6.4.Ziemeļu renesanses māksla un arhitektūra I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs. Renesanses ideju izplatība Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes II.

Download Report

Transcript 6.4.Ziemeļu renesanses māksla un arhitektūra I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs. Renesanses ideju izplatība Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes II.

6.4.Ziemeļu renesanses māksla un arhitektūra

I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.

Renesanses ideju izplatība

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji

Pīters Brēgels (Nīderl.) Manierisma izpausmes

Arhitektūrai raksturīgās iezīmes

Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

I. Ievadjautājumi par ziemeļu renesansi 15.-16.gs.

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Renesanses ideju izplatība

Piecpadsmitā gadsimta beigās renesanses idejas un mākslinieciskās tendences izplatījās pāri Alpu kalniem un rada atspulgu arī Anglijas, Francijas, Vācijas un Nīderlandes mākslā: Anglijā – Vācijā – Mārtiņš Luters, Albrehts Dīrers Francijā – Nīderlandē -

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā u.c.

mākslā.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses Atšķirībā no itāļu renesanses te

nekas

neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla, spēcīgi balstoties savās

nacionālajās tradīcijās

(ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses māksliniekus).

Nīderlandes mākslinieki jaunu ideju meklējumos sāka ceļot uz Romu, Florenci un citām Itālijas pilsētām, no kurienes arī pārsvarā atveda jaunās vēsmas glezniecībā.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Vairāk attīstās stājglezniecība (stājs – molberts, jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.

Galvenais akcents uz

altārgleznām, portretiem,

sadzīviskā žanra tēlojumiem, no kuriem atdalījās ainava un klusā daba, iegūstot patstāvīga žanra iezīmes.

Raksturīgi, ka Nīderlandes mākslinieku savdabība ir arī tiešais dabas vērojums, reālistiskās līnijas attīstība ko nenomāc iepriekšējās teorētiskās zināšanas par dabu.

Pats galvenais Nīderlandes gleznotāju izteiksmes līdzeklis bija košais kolorīts - spēcīgās, spožās krāsas, kas īpaši izteiksmīgi ļāva paust tēla emocionalitāti.

Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām, kamēr Itālijā ar tempera krāsām.

Turpinājums

Ziemeļu renesanses mākslas iezīmes

Reformācijas ietekme - ziemeļu tautu mākslas krīzes izraisītāja:

• protestantu iebildumi pret mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības izpausmēm, • kalvinistu vēršanās pret ārišķo greznību.

Rezultāts - mākslinieku pievēršanās laicīgās mākslas žanriem : portrets, klusā daba, sadzīves ainas u.c.

II. Izcilākie ziemeļu renesanses gleznotāji

Brāļi van Eiki (Nīderl.)

Hieronīms Boshs (Nīderl.)

Albrehts Dīrers (Vācija)

Pīters Breigels (Nīderl.)

Manierisma izpausmes

Huberts

(ap 1370 -1426)

un Jans

(ap1390 – 1441)

van Eiki

Huberts Jans

Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra ieviešana Eiropas glezniecībā.

Pašportrets

Nīderlandes reālistiskās glezniecības tradīciju pamatlicēji.

Eļļas glezniecības tehnikas pilnveidotāji (flāmu maniere).

Jans Huberts van Eiki Lielais Gentes altāris.

Viens no Jana un viņa brāļa

Huberta van Eika (1370-1426) slavenākajiem darbiem ir Gentes Sv. Bavona baznīcas virotņu altāris. Tas ir liela izmēra

(3,8 x 4,8 m) poliptihs (daudzdaļīgs mākslas darbs), kas ikdienā bija paredzēts aplūkot gan aizvērtā gan atvērtā veidā. Altāri veido

trīs no abām pusēm apgleznotas plaknes. Darbdienās tās stāvēja aizvērtas, un tad bija redzami pelēcīgos toņos ieturētie ārpuses gleznojumi ar Marijas pasludināšanas ainu un pasūtītāju portretiem. (Skat. attēlā)

Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību.

Pievērsiet uzmanību tam, cik rūpīgi un precīzi attēlota aiz loga fonā esošā pilsēta.

Huberts un Jans van Eiki Lielais Gentes altāris.

Ar lielu rūpību izstrādāta katra telpas interjera detaļa, bet grāmatā , šķiet salasāms katrs atsevišķais vārds.

Huberts un

Jans

van Eiki Lielais Gentes altāris.

Lielā Ģentes altāra atvērums

Hubert and Jan van Eyck Finished 1432

Centrā – Dievs, ģērbies imperatora drānās un pāvesta tiāru galvā, tam līdzās Dievmāte Marija un Jānis Kristītājs. Mālās eņģeļu koris un Ādama un ievas kailfigūras. Lejā Svētā Jēra pielūgšanas aina un svētceļnieku pulki.

Detaļas, lai gan smalki izzīmētas, neaizēno galveno.

Fragments no eņģeļu kora

Gleznas centrālā daļa - "Svētā jēra pielūgšana”

Līdz 16.gs. ziemeļeiropā bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu.

Liela daļa darbības risinās uz ainavas fona, kur katru detaļu piepilda dzīvība un gaisma.

Visā kompozīcijā liela vērība veltīta apkārtējās ainavas atveidošanai, kas skatāma tālā perspektīvā - tā gleznota, ievērojot perspektīvas (telpas dziļuma pārnešana uz

plaknes) likumības. Ainavā var atpazīt dažādos krūmus un kokus, pļavā saskatīt daudz ziedu.

Apakšējās joslas centrā tēlota pielūgšanas aina, kur ziedošas pļavas vidū uz paaugstinājuma novietots Dieva Jērs, kuram no brūcēm sūcas asinis. Dieva Jērs balta jēriņa izskatā simbolizē Kristus pasaules grēku izpirkšanas upuri.

Katram attēlotajam cilvēkam ir individuāla, atšķirīga seja.

Ja Itālijas agrīnās renesanses meistaru darbos vēl vērojama grieķu un romiešu mākslas tradīciju ietekme - vēlme idealizēt cilvēka ķermeni, tad van Eika gleznojumā nekas tāds vairs nav samanāms. Viņš acīmredzot gleznojis no dabas, tomēr nevar teikt, ka van Eika radītie tēli būtu neizteiksmīgāki vai raupjāki. Van Eiki ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras.

("Ādams" un "Ieva").

Jans van Eiks "Džovanni Arnolfīni un viņa sievas portrets”

(1434) Jana van Eika nozīmīgākais darbs portreta žanrā ir itāļu tirgotāja un baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa sievas portrets. Gleznā attēlota abu jauno cilvēku saderināšanās. Jaunais pāris gleznā attēlots pavisam ikdienišķā, reālā istabā ar it kā pavisam parastām lietām un mēbelēm: paklāju, rītakurpēm, rožukroni pie sienas, nelielu matu suku uz galdiņa pie gultas, augli uz palodzes u.c. , tomēr katrai no tām ir sava simboliska nozīme.

Van Eiks, iespējams, ticis aicināts kā liecinieks fiksēt šo svarīgo brīdi gleznā - tā varētu izskaidrot arī to, kāpēc van Eiks ir latīniski parakstījies gleznas vidusdaļā: "Johannes de eyck fuit hic" (Jans van Eiks bija šeit). Gleznā atainotās istabas sienas spogulī var pat saskatīt jauno pāri no mugurpuses, un atvērtajās durvīs stāvam divas figūras, iespējams, pašu mākslinieku un vēl kādu liecinieku.

Misiņa lustra atklāj ne tikai van Eika radīto gaismas efektu izsmalcinātību, bet arī vienu degošu sveci, kas simbolizē laulības.

Detaļas tuvplānā

Hieronīms Boshs ap 1450-1516

Hieronīms Boshs darbojas 16.gs., konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu glezniecībā (darbu izejas avots - tautas folklora). Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā ironijā.

Fragmenti no triptiha “Pasaulīgo prieku dārzs”

“Pasaulīgo prieku dārzs

Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā.

Hieronīms Boshs Paradīze (fragments)

Vairums viņa radīto tēlu neatbilst tradicionālajam priekšstatam par pasauli un dievišķo dzīvību uz tās. Šī mākslinieka darbos līdzās cilvēkam ieraugām milzum daudz fantastisku radījumu monstru.

Hieronīms Boshs

“Pasaulīgo prieku dārzs”

Pirmajā brīdī skatītājam šķiet, ka visus šos dēmonus radījusi mākslinieka slimīgi sakāpinātā iztēle. Un tomēr, iedziļinoties šais fantasmagorijās, nākas secināt, ka viss atspoguļotais ir drīzāk filozofisku pārdomu rezultāts par pasaules ļaunumu, par cilvēciskās dabas duālismu, kas apvieno sevī gan labo, gan ļauno.

Hieronīms Boshs

“Pasaulīgo prieku dārzs” “Elle” fragmenti

Bosha tēlotā pasaule ir pilna būtnēm, kuru anatomiskajā uzbūvē sakausēts rāpuļu un kukaiņu, putnu un zvēru, augu un dažādu zemes pūšļu, cilvēciskas kroplības un neorganiskās dabas elementu sajaukums. Šie dēmoni, kas piepilda gan zemi, gan paradīzi, gan elli padarījuši cilvēku par šaušalīgu mocību objektu.

Autors it kā uzdod jautājumu par to, kāpēc pasauli pilda visaptverošs ļaunums, kāpēc cilvēks, kam visvairāk nākas ciest, kļūst par tā uzticamāko vairotāju, kāpēc tas, kam Dievs lēmis būt par visas dzīvās radības kroni, nespēdams apslāpēt savas vistumšākās kaislības, top vājš un nožēlojams.

Hieronīms Boshs “Siena vezums”

“Pasaule ir siena vezums: katrs no tā ņem to, ko iespējams sagrābt.” Flāmu paruna

Visa cilvēce baudkāres dzīta, dzenas pakaļ siena vezumam. Te ir zemnieki, imperators un pats pāvests – katoļu baznīcas galva. Klusēdams no debesīm uz to noraugās Dievs tas Kungs. Vai pasaule mūsdienās kļuvusi labāka?

Vai saskati ko līdzīgu H.Bosha gleznā “Pacelšanās

paradīzē”, F.Bārdas dzejas rindās un R.Mūdija pētījumā?

Veca, sirma māmulīte, Kurai augšā dieviņš viss Stāstīja, ka kādreiz viņai Atvērušās debesis.

Bezgalīga gaismas jūra It kā tūkstoš saulēs gaiss Šī tik rokas salikusi Klāt nu brīdis pēdējais Tur, uz taciņas aiz klētes, Kur tas akmens sūnainais, Reiz tai rudens rītā bijis Redzējums šis brīnišķais.

Bet tad atkal viss ir zudis, Pazudis kā sapnis irst Svēta atmiņa tik sirdī, Kuru mūžam neaizmirst.

F.Bārda Savos pētījumos, kas norisinājušies 25 gadu garumā, amerikāņu psihiatrs un filozofs R. Mūdijs ir ieguvis informāciju par bezgaldaudziem tuvās nāves pieredzes gadījumiem. Tas viņam ir ļāvis nošķirt 15 atsevišķus elementus, kas ir raksturīgi cilvēkiem tuvās nāves pieredzes laikā. Viens no tiem - tunelis. Gandrīz visi cilvēki piemin, ka ir virzījušies pa tumšu tuneli virzienā uz priekšu. Visbiežāk viņi šo sajūtu raksturo kā atrašanos alā, notekcaurulē, silē, alejā un tamlīdzīgi.

Albrehts Dīrers

(1471-1528) Vācija

Dīrera pašportreti

Albrehts Dīrers mākslas vēsturē tiek uzskatīts par izcilāko meistaru Vācijas

tēlotājmākslā renesanses laikmetā. Būdams daudzpusīgi izglītots un ieinteresēts gan arhitektūras jomā, gan

dabaszinātņu un humanitāro zinātņu sasniegumos, Dīrers savā mākslinieciski radošajā mantojumā atstājis altārgleznes, portretus, kompozīcijas ar reliģisku tematiku un sižetiem no antīkās mitoloģijas un literatūras, kā arī ap 200 grafikas darbus. Sevišķu uzmanību Dīrers veltīja grafikai, ar savu talantīgo veikumu piešķirot patstāvīga mākslas darba statusu kokgriezumam un vara grebumam.

Velēna

Dīrers, līdzīgi kā Leonardo da Vinči, uzskatīja, ka pati daba ir pats pilnības iemiesojums, jāprot tikai to saskatīt un novērtēt. Viņa darbi izceļas ar patiesi reālistisku, precīzi no dabas vērotu tēlojumu.

Trusis

Mūsdienu skatītājs šo darbu izpildījuma manieri varētu raksturot ar vārdiem “fotogrāfiska precizitāte, fotoreālisms”, taču līdz fotokameras izgudrošanai vēl priekšā bija nepilni četri gadsimti.

A. Dīrera studijas

Albrehts Dīrers lielu uzmanību veltīja cilvēka figūrai un ķermeņa savstarpējām proporcijām, kuras pētīja un analizēja līdz pat sava radošā mūža beigām. Viņš pat ar matemātiskiem mērījumiem centās atrast cilvēka ķermenī tās proporcijas, kas veidotu vispilnīgāko figūru - ideālu.

A. Dīrers “Četri jātnieki”

Grafika par patstāvīgu mākslas veidu kļuva tad, kad pie tās klāt ķērās tāds meistars kā Albrehts Dīrers .

Četri jātnieki simbolizē četras nelaimes, cilvēces iznīcinātājas. Tās ir mēris, karš, bads un nāve. Dīrera izpildījumā četri jātnieki mežonīgā iznīcināšanas triumfā auļo pāri zemei, savā ceļā pazudinādami visus, kas trāpās tiem zem kājām - gan jaunus, gan vecus, gan bagātus, lepnus un ietekmīgus, gan nabagus, nevainīgus un pazemīgus. Šī drausmīgā katastrofa mākslinieka tēlojumā apliecina cilvēka dzīvības niecīgumu attiecībā pret kaut ko augstāku, un savā ziņā varbūt arī nevēlēšanos to pieņemt.

A. Dīrers “Sv. Hieronīms”

Dīrers kļuva par vienu no pirmajiem māksliniekiem Eiropas Ziemeļos, kas līdzīgi itāļu dižgariem praksē pielietoja zināšanas par proporcijām un perspektīvu.

Gravīrā "Sv. Hieronīms cellē" Sv. Hieronīma tēls simbolizē humānisma laikmeta cilvēka ideālu, kas ziedo sevi, lai uzzinātu augstāko patiesību.

Dīrers “Bruņinieks, nāve un velns” Gravīrā risināta tēma par o garīgo spēku, ko dod patiesa un dziļa kristīgā ticība. Bruņinieks simbolizē stipras gribas cilvēku, kura garīgā spēka priekšā atkāpjas visi pasaules ļaunumi - gan sātans ar šķēpu, gan nāve ar smilšu pulksteni rokā, kas simboliski atgādina par zemes dzīves īslaicīgumu, pakļaujoties visādiem kārdinājumiem un baudām.

A.Dīrers “Melanholija” Gravīrā “Melanholija” atveidota meditācijā iegrimusi spārnota būtne – radošais ģēnijs, kas vientuļā jūras krastā pārdomā likumsakarības par cilvēku un viņa sūtību šajā pasaulē. Kas svarīgāks – mirklis vai mūžība, vai pirmais sevī neietver daļu no otrā? Kur atrodama laime? Taču ne jau naudas un varas spožumā. Drīzāk dievišķas gaismas piepildītas dvēseles līdzsvarā. Bet varbūt uz to paver ceļu paša prāts un zināšanu sniegtā gudrība? Par viduslaicīgās domāšanas ietekmi liecina maģiskais skaitļu kvadrāts, un citi simboli: smilšu pulkstens, kas atgādina par dzīves ierobežoto ritējumu, zvans – mūžīgās Dieva patiesības vēstnesis, dvēseles svari – dievišķās likumības un tiesas lēmēji.

Dīrers Ādama un Ievas grafika un gleznojums

Ziemeļu renesanses mākslā tie bija pirmie kailķermeņi. Interesanti, ka atšķirībā no saviem itāļu kolēģiem Dīrers neatļāvās cilvēku atkailināt pilnīgi, ziemeļniekiem raksturīgā morāles stingrība intīmās daļas viņam lika piesegt ar Bībelē pieminēto vīģes lapu.

Pīters Brēgels

(1525? – 1569) Nīderlande

No protestantu zemēm vienīgi Nīderlandes māksliniekiem izdevās pārvarēt krīzi, pievēršoties ar baznīcu un reliģiju nesaistītām tēmām. Tā mākslā savu vietu iekaroja ikdienas dzīves ainas, kas tika nodēvētas par “žanra gleznām”.

Par izcilāko no 16.gs. otrās puses žanra glezniecības meistariem (pareizāk, žanra glezniecības pamatlicējiem) kļuva Pīters Brēgels (1525? – 1569). Viņš pievērsās vietējās dabas studijām, bet jo īpaši vienkāršo ļaužu ikdienai un svētku brīžiem. Lai gan mākslinieks bija iepazinis itāļu dižo meistaru rokrakstu un tendences, viņš nekļuva par aklu sekotāju un atdarinātāju, bet savējo reālismu dziļi sakņoja tautas nacionālajās tradīcijās.

P. Breigels “Mednieki sniegā” Daba viņa gleznās bieži vien tēlota kā rāma, bet varena stihija, kuras paspārnē noris cilvēku dzīve. Katrā gadalaikā viņš pratis saskatīt būtisko un izteikt tā radītās noskaņas vissmalkākās nianses. Tā, piemēram, gleznā “Mednieki sniegā” valda miers, klusums un balts stingums. Tas ir kā fons, uz kura iezīmējas koku tumšie silueti, cilvēku rosīgie stāvi, suņu un putnu apveidi. Īsā ziemas diena diktē savus lietišķos noteikumus gan medniekiem viņu rūpēs par dienišķo iztiku, gan bērniem, dāvājot ziemas priekus improvizētajā slidotavā.

Pīters Brēgels

“Zemnieku kāzas”

Breigelam sava laikmeta būtību izdevies atsegt, attēlojot zemniekus un viņu ikdienu. Viņa tēlotie ļaudis bieži vien ir naivi un robusti, reizēm pat aprobežoti savā pasaules uztverē, un autors atļaujas par tiem pasmaidīt.

Brīžam labsirdīgais smaids pārtop ironijā redzot savu laikabiedru cilvēciskās vājības un naivo neprasmi tās apslēpt zem liekulības vai izlikšanās maskas. Piemēram, gleznā “Zemnieku kāzas” to varam vērot gan līgavas pšapmierinātajā sejas izteiksmē, neraugoties uz to, ka visi pārējie to galīgi aizmirsuši un pametuši novārtā, jo ir nodevušies izēšanās baudai.

Pīters Brēgels

“Zemnieku dancis”

Šeit pirmo reizi mākslas vēsturē zemnieks ir gleznas galvenais varonis.

Pīters Brēgels

“Ikara nāve”

Pīters Brēgels

“Aklie”

Gleznā “Aklie” Brēgels tēlo, kā rāmo lauku ciemata ainavā ar baznīcas torni fonā šķērso seši aklie, paļāvīgi turēdamies viens pie otra. Likteņa nolemtība, ko paši vēl neapjauš, atspoguļojas nelaimes izmocītajās sejās. Vadonis, tāds pats aklais, jau zaudējis pamatu zem savām kājām un gāžas lejā pa nogāzes slīpumu tieši upītē. Skatītāju satriec pārējo ceļabiedru reālā perspektīva pēc dažiem mirkļiem sekot sava vadoņa pēdās.

Pīters Brēgels

“Leiputrija”

Manierisma izpausmes El Greko

(1541-1614) El Greko (īst. v. Domeniko Teotokopuli, pēc izcelsmes grieķis, bija dažus gadus Venēcijā mācījās pie Ticiāna, kā arī iepazinās ar Tintoreto manierisma mākslu. Tas viss piesaistīja jauno El Greko, un jaunais meistars radīja pats savu, ne ar ko nesalīdzināmu mākslu.

El Greko bija pēdējais ievērojamais manierisma mākslas pārstāvis Eiropā. Vēlākajos gadsimtos El Greko māksla netika atzīta un bija nolemta aizmirstībai. Tikai divdesmitā gadsimta sākumā mākslinieka neatkārtojamās daiļrades kvalitātes tika atklātas kā no jauna.

Manierisma izpausmes El Greko mākslas iezīmes

El Greko daudz darinājis reliģiska satura darbus un portretus, arī vairākas žanra kompozīcijas un ainavas. Mākslinieka gleznojumi risināti izteikti reliģiskā virzienā, tiem raksturīgs pat zināms misticisms un nereālisms, fantastiskums. Dinamiskajās kompozīcijās valda satrauktu, lauzītu līniju ritmi, košu, nevaldāmu krāsu akcenti un izstieptas figūru proporcijas.

El Greko "Grāfa Orgasa guldīšana kapā"

Gleznas sižeta pamatā ir sena leģenda par kādu dievbijīgu Toledo bruņinieku, kura kapā guldīšanas ceremoniju it kā pagodinājuši no debesīm nolaidušies svētie . El Greko gleznā kompozīcijas augšdaļā ir atvērušās debesis, kur mirdzošā gaismā eņģeļu un svēto vidū sēž Kristus, Sv. Marija un Jānis Kristītājs. Turpretī gleznas apakšējo daļu aizņem uz zemes sapulcējušies - sērās tērpti bruņinieka radinieki, draugi un citi pēdējās cieņas izrādītāji. Viņu vidū ir arī no debesīm nolaidušies Sv. Stefans un Sv. Augustīns, kuri uzmanīgi novieto mirušā ķermeni zārkā.

El Greko "Kristus pie krusta"

Acīmredzot, māksliniekam, kas dzīvojis ļoti reliģiskajā zemē - Spānijā, sevišķi svarīgi licies izprast un atainot Kristus ciešanas, kaunu un pazemojumu, kad tas par cilvēces grēkiem un ar pašu šo grēkotāju rokām ticis piekalts pie krusta.

El Greko “Toledo ainava”

Pie mākslinieka izcilākajiem gleznojumiem pieskaitāms arī ainavas gleznojums "Toledo ainava“ (1614), kurā ar tādu pat mistisku iedarbību kā reliģiskās tematikas gleznās, attēlota Toledo ainava pirms negaisa vētras. Skarba un spokaina šķiet pilsēta, sastingusi pirms kaut kā tumša un draudīga. Māksliniekam perfekti izdevies uztvert dabas stihijas radītās nojausmas.

El Greko. Inkvizitora portrets

Pretēji satrauktajiem, mistiskajiem reliģiskajiem gleznojumiem, portretu glezniecībā El Greko atklājis savu talantu dziļa psiholoģiska raksturojuma veidošanā, kas panākts ar ārēju vienkāršību un atturību. Tāds ir, piemēram, Spānijas galvenā inkvizitora Ninjo de Gevaras portrets (1596), kur skarbā vīra citie sejas vaibsti, draudīgais caururbjošais acu skatiens un asās lūpu līnijas liecina par fanātisku, nežēlīgu raksturu, ko vēl vairāk izceļ inkvizitora tērpa purpura mantija.

Ziema Vasara

Manierisma izpausmes

Džuzepe Arčimboldo

(1527 – 1593)

Pavasaris

Džuzepe Arčimboldo bija itāliešu manierisma gleznotājs, kurš gleznoja alegoriskus portretus, uz audekla attēlojot dažādus augļus, dārzeņus, ziedus, zivis vai grāmatas portretējamās figūras formā. 1562. gadā Arčimboldo kļuva par Maksimiliana II un vēlāk arī Rūfolfa II galma gleznotāju Prāgā. Līdz ar nokļūšanu galmā aizsākās Arčimboldo daiļrades nekonvenciālais posms.

Rudens

III. Ziemeļzemju arhitektūras iezīmes

Gotikas tradīciju stabilitāte

Eskoriāls Spānijā - cietokšņpils

Šamboras pils Francijā 16.gs. 1. puse

Ziemeļeiropas lielajās pilsētās dziļas saknes bija laidusi gotiskā tradīcija, kas lielā mērā saglabāja savu pārsvaru arī renesanses laikmeta mākslā, jo īpaši arhitektūrā. Gotiskais stils pilnībā tika pārvarēts tikai 16.gs. otrajā pusē. Kā spilgtu piemēru var minēt Šamboras pili(1519-1540) Luāras ielejā. Tās arhitektūrā var sastapt daudzus viduslaikiem raksturīgus elementus (torņus un tornīšus, aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, vītņveida kāpnes), taču ēkas plānojumā līdzīgi kā itāļu palaco ievērota stingra simetrija, dalījums stāvos, dekoratīvajā apdarē izmantoti klasiskā ordera elementi.

Eskoriāls - cietokšņpils

Spānijā itāļu renesanses stils arhitektūrā attīstījās tikai 16.gs un tika nosaukts galvenā arhitekta vārdā par Ereas stilu. Slavenākais piemineklis viņa darbam ir Eskoriāls – karalim Filipam II celtā cietokšņveida pils, kas, būdama milzīga savos apmēros, reizē apvieno karaļa rezidenci, klosteri, baznīcu, kapenes un bibliotēku. Vizuāli skarbai, lakoniskai, bez ārišķīgiem greznumiem tai vajadzēja kļūt par karaļa un baznīcas apvienotās centralizētās varas simbolu.

Eskoriāls Spānijā