Transcript Mantošanai piemērojamās tiesības

Mantojuma lietu īpatnības
Baltijā, Austrijā un Vācijā
Notāre Ilze Metuzāle
09.05.2014.
Mantojuma lietu kārtošanas kompetentā institūcija
Notārs – Latvijā, Igaunijā un Lietuvā
Tiesa – Vācijā
Notārs kā tiesas norīkots pārstāvis – Austrijā
Mantošanai piemērojamās tiesības
Mantošanai piemērojamās tiesības katrā valstī var būt
atkarīgas no:
1) mirušā pilsonības,
2) mirušā pastāvīgās dzīvesvietas,
3) mantas atrašanās vietas.
Austrija – mantojuma lietā tiek piemērots tās valsts likums,
kuras pilsonis mirušais bija nāves brīdī. Austrijas likums
neparedz izņēmumus, tādēļ personas nevar izvēlēties
mantojuma lietai piemērojamās tiesības.
Vācija – mantojuma lietā tiek piemērots tās valsts likums,
kuras pilsonis bija mirušais. Tomēr ikviens ārvalstnieks var
izvēlēties Vācijas likumu kā likumu, kas piemērojams
attiecībā uz tiem mantojuma atstājēja nekustamajiem
īpašumiem, kas atrodas Vācijā.
Lietuva – mantojuma lietā tiek piemērots tās valsts likums,
kurā atradusies mantojuma atstājēja pastāvīgā dzīvesvieta
viņa nāves brīdī. Nekustamā īpašuma mantošanu nosaka tās
valsts likums, kurā nekustamais īpašums atrodas. Lietuvas
likumi neatļauj izvēlēties citas piemērojamās tiesības.
Igaunija - mantošanai piemērojamās tiesības ir tās valsts
likums, kurā atradusies mantojuma atstājēja pastāvīgā
dzīvesvieta viņa nāves brīdī. Igaunijā likums paredz iespēju
izvēlēties tiesības, kas piemērojamas mantojuma lietai.
Tomēr tiesību izvēles iespējas ir ierobežotas - iespējams
izvēlēties tikai tās valsts likumus, kuras pilsonis ir
mantojuma atstājējs.
Latvija - mantošanai piemērojamās tiesības nosaka pēc
kustamās un nekustamās mantas atrašanās vietas.
Mantojuma tiesībām piemērojams tās valsts likums, kurā
atrodas kustamā un nekustamā manta mantojuma atstājēja
nāves brīdī. Latvijas likums nepieļauj izņēmumus attiecībā
uz šo principu, kas nozīmē, ka persona nevar izvēlēties
mantošanai piemērojamās tiesības.
Mantošana pēc likuma
Austrija – manto pa šķirām atkarībā no radniecības tuvuma. Laulātais
saņem trešo daļu no mantojuma, pārējais mantojums sadalās starp
bērniem vienādās daļās.
Vācija – manto pa šķirām atkarībā no radniecības tuvuma.
Pārdzīvojušais laulātais būs tikai viens no mantiniekiem, kopā ar
bērniem u.c., turklāt viņa mantojuma daļa būs atkarīga no laulāto
mantiskajām attiecībām. Ja mantojuma atstājējs dzīvojis kopā ar laulāto
un laulātajiem piederējusi kopmanta līdzīgās daļās un viņam paliek
bērni, pārdzīvojušais laulātais saņem pusi īpašuma (¼ kā mantojuma
daļu pēc likuma un ¼ daļu kā vienreizēju kompensācijas summu).
Atlikusī īpašuma daļa tiek sadalīta vienlīdzīgi starp bērniem.
Lietuva - manto pa šķirām atkarībā no radniecības tuvuma (pavisam
Lietuvā ir sešu šķiru jeb kārtu mantinieki). Pārdzīvojušais laulātais
manto pēc likuma ar pirmās un ar otrās kārtas mantiniekiem (ja tādi
ir). Ar pirmās kārtas mantiniekiem laulātais manto ¼ mantojuma, ja
mantinieku nav vairāk par trīs, neskaitot laulāto. Ja mantinieku ir vairāk
nekā trīs, laulātais manto vienādās daļās ar citiem mantiniekiem. Ja
laulātais manto tikai ar otrās kārtas mantiniekiem, viņam pienākas puse
no mantojuma. Ja nav pirmās un otrās kārtas mantinieku, laulātais
manto visu mantojumu.
Igaunija – manto pa šķirām, pavisam noteiktas trīs mantinieku šķiras.
Ja pārdzīvojušais laulātais manto kopā ar pirmās šķiras likumiskajiem
mantiniekiem – lejupējiem – laulātais manto bērna daļu, taču ne mazāk
kā ¼ daļu no mantojuma. Ja manto ar otrās šķiras mantiniekiem – pusi
no mantojuma. Ja nav ne pirmās, ne otrās šķiras mantinieku, laulātais
saņem visu mantojumu.
Latvija – manto pēc zināmas kārtas, kas pamatota kā uz
radniecības veidu, tā arī uz pakāpju tuvumu. Pārdzīvojušais
laulātais saņem bērna daļu, ja bērnu nav vairāk par trim,
taču, ja bērni ir četri un vairāk - ne mazāk kā vienu ceturto
daļu no mantojuma. Ja mantojuma atstājējam nepaliek
lejupējo, laulātais saņem pusi no mantojuma, kā arī dzīvokļa
iekārtu. Ja mantojuma atstājējam nepaliek ne lejupējo, ne
adoptēto, ne augšupējo, ne brāļu vai māsu vai to bērnu, vai
ja palikušie atkrīt, tad visu mantojumu dabū pārdzīvojušais
laulātais.
Testamentārā mantošana
Austrija:
1) publiskais jeb autentiskais testaments, ko sastāda notārs
vai tiesa,
2) hologrāfiskais testaments, ko sastādījis un parakstījis
testators pašrocīgi,
3) rakstisks testaments, ko var nebūt sastādījis testators
pašrocīgi, taču testators testamentu ir parakstījis trīs
liecinieku klātbūtnē.
Vācija:
1) publiskais jeb autentiskais testaments, kas sastādīts un
apliecināts pie notāra,
2) hologrāfiskais testaments, ko sastādījis un parakstījis
testators pašrocīgi,
3) pašrocīgi rakstīts testaments, kas pēc testatora lūguma
nodots tiesas glabāšanā.
Ir iespējams sastādīt arī savstarpēju testamentu, tomēr
tikai starp laulātajiem vai viena dzimuma personām, kas
savā starpā ir reģistrējuši partnerattiecības.
Lietuva:
1) publiskais jeb autentiskais testaments, kas sastādīts un
apliecināts pie notāra,
2) hologrāfiskais testaments, ko sastādījis un parakstījis
testators pašrocīgi.
Igaunija:
1) publiskais jeb autentiskais testaments, kas sastādīts un apliecināts pie
notāra,
2) testatora sastādīts testaments, kas nodots notāra glabāšanā,
3) hologrāfiskais testaments, ko sastādījis un parakstījis testators
pašrocīgi,
4) Testaments, ko var nebūt sastādījis testators pašrocīgi, taču testators to
ir parakstījis divu liecinieku klātbūtnē.
Pēdējie divi testamentu veidi ir spēkā tikai sešus mēnešus pēc to
taisīšanas, ja testators tajā brīdī vēl ir dzīvs. Pēc šī laika jāsastāda jauns
testaments. Publiskam testamentam vai notāra glabāšanā nodotam
testamentam termiņš nav ierobežots.
Latvija:
1) publisks jeb autentisks testaments, ko apliecina notārs vai
bāriņtiesa (iedzīvotājiem, kuri dzīvo bāriņtiesas darbības
teritorijā, kurā nav notāra),
2) testatora sastādīts testaments, kas nodots glabāšanā
notāram vai bāriņtiesai,
3) holologrāfisks (privāts) testaments, kam jābūt pilnībā
testatora pašrocīgi rakstītam un parakstītam,
4) ar roku rakstīts vai drukāts testaments, kas sastādīts un
parakstīts divu liecinieku klātbūtnē – šis testamenta veids tiks
no Civillikuma izslēgts ar 2014. gada 1. jūliju.
Kļūšana par mantinieku
Austrija – mantojums tiek nodots mantiniekiem ar tiesas
rīkojumu, kas tiek izdots pēc īpašas procedūras izpildes.
Procedūru veic notārs tiesas vārdā. Mirušās personas
dzīvesvietas rajona tiesa, saņemot paziņojumu par personas
nāvi, pēc savas iniciatīvas uzsāk mantošanas procedūru.
Mantojuma lietas procesu ved notārs kā tiesas pārstāvis, kurš
rīkojas tiesas vārdā. Mantošanas process noslēdzas ar tiesas
rīkojumu.
Vācija - ja mantojuma lieta piekrīt Vācijas tiesai, kā
notariālā formā sastādīti testamenti, tā arī testamenti, kas
nodoti tiesas glabāšanā, mantojuma atstājēja nāves gadījumā
tiek atvērti un nolasīti bez mantinieka iniciatīvas. Ja
mantinieks vēlas atteikties no mantojuma, viņam no tā
jāatsakās, pretējā gadījumā tiek uzskatīts, ka mantinieks
mantojumu ir pieņēmis. Termiņš, lai atteiktos no
mantojuma, ir sešas nedēļas pēc mantojuma atstājēja nāves,
bet, ja mantojuma atstājēja pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta
bijusi citā valstī– seši mēneši.
Lietuva – lai saņemtu mantojumu, mantiniekam ir jāiesniedz notāram
mantošanas iesniegums par mantojuma pieņemšanu vai faktiski jāsāk
mantojamo īpašumu pārvaldīt. Mantojuma pieņemšanas termiņš ir trīs
mēneši no mantojuma atklāšanās dienas. Ja mantinieks ir nokavējis
mantojuma pieņemšanas termiņu, viņam ir jāvēršas tiesā, lūdzot
mantojuma pieņemšanas termiņa pagarināšanu.
Igaunija – lai saņemtu mantojumu, mantiniekam ir notāram jāiesniedz
mantošanas iesniegums par mantojuma pieņemšanu. Tomēr, ja
mantinieks vēlas atteikties no mantojuma, viņam no tā jāatsakās,
pretējā gadījumā tiek uzskatīts, ka mantinieks mantojumu ir pieņēmis.
Termiņš, lai atteiktos no mantojuma, ir trīs mēneši no brīža, kad
mantinieks ir uzzinājis par mantojuma atstājēja nāvi.
Latvija – lai saņemtu mantojumu, mantiniekam ir notāram
jāiesniedz mantošanas iesniegums par mantojuma
pieņemšanu. Mantojuma lietu ved notārs, kurš praktizē tajā
apgabaltiesā, kur bijusi mantojuma atstājēja pēdējā deklarētā
dzīvesvieta, bet, ja tā nav zināma, - pēc mantojamās mantas
vai tās galvenās daļas atrašanās vietas. Mantojuma
pieņemšanas termiņš ir viens gads pēc mantojuma atstājēja
nāves, tomēr pēc ieinteresēto personu lūguma notārs var
izsludināt mantojuma atklāšanos un noteikt īsāku
pieteikšanās termiņu. Tas nedrīkst būt īsāks par trim
mēnešiem
no
uzaicinājuma
publicēšanas
dienas.
Izsludināšana notiek oficiālajā izdevumā “Latvijas
Vēstnesis”.