10.1. Latviešu senā un tradicionālā kultūra I.Senā un tradicionālā arhitektūra Senlatviešu apmetnes Ievads Latviešu tradicionālā sēta II.Latviešu tradicionālais apģērbs III.
Download ReportTranscript 10.1. Latviešu senā un tradicionālā kultūra I.Senā un tradicionālā arhitektūra Senlatviešu apmetnes Ievads Latviešu tradicionālā sēta II.Latviešu tradicionālais apģērbs III.
10.1. Latviešu senā un tradicionālā kultūra I.Senā un tradicionālā arhitektūra Senlatviešu apmetnes Ievads Latviešu tradicionālā sēta II.Latviešu tradicionālais apģērbs III. Rotaslietas IV. Senlatviešu dievu panteons, zīmes Dievs Māra Laima Saule Mēness Pērkons Auseklis Mātes Auglības gari Mājas gari V. Gadskārtu svētki Meteņi Lielā diena Ūsiņi Jāņi Māras Jumja diena (Miķeļi) Mārtiņi Ziemassvētki Kultūras aizsākumi Baltijas reģionā Ir zināms, ka pirmie ieceļotāji tagadējā Latvijas teritorijā ienāca pirms 11 -12 tk. gadu. Kas traucēja šo reģionu apdzīvot vēl agrāk? Vai ienācēji bija mūsu senči? Kāds bija cēlonis cilvēku sākotnējai migrācijai šai virzienā? Kā tuvumā atradās senākās apmetnes? Kāpēc? Senākās apmetnes Vai 3.gt. p.m.ē. apmetnes ir nocietinātas? Kāpēc? Par ko liecina fakts, ka kādā no mītnēm pavarda pārbūves kārtas atjaunotas 8 reizes? Užavas Sārnates apmetne. 3.gt.p.m.ē. Lubānas Zvidzes apmetnes mītne 3.gt.p.m.ē. Šai apmetnē bijušas gan vientelpas, gan divtelpu mītnes. To izmēri – dažādi: 1618.m2 arī 30-35m2. Pavardam mītnes centrā noklāja koka kārtiņas, pārsedza tās ar mizām, pārbēra ar smiltīm. Ja izdega, tad atjaunoja . 3.gt.p.m.ē. mītnes Ķemmes – bedrīšu keramika Atb. Tā kācilvēku katrā mājāvarēja pietika vietas 6 8 cilvēku ģimenei, Cik mitināties šādālielai Sārnates tad Sarnātes apmetnēs būs dzīvojusi 200 ─ 250 cilvēku liela apmetnes dzimtamītnē? No kādiem materiāliem darināta šī mītne? Ar ko, tavuprāt, nodarbojās ienācēji? Vai 3.gt.iedzīvotāji varēja būt baltu priekšteči? Kā sauc šādu keramiku? Āriešu ieceļošana 2.gt.vidū p.m.ē. Laivveida cirvji Auklas keramika Ap otro gadu tūkstoti šai pirmtautai iesākās izceļošana un sadalīšanās, kas turpinās kādus 500 gadus. Uz austrumiem dodas senindi un senpersi, uz dienvidiem izceļo trāķiešu, sengrieķu un vēlāko romnieku ciltis. Uz rietumiem virzās galli un ģermāņi. Pirmdzimtenei vistuvāk paliek senslāvi, bet vecajās āriešu mājās turpina dzīvot tie paši ārieši, tikai tagad tos sauc jau par aistiem vai neiriem. [Prof. P. Šmits. Ievads baltu filoloģijā. R,, 1936.] Kokneses Mūkukalna nocietinātā apmetne 1.gt.p.m.ē. Kāda ir žoga loma? Kāpēc ēkai tāda dīvaina konfigurācija? Stāvbūve vai guļbūve? Pilskalni un apmetnes 5.10.gs. Pilskalns – dabas vai cilvēka roku veidojums? Pastāsti par novietojuma un konstrukciju funkcionalitāti! 8.gs. Šai apmetnē dzīvojuši ap 300 cilvēku. Kas nosaka cilvēku skaitu apmetnē? Ogres Ķenteskalna koka pils un apmetne 7.gs. Āraišu ezerpils 9.gs. Āraišu ezerpils bijusi pastāvīgi apdzīvota, pilskalniem līdzīgi nocietināta dzīvesvieta, kas aizsardzības nolūkā celta uz mazas, pārplūstošas saliņas. Ezerpili cēluši un 9.-10.gs. apdzīvojuši senie latgaļi. Ezerpils iemītnieki nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, meža dravniecību un tirdzniecību. Pilis un pilskalni 11-13.gs. Pilis kļuva ne tikai par ekonomiskajiem, bet arī politiski administratīvajiem centriem. Pie pilskalniem veidojās agrīnās pilsētas, tur līdzās zemkopībai pastāvēja ļoti augsti attīstīta amatniecība un tirdzniecība. Ieeja Mežotnes koka pilī 11.gs. Pilis un pilskalni 11-13.gs. Daugmales koka pils ar senpilsētu 12.gs. Krustpils Asotes koka pils ar apmetni 13.gs. Pilis un pilskalni 11.-13.gs. Zemgaļu valdnieka Viestarda Tērvetes koka pils Pilī dzīvoja valdnieks ar karadraudzi, sabiedrības virsslāņu pārstāvji, tirgotāji, amatnieki, bet senpilsētā bija apmetušies galvenokārt amatnieki un zemnieki. Senlatviešu koka pils Lielvārdē (izveidota 1997.g.) Senlatviešu koka pils Lielvārdē (izveidota 1997.g.) Mākslinieks Agris Liepiņš un nedaudzi entuziasti aizsāka būvi, kas varētu izskatīties kā Indriķa hronikā pieminētā Lielvārdes vecākā "Uldevena" pils. "Uldevena" pils nav konkrēta pilskalna rekonstrukcija, tās aizsargsienas un dzīvojamās ēkas veidojot izmantoti dažādās apdzīvotās vietās atrasto būvju paraugi (Mežotnes, Talsu, Raunas, Tenīskalna, Jersikas pilskalnā, Rīgas ciemā u.c.), tādējādi veidojot kopēju baltu virsaišu pilskalnuideālkonstrukciju. Senlatviešu koka pils Lielvārdē (izveidota 1997.g.) Baltu tautības Latvijas teritorija ir apdzīvota jau kopš 9.gadu tūkstoša p.m.ē. Latviešu priekšteči ir baltu ciltis, kuras tagadējās Latvijas teritorijā dzīvoja 2.gadu tūkstotī p.m.ē. un no kurām vēlāk izveidojās kuršu, letgaļu, sēļu un zemgaļu tautas. Latviešu viensēta Latgale, Andrupene Dzīvojamā māja atradās sētas centrā, ap to bija dārzs. Vienā pusē dzīvojamai mājai izvietotas kūtis un klētis. Tās kopā ar dzīvojamo māju veidoja samērā noslēgtu pagalmu. Mazliet tālāk tika celta rija. Arī pirts atradās attālāk, parasti aiz kūtīm. Kurzemes dzīvojamā ēka 19.gs. Ēkas 18.gs. un 19.gs. pirmajā pusē galvenokārt tika celtas guļbūves tehnikā no aptēstiem baļķiem. Jumti bija četrslīpju vai divslīpju ar pusšļaupumiem galos, samērā daudz bija arī divslīpju jumtu. Jumtu segumam tika izmantoti salmi, bet 19.gs. otrajā pusē arī skaidas, dēlīši un kārniņi. Rīgas jūras līča piekrastē visai bieži jumtu segumam izmantoja niedres, ko ieguva piekrastes ezeros. Vidzemnieku sēta Vidzemnieku sētās bija daudz ēku – dzīvojamā māja, kūts, stallis, vairākas klētis, pirts, namiņš (vārāmais namiņš jeb vasaras virtuve) un maltuve. Visas tās savienoja neregulārs pagalms ar taciņām. Sētsvidu it kā sadalīja kāds lapu koks vai krūms un aka. Dzīvojamā nama iekšpuse Dzīvojamā nama iekšpuse Dzīvojamā nama iekšpuse Dzīvojamā nama iekšpuse Tradicionālā klēts Kurzeme Latgaļu klēts Tradicionālā klēts Pirts Kūts Divdaļīgai kūtij vienā pusē turēti visi nelielās saimniecības lopi - govis, zirgs, cūkas, aitas, bet otrā pusē bija telpa bez griestiem. Te novietoti rati, "slībeņķis" koka trauku stīpu drāšanai, spīļu arkli, dzelzs arkls , koka zaru ecēšas , izkaptis. Kūtsaugšā glabāti salmi, siens, pakaiši. Kūts priekšā neliels, iežogots laukums - "laidars", kur vasaras laikā no ganībām pārdzītās govis mēdza arī slaukt. Rija Rijas centrā ir apsildāma telpa labības žāvēšanai un piedarbs, kur labību izkuļ. Pie rijas ārsienām - ratnīca, pūnes un lieveņi, kur novietoti rati, glabāta labība, lini, salmi, pelavas. Vidzemes vidienei raksturīgas rijas ar jumta slīpēm gandrīz līdz zemei. Rijas apsildāmās telpas kaktā blietēta māla krāsns. Piedarbā, tāpat kā rijā māla klons; pretējās sienās durvis uz āru, lai būtu caurvējš, labību vētījot. Latgales sādža Izplatītākie zemnieku apmetņu veidi 19.gs. bija rindu sādžas un izklaidu sādžas. Sādžās zemnieku sētām varēja būt vairāki ēku izvietojuma plānojumi, piemēram, ēkas celtas ap taisnstūrveida pagalmu, ko veido divas ar galiem pret ielu vērstas un viena paralēli ielai būvēta celtne. Ļoti spēcīga Latgalē bija slāvu tautu kultūru ietekme. II.Latviešu tradicionālais apģērbs un tā darināšana Pasaulē pirmās aužamās ierīces radās pirms 7-8 gadu tūkstošiem. Latvijā senākie zināmie saglabājušies audumi attiecas uz 2.-4.gs. Līdz 12.gs. Tos auda vertikālajos aužamajos stāvos, tad tos nomainīja horizontālie aužamie stāvi. Vertikālie aužamie stāvi Apģērbu darināšana Horizontālie aužamie stāvi Par apģērbu Vispirms būtiski atzīmēt, ka – tāpat kā mūsdienās, arī senajā apģērbā - starp ikdienas (darba) un svētku apģērbu kā arī starp vasaras un ziemas apģērbu ir vērojamas milzīgas atšķirības. Tā kā lielāko daļu informācijas par seno apģērbu, pētnieki ieguvuši, veicot arheoloģiskos izrakumus vēlā dzelzs laikmeta kapulaukos, arī apģērbs, par kuru mēs varam spriest, ir bēru (svētku) apģērbs, kurā nav ziemas apģērbam raksturīgo daļu (kažoku, utt.). Tādēļ arī šeit sniedzu informāciju par vasaras sezonas svētku apģērbu latgaļu apdzīvotajā teritorijā. Kājauti var tikt gatavoti no lina vai no vilnas, to izmērs (atkarībā no valkātāja kājas izmēra) varētu būt apmēram 35-50 x 35-50cm, un tos aptin pēdai. Sietavas ir apmēram 10-13 x 300cm liela auduma sloksne, kuru aptin kājām no potītes līdz ceļiem. Sietavas piesien ar celainēm (prievītēm) vai nu tikai zem ceļa vai visā to garumā. Īsajām prievītēm garums ir apmēram 80cm, garajām 3-3,5m. Sieviešu brunči latgaļu apdzīvotajā teritorijā ir tā saucamie „apliekamie” brunči, kuri veidoti no viena taisnstūraina auduma gabala (apmēram 70-100 x 250-300cm) un kurus apliec valkātājai apkārt ar pamīšus saliktiem galiem, ap vidukli apsienot ar jostu. Pie jostas iespējams piekārt somiņu, nazīti, celu dēlīšus, atslēgas, u.c. Senais apģērbs Ar terminu „senais apģērbs” šeit tiek apzīmēts vēlā dzelzs laikmeta (9.-12. gs.) Latvijas teritorijā valkātais apģērbs, apavi un rotas. Sieviešu apģērbs Sieviešu apģērbs sastāv no garā linu krekla, brunčiem, celu jostas, villaines, iespējams jakas jeb svārkiem, kājautiem, sietavām, kāju celainēm (prievītēm), apaviem, galvas auta un rotām. Vīriešu apģērbs Vīriešu apģērbs sastāv no linu krekla, linu vai vilnas biksēm, jakas jeb svārkiem, ādas jostas, kājautiem, sietavām, kāju celainēm (prievītēm) apaviem, apmetņa, cepures un rotām. Villaine Viens no senākajiem un krāšņākajiem apģērba gabaliem ir villaine. Par to liecina arī pats nosaukums, atvasināts no vārda vilna. Villaines latviešu etnogrāfijā saglabājas visilgāk Eiropā. Lai cik vienkāršs šķistu vilnas auduma četrkantainais gabals, daudzos novados tas kā pats greznākais devis valkātājai īpašu pievilcību. Pēc villaines varēja pateikt, vai sieviete precēta vai neprecēta. Greznāko villaini auda kāzu godam. Neparasti grezna ir ar 12. gadsimtu datēta Stāmerienes villaine ar 37 svastikām 20 variantos. Par apaviem Senākie zināmie ādas apavu fragmenti Latvijā saglabājušies no 9. gs. – ar bronzas podziņām rotāti puszābaka veida apavi. 11. līdz 14. gs. darināti vairāku veidu mīksti, kāju aptveroši apavi – pastalas, puszābaki, zābaki un kurpes. Vienkāršākā apavu forma – pastalas bija no viena četrstūraina ādas gabala piegriezts un ar siksniņu savelkams apavs. Ar pastalu saistās cilvēku pirmie mēģinājumi materiālu piemērot kājas formai, lai pasargātu pēdu. Par vīzēm sauca no liepu lūkiem darinātus apavus. Latviešu tautas tērpi 19.gs. Gulbenes novada tautu tērps Krekli. Tos šuva no balināta linu audekla. Goda kreklus rotāja ar caurajām vīlēm vai izšuvumu. Kreklu sasprauda ar sudraba saktām. Brunči. Gulbenes novadā brunčus auda svītrainus un rūtainus. Rūtainajiem brunčiem pārsvarā sarkana un melna, arī sarkana un pelēka krāsa. Brunčus šuva no 2 - 5 m gara auduma gabala, kura vienu malu savilka vai salika krokās un tai piešuva tā paša auduma jostu. brunču garums bija līdz potītēm. Jostas. Gulbenietes auda rakstainas, ziedainas, svītrainas un celos austas jostas. Tās sēja, apņemot divas reizes ap vidu un sasienot vienkāršā mezglā sānos vai vidū, gali nokarājās. Jakas. Tās šuva no brunču auduma, dažreiz arī no vienkrāsaina vilnas auduma. Valkāja arī ņieburus bez piedurknēm, tādā pašā piegriezumā kā jakas Galvassegas. Meitas valkāja 4 - 10 cm platus mīkstus vainagus no sarkana vai melna tūka auduma, izšūtus ar krāsainām stikla pērlītēm, baltiem un melniem stikla salmiņiem. Sievas valkāja torņa cepuri ar tilla mežģīni gar malu. Villaines. Par vienu no greznākajām villainēm var uzskatīt 11. gadsimta Galgauskas un 12. gadsimta Stāmerienas villaines. Tās greznoja bagāts metāla gredzenu rotājums ar īpatnēji veidotu krustu un jumtiņu rakstu. Pārsvarā villaines bija baltas, retāk izšūtas. Villaines ar saktu nesasprauda. Zeķes un apavi. Ziemā valkāja baltas vai pelēkas vilnas zeķes, vasarā linu vai kokvilnas diedziņu zeķes. Greznākas vilnas zeķes adītas ar dažādiem krāsainiem rakstiem. Kurpes - melnas, gludas ar zemu papēdi un platiem purngaliem. Valkātas arī pastalas. III. Rotaslietas Latviešu tautastērpi 12.gs. beigās un 13.gs sākumā ir raksturīgi ar visbagātākajām un daudzveidīgākajām rotām. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos plaši sāk izmantot metālus un parādīties arvien vairāk metāla rotaslietu. Sākumā tās pārsvarā ir darinātas no bronzas, vēlāk arī sudraba, dzelzs, kaula, raga, dzintara un stikla. Aproces Rotaslietas Rotaslietas pildīja četras funkcijas: estētisko, praktisko (saspraust), sociālo, norādot uz valkātāja sociālo statusu un maģisko. Laimas zīme Krusta zvaigzne Mēness zīmes Jāņa zīme Laimas slotiņa Saules zīme Mēness krusts Auseklis Lielais Lietuvēna krusts Dieva un Māras saikne Lietuvēna krusts Zalkšu zīme Mēness zīme Māras trīsstūris Māras zeme Māras ūdeņi Svastika Ugunskrusts Saules koks Austras koks Ugunskrusts Māras krusts Pērkoņkrusts Dieva zīme IV. Senlatviešu panteons, zīmes Dievs Kosmiskās Mārtiņa zīme Dieva krusts Jumja zīme Likteņa Ūsiņa zīme Auglības gari Mātes Mājas gari Ļaunie dēmoni Senlatviešu dievības, to iedalījums Dievs Kosmiskās Mātes Mājas gari Likteņa Auglības gari Ļaunie dēmoni Dievs -garīgais sākums, radītājs, vispārējas kārtības un saskaņas nodrošinātājs Dieva zīme simbolizē debesu jumu Folklorā Dievs tiek tēlots kā vīrs pelēkā mētelī, cepuri galvā, apjozies ar zobenu. Viņa zirgi ir zelta segliem, sudraba iemauktiem un zvaigžņu segu mugurā. J.Bīne. Dievs Māra un Laima Kā šīs tautasdziesmas raksturo Dieva darbības sfēru? Kur, Dieviņ, tu paliksi, kad mēs visi nomirsim? Ne tev sievas, ne bērniņi, ne tev mazu bāleliņu. F 95,42. Dieviņš bija, Dievs palika, Dievam gudrs padomiņš: Dievs kokiem lapas deva, Dievs vārpiņas tīrumā. F 238,355. Ne sunīša es nespēru, ne uguns pagalītes; I sunīts Dieva laists, i uguns pagalīte. 3034’ Buŗ man’ burvji, skauž man’ skauği, nevar manis izpostīt: Dieviņš taisa dzelžu sētu apkārt manu māju vietu. 32468 Ļaudis man ļaunu vēl, Dievs man ļaunu nevēlēja; Dievs man ļaunu nevēlēja, redz man’ taisnu dzīvojot. 9111. (Dieva zīmes – Lilija Kluce) Kam tie kalni, kam tās lejas, kam lielie tīrumiņi? Dieva kalni, Dieva lejas, Dieva lielie tīrumiņi. 33671”. Māra – visa materiālā sākums Māras pārziņā un gādībā ir visa Dieva laistā vieliskā pasaule, dzīvā un nedzīvā daba, cilvēki un dzīvnieki, dzimšana un miršana un visas dievišķās saskaņas uzturēšana kā šajā, tā Viņā saulē. Kā šīs tautasdziesmas raksturo Māras darbības sfēru? Nāc, Māriņ, kad es lūdzu, nāc basām kājiņām; Aus’ tu kājas, būs’ tu ilgi, grūt manai līgavai. 1099 Kur, ļautiņi, jūs bijāt? Kur šodien staigājāt? Bijām Māras baznīcā, pādim vārdu meklējām. 1367 Es iesitu zelta vadzi savai govju laidarei; Tur uzkāra mīļa Māra savu piena slaucenīti. 50757 Krustu krustām puķes auga mīļas Māras dārziņā. Kuŗa meita godu tur, tai pin puķu vainadziņu. 6621. Melna odze ietecēja manā govju laidarā; Tā nebija melna odze, tā bij Govju Māršaviņa. 32446. Laima - pasaules kārtības un likteņa pārzinātāja Kā šīs tautasdziesmas raksturo Laimas darbības sfēru? Gaiša, gaiša uguns deg tumšajā kaktiņā: Tur Laimiņa mūžu raksta mazajam bērniņam. 1196. Slīku, slīku, grimu, grimu dziļajā ezerā; Nenoslīku, nenogrimu pa Laimītes likumam. 54835 Ej, Laimīte, tu pa priekšu, kad es iešu tautiņās, Ej pa priekšu, trauc rasiņu ar sudraba žagariņu Secan sētu Laima gāja, slotu nesa padusē. Nāc, Laimiņa, šai ciemā, še ir jauni pērājiņi. 1268’ Kosmiskās dievības Saule - mūžīgās kustības un dzīvības simbols, visa redzētāja un zinātāja Kā šīs tautasdziesmas raksturo Sauli? Ai, Saulīte māmuliņa, Ko tie tavi kalpi dara? Zīda pļavas nenopļautas, Zelta kalni neecēti. Velk Saulīte zīda kleitu, Liek sudraba vainadziņu, Liek sudraba vainadziņu Zeltītām lapiņām. Kas to teica, kas redzēja, Kad Saulīte meita bija? Mēnestiņis, tas redzēja, Tas nojēma vaiņadziņu. Kosmiskās dievības Mēness – karavīru sargātājs, auglības veicinātājs, rūpējas par zvaigznēm Kā šīs tautasdziesmas raksturo Sauli? Saule bāra Mēnestiņu, Kam tas dienu netecēja. Mēnestiņis atbildēja: Tev dieniņa, man naksniņa Kur tecēji, mēnestiņi), Ar to zvaigžņu puduriņu? - Karā eimu, karā teku, Jauniem vīriem palīgā. Spīdi gaiši, mēnesnīca, Gar maniem lodziņiem; Nav man vasku, ne svecīšu, Ne skaliņu plēsājiņa. Kosmiskās dievības Pērkons Saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju. Svastika, ugunskrusts Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai lode un milna. Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo. Ugunskrusts jeb Pērkona krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni , pērkonu un vēju. Svastika senlatviešu kultūrā 3. gs. saktā no Trikātas redzama senākā zināmā svastika Latvijas teritorijā 10.-11. gs. zemgaļu pakavsakta 7.-8. gs. zemgaļu manšetaproce 10.-12. gs. vērpjamās vārpstiņas skriemelis Baltu ciltīm svastika saistāma ar solāro simboliku . Nav šaubu, ka vairāki tās varianti pauž arī rotāciju, dinamiku, nepārtrauktību. Iespējams, ka ugunskrusta zīmei bijusi sargātājas loma, par to liecina senās bērnu ietinamās jostas, uz kurām šis raksts atkārtojas vairākas reizes. Ugunskrusta zīmi mēdza iecirst arī virs dzīvojamās ēkas durvīm, ticot, ka tas pasargā māju no zibens. Svastika senajās kultūrās Svastikas izplatība pasaulē Irāņu kaklarota 1.g.t.pr.Kr Vandaļu un slāvu Saules simbols Mozaīka Romā Mozaīka mošejā Budas sirds simbols Kosmiskās dievības Auseklis Auseklītis, simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu. Auseklītis (oktogramma) līdzās lietuvēna krustam (piecstaru zvaigznei), ir viena no spēcīgākajām zīmēm pasaulē. Mātes Folklorā pārstāvēto matronu vidū dominē Veļu māte un tās funkcionālie sinonīmi- Zemes un Kapu māte. Nozīmīga vieta latviešu mitoloģijā ir dievībām - mātēm. Latvieši pielūguši Lauka, Meža, Jūras, Dārza, Vēja, Puķu, Zemes, Uguns, Mēslu un Kara mātes. Bieži ar mātes vārdu apveltītas dažādas dabas parādības, objekti, tā atsedzot dabas un cilvēku ciešo vienotību. Cilvēks pēc nāves nonāk Zemes mātes valstībā un šī dievība savukārt pārzina daudzas citas mātes - Meža, Vēja, Jūras, Piena, Lopu, Veļu u.c. mātes - paturot savā pārziņā arī pazemes valstību un atkal apvienojoties Māras tēlā. Auglības gari Ūsiņš Jānis Māra Jumis Miķelis Mārtiņš u.c. saistīti ar t.s. vasaras laiku, kas ilgst no Ūsiņiem līdz Mārtiņiem Ūsiņš - gaismas dievs, zirgu aizgādnis, bišu dievs. Tumša nakte, zaļa zāle, Laukā laižu kumeliņu; Nu, Ūsiņ, tava vaļa, Nu tavā rociņā . Ūsiņa zīme ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem E burtiem vai atslēgai Jurģis (Ūsiņš), tāpat kā mīļā Māra un Māršava, ir iesaistīts senajā lopkopju darba ritumā: viņš sukā, baro kumeļus, jāj pieguļā, rūpējas arī par bitēm, dalās savās bagātībās ar tiem, kas viņu godina. Tieši šajā dienā pirmo reizi pēc garās ziemas laida lopus ganos un jāja zirgus pieguļā. Tā kā Jurģis (Ūsiņš) bija zirgu aizgādnis, šajā dienā nedrīkstēja izmantot zirgus zemes darbos. Jānis – auglības gars Sit, Jānīti, vara bungas Vārtu staba galiņā, Lai sanāca Jāņa bērni No maliņu maliņām. Jānīts jāja mellu zirgu Ar sudraba lāsītēm. Vai Jānīša paša bija, Vai no Dieva tapināts? Ņem, Jānīti, melnu zirgu, Apjāj manus tīrumiņus, Izmin usnes, izmin nātres, Lai aug tīra labībiņa! Māra Māras īpašā gādībā ir cilvēku ikdiena un mūža galvenie godi un viss, kas ar cilvēka dzīvi saistīts Šajā saulē – pirts taka, druvas, lauki, mājas un arī viss, kas ar iedzīvi sakarā –siets, ko sijāt, vai slauktuvīte –, viss Māras pārziņā Mīļā Māra, Piena māte, Dod man savu labumiņu, Lai pieniņš govīm tek Kā no Māras avotiņa. Dieviņš jāja, Māra brauca Sērdieņiem panākstos. Dieviņš deva bērus zirgus, Māra raibas raibelītes. Jumis Jumim ir sava grafiskā zīme, kas ir dubultvārpas attēls. Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā- tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem. Jumis ir druvu dievība latviešu mitoloģijā, ko simbolizē divi kopā saauguši augļi. Ar Jumja labvēlības iegūšanu centās nodrošināt druvu auglību. Kopā saaugušas vārpas ņēma līdzi uz mājām, pakāra klēts galā vai noglabāja apcirknī. Jumi varēja glabāt arī istabā goda vietā. Folklorā minēts miežu Jumis, rudzu Jums, linu, riekstu Jumis un citi, un ar katru no tiem saistīti savi ticējumi, savi izpildāmie rituāli. Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā- tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem. Mārtiņš Ūsiņš nāk, Ūsiņš nāk, Mārtiņš nāk vēl labāk: Ūsiņš nāk zaļu lauku, Mārtiņš rudzu apcirknīti. Latviešu dainas Mārtiņu un Ūsiņu liek pārī ar to ievietošanu tieši pretējos punktos gadskārtas tecējumā, kas redzams no aprakstītām norisēm dabā un tālāk rod apstiprinājumu senā kalendāra iekārtojumā. Tālāka dainu izvērtēšana rāda Mārtiņa un Ūsiņa līdzību īpašībās, zīmēs un piederumos: viņiem ziedo gaili, kas ir svinību mielastā, abiem ir sakarība ar Saules simbolu biti, un viņi abi ir zirgu gādnieki – Ūsiņš vasarā, Mārtiņš ziemā. Mājas gari Vārdā nesaukti mājas gari- pavarda, sētas, saimes dieviņi, mantas vilcēji pūķi, vilces. Ar tiem kontaktējas tikai saimnieks vai saimniece. Tie uzturas dažādās vietās- pavardā, klētī, maltuvē, rijā, vībotņu krūmā, akmeņu kaudzē pagalma stūrī, aiz sētas vai pie lieliem kokiem. Dažos avotos par dieviņiem saukti veļi, mirušo dvēseles. V. Gadskārtu svētki Meteņi - pavasara iestāšanās laikā Meteņi jeb metenis ir seni pavasara gaidīšanas svētki, Meteņus svinēja februāra pirmajā pusē vai vidū. Tradīcijas: • Laišanās ar ragaviņām • Pēdējo reizi iet ķekatās • Meteņa dzīšana • Gada sākuma simbols Lielā diena – saules atgriešanās svētki Simbolizē gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, kad ziemas tumšie spēki atkāpjas, dodot vietu gaismai un siltumam, atgriežot zemei un augiem dzīvību. Tradīcijas: • Šūpoļu kāršana, šūpošanās • Olu krāsošana • Putnu dzīšana Ūsiņi – saules atgriešanās svētki Ūsiņu kā pavasara saulgriežu dievību raksturo ieražās attēlotais tā saistījums ar noteiktu darbu sākšanu: pieguļas, ganu, sējas sākšanu; arī saimnieciskais gads sākās Ūsiņa dienā. Tradīcijas: • Zirgus dzen pieguļā • Rumulēšanās • Jurģi •Gaiļa upurēšana Jāņi – vasaras saulgrieži Tradīcijas: • Jāņu zāles, vainagi •Aplīgošana •Ugunskurs Māras – rudens aizsākums Tradīcijas: • 1. maizes diena • Tirgus diena • pēdējā jaunu ļaužu lūkošanās un precību diena Miķeļi, Jumja diena – rudens saulgrieži Tradīcijas: • labībai jābūt zem jumta • Sākas veļu laiks Mārtiņi – ziemas iesākums Mārtiņi svinēti vienlaicīgi ar Apkūlībām. Tomēr šim laikam lauku sētā ir vēl cita svarīga iezīme: tas ir lopu kaušanas laiks. Dažās dainās minēts Miesmetis, kas līdz ar budēļiem iet no mājas uz māju. Tradīcijas: • zemei jābūt apartai • gaiļa kaušana •Sākās ķekatu laiks •Beidzas veļu laiks Ziemassvētki –saulgriežu svētki Laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un dienas stiepjas garākas. Tiem gatavojas savlaicīgi: sakopj sētu, izpušķo istabu dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām, dzijas. Tiek gatavoti ēdieni un dzērieni. Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu uzskata cūkas smeceri, ķūķu jeb koču (Ziemassvētkus pat citkārt saukuši par Ķūķu vakaru), pupas, zirņus, putraimu desas, pīrāgus, alu.