpašu, eksaltētu absolūtās patiesības paudēju un mākslinieku - ģēniju. Endijs Vorhols. Endijs Vorhols. Campbell's Tomato Juice Box, 1964

Endijs Vorhols ir viens no izcilākajiem popārta māksliniekiem, kurš, pēc sabiedrības domām, ar savu glezniecību, priekšmetiem, "pagrīdes" filmām un personisko dzīvi pārstāv masu jeb populāro kultūru. Vorhols kļuva par iedvesmas avotu veselai paaudzei.

Viņa darbu lielākā daļa ir tapusi cietspiedes tehnoloģijā, izmantojot fotogrāfijas, un vairākiem darbiem ir 20 līdz 30 variantu.

Endijs Vorhols

Vorhola izstādē 1964.gadā skatītāji ieraudzīja Brillo kārbas, kas bija pavisam parastas un ne ar ko vizuāli neatšķīrās no ikdienā veikalu plauktos redzētām. Šī izstāde izsauca neizpratni un sašutumu. Nebija saprotams, kā par mākslas darbu var izstādīt kaut ko tik parastu, ikdienišķu un neinteresantu. Tur nebija ne kripatas noslēpuma, kuru tik ļoti gaidīja skatītāji, Brillo kārbas nebija nekas vairāk kā banalitāte. Vorhola izstāde izraisīja plašu rezonansi un padarīja aktuālus jautājumu par mākslas vērtību, lomu, jēgu, attiecībām ar realitāti un par mākslinieka lomu.

Viņš pārgāja uz zīdspiedes bildēm, ko viņš ražoja sērijveidā, tādējādi ne vien taisot mākslu no masveidīgi ražotiem priekšmetiem, bet arī masveidā ražojot mākslu.

Endija Vorhola slavenību galerija

Šeit vari noskatīties Gulbenes ģimnāzijas 2007.g. absolventa

Jāņa Vītola

redzējumu par popārta tēmu.

Skatīties

IV. Performance un hepenings

Jau piecdesmitajos gados Amerikas mākslā popularitāti iemantoja Hepeningi, t.i., māksla – rīcība.

Performance

Viena no visraksturīgākajām postmodernisma izpausmēm mākslas pasaulē ir “performances mākslas” attīstība. Šīs mākslas formas pionieris bija vācu mākslinieks Jozefs Beijs . Vienā no Beija rituāliem, kas pazīstams kā izplūšanas un skatītāju reakcijas.

Taukais kakts

Ievērojiet, ka mākslas darba sastāvdaļa ir , tauku gabals, parasti margarīns, tiek konusveidīgi iesaiņots un novietots kaktā. Rituāls sevī ietver tauku atstāšanu, lai tie izplūstu un laika gaitā smirdētu. Darbs sastāv no taukiem, to lēnas

skatītāju reakcija.

Jebkāda reakcija rupji apvainojumi, riebums vai neizpratne -

kļūst par mākslas darba daļu!

Performance

By Victor Pross Performances māksla ir jaunākā mākslas pasaules mode. Video monitoriem, rokmūzikai un lāzera gaismām piepalīdzot, mākslinieki tagad iztiek bez īsta mākslas priekšmeta un skatuves vidū noliek sevi. Milvokos kāds performances mākslinieks izkliedza publikai domātus apvainojumus, tad sasprauda miesā makšķerāķus un graizīja sevi ar žiletēm. Viņš atveidoja to, kā mākslinieki liek sev ciest, lai izklaidētu bagāto publiku.

Loma, kuru šie mākslinieki tiešām spēlē, ir mākslinieks kā kultūras partizānis. Izraisīt šoku un agresiju, likt publikai justies neērti vai to saniknot, ir daļa no viņu mākslas. Performances un to izraisītās diskusijas viņi iztēlojas kā politiski graujošus aktus.

Performance un hepenings

Performance ir gandrīz tas pats, ko sauc par hepeningu, akciju, dzīvo mākslu, notikumu, priekšnesumu, uzstāšanos, procesu. Tas ir notikums, kuru veido viens vai vairāki cilvēki, izmantojot sevi, savu ķermeni un domas kā izteiksmes līdzekli. Performance var notikt jebkurā vietā un jebkurā laikā, tās mērķis var būt kaut ko pateikt skatītājiem, bet tā var būt arī vienkārši izpaušanās. Salīdzinoši ar hepeningu performancē ir mazāk stihiskas improvizācijas un no publikas netiek prasīta tik aktīva līdzdalība kā hepeningā.

Pirmā "Bronzas cilvēka" akcija notika 1987. gada Mākslas dienu ietvaros, kad pēc pastaigas Rīgas centrā Bronzas cilvēks nonāca līdz tukšajam pieminekļa postamentam, kur atveidoja vairākas mūžīgās pozas.

Miervalža Poļa Bronzas cilvēks

Performance

Noskaties šo performanci!

Skatīties

V. Konceptuālā māksla

Kā Tu justos, ja, apmeklējot izstāžu zāli, gaidāmā mākslas baudījuma vietā ieraudzītu šādu ainu?

J. Ko šuts: Nosaukums (Art as Idea as Idea) 1967

Mūsdienās galeriju apmeklētāji reizēm pie sienām redz nevis gleznas, bet mašīnraksta lapas un fotogrāfijas.

Polaroid

fotogrāfijas. Tā ir “konceptuālās mākslas” pazīme. Mākslinieks demonstrē “dokumentāciju” - idejas aprakstu un varbūt arī mākslinieciskā notikuma

Džozefs Košuts Viens un trīs krēsli (1965)

Konceptuālā māksla

Dž. Košuts xxx Džozefs Košuts. Red .1989

VI. Grafiti

Grafiti uz vilciena

Grafiti ir zīmējums vai uzraksts, kuru visbiežāk veido ar marķieru un krāsas

baloniņu palīdzību. Grafiti parasti zīmē uz sveša īpašuma, sabiedriskās vietās, tāpēc to bieži uzskata par vandālismu. Grafiti ir cieši saistīts ar Hip hop subkultūru.

Grafiti

Sešdesmitajos gados politiskie aktīvisti, bieži vien hipiji, to izmantoja kā lētu, ērtu un ne sevišķi riskantu veidu kā paust savu viedokli. Toreiz tā nebija gluži māksla, bet gan vienkārši paraksti un izteicieni. Parādījās bandu grafiti t.i. bandas sāka izmantot grafiti, lai iezīmētu savu teritoriju.

Starp smērējumiem atradās arī īsti mākslas šedevri (masterpiece vai saīs. "piece"), ko atzina arī sabiedrība.

Grafiti

Grafiti

80 to gadu sākumā Ņujorkā pirmo reizi graffiti darbi tika izstādīti oficiālā izstāžu zālē. Pirms tam ir bijušas pagrīdes izstādes. Tai pat laikā tika uzrakstītas pirmās grāmatas par graffiti (“Subway Art” Marta Kāpere, Henrijs Čālftons) un beidzot graffiti mākslā tika saskatīta subkultūra .

Venturi. Dzīvojamā māja Chestnut Hill. 1962

Par postmodernisma arhitektūras ciltstēvu uzskata amerikāņu arhitektu Robertu Venturi. Atšķirībā no iepriekš kultivētā funkcionālā stila, kas pauda racionālu attieksmi pret konkrētajiem uzdevumiem, viņš attīstīja irracionālu pieeju, kas bija pretstatāma mehāniskās kārtības nedzīvīgumam.

VII. Postmodernisma arhitektūra

Venturi. Māja uz riteņiem. 1967

Postmodernisma arhitektūra

K.Tange. Olimpiskais komplekss Tokijā (1961 – 64)

Pēc Otrā pasaules kara Eiropā sevi pieteica atšķirīgs stils, kas veidojās, noliedzot Amerikas dārgo stikla un tērauda arhitektūru un aicināja pielietot daudz lētāku materiālu- betonu- ar kura smagnējām masām paredzēja arhitektūras formu iespējamās izmaiņas. Sekoja funkcionālisma arhitektūras ideju noliegums. Balto un gludo sienu vietā nāca betona virsmas ar izteiktu faktūru, masīvām formām. Pati ēka kļuva par vienu vienīgu skulpturālu veidojumu.

Šķiet, ka atbalsta sijas, metāla karkass un cauruļvadi, nokrāsoti spilgtās, uzkrītošās krāsās, atrodas celtnes

ārpusē

. Celtnes iekšējā struktūra ir redzama caur plānu, caurspīdīgu stikla apvalku. Eskalators aizlokās pa ēkas

ārpusi.

Šķiet, ka celtne ir izvērsta ar iekšpusi uz āru. Iespaids ir satraucošs, it kā skatoties uz cilvēku un redzot tikai viņa iekšējos orgānus plaušas, asinsvadus un zarnas.

R. Rodžersa un R. Pjano Ž. Pompidū Nacionālais mākslas un kultūras centrs Parīzē.

Daudzas postmodernisma celtnes interjeru iznes ārā. Konstrukcijas elementi, sijas un ventilācijas caurules, var parādīties virspusē, lai būtu redzami. Spilgts piemērs bija arhitekta R. Rodžersa un R. Pjano 1977. gadā uzceltais Ž. Pompadū Nacionālais mākslas un kultūras centrs Parīzē

Loida ēku vispirms uztvēra kā “ mašīnu”: visapkārt redzama iespiestā Londonas Sitijas šaurība un tikai, ieejot iekšā, atklājās telpiskās kompozīcijas pamatelementi.

R. Rodžerss. Loida apdrošināšanas sabiedrības jaunā ēku Londonas Sitijā.

Postmodernisma arhitektūra

Welcome to Singapore's first 'H.I.P. Hotel',

IRONIJA? MUĻĶOŠANA? SPĒLE? ROTAĻA

Šis poļu arhitekta Szotynscy Zaleski projekts atgādina pasaku namiņu.

Vēl neuzcelts vai jau pussabrucis?

Tā rotaļājas Džeimss Vains

Parodējot arhitektoniskās tradīcijas, postmodernisti veido celtnes, kas ir pretrunā sev un izsmej gan savu formu, gan funkciju. Džeimss Vains ir projektējis virkni veikalu, kas garāmbraucējiem lika griezties atpakaļ. Stāvlaukumus viņš izdekorēja ar mašīnām apgāztām, pusapraktām asfaltā

Gugenheima muzejs Bilbao

Gugenheima muzejs Bilbao tika uzcelts ekonomiski depresīvajā reģionā, tas bija Basku zemes (Spānijā) valdības drosmīgais lēmums būvēt muzeju tieši tur, piesaistot izcilo arhitektu Frenku Gēriju. Viņa projektētā ēka kļuvusi par šedevru, kas pats par sevi piesaista uzmanību. Ekonomiskais efekts bija satriecošs. Muzeju atklāja 1997.gadā, un investīcijas tā celtniecībā atmaksājās trīs gados. Projekta izmaksas bija tuvu 200 miljoniem dolāru.

VIII. Postmodernistiskais kino

Postmodernistiskajās filmās tēliem jācenšas atklāt, kādā pasaulē viņi atrodas.

Deivida Linča “Zilajā samtā” divdesmitā gadsimta 50-to gadu mazpilsētas pasaule pastāv līdzās murgaini perversai kriminālajai pasaulei. Viena maskē otru, un tēli dzīvo abās vienlaicīgi.

Citas postmodernistiskās filmas, piemēram, “Trusis Rodžers” ietver animācijas un “reālās” pasaules (kas abas integrētas lielākā pašas filmas fikcionālajā pasaulē) saspēli.

Filmā “Kairas tumšsārtā roze” sieviete iemīlas filmas tēlā, kas galu galā izkāpj no ekrāna un ienāk viņas dzīvē.

IX. Postmodernisms literatūrā

Daiļliteraturā par postmodernisma klasiķi uzskata itālieti Umberto Eko un viņa sacerējumu „Rozes vārds”. Postmodernistos ieskaita Faulzu, Borhesu, Nabokovu, Miloradu Paviču, Kortasaru.

ASV literārā konceptuālisma paraugi ir Reimons Federmans un Žaks Rive. Pirmais no viņiem 1976.gadā izdeva romānu „Jūsu ieskatam”, kuru var lasīt no jebkuras vietas.

Ž.Rive savukārt 1979.gadā izdeva romānu „Jaunkundzes no A”, kas sastāv no 408 autoru 750 citātiem Par postmodernisma narcistisko māniju asprātīgi ir ironizējis Umberto Eko.

Viņaprāt postmodernisma jēdziens ir kļuvis par sava veida slavējošo epitetu. Ja ap kāda autora darbu grib radīt lielas gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita postmodernismam, it kā piederība minētajam fenomenam jau pati par sevi garantē augstu māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti.