Slide 1

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 2

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 3

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 4

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 5

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 6

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 7

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 8

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 9

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 10

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 11

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 12

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 13

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 14

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 15

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 16

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 17

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 18

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 19

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 20

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 21

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 22

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 23

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 24

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 25

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 26

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 27

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 28

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 29

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 30

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 31

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 32

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 33

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 34

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 35

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 36

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 37

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 38

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 39

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 40

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 41

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 42

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 43

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 44

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 45

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 46

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 47

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 48

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 49

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 50

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 51

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 52

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 53

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 54

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 55

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 56

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 57

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā


Slide 58

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un
arhitektūra
I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.
Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji
Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Brēgels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes
Arhitektūrai raksturīgās iezīmes
Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par
ziemeļu renesansi
15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība
Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju
izplatība

Piecpadsmitā
gadsimta beigās renesanses
idejas un mākslinieciskās
tendences izplatījās pāri Alpu
kalniem un rada atspulgu arī
Anglijas, Francijas, Vācijas un
Nīderlandes mākslā:
Anglijā –
Vācijā – Mārtiņš Luters,
Albrehts Dīrers
Francijā –
Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas
iezīmes
Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no
Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses
mākslā.
Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas
neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla,
spēcīgi
balstoties
savās
nacionālajās
tradīcijās
(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un
cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses
māksliniekus).
Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos
sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no
kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.
Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts,
jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu
zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.
Galvenais akcents uz altārgleznām, portretiem,
sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava
un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.
Raksturīgi, ka Nīderlandes
mākslinieku
savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas
attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas
par dabu.
Pats
galvenais
Nīderlandes
gleznotāju
izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās
krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.
Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar
tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses
mākslas iezīmes
Reformācijas ietekme - ziemeļu
tautu mākslas krīzes izraisītāja:
• protestantu iebildumi pret
mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības
izpausmēm,
• kalvinistu vēršanās pret ārišķo
greznību.
Rezultāts - mākslinieku pievēršanās
laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā
daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu
renesanses
gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)
Hieronīms Boshs (Nīderl.)
Albrehts Dīrers (Vācija)
Pīters Breigels (Nīderl.)
Manierisma izpausmes

Huberts (ap 1370 -1426) un Jans
(ap1390 – 1441) van Eiki
Huberts

Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu
izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra
ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets
Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju
pamatlicēji.
Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji
(flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa
Huberta van Eika (1370-1426)
slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona
baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra
(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas
darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot
gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido
trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes.
Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija
redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses
gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu
un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu
renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo
sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.
Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi
un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā
pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki
Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra
telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet
salasāms katrs atsevišķais vārds.

Lielā Ģentes altāra atvērums
Hubert and Jan van Eyck
Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte
Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra
pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki
izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes
gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz
ainavas fona, kur katru detaļu piepilda
dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta
apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma
tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot
perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz
plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt
dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt
daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota
pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas
vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva
Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis.
Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē
Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla,
atšķirīga seja.
Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos
vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju
ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika
gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš
acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van
Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki
ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.
("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks
"Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets”
(1434)

Jana van Eika nozīmīgākais
darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un
baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa
sievas portrets. Gleznā attēlota abu
jauno cilvēku saderināšanās.
Jaunais pāris gleznā attēlots
pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā
pavisam parastām lietām un mēbelēm:
paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie
sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie
gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr
katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis
aicināts kā liecinieks fiksēt šo
svarīgo brīdi gleznā - tā varētu
izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir
latīniski parakstījies gleznas
vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit
hic" (Jans van Eiks bija šeit).

Gleznā atainotās istabas
sienas spogulī var pat saskatīt
jauno pāri no mugurpuses, un
atvērtajās durvīs stāvam divas
figūras, iespējams, pašu
mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību,
bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs
ap 1450-1516
Hieronīms Boshs darbojas 16.gs.,
konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu
glezniecībā (darbu izejas avots - tautas
folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto
fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā
ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo
prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles
attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs
Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu
neatbilst tradicionālajam
priekšstatam par pasauli un dievišķo
dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos
līdzās cilvēkam ieraugām milzum
daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”

Pirmajā brīdī
skatītājam šķiet, ka visus
šos dēmonus radījusi
mākslinieka slimīgi
sakāpinātā iztēle. Un tomēr,
iedziļinoties šais
fantasmagorijās, nākas
secināt, ka viss
atspoguļotais ir drīzāk
filozofisku pārdomu
rezultāts par pasaules
ļaunumu, par cilvēciskās
dabas duālismu, kas
apvieno sevī gan labo, gan
ļauno.

Hieronīms Boshs
“Pasaulīgo prieku
dārzs”
“Elle” fragmenti

Bosha tēlotā
pasaule ir pilna būtnēm,
kuru anatomiskajā uzbūvē
sakausēts rāpuļu un
kukaiņu, putnu un zvēru,
augu un dažādu zemes
pūšļu, cilvēciskas
kroplības un neorganiskās
dabas elementu
sajaukums. Šie dēmoni,
kas piepilda gan zemi, gan
paradīzi, gan elli padarījuši
cilvēku par šaušalīgu
mocību objektu.

Autors it kā uzdod
jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda
visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks,
kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā
uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam
Dievs lēmis būt par visas dzīvās
radības kroni, nespēdams apslāpēt
savas vistumšākās kaislības, top vājš
un nožēlojams.

Hieronīms Boshs
“Siena vezums”
“Pasaule ir siena vezums:
katrs no tā ņem to, ko iespējams
sagrābt.”
Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres
dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam.
Te ir zemnieki, imperators un pats
pāvests – katoļu baznīcas galva.
Klusēdams no debesīm uz to
noraugās Dievs tas Kungs.
Vai pasaule mūsdienās
kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās
paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?
Veca, sirma māmulīte,
Kurai augšā dieviņš viss
Stāstīja, ka kādreiz viņai
Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra
It kā tūkstoš saulēs gaiss
Šī tik rokas salikusi
Klāt nu brīdis pēdējais

Tur, uz taciņas aiz klētes,
Kur tas akmens sūnainais,
Reiz tai rudens rītā bijis
Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis,
Pazudis kā sapnis irst
Svēta atmiņa tik sirdī,
Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda
Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu
garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis
informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes
gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus
elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes
laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka
ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk
viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē,
alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers
(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti
Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas
tēlotājmākslā renesanses laikmetā.
Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan
dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā
mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no
antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers
veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu
kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da
Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats
pilnības iemiesojums, jāprot tikai to
saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas
ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas
vērotu tēlojumu.

Trusis
Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem
“fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl
priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera
studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām
proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar
matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu
vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers
“Četri jātnieki”
Grafika par patstāvīgu
mākslas veidu kļuva tad, kad pie
tās klāt ķērās tāds meistars kā
Albrehts Dīrers .
Četri jātnieki simbolizē četras
nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve.
Dīrera izpildījumā četri
jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā
auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami
visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan
jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus
un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus
un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa
mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka
dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut
ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī
nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers
“Sv. Hieronīms”
Dīrers kļuva par vienu
no pirmajiem māksliniekiem
Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu
dižgariem praksē pielietoja
zināšanas par proporcijām un
perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms
cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē
humānisma laikmeta cilvēka ideālu,
kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko
patiesību.

A. Dīrers
“Bruņinieks, nāve un velns”

Gravīrā risināta tēma par o
garīgo spēku, ko dod patiesa un
dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks
simbolizē stipras gribas cilvēku, kura
garīgā spēka priekšā atkāpjas visi
pasaules ļaunumi - gan sātans ar
šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni
rokā, kas simboliski atgādina par
zemes dzīves īslaicīgumu,
pakļaujoties visādiem
kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija”
Gravīrā “Melanholija”
atveidota meditācijā iegrimusi
spārnota būtne – radošais ģēnijs,
kas vientuļā jūras krastā pārdomā
likumsakarības par cilvēku un viņa
sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks –
mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī
neietver daļu no otrā? Kur atrodama
laime? Taču ne jau naudas un varas
spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas
piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet
varbūt uz to paver ceļu paša prāts
un zināšanu sniegtā gudrība?
Par viduslaicīgās
domāšanas ietekmi liecina
maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi
simboli: smilšu pulkstens, kas
atgādina par dzīves ierobežoto
ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva
patiesības vēstnesis, dvēseles svari –
dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no
saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā
morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels
(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi,
pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja
ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.
Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra
glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās
dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks
bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un
atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels
“Mednieki sniegā”

Daba viņa gleznās
bieži vien tēlota kā
rāma, bet varena
stihija, kuras
paspārnē noris
cilvēku dzīve.
Katrā gadalaikā
viņš pratis saskatīt
būtisko un izteikt
tā radītās
noskaņas
vissmalkākās
nianses.
Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā
fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā
ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo
iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels “Zemnieku kāzas”
Breigelam
sava laikmeta būtību
izdevies atsegt,
attēlojot zemniekus
un viņu ikdienu. Viņa
tēlotie ļaudis bieži
vien ir naivi un
robusti, reizēm pat
aprobežoti savā
pasaules uztverē, un
autors atļaujas par
tiem pasmaidīt.
Brīžam labsirdīgais
smaids pārtop ironijā

redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai
izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas
pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un
pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels “Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels “Ikara nāve”

Pīters Brēgels “Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā
šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl
neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis
pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec
pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels “Leiputrija”

Manierisma izpausmes
El Greko (1541-1614)
El Greko (īst. v.
Domeniko Teotokopuli, pēc
izcelsmes grieķis, bija dažus gadus
Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī
iepazinās ar Tintoreto manierisma
mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El
Greko, un jaunais meistars radīja
pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu
mākslu.
El Greko bija pēdējais ievērojamais
manierisma mākslas pārstāvis
Eiropā.
Vēlākajos gadsimtos El
Greko māksla netika atzīta un bija
nolemta aizmirstībai. Tikai
divdesmitā gadsimta sākumā
mākslinieka neatkārtojamās
daiļrades kvalitātes tika atklātas kā
no jauna.

Manierisma izpausmes
El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura
darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas
un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti
reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms
misticisms un nereālisms, fantastiskums.
Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu
līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un
izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa
guldīšana kapā"
Gleznas sižeta pamatā ir
sena leģenda par kādu dievbijīgu
Toledo bruņinieku, kura kapā
guldīšanas ceremoniju it kā
pagodinājuši no debesīm
nolaidušies svētie . El Greko gleznā
kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās
debesis, kur mirdzošā gaismā
eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus,
Sv. Marija un Jānis Kristītājs.
Turpretī gleznas
apakšējo daļu aizņem uz zemes
sapulcējušies - sērās tērpti
bruņinieka radinieki, draugi un citi
pēdējās cieņas izrādītāji.
Viņu vidū ir arī no
debesīm nolaidušies Sv. Stefans un
Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi
novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie
krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas
dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi
svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas,
kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces
grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis
piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo
ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums
"Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās,
attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi
pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas
radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora
portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem
reliģiskajiem gleznojumiem, portretu
glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa
psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas
panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds
ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo
de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra
citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu
skatiens un asās lūpu līnijas liecina par
fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ
inkvizitora tērpa purpura mantija.

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo
(1527 – 1593)

Ziema

Pavasaris

Vasara

Rudens

Džuzepe Arčimboldo bija
itāliešu manierisma gleznotājs, kurš
gleznoja alegoriskus portretus, uz
audekla attēlojot dažādus augļus,
dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas
portretējamās figūras formā.
1562. gadā Arčimboldo
kļuva par Maksimiliana II un vēlāk
arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā.
Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās
Arčimboldo daiļrades
nekonvenciālais posms.

III. Ziemeļzemju
arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte
Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils
Francijā 16.gs. 1.
puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā
mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais
stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras
pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus
elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas
plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā
apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils
Spānijā itāļu
renesanses stils
arhitektūrā attīstījās tikai
16.gs un tika nosaukts
galvenā arhitekta vārdā
par Ereas stilu.
Slavenākais
piemineklis viņa darbam ir
Eskoriāls – karalim Filipam
II celtā cietokšņveida pils,
kas, būdama milzīga savos
apmēros, reizē apvieno
karaļa rezidenci, klosteri,
baznīcu, kapenes un
bibliotēku. Vizuāli skarbai,
lakoniskai, bez ārišķīgiem
greznumiem tai vajadzēja
kļūt par karaļa un baznīcas
apvienotās centralizētās
varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā