2. daļa

Megija Grīvane Klāvs Priedītis

Vieni paši Visumā?

Kosmiskā telpa ir milzum liela, tāpēc vidējais attālums starp jebkurām divām civilizācijām mērāms vismaz ar diviem simtiem gaismas gadu, un tas ir daudz vairāk, nekā izklausās. Tas nozīmē, ka pat tādā gadījumā, ja šīs būtnes zina par mūsu eksistenci un kaut kā spēj novērot mūs ar saviem teleskopiem, tas uztver gaismu, kas atstājusi Zemi pirms diviem simtiem gadu. Tātad neviens neredz mūs, bet gan vēro franču revolūciju, cilvēkus zīda zeķēs un parūkās, cilvēkus, kuri nezina, kas ir atoms vai gēns.

Tādēļ pat tādā gadījumā, ja Visumā neesam vieni, praktiski tomēr esam vieni paši. Karls Seigans aprēķinājis, ka varbūtējais planētu skaits varētu būt aptuveni desmit miljardi kvintiljonu- šo skaitli faktiski nemaz nav iespējams iztēloties. Tāpat arī nav iespējams iztēloties telpas plašumus, kuros šīs planētas ir izkaisītas.

Varbūt tieši tāpēc ziņa, ka 1999. gada februārī Starptautiskā Astronomu savienība oficiāli atzina Plūtonu par planētu, ir laba ziņa. Visums ir liela vientulīga vieta. Mums jābūt mierā ar visiem kaimiņiem, ko varam iegūt.

Bazs Oldrins uz Mēness virsmas. Kopā ar N.

Ārmstrongu pirmie cilvēki uz Mēness.

Dvīņu paradokss

Relativitātes teorijā katram novērotājam ir savs laika mērs. Ar to izskaidrojams tā saucamais dvīņu paradokss. Viens no dvīņiem dodas ceļojumā kosmosā ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Viņa brālis paliek uz Zemes. Tā kā kosmosa kuģis atrodas kustībā, laiks rit lēnāk nekā uz Zemes palikušajam dvīnim. Tāpēc atgriežoties kosmosa kuģotājs ieraudzīs, ka viņa brālis ir novecojis vairāk nekā viņš pats. Kaut arī šķiet pretēji veselajam saprātam, daudzu eksperimenti ir apliecinājuši, ka pēc šāda scenārija ceļojošais dvīnis patiesi atgrieztos jaunāks nekā viņa brālis. Daudzi satraucās par šo jauno teoriju, jo tā pieņem, ka viss ir relatīvs un nav nekādu morāles standartu, taču mūsdienās Einšteina teorija guvusi atbalstu visā pilnībā.

Alberts Einšteins, speciālās un vispārīgās relativitātes teorijas autors

Saules sistēma

Attālumi ir tik milzīgi, ka faktiski nav iespējams uzzīmēt Saules sistēmu atbilstoši mērogam. Pat tad, ja mācību grāmatās ievietotu vairrākkārt salokāmas lapas vai izmantotu patiešām lielu reklāmas plakāta lapu, mērogam jūs nebūtu tikuši ne tuvu. Ja Saules sistēmu attēlotu atbilstoši mērogam, kur Zemes diametrs atbilst zirnim, tad Jupiters atrastos 300 metru, bet Plūtons divarpus kilometru attālumā no tās-turklāt tā lielums saskaņā ar mērogu līdzinātos baktērijai, tā kā tas vispār nebūtu saskatāms. Atbilstoši šim mērogam mūsu vistuvākā zvaigzne Centaura Proksima atrastos 16 000 kilometru attālumā. Pat tādā gadījumā, ja visu samazinātu tik stipri, ka Jupiters izskatītos pēc punkta šī teikuma beigās, bet Plūtons nebūtu lielāk par molekulu, arī tad tas šāda mēroga kartē atrastos vairāk nekā 10 metru attālumā no mums.

Projekta veikšanās laikā radās jautājumi, rezultātā izmantojot mums zināmos un esošos līdzekļus, meklējām atbildes!

 Vai visumā valda tumsa?

kas neatlaidīgi nodarbināja prātu, tāpēc Kā nākas, ka filmās, pametot Zemi, Visumā, Saules sistēmā valda tumsa? Protams, skatoties saules virzienā mēs redzam gaismas avotu Sauli, un arī atkarībā no tā cik tālu atrodamies, ja esam blakus Plūtonam, tad Saule vairs būs kniepadatas lielumā, taču pagriežot mūsu zvaigznei muguru tikai tumsu. Uz Zemes ir gaisma tādēļ, ka ir virsma, kas to atstaro, taču Visuma bezgalīgajā telpā, patiesībā vakuumā, nav virsmas, uz kuras Saules stariem atstaroties, tādēļ arī izskatās, ka Visumā ir mūžīgā nakts.

 Debesīs mēs redzam zvaigznes, vai tās izstaroto gaismu?

Visticamāk, ka gaišie punktiņi, kurus mēs redzam naksnīgajās debesīs, ir jau “mirušas” zvaigznes. Tās atrodas neaptverami tālu, un šie punktiņi, kurus saucam par zvaigznēm, patiesībā ir gaisma, kas nākusi līdz mums neizsakāmi daudzus gadus.

Tas ir kā vēstures nospiedums debesīs, gaismai ir jāmēro tik tāls ceļš, ka pati zvaigzne jau ir beigusi eksistēt, bet cilvēki uz planētas Zeme vēl jo projām piedzīvo tās spožumu.

Izmantotā literatūra

1. Bils Braisons ”Īsi stāsti gandrīz par visu”, Apgāds Zvaigzne ABC, 2006.

2. Stīvens Hokings “Visums rieksta čaumalā”, Jāņa Rozes apgāds, 2003.

3. Attēli iegūti ar mājas lapas www.google.lv palīdzību.

Paldies!