Transcript 9.2. Postmodernisma tendences mūsdienu sabiedrībā I.Ievadjautājumi Postmodernisma sākumi Par postmodernismu II. Postmodernisma laiku raksturojošās iezīmes Attieksme pret sabiedriskās dzīves normām Izmaiņas sabiedrības sociālajā struktūrā Attieksme pret progresu Pāreja uz.

9.2. Postmodernisma tendences mūsdienu
sabiedrībā
I.Ievadjautājumi
Postmodernisma sākumi
Par postmodernismu
II. Postmodernisma laiku raksturojošās iezīmes
Attieksme pret sabiedriskās dzīves normām
Izmaiņas sabiedrības sociālajā struktūrā
Attieksme pret progresu
Pāreja uz postindustriālo ražošanu
Multikulturālisms, plurālisms, globalizācija
Subkultūru uzplaukums
Informācijas plūsma
Attieksme pret jaunību
Ateistiskais antropocentrisms
Sabiedrības orientācija uz izklaidēm
Attieksme pret zināšanām
Attieksme pret elitāro un masu kultūru
III. Postmodernisma ietekme Latvijā
Riharda Kūļa viedoklis
Anarhisms. Demokrātija. Totalitārisms.
IV. Kultūras krīze
I.Ievadjautājumi
Par postmodernismu
Postmodernisma sākumi
Par postmodernismu
Postmodernā laika raksturojums aptver aizvadītos trīsdesmit un vairāk gadus.
Postmodernisms pieder tagadnei, un patiesībā ir mūsdienu dzīves visjaunākā daļa. Mūsdienas ir tas,
par ko mēs uzzinām uz ielas. Mūsdienas ir tas, par ko ikviens var atļauties strīdēties, jo apzinās, ka
pats ir šīs kultūras sastāvdaļa.
Raksturojot postmodernismu, tiek formulēts priekšstats par šodienas kultūras
būtiskākajām tendencēm un sabiedrības garīgajām noslieksmēm.
Postmodernisms aptver ļoti plašu kultūras strāvu: filosofiju, mākslu, estētiku,
humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku, ekonomiku, proti, visu saimniecisko dzīvi.
Korekti tāpēc ir runāt par „situāciju postmodernismā”. Postmodernisms caurauž visu mūsdienu
kultūru, tāpēc uzskatāms par mūsdienu kultūras tipu.
Postmodernisms attiecas uz katru no mums, jo mēs visi bez izņēmuma piederam
postmodernā laika kultūrai.
Postmodernisma
sākumi
Pritaigo dzīvojamo namu rajons
Pēc Čārlza Dženksa domām, modernisma beigas un postmodernisma sākums iezīmējās
1972.g. 15. jūlijā plkst. 15:32 Tobrīd Sentluisā tika uzspridzināta modernās arhitektūras virsotne –
Pritaigo dzīvojamo namu rajons. Lai gan tā projekts bija ieguvis godalgas, tas bija tik bezpersonisks
un nomācošs, noziedzību veicinošs un nekontrolējams, ka tajā nebija iespējams dzīvot.
Postmodernisma sākumi
Vairums zinātnieku postmodernās
pārmaiņas saista ar 20.gs. 60-to gadu jaunatnes
radīto kontrkultūru. Daudzi jaunieši sāka
apšaubīt modernās civilizācijas augļus –
tehnoloģiju, sociālo režīmu, racionālo
plānošanu. Tā vietā viņi tiecās pēc
dzīvesveida, kas būtu organiski saistīts ar dabu
un brīvs no morāliem un racionāliem
ierobežojumiem (hipiji). Eksperimenti ar
narkotikām bija veids, kā radīt ekstātisku,
mistisku stāvokli, kas bija pilnīgā pretrunā ar
modernā racionālisma prasībām. Viņi atmeta
seksuālos aizliegumus, lai īstenotu absolūto
brīvību un dzīvotu netraucētu izpriecu pilnu
dzīvi.
Citi zinātnieki kā pagrieziena
punktu redz 1968.g., kad studentu nemieru
rezultātā (protests pret Vjetnams karu) pie
varas nāca jauns intelektuāļu slānis, kura
mērķis bija izārdīt moderno pasauli. Lai cik
naiva un nesakarīga 20.gs. 60-to gadu
subkultūra liktos šodien, tai bija tālejošas
sekas. Tā noteica modi. Tās vērtības sāka
cauraust nacionālo izklaides industriju un
elektroniskos medijus. Jo sevišķi visus
sabiedrības slāņus pārņēma seksuālā
revolūcija. Uzplauka feminisms.
Homoseksuālisti sāka sevi dēvēt par
apspiesto minoritāti.
II. Postmodernisma laiku
raksturojošās iezīmes
Attieksme pret sabiedriskās dzīves normām
Izmaiņas sabiedrības sociālajā struktūrā
Attieksme pret progresu
Pāreja uz postindustriālo ražošanu
Multikulturālisms, plurālisms, globalizācija
Subkultūru uzplaukums
Informācijas plūsma
Attieksme pret jaunību
Ateistiskais antropocentrisms
Sabiedrības orientācija uz izklaidēm
Attieksme pret zināšanām
Attieksme pret elitāro un masu kultūru
Postmodernisma attieksme
pret sabiedriskās dzīves
normām
Modernisma laikā loģika, loģiski
funkcionējošs prāts un veselā saprāta
izstrādātais patiesības jēdziens uzturēja prasību
ievērot kolektīvās normas un noteikumus. Tos
uzskatīja par saistošiem visai sabiedrībai
Postmodernisma laikā cilvēks sevi aizsargā pret jebkuru kolektīvo normu un
noteikumiem, ja tie nesaskan ar viņa garīgajām un morālajām vēlmēm. Prasību ievērot kolektīvās
normas un noteikumus cilvēks uzlūko kā pret viņu represīvi vērstu agresiju.
Postmodernisma paradigmā neiederas tādi jēdzieni kā organizācija, kārtība, sistēma, un
tas visvairāk jūsmo par haotiskām un sistēmiski nenoformētām struktūrām. Postmodernisms ciena
„sprādzienus”, neprognozējamību, neformālu rīcību.
Postmodernisms un
ētiskās robežas
Noklausies ieraksta
fragmentu un izsaki savu vērtējumu
par ētiskajām robežām, ko cilvēkam
nevajadzētu pārkāpt.
Klausīties
ierakstu
Latvijas TV 2005.g. 2. novembra raidījumā «100 g kultūras» raidījuma vadītāja Riharda
Bargā un uzaicināto viesu vaļības postmodernistiskās brīvības garā aizskāra sabiedrību. Latvijas
Televīzija anonīmi atvainojās aizvainotajiem.
Fragments no 2005.g. 2.nov.raidījuma “100 gr.
kultūras” par rakstnieku sociālo lomu
Raidījuma vadītājs dzejnieks Rihards
Bargais
Jaunais rakstnieks
Edmunds Frīdvalds
Jaunā dzejniece un
žurnāliste Agnese
Krivade
Ko par mūslaiku sabiedrību liecina šie komentāri
interneta portālā? (1)
Par 2005.g. 2. novembra raidījumu «100 g kultūras»
1.
Redzēju es arī šo Valsts TV hal- tūras pērli. Man personīgi bija nepatīkami un palika
riebīgi ap dūšu. Kā vispār kultūrai veltītajā raidījumā tā vadītājs un aicinātie var uzvesties kā pūtaini,
stulbi tīņi. Par kādu izdevušos provocēšanu te autore runā? Vadītājs nevis pauda savu viedokli, bet,
pieskaņojoties stulbi ķiķinošās merģeles, ko citi nez kāpēc sauc par dzejnieci, tonim, atļavās
izteicienus, kas nu galīgi nav pieļaujami TV, it sevišķi kultūras raidījumā.
2.
Atļāvās brīvi izteikt savu viedokli” Jā, tas tagad jau ir nāves grēks tagadējā Latvijas
Televīzijā.
3.
Krivade izgāzās kā veca sēta, visu laiku spīd cauri, kā meitēnam gribas pateikt ko
pārdrošu un krutu. Pat pozas vēl nav, par jauniņu un dumju, ir tikai haotiska grābstīšanās. Bet tas, ko
savējie novērtē iecietīgi, plašākās publikas priekšā kļūst par kaunpilnu pašdarbības teātrīti.
Ko par mūslaiku sabiedrību liecina šie komentāri interneta
portālā? (2.)
4.
Atceros, man uzdāvināja kucēnu. Atnesu mājās, palaidu istabā. Šis apskrēja visus
kaktus, tad uztaisīja peļķīti istabas vidū. Neko darīt, mazs, dumjš. Bet pagāja diena un atkal peļķe
istabas vidū, bet pats lūr no galdapakšas, kas notiks. Paņēmu aiz sprandas, iebāzu ar purnu peļķē,
bet ko nu darīsi, mazs, dumjš.
Pēc trešās peļķes noslānīju šo ar putekļu klapējamo, nežēlojot, ka mazs un dumjš un
neklausoties, ka smilkst. Tomēr sapratu, ka tā nebija dumjība, tā bija vēlme pievērst uzmanību
izdarot kaut ko neatļautu. Maza, dumja šuneļa vēlme, lai viņu ievēro. Nu saņēma savu ievērību, un
no tās reizes vairs negribēja būt galvenais ievērības objekts dzīvoklī.
5.
Nu bet tak lieciet meitēnu mierā! Nu ir tāda pastulba, - bet varbūt ar gadiem pāries. Viņas
kļūda nav ķiķināšanā, bet tajā, ka VIŅA PATI sāka runāt par saviem "pupiem" - tādējādi atņemdama
šo jauko iespēju kungiem. Meitēns tik traki iekarsis un sacentrējies uz personisko, ka - ... tālāk par
pupu galiem neredz. Tas arī viss. Vai par to mums jāšūmējas??? Tak jau ne!
6.
Es domāju, īstais jautājuma formulējums būtu gauži vienkāršs. Lielākais satraukums
valda par to, ka it kā aizskarta prezidente, TV par to atvainojas, tautas masas jau kritiski tuvu
kalendāra nemieriem. Bet neviens tā arī nav pajautājis pašai prezidentei, vai tiešām tik nevainīgs joks
viņu aizskar? Liekas tieši šādi būtu jāuzstāda jautājums.
Ko par mūslaiku sabiedrību liecina šie komentāri
interneta portālā?(3)
7.
Nu - tādi kā mentālā līmeņa Gulbenes maniaki - ielaužas mūsu bērnudārzā tikai lai par
viņiem runātu...
8.
Frīdvalds
Klau, bet, kāpēc tev liekas, ka jokot virtuvē drīxt, bet ēterā - ne, jokot par kaimiņu vai
darbabiedru jokot drīxt, par amatpersonam - ne? Kas tādā gadījumā ir šīs vietā nevietā piesauktās
vārda brīvības kritērijs? OK, es saprastu, ja daudzas valstis atklāti deklarētu, ka "jā, esam pret vārda
brīvību, katrs, kas atļausies pajokot nevietā vai par konkrētām personām, tix sodīts bez žēlastības".
Tad skaidrs, spēles noteikumi būtu konkrēti definēti, katram būtu skidrs, ko drīxt, ko ne. Bet šis
liberālisma ķīselis ar savām neskaidri izplūdušajām robežām pats sevī un savos melos nogrims. Sāk
zust jebkāda konsekvence.
9.
Frīdvald, tā tava maskarāde sāk kļūt apnicīga. Nu nesanāk no tevis nekāds dumpinieks, a
la kultūras aprindu huligāns! Par daudz kompleksaina un nekāda tev tā būtībiņa.
Jāprot atšķirt humora izjūta, liberālisms, demokrātiska valsts pārvalde, no skūtu,
pašpārliecinātu zempierīšu un pupainu kazu vēlmes sevi izrādīt.
Izmaiņas sabiedrības
sociālajā struktūrā.
Decentralizācija
Modernisma laikmetā pastāv
monolītas sociālās šķiras (piem., proletariāts,
zemniecība)
Postmodernisma laikā Rietumu attīstītākajās valstīs šķiras ir gandrīz pilnīgi izzudušas,
sadaloties daudzās pārsvarā profesionāli orientētās subkultūras tipa grupās. Postindustriālajā
sabiedrībā vispār izzūd šķiriskās identitātes jēdziens, kad cilvēka dzīves ceļu nosacīja viņa sociālā
piederība.
Decentralizācijas princips uzskatāmi izpaužas ražošanas organizācijā un vadīšanā, kad
centrs uzticas apakšnodaļām un arī pašā centrā visu vada nevis viens cilvēks, bet, teiksim, direktoru
padome, akcionāru pilnsapulce u.tml. Radikāli ir izmainījusies informatīvā telpa: decentralizēta ir
kļuvusi informācijas pieejamība, centra cenzūras iespējas ir izmainījušās.
Attieksme pret
progresu
Modernisma laikmetā valdīja
sekojošās prioritātes: tehniskais progress,
tautu iedalīšana saskaņā ar to attīstības līmeni
(augstu, vāji attīstītas, atpalikušas, mežonīgas
tautas), garīgi brīva zinātne, kuras mērķis ir
dabas pakļaušana zinātniski tehniskā progresa
un cilvēka interešu vārdā. Minētās prioritātes
valdīja apmēram trīs gadsimtus.
Postmodernisma noskaņojumā dominē skeptiska attieksme pret progresu, cilvēka prāta
visvarenību un cilvēcisko spēju neierobežotību. Tātad praktiski skeptiska attieksme ir pret Jauno laiku
idejisko fundamentu, kuru izstrādāja renesanses un apgaismības laikmetā un kas savā ziņā
kulmināciju sasniedza industriālajā sabiedrībā XX gadsimtā.
Pāreja no industriālās uz
postindustriālo ražošanu
Industriālajā (modernisma
laikmets) sabiedrībā dominēja masu
produkcijas ražošana un masveida
patēriņš, ko raksturoja vienveidība.
Postmodernajā laikā, pateicoties datortehnoloģiju ieviešanai kļuva iespējama nelielu
produkcijas sēriju ražošana. Cilvēkiem radās iespēja izrauties no vienveidības, un standartizācijas
principu nomainīja daudzveidības jeb plurālisma princips, kuru dievina postmodernisma
teorētiķi. Postindustriālajā sabiedrībā ekonomiskās darbības mērķis ir apmierināt katra indivīda
vēlmes. Var pat teikt, ka postmodernismā/postindustriālajā sabiedrībā daudzveidība kļuva
pašmērķīga un nomācoša, un izpelnījās kritiku.
Multikulturālisms, plurālisms,
globalizācija un vērtību
relativitāte
Mūsdienu realitāte ir multikulturālā sabiedrība – vienā valstī, vienā pilsētā dzīvo
cilvēki, kas pārstāv dažādas tautības, rases un reliģiskos uzskatus. Šādā situācijā ir attīstījušās
multikulturālisma idejas, kuru pamatā ir plurālisms – tas, kas ir patiess vienā sabiedrībā, citā var
būt aplams, un tas, kas būs pareizi vienā sabiedrības daļā, citā var izrādīties nepareizi.
Ja kultūras vērtības ir relatīvas, tad neviena nav jāuztver nopietni. Neviena kultūra,
izņemot postmoderno, nemāca absolūtu patiesību neesamību. Tiek akceptēts daudz kas tāds, kas
senāk būtu nosodīts vai aizliegts – no ekstravaganta apģērba līdz netradicionālai seksuālai
orientācijai. Postmodernisma loģika daudzus kaitina ar savu hipertrofēto visatļautību.
Mūsdienu transatlantisko kultūru ietekmē globalizācija – vienotas „pasaules kultūras”
veidošanās. Globalizācija balstās uz visu tehnisko šķēršļu noārdīšanu starp valstīm. Tā atceļ
attālumu un laiku. Pasaule tiek uztverta kā vienots veselums.
Subkultūru uzplaukums
Postmodernisma/postindustriālās sabiedrības viena no spilgtākajām īpašībām ir
subkultūru uzplaukums. Tās pašlaik aptver sabiedrības lielāko daļu. Šodienas kultūra faktiski
veidojas no subkultūru summas.
Subkultūru (minoritāšu ) izvirzīšanās sabiedrības priekšplānā liecina par kardinālām
izmaiņām sabiedrībā. Ne velti šodien ir populārs jēdziens „minoritāšu sacelšanās”, un runa nav
tikai par etniskajām minoritātēm un to tiesību aizstāvību. Runa ir par subkultūrām (reliģiskajām,
seksuālajām, profesionālajām, izklaides un atpūtas veidu un dažādu hobiju grupām utt.), kuras var
uzskatīt par savdabīgām minoritātēm ar savu lokālo kultūru.
Informācijas plūsma
postmodernajā
sabiedrībā
Postindustriālajā sabiedrībā masu informācijas līdzekļi apkalpo nevis masas
(tradicionālais termins „masu informācijas līdzekļi” ir novecojis), bet gan attiecīgās subkultūras
vajadzībām. Masu mediju demasifikācija Rietumos sākās 70.gados. Tas bija process, kuru
neviens negaidīja. Vispirms tas skāra presi un pēc tam arī radio un televīziju. Gan ASV, gan
Rietumeiropā strauji samazinājās lielo dienas laikrakstu un galveno žurnālu tirāžas. Tajā pašā laikā
pieauga visdažādāko izdevumu skaits. Sākās vietējās preses un tematiski specializēto minižurnālu
ēra, un šī produkcija pamatā ir adresēta subkultūrām.
Tas pats notika ar radio – radās privātās radiostacijas noteiktai auditorijai. ASV
1974.gadā bija apmēram 1 miljons radiostaciju, 1977.gadā – apmēram 25 miljoni radiostaciju.
ASV televīzijā krīze iestājās 1977.gadā, kad lielās TV studijas manāmi zaudēja
skatītājus. Tolaik uzplauka kabeļtelevīzija, kura masu superauditoriju sadalīja miniauditorijās.
Nākamo soli informācijas individualizācijā spēra Internets. Skaidrs, ka informācijas
un telekomunikāciju tehnoloģiju iespējas sabiedrības „saskaldīšanā” līdz ar Interneta ieviešanu vēl
nav izsmeltas.
Attieksme
pret jaunību
Maikls Džeksons
tika uzskatīts par
mūsdienu «Pīteru
Penu», kurš nekad
nekļuva pieaudzis.
Ir izmainījusies pieaugušo attieksme pret jaunību – tagad tā ir kļuvusi prestiža. Ja agrāk
jaunā paaudze uzvedībā, valodā un ģērbšanās stilā atdarināja vecāko, tagad ir otrādi – mūsdienu
Rietumu kultūru raksturo ķermeņa un jaunības kults.
Ateistiskais
antropocentrisms
Postmodernisma pastāvēšanas
laikā par būtiski jaunu pavērsienu atzīst
ateistisko antropocentrismu, kad
cilvēka laicīgās esamības jēga izvirzīta
priekšplānā un kultūras vērtību sistēma
tiek pārorientēta, būtiski izmainot
priekšstatus par cilvēka pienākumiem un
tiesībām, vietu un nozīmību uz Zemes.
Sekas: ateistiskais
antropocentrisms no vienas puses
auglīgi bagātina cilvēka pašvērtības
apziņu, bet no otras – stimulē
homoseksuālisma, viendzimuma laulību,
lesbiešu, geju, transvestītu perversās
visatļautības morālo un juridisko
legalizāciju,
Sabiedrības
orientācija uz
izklaidēm
Iedzīvotājiem parādās vairāk brīvā laika, kas sekmē izklaides iestāžu attīstību. Aizvien
vairāk cilvēku nododas izpriecām un baudām, kas, lai sevi attaisnotu, tiek pasludinātas par kultūras
izpausmēm. Tas ir masu kultūras jeb popkultūras buma sākums. Par mākslu tiek pasludināts viss, kas
tiek plaši pieprasīts – piedzīvojumu, fantastikas un „bulvāru” literatūra, analoģisku žanru filmas,
popmūzikas sarīkojumi, konkursi un šovi.
Attieksme pret
zināšanām
Modernismā atbilstoši
klasiskajam principam zināšanas bija
vienotas ar personību un tā prāta
formēšanos.
Postmodernismā zināšanas kļūst par preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Zināšanas
tiek ražotas, lai tās pārdotu. Zināšanas kā informatīvā prece kļūst par galveno spēku cīņā par varu.
Plašumā izvēršas zināšanu komercializācija.
Postmodernisma laikā nostiprinās atziņa, ka vairs nav absolūtas gudrības un patiesības,
un vispār katra patiesība ir patiesība, un nevar būt viena patiesība priekš visiem; katrs indivīds var
apliecināt savu patiesību, jo indivīds pats atbild par visu.
Bens Latkovskis: Intelektuālā vidusslāņa izzušanas
mehānismi
Izlasi žurnālista viedokli par mūsdienu sabiedrību un izsaki savējo!
Esmu ievērojis, ka daudziem informācija burtiski riebjas un viņi atklāti lepojas, ka
neskatās Latvijas sabiedrisko televīziju un radio, dodot priekšroku komercstacijām, kuras ar
izglītojoši informatīvām pārraidēm neuzbāžas. Dažādas televīzijas fabrikas un bāri, sekli un piezemēti
žurnāliņi kļūst par avotiem no kurienes pasmelties kultūru.
Man ir radusies versija, ka vislielāko postu Latvijas jaunās paaudzes domāšanai ir nesuši
animācijas filmu seriāli. Visi šie digimoni, pokemoni un taigetroni. To skatīšanās pielīdzināma ēšanai
no alumīnija bļodas ar tāda paša metāla karoti. Bet, ja bērns no mazotnes ir pieradis ēst no šādām
bļodām, tad arī vēlāk viņam rodas organiska nepatika pret smalkiem traukiem, greznām servīzēm un
funkcionāli neērtā nazīša un dakšiņas. Atšifrējot analoģiju, bērnībā saskatījies pokemonus, pieaudzis,
šis cilvēks ar riebumu novēršas no patiesas kultūras. Viņš vienkārši nesaprot, kāpēc tā vajadzīga, ja
tikpat labi var iztikt bez tās.
Protams, daudz kas ir atkarīgs no ģimenes. Taču šobrīd daudzi vecāki ir stipri aizņemti
darbā, un bērni atnākuši mājās no skolas, vairākas stundas ik dienas tiek baroti ar apdullinoši
primitīvu garīgo barību, kura radīta, šķiet, vienīgi tāpēc, lai notrulinātu jebkādas ētiskās un estētiskās
jūtas. Nav brīnums, ka Rietumos 25% pieaugušo lasīt gan prot, bet uztvert daiļdarba tekstu nevar
(Rīgas Balss, 2. decembris). Un mēs ar pilnu tvaiku ejam uz šādu sabiedrības modeli.
Iepazīsties ar interneta komentāriem par B.Latkovska
rakstu! Ko tie liecina par mūsdienu sabiedrību (1)
1. Es jau domāju, ka tā ir vispasaules tendence - jo stulbāku izdosies noturēt tautu, jo
vieglāk tai iebarot visas tās iepirkšanās kampaņas un vispārējo patērētāja ideoloģiju.
2. Domāju, ka garīgās degradēšanās pamatā ir grāmatu, un garīgi izglītojošas literatūras
nelasīšana. Lielākā daļa jauniešu, un arī ne īpaši zinātkārie pieaugušie, liekas, lasa tikai žurnālus, kur
garīgi izglītojošais ir labi ja 10%, pārējais - kā kļūt par superzaķi vai cukurāzi.
3. Strādāju izglītības sistēmā un varu ar pilnu atbildību teikt, ka augstskolu beigušie un
studējošie maģistratūrā, raksta ar tādām kļūdām un ir ar tik nabadzīgu valodu, kas liecina vien par to,
ka dzīvē izlasītas ir vien pāris grāmatas un noskatītas visas Rokija sērijas! Garīgā nabadzība brīžiem
ir šokējoša! Šokējoša tāpēc, ka tie ir it kā ļoti izglītoti cilvēki.
4. Tātad - ko mums vajag no kultūras? Mums vajag izsmalcinātu apģērbu, mirdzošas
mašīnas ar efektīgu dizainu, mājas, kuru arhitektūrā un interjerā atspoguļojas mūsu nauda, mums
vajag visu ko žilbinošu, acīs krītošu - tādu, lai citi naudas pelnītāji savā ikdienas steigā to pamana,
paspēj novērtēt un arī sāk piedalīties šajā "kulturālisma" sacensībā. Jā, un vēl mums vajag erotiku
(tās uztveršanai nevajag daudz laika), vieglas "sit un krīt" komēdijas vai arī nervus kutinošus
grāvējus (to uztverē arī nav jāpiepūlas), mums vajag arī gladiatoru cīņas ( humānisma dēļ tās tiek
aizvietotas ar futbolu, hokeju, basketbolu...), lai mēs varam kulturāli pabļaut un palēkāt. Bet mūsu
sievām vajag ziepju operas, lai viņas var pasapņot savus rozā sapnīšus un paraudāt aizkustinājuma
asariņas. Tā, lūk!!!
Iepazīsties ar interneta komentāriem par B.Latkovska
rakstu! Ko tie liecina par mūsdienu sabiedrību (2)
5. Un taisni jābrīnās - cilvēki maksā lielas naudas, ņem kredītus, bet tai pat
laikā mūk no nodarbībām, špiko, jo laikam jau tā vajag. Punkti būs, papīrs būs, izglītība
skaitīsies iegūta. Un pavasarī atkal no augstskolām iznāks grupa it kā izglītot cilvēku,
kuri pamatā lasīs komiksus, skatīsies amerikāņu grāvējus, čipendeiļus un citas glupības.
Bet tie, kuri spēj salikt trīs vārdus kopā, rakstīs skaisti uzdrukātos un raibi ilustrētos
preses izdevumos par slavenību gurnu apmēriem, nēģeru locekļiem un seksa noderīgumu
sabiedrības attīstībā. Bet pusdienās pasūtīs picas parodiju ar koka kolu un čipsus no
Makdonalda, jo tas, lūk, ir pasaules standarts.
6. Un bez pretenzijām, bez mākslas, nost ar Raini, kas tas mocarts tāds, es tos
krievus nelasu, jā britnija - tā ir super, dziesmu svētki - kam ta tie tādi vajadzīgi, brīvdabas
muzejā sarīkosim pikniku, malkai derēs tās vecās būdas, Rīgas pilī ierīkosism
supermārketu, lai tā prezidentša iet diriģēt, Brīvības pieminekli pārvietosim uz Ādažu
poligonu, jo centrā ir laba vieta karuselim un alusbūdām....
Attieksme pret elitāro un
masu kultūru
XIX gs. beigu un XX gs. pirmās puses modernisms bija elitārs.
Postmodernisms tāpēc sava skepticisma enerģiju velta modernisma kritikai.
Postmodernisms tiecas realizēt modernismam pilnīgi pretēju stratēģiju, proti, apvienot
vienā veselumā elitāro un masu garīgo kultūru. Piemēram, Umberto Eko romāns
„Rozes vārds” ir tipisks postmodernisma paraugs prozā, jo teksts veidojas no
visdažādākajiem sociālajiem slāņiem adresētām nodaļām. Postmodernisms, integrējot
masu un elitāro garīgo kultūru, vēlas veidot cienīgu pasauli.
Postmodernais
vardulēns
Skatīties
Videofragments skatāms tikai
oriģināldiskā
Noskaties multiplikācijas filmiņu par postmoderno vardulēnu un identificē tajā
postmodernismam raksturīgās iezīmes
III. Postmodernisma ietekme
Latvijā
Riharda Kūļa viedoklis
Anarhisms. Demokrātija. Totalitārisms.
Filozofs Rihards Kūlis par
postmodernisma ietekmi Latvijā
Manuprāt tā (postmodernisma ietekme) ir pat lielāka nekā jebkur citur pasaulē. Īpaši tā
saucamajās „smalkajās aprindās”. Ir tik vilinoši ļauties postmodernisma lozungiem – aicinājumiem
sākt visu no nulles punkta (Liotārs), būt absolūti brīviem un bezatbildīgiem (Bodriārs), apliecināt
savu Es, nerēķinoties ne ar vienu citu, pašrealizēties.
Grūti būtu nepamanīt, ka Latvijā milzīga ietekme ir modei – it īpaši, ja tā nāk no
rietumiem. Diezgan reta parādība pie mums ir patstāvīga pozīcija, argumentēts spriedums. Varbūt
tāpēc, ka visai plāns ir sabiedrības slānis, ko varētu dēvēt par inteliģenci. Pie mums par inteliģenci
pieņemts uzskatīt pavisam ko citu – cilvēkus, kas pirmie un visaktīvāk seko modei, atražo
populārus apziņas štampus, aktīvi grozās uz sabiedriskās dzīves skatuves.
Jāteic, ka pasaulē postmodernisma vilnis sāk noplakt. Galvenokārt tāpēc, ka tā
ekstrēmās vīzijas nekādi neatbilst realitātei, cilvēka sabiedriskajai dabai.
Kurš no svaru kausiem atbilst katram noAtbilde
šiem jēdzieniem?
Anarhisms. Demokrātija. Totalitārisms
Kuriem svaru kausiem,
tavuprāt, priekšroku
dod postmodernā
sabiedrība?
Indivīda brīvība
Pakļautība valsts
likumiem un sab.
normām
Demokrātija
Pakļautība valsts
likumiem un sab.
normām
Indivīda brīvība
Anarhisms
Pakļautība valsts
likumiem un sab.
normām
Indivīda brīvība
Totalitārisms
IV. Kultūras krīze
Kultūras krīze
Ko izvēlēsies Tu?
Postmodernisma galvenais
mērķis ir pārsteigt, šokēt. Lai to
sasniegtu, gandrīz visi līdzekļi ir
pieņemami. Piemēram, modernās
mākslas izstādēs redzētie beigtu
dzīvnieku ķermeņi, vardarbības upuru
foto, izkārnījumi utt. Izraisīt šokam
līdzīgas emocijas visu redzējušam un
notrulinātam 21. gadsimta pilsonim ir
grūts uzdevums. Tāpēc mākslinieki
nereti ķeras pie ekstrēmām formām,
pārkāpjot visas ētikas normas.
Vai tas ir tas, ko Tu vēlies?
Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt
pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst
to vēl dziļākā bedrē
Kultūras krīze
Ko izvēlēsies Tu?
Vai tas kļūs arī par tavējo paņēmienu, kā
piesaistīt sev sabiedrības uzmanību?
Vai tas ir tas, ko Tu vēlies?
Ar skaisto pārsteigt ir daudz grūtāk.
Neglītais, ačgārnais, groteskais vai
klaji riebīgais noteikti tiks ievērots.
Šo cilvēcisko vājību izmanto
postmodernisti.
Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt
pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst
to vēl dziļākā bedrē
Kultūras krīze
Vai tas kļūs arī par tavējo
paņēmienu, kā piesaistīt sev
sabiedrības uzmanību?
Ko tikai cilvēki ir gatavi darīt, lai
taptu pamanīti. Izmisuma sauciens
– es esmu! – izpaužas pat
traģikomiskās un traģiskās formās.
Kāds skatītājs sporta spēles laikā
gatavs kails izskriet laukumā, bet
cits nogalina pasaulslavenu mūziķi
tikai viena iemesla dēļ – būt
pamanītam.
Vai tas ir tas, ko Tu vēlies?
Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt
pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst
to vēl dziļākā bedrē
Kultūras krīze
Vai Tev tas šķiet vilinoši?
Postmodernistiskā sabiedrība ir
balstīta uz ārējo uzvedības standartu
izzušanu un iekšējo identitātes
pamatu sairšanu.
Bez ārējiem un iekšējiem
standartiem atliek tikai cinisms,
panika un “brīvs kritiens”. Cilvēki
vairs neatzīst sociālu institūciju
autoritāti vai paši savus pienākumus
pret sabiedrību.
Vai tas ir tas, ko Tu vēlies?
Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt
pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst
to vēl dziļākā bedrē
Kultūras krīze
Ko izvēlēsies Tu
stlu vai būtību
Postmodernisti vairāk uzsver
stilu nekā būtību. Āriene ir nozīmīgāka par
iekšieni. Tā kā stils, āriene un grupas
identitāte mūsdienu dzīvē ir tik svarīgas,
postmodernā sabiedrība ļoti uzmanīgi seko
modei. Atrašanās “uz strīpas” kļūst par
apsēstību. Modei, protams, ir nemitīgi
jāmainās, citādi tā nevar pildīt savas
funkcijas – nošķirt augsta ranga modes
noteicējus no tiem, kas ir novēlojušies. Ja
klasiskajā
laikmetā
statusu
noteica
sabiedriskais stāvoklis (valdnieks, ģimenes
galva, garīdznieks), un modernajā laikmetā
– sasniegumi (īpašnieks, paša spēkiem
augšup ticis miljonārs, slavens atlēts, tad
postmodernajā sabiedrībā statusu nosaka
stils (pareiza apģērba valkāšana, pareizas
attieksmes paušana).
Neaizmirsti, ka Tava izvēle var
palīdzēt pārvarēt kultūras krīzi vai arī
iegrūst to vēl dziļākā bedrē
Kultūras krīze
Pārtrauksi vai turpināsi
šo orģiju?
“Ja vēlas izteikt pašreizējo
lietu stāvokli, es sacītu, ka mēs
atrodamies situācijā pēc orģijas. Orģija
ir modernā eksplozīvais mirklis, kas
pastāv visās atbrīvošanās jomās.
Politiskā
atbrīvošanās,
seksuālā
atbrīvošanās,
ražošanas
spēku
atsvabināšana,
destruktīvo
spēku
atsvabināšana,
sievietes,
bērna,
neapzināto dziņu spēka atbrīvošana,
mākslas atbrīvošana.”
(Ž. Bodrijārs)
Vai tas ir tas, ko Tu vēlies?
Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt
pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst
to vēl dziļākā bedrē
Kultūras krīze
Iesaistīsies kviekšanā vai
mēģināsi atbrīvot sabiedrību no
muļķības?
Civilizācijas pazīme ir varoņu
kults, bet mūsdienu sabiedrībā ir zudis ne
tikai īsta varoņa, bet arī īsta ļaundara tēls.
Masu kultūrā pat melnajiem spēkiem zudis
lielums un varenība, to vietu ieņēmusi
kviekšana un ālēšanās (piem. Holivudas
filmās). Masu kultūru pavada muļķības
triumfs. Atbrīvot no muļķības var īsti
smiekli vai raudas. Taču tie ir reti sastopami,
jo prasa personību. Muļķība ir bezpersoniska
un internacionāla. Muļķības triumfs pavada
visus lielos procesus, kuros piedalās masas.
Vai tas ir tas, ko Tu vēlies?
Neaizmirsti, ka Tava izvēle var palīdzēt
pārvarēt kultūras krīzi vai arī iegrūst
to vēl dziļākā bedrē
Kurp ejam?
Prom no vecā tipa
masu cilvēka
Prom no jaunā tipa
masu cilvēka
Vecā tipa masu cilvēks
Uzskata: kam tic daudzie, tas ir
taisnība; ir jātiecas pēc tā, pēc kā tiecas visi;
tur “augšā” (valdībā) par visu parūpēsies un
padomās, uz visiem jautājumiem tur ir
atbildes (īpaši raksturīgi tas ir totalitārajā
sabiedrībā)
Cilvēks identificē sevi ar to
personības modeli, ko viņam piedāvā
sabiedrība, vienmēr rīkojas tā, kā no viņa to
gaida sabiedrība.
Viduvēja gaume un viduvējas
prasības.
Svarīgākais - piederēt baram.
Cenšas neizcelties, slēpjas pūlī, izvairās no
atbildības un oriģinalitātes.
Sekas - indivīds pārstāj būt viņš
pats
Personība
Jaunā tipa masu cilvēks
Pats sevi uzskata par spilgtu
personību, to cenšas akcentēt visās ārējās
izpausmēs (apģērbs, manieres),
Baidās tapt uztverts par
viduvējību, tāpēc cenšas pārkliegt citus,
kaut arī neko nezina un nesaprot.
No sevis neprasa neko, bet no
citiem ārkārtīgi daudz
Pārliecināts, ka dzīvot nozīmē
nebūt ne ar ko ierobežotam.
Lepojas ar to ka var identificēt
sevi ar politisko partiju vai grupējumu,
mantu, apģērbu, amatu vai titulu; apzināti
taisa sev imidžu.
Cenšas noturēties sabiedrības
uzmanības centrā.
Nav pašpietiekams.
Personība. Nealkst, lai apkārtējie viņu par tādu uzskatītu. Apzinās sevi kā individualitāti,
ir iemantojis savu, tikai viņam piemītošu vietu sociālajā veselumā un, nekļūstot savtīgs, realizē savu
savdabību, nekonstruē sev imidžu. Kopj sevi un sabiedrības garīgo veselību, uzturot augstus
tikumiskos principus. Pozitīvi vērtīborientēts. Pašpietiekams.
9.2. Postmodernisma tendences
mūsdienu sabiedrībā
Prezentācijai izmantotie avoti:
Rubenis, A. 20. gadsimta kultūra Eiropā, - Rīga: Zvaigzne ABC, 2004
Jermolajeva, J., Jermolajevs V., Mūrnieks, A., Kultūra 20. gs., - Rīga: RAKA, 2002
Jouni Ekonens u.c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998
Vīts Dž. E., Postmodernie laiki, - Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 1999
http://lv.wikipedia.org/wiki
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/
http://www.spidolastelpa.narod.ru/
Un citi internetā pieejamie materiāli
• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda
finansiālu atbalstu.
• Par materiāla saturu atbild L.Zitāne