4.6.Arhitektūra un māksla Senajā Grieķijā I. Mākslas sabiedriskais nozīmīgums II. Arhitektūra Orderu veidi Kulta celtnes Personīgās dzīvojamās mājas Sabiedriskās būves III.
Download ReportTranscript 4.6.Arhitektūra un māksla Senajā Grieķijā I. Mākslas sabiedriskais nozīmīgums II. Arhitektūra Orderu veidi Kulta celtnes Personīgās dzīvojamās mājas Sabiedriskās būves III.
4.6.Arhitektūra un māksla Senajā Grieķijā
I. Mākslas sabiedriskais nozīmīgums
II. Arhitektūra
III. Tēlotāja māksla
IV. Pieci no Herodota nosauktajiem pasaules brīnumiem V. Keramika
I. Mākslas sabiedriskais nozīmīgums
Lai izprastu seno grieķu mākslas īpatnības, vērā jāņem viņu īpašā estētiskā uztvere (izpratne par skaisto) un ciešā grieķu mākslas saistība ar aktīvo sabiedrisko un politisko dzīvi.
Seno grieķu mākslā skaistums tika saistīts ar mierīgo un nemainīgo, to, kas ir telpisks un nav atkarīgs no laika plūduma (kustības, pārmaiņām), tādēļ grieķi saviem dieviem cēla tempļus un darināja statujas, - jo tā bija nemainība, miera stāvoklis, tātad - pilnība, pēc kā arī senie grieķi tiecās. Tātad, klasiskās grieķu mākslas augstākais uzdevums bija: garīgā un fiziskā, formas un satura, dvēseles un ķermeņa harmonija.
Antīkās sabiedrības pilsonis par savu galveno dzīves uzdevumu uzskatīja aktīvu līdzdalību pilsētas politiskajā dzīvē, pilsonisko tiesību un pienākumu pildīšanu - tādēļ arī grieķu mākslā, īpaši tēlotājmākslā, samērā maz uzmanības pievērsts cilvēka personīgajai dzīvei, eksistencei, intīmajai pasaulei, jūtām.
II. Sengrieķu arhitektūra
Orderu veidi
Kulta celtnes
Sabiedriskās būves
Personīgās dzīvojamās mājas
1.
2.
Salīdzini!
1.
Sengrieķu Partenons (5.gs. p.m.ē.) 2.
Romiešu Panteons (2.gs. m.ē.) 3. Villa Rotonda (16.gs.) 4. Latvijas Nacionālās operas ēka 18.gs.
3.
Kādi ir tavi secinājumi?
4.
Orderu tipi
Orderis – arhitektonisko elementu kārtojuma princips
Doriskais
Joniskais
Korintiskais
Doriskais orderis
Senākais no orderiem, tapis arhaiskajā laikmetā. To raksturo samērā masīvas kolonnas ar ļoti vienkāršu kapiteli. Doriešu akmens kolonna veido rievots stāvs, ļoti vienkāršas formas kapitelis, antablements pārseguma daļa, kuru veido trīs kārtas (arhitrāvs, frīze, un noslēgumā rievota dzega).
Joniskais orderis
Joniskais orderis elementu sakārtojumā bija līdzīgs doriešu, tikai kolonnas bija slaidākas, elegantākas ar greznāku dekoratīvo kapiteli. Nelielās celtnēs šādas kolonnas dažreiz tika aizstātas ar sieviešu figūrām - kariatīdēm.
Dzega Frīze Arhitrāvs Kapiteli veido grieztās volūtas
Korintiskais orderis
Klasiskajā periodā ap 5. gs. p.m.ē. izveidojās trešais ordera veids - korintiskais. To viegli atšķirt no abiem iepriekšējiem, jo tā kapitelis bija ļoti grezns ar sarežģītu augu dekoru.
Dzega Frīze Arhitrāvs Kapiteli veido akanta lapu raksts
Arhaikas posmā tempļi pārsvarā vēl bija nelieli, līdzīgi šai Apolona mantnīcai Delfos
Kulta celtnes
Templis bija dievu mājoklis un reizē pilsētas sabiedriskās dzīves centrs. Templī glabājās sabiedriskā kase un pilsētas dārgumi, tempļa priekšā notika sanāksmes un svētki. Templi cēla pilsētas centrā, parasti tās augstākajā vietā- akropolē, un tas pilsētas apbūvē ieņēma dominējošu vietu.
Tempļi
Templis sastāvēja no nelielas taisnstūra telpas celles un portika. Celtni sedza divslīpju jumts, darināts no keramikas vai marmora dakstiņiem. Logu grieķu templim nebija, telpu izgaismoja vienīgi caur durvīm. Tikai ļoti lielos tempļos atstāja segumā atveri gaismas ieplūšanai. Arhaikas posmā tempļi pārsvarā vēl bija nelieli. Kolonnas dalīja iekštelpu trīs joslās jeb jomos, Vidusjoma dziļumā, iepretim ieejas durvīm, bija novietota kāda dieva statuja. Altāris upurēšanai atradās laukumā tempļa priekšā.
Reljefs ar Atēnas atveidu Atēnu akropolē 470.g.p.m.ē.
Atjaunota valdnieka Perikla laikā nocietinājuma kolonnām (490.-
mūris propileji.
429. g. p.m.ē.). Nocietinātā Akropole pacēlās 150 metrus virs jūras līmeņa, no visām pusēm to ietvēra , aiz kura kara gadījumā bija iespējams paslēpties visiem lejas pilsētas iedzīvotājiem. Ieeju veidoja grezni vārti ar Akropoles ansambļa ievērojamākās sastāvdaļas bija Atēnai Jaunavai veltītais templis –
Partenons
, templis leģendārajam Atēnu valdniekam Erehtejam -
Erehteions
, uzvaras dievei
Nīke
i veltītais mazais templis, kā arī divas diženas statujas:
Atēnas Jaunavas statuja
Partenonā un
Atēnas karotājas statuja
ārpus tempļa. Atēnas bronzas statuja, kuru bija veidojis Fīdijs, pacēlās iepretim vārtiem deviņu metru augstumā.
Atēnu akropole
Erehteons Vecais Atēnas templis, ko sagrāva persieši
Atēnas Promahos statuja
Atēnu akropoles rekonstrukcijas zīmējums
Propileji Nīkes templis
Propileji
Propileji
monumentāli vārti, ieeja, ko veido kolonnāde un portiki, kas izvietoti simetriski pa ieejas asi. Propileju arhitektonika devusi ierosmi Brandenburgas vārtu veidolam Berlīnē
Svētnīca uzvaras dievietei Atēnai Nīkei, kuras statuja ir novietota uz balustrādes.
Nīkes templis
Partenons
Templis dievietei Atēnai. Sākts celt 447.g.p.m.ē. Templis tika būvēts 9 gadus. Arhitekti Kallikrats un Iktīns. Tajā bija paredzēts novietot 12m augsto Feidija veidoto Atēnas Partenos statuju. Kolonnu augstums ir 10.43m
Partenons
Galvenā telpa jeb naoss bija sadalīta divās daļās. Domājams, ka rietuma pusē atradās dārguma krātuve, bet lielākā – austrumu pusē bija novietota masīva, no zelta un ziloņkaula veidota Atēnas statuja, kuras autors bija izcilākais tālaika grieķu tēlnieks Feidijs. Ieeja templī veda caur sešu dorisku kolonnu portālu. Partenona frontonā atveidota Atēnas un Poseidona sacensība par ietekmi Atēnās
Skats no propilejiem uz Partenonu
Erehteons
Erehteja templis-
celts laikaposmā no 421. 406.g.p.m.ē. un atrodas vissvētākajā Akropoles vietā. Stāsta, ka šajā vietā dievi sacentušies par pilsētas aizbildņa godu Poseidons atstājis klintī sava trijzara zīmes, bet Atēna iestādījusi olīvkoku. Templis tika nosaukts Atēnu mītiskā valdnieka Erehteja vārdā un kalpoja kā svētnīca gan Atēnai Pallādai, gan Poseidonam. Sengrieķu arhitektūrā reti sastopama asimetriska celtne ar trīs ieejas portikiem. Īpatnējs ir arī tas, ka templis izvietots dažādos līmeņos. Dienvidu mazajā portikā kolonnu vietā stāv jaunavu tēli, tā saucamās kariatīdes.
Artemīda templis Efesā (6. gs. p.m.ē.).
Tas bija viens no lielākajiem un skaistākajiem sengrieķu tempļiem, to aptvēra dubults divdesmitmetrīgu kolonnu vainags. Šī marmorā veidotā celtne tika iekļauta senās pasaules brīnumu skaitā. 356. g. p.m.ē. templis tika nodedzināts, to izdarīja kāds cilvēks vārdā Hērostats , kurš tādā veidā gribēja padarīt uz laikiem neaizmirstamu savu vārdu.
Sabiedriskās celtnes: Agora
Senā agora
jeb tirgus laukums kopš 600.gada p.m.ē. bija Atēnu politiskais centrs. 399.gadā p.m.ē. šeit tika apsūdzēts Sokrats, viņam tika piespriests nāvessods valsts cietumā. Agora bija arī sociālās un komerciālās dzīves centrs, jo tajā atradās teātri, skolas un stojas, kas bija pilnas ar tirgotavām. Šeit atradās arī pilsētas naudas kaltuve, kurā tika izgatavotas Atēnu sudraba monētas.
Sabiedriski nozīmīgās celtnes
Toloss – apaļa celtne ar konusveida jumtu. Atēnās tolosā sapulcējās amatvīri.
Stoja – ēka ar kolonādi. Labi pasargā no saules un lietus. Stojas bieži cēla apkārt agorai, tur izvietojās tirgotāji un naudas mijēji. Dārglietu glabātuve.
Tās cēla blakus kulta vietām, tajās glabāja polisas un tās pilsoņu ziedojumus.
Teātris
Orhēstra koris; laukuma centrā atradās Dionīsa altāris. (sākotnēji bija no koka, vēlāk no akmens); Skēne apaļš laukums, kur uzstājās Teatrons skatītāju sēdvietas vieta, kur uzstājās aktieri. Skatuves fonā – siena ar divām vai trim durvīm, no kurām iznāca aktieri.
Izrādes notika zem klajas debess, dienas gaismā, jo teātrim nebija jumta.
Ēkas nelielas, pieticīgas, 1-2 stāvi, celtas no akmens vai māla. Mājām nebija logu, tās atradās cieši cita pie citas. Mājas dzīve koncentrējās ap iekšējo pagalmu, kuru aptvēra kolonāde. Mājai bija jābūt racionāli iekārtotai, funkcionāli efektīvai, bet ne greznai.
Grieķu mājoklis
III. Sengrieķu tēlniecība
Arhaiskais periods 7. 6.gs.p.m.ē.
Klasiskais periods 5. 4.gs. p.m.ē.
Hellēniskais periods 3. 1.gs.p.m.ē
Nedrīkst aizmirst, ka muzejos redzamās skulptūras pa lielākajai daļai romiešu darinātās kopijas.
Arhaiskā perioda tēlniecība
Attēli liecina, ka grieķi ir ietekmējušies no ēģiptiešu mākslas.
Kurosi - jauni, stalti, fiziski ļoti attīstīti jaunekļi - seno grieķu ideāls. Arhaiskais smaids
Arhaikas posma tēlotājā mākslā tika pievērsta uzmanība cilvēka tēlam. Sākumā tās bija stāvošā pozā atveidotas kailas varoņu statujas
Koras
Koru statujas parasti tērptas grieķu sievietēm raksturīgajos tērpos. Lai statujas tuvinātu dzīvām būtnēm, tās izkrāsoja. Miesas ilūziju panāca, ieziežot marmoru ar vasku un olīveļļu. Arī izšuvumi tērpā un rotājumi matos tika parādīti
Kaujas ratu vadītājs
ap 475 p.m.ē.
Pāreja uz klasiskā
perioda tēlniecību
Kaujas ratu vadītāja acis, kas marmora statujām vai bronzas galvām parasti ir nedzīvas un neizteiksmīgas, atdzīvina zaigojoši dārgakmeņi. Matus, acis un lūpas klāj plāna zeltījuma kārtiņa. Katra skropsta darināta atsevišķi.
Delfos atrastā skulptūra uzskatāmi liecina par pamatīgām anatomijas zināšanām
Pāreja uz klasiskā perioda tēlniecību
Klasikas periodā grieķu tēlotājmāksla sasniedz savu pilnības pakāpi un rada skulptūras, kuru proporcijas un plastiskais risinājums visspēcīgāk pauž meklētā skaistuma ideāla principus mākslā. Grieķus neinteresēja cilvēka vecuma iezīmētās īpatnības, kroplums vai īpašs individuāls raksturojums.
460 - 450 B.C.E.
Klasiskā perioda tēlniecība
Klasiskajā laikmetā vērojams tēlniecības uzplaukums. Tempļos bija nepieciešami dievu tēli, tempļu frīzes un frontonus vajadzēja rotāt ar skulpturālām grupām.
Tomēr tēlniecību Senajā Grieķijā uzskatīja nevis par mākslu, bet gan par amata prasmi, jo tai esot vajadzīga roku veiklība un zināšanas, nevis dievu radīta iedvesma. Klasiskajā laikmetā meistari lieliski prata atveidot atraisītas, izteiksmīgas figūras gan darbībā, gan miera stāvoklī. To varam skatīt visos klasiskā laikmeta izcilo mākslinieku darbos neatkarīgi no tā, vai attēloti olimpisko spēļu uzvarētāji vai dievi. Grieķu tēlnieki savos darbos centās akcentēt fiziskā un garīgā skaistuma harmoniju.
Olimpiskā tēma klasiskā perioda tēlniecībā
Mīrons. Diskobols Polikleits. Diadumens Polikleits. Dorifors
Šajā laikā par galveno stājtēlniecības modeli kļūst atlētu - sporta sacensību uzvarētāju statujas. Šīs statujas greznoja laukumus tempļu priekšā, tirgus laukumus, sporta sacensību vietas. Atlētu statujas pasūtīja labākajiem grieķu tēlniekiem par tās pilsētas līdzekļiem, no kuras bija nācis pats sporta spēļu uzvarētājs.
Mīrons. Diskobols.
Viens no slavenākajiem 5. gs. vidus tēlniekiem ir Mirons. Vispazīstamākais darbs ir diska metēja figūra. Mirons spēja ārkārtīgi pārliecinoši atklāt kustības sajūtu, apvienojot to ar uzvarētāja triumfālo mieru un uzvaras saldmi.
Mīrons. Atēna un Marsijs
Slavena ir arī Mirona skulptūru grupa "Atēna un Marsijs". Tā sižets vēsta par epizodi no dievu ikdienas. Atēna nometusi zemē flautu, kuru spēlējot viņas vaigi neglīti piepūtušies, padarot viņu par pārējo dieviešu apsmieklu. Meža dēmons Marsijs steidzies pacelt flautu, tā īsti nesaprazdams Atēnas dusmu iemeslu. Atēna Marsiju nobūrusi šajā nedabiskajā izbīļa pozā. Šajā darbā ir attēlots apturēts mirklis, kas pauž emocijas, iegribu un aizvainojuma jūtas.
Šādi varētu izskatīties Atēna jaunava Partenonā
No Feidija verga figūras ietekmējies 20.gs.sireālisma mākslinieks Salvadors Dalī
Feidija darbi Atēnu akropolē
Moiras Partenona frontonā
Fīdijs. Olimpijas Zevs
Vēl majestātiskāks par Atēnu bija Fīdija darinātais Olimpijas Zevs, kuru mākslinieks attēlojis dievišķajā tronī sēdošu. Pat tad skulptūras augstums sasniedzis 17 metrus. Skulptūra ir bijusi tik grandioza, ka ļaudīm, kas skatījuši šo darbu, licies, ka tas patiesi ir pats Olimpa valdnieks.
Hellēnisma laika tēlniecība
Agēsandrs, Polidors un Atēnodors. Laokonts Agēsandrs. Mēlas Afrodīte Belvedēras Apolons Spārnotā Nīke
Hellēnisma periodā sengrieķu mākslas raksturs ļoti izmainījās. Šā laika tēlniecības darbos velti meklēt grieķu skulptūrām raksturīgo harmoniju un izsmalcinātību. Raksturīga tiekšanās pēc spēcīgiem dramatiskiem efektiem, sarežģītām, savītām tēlu kustībām, kas nereti pārtop vienā lielā neatšķetināmā mudžeklī aizrautības un patosa.
Agēsandrs, Polidors, Atēnodors.
L
aokonts
"Lāokoonta" sižets aizgūts no sengrieķu mīta par Trojas kara notikumiem: Trojas priesteris Lāokoonts, nojauzdams ko nelāgu, aicināja savus tautiešus neievest pilsētā milzīgo koka zirgu, ko jūras malā viltīgi bija atstājuši grieķu karotāji. (Grieķu karotāji, lai ietiktu aiz Trojas vārtiem, uzbūvēja milzīgo zirgu, kura vēdera dobumā paši paslēpās un gaidīja, kad trojieši ievilks zirgu pilsētā). Bet trojieši nevēlējās ieklausīties priestera lūgumos. Arī dieviete Atēna, kas palīdzēja grieķiem karā pret Troju, sadusmojās par Lāokoonta nepaklausību un pār jūru uzsūtīja priesterim un diviem viņa dēliem, kas bija turpat tuvumā, divas milzu čūskas, lai tās viņus nogalinātu.
Mēlas Afrodīte
Mēlas Afrodīte tika uzieta 1820.gadā Mēlas salā un tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām statujām pasaulē. Kad tā pirmoreiz uzieta, bijusi vēl ar rokām. Par roku izskatu ir saglabājušās ziņas, jo pirms turku un franču sadursmes bijis pagatavots zīmējums. Dieves labā roka esot graciozi krokojusi uz augšu savilkto kleitas apakšmalu, kamēr kreisā turējusi ābolu. Tas laikam bijis tas pats strīdus ābols, kas tiek saistīts ar Helēnu, Paridu un Trojas karu.
Belvedēras Apollons
Belvedēras Apollons (romiešu kopija) ir vīrišķā skaistuma ideāla iemiesojums. Stalti izslējies, ar šujamo loku rokā, ar skatienu seko bultas lidojumam. Ikviena ķermeņa daļa parādīta vistipiskākajā rakursā.
Samotrākes Nīke
Samotrākes Nīkes skulptūru raksturo dinamika un cēlums. Dieves jaunavīgais stāvs tērpts plānā hitonā. Lidojuma veidotā gaisa pretstrāva cieši piekļāvusi apģērbu augumam. Audums strauji pland vējā. Ķermenis izstrāvo spēku un pārliecību.
IV. Septiņi senās pasaules brīnumi.
Kuras no senajām kultūrām radījušas šos arhitektūras šedevrus?
Gīzas piramīdas Senajā Ēģiptē Babilonijas gaisa dārzi
Aleksandrijas bāka
Bāka, kuras augstums bija 115 120 metri, tika uzcelta Ptolemaja II Filadelfa valdīšanas laikā Aleksandrijā Ēģiptē (284. – 246. g. p.mē.). Tā atradās Farosas salas austrumu daļā pie Aleksandrijas ostas. To Viduslaikos iznīcināja divas zemestrīces - attiecīgi 1303. un 1323. g., bet uz tās drupām 1480. gadā uzcēla cietoksni.
Halikarnāsas mauzolejs
Mauzolejs bija Kārijas novada valdnieka Mausola un viņa māsas un sievas Artemisijas II kapenes. Tās celtas ap 350. gadu p.m.ē. viņa valdījumu centrā Halikarnāsā, mūsdienu Bodrumā Turcijā. Apmēram 45-50 metrus augstajai celtnei bija divi stāvi: pirmajā stāvā atradās sarkofāgs ar mirušo, bet otrais stāvs kalpoja kā aizlūgumu templis. Kapenes tika iznīcinātas viduslaikos vairāku zemestrīču rezultātā, bet lielāko daļu drupu 15. 16. gs. m.ē. izmantoja celtniecībai. Vārds "mauzolejs", kuru lieto grandiozu kapeņu apzīmēšanai, cēlies no šīs celtnes nosaukuma.
Artemīdas templis Efesā
Artemīdas templis atradās Efesā pie Egejas jūras mūsdienu Turcijas teritorijā.
Templis bija 18 metrus augsts, 110 metru garš un 55 metrus plats, kopumā templis sastāvēja no 127 kolonām. To izmantoja dažādām vajadzībām. Šeit bija galerijas, improvizēta banka, kur iedzīvotāji glabāja savus dārgumus, jo zagt templī skaitījās vislielākais noziegums. Ēka kalpoja kā sabiedrisks centrs, kur vienkārši satikties un parunāt, vai arī aiziet un padomāt.
Rodas koloss
Rodas koloss bija apmēram 30-35 metrus augsta sengrieķu saules dieva Hēlija statuja, kas atradās Rodas salā Grieķijā. Statuja atradās uz 15 metrus augsta balta marmora postamenta. Tā bija veidota no bronzas plāksnēm ap akmens un dzelzs kostrukcijām. Statuja celta no 292.-280. g. p.m.ē. un gāja bojā 224. g. p.m.ē. zemestrīcē, nolūstot ceļgalu augstumā, taču tās paliekas saglabājās vēl apmēram 800 gadus līdz 654. gadā Rodu iekaroja arābi un statujas paliekas pārkausēja.
Fīdijs. Olimpijas Zevs
Zeva statuja atradās 466. - 456. gadā p.m.ē. celtajā Zevam veltītajā doriskajā templī. Pēc Zeva svētnīcas padomes lūguma to ap 435. gadu p.m.ē. To izgatavoja sengrieķu tēlnieks Feidijs. Feidijs izveidoja apmēram aizsedza apgleznoti paneļi. Statuja gāja bojā laika posmā starp 5. - 6. gs. m.ē., precīzs bojāejas cēlonis nav zināms.
V. Sengrieķu keramika
Ievads
Vāžu stili
Vāžu formas
Vāžu zīmējumu saturs
Sengrieķu keramika - ievads
Sengrieķu meistari prasmīgi pārvērta māla izstrādājumus par īstiem mākslas darbiem. T.s. "grieķu vāzes“ tika lietotas gan grieķu sadzīvē, gan kulta ceremonijās. Tās tika meistarīgi apgleznotas un kļuva par pilsoņu lepnumu un vienu no galvenajām eksporta precēm.
Ap 10. gs. p.m.ē. izplatījās ģeometriskais stils, kura ietvaros vāzes tika rotātas ar ļoti dažādiem ģeometriskiem ornamentiem: līkločiem, trijstūriem, apļiem, pusapļiem, četrlapu rozetēm u.c.
Ģeometriskā stila vāzes
Ap 9. gs. p.m.ē. ieviesās Grieķijas mākslā.
meandra ornaments
(nosaukums radies no Mazāzijā tekošās līkumotās upītes Meandras) - lauzītas vai liektas līnijas veidā darināts ģeometrisks raksts ar izlocījumiem. Šis ornaments vēlāk ieviesās visā
Pārmaiņas ģeometriskā stila rotājumos
Ap 8. gs. p.m.ē. ģeometrisko ornamentu sāka papildināt ar cilvēku un dzīvnieku vienkāršām stilizētām figūrām. Cilvēkus attēloja tikai siluetā (siluets
vienā krāsā veidots plakans kāda
objekta attēls uz citas krāsas fona), galvu parādīja profilā, ķermeni pretskatā, kājas - profilā.
Orientālais stils
Sākot ar 7. gs. vidu p.m.ē. (līdz pat 6. gs. 1. pusei p.m.ē.) vāzes tiek apgleznotas t.s. "tepiķu" jeb "orientālajā stilā", kur dominē Ēģiptes un Seno
Austrumu motīvi
- palmetes, lotosa ziedi un pumpuri, kā arī dzīvnieku stilizēti atveidi. Ainas ar soļojošu lauvu, kalnu kazu, panteru un vēršu siluetveidīgām figūrām, tāpat kā iepriekš, kārtotas joslveidīgi visapkārt traukam, savukārt brīvās vietas starp joslām aizpildītas ar izmētātu augu motīviem - rozetēm, ziedu vijumiem, kas kopumā rada raiba paklāja iespaidu (no kā arī stila nosaukums). Gleznojums veikts uz gaiši dzeltena trauka fona ar brūnu vai melnu laku, vietumis ienesot tumšsarkanus vai baltus akcentus.
Melnfigūru stils
Ap 6. gs. vidu p.m.ē. "tepiķu stilu" sāka aizstāt jaunais melnfigūru stils. Melnfigūru stils veidojās no tā, ka tagad oranžsarkani ietonētu māla virsmu apgleznoja ar laku, kas pēc apdedzināšanas kļuva spīdīgi melna. Kontūras tika iekrāsotas ar baltu krāsu, bet atsevišķas detaļas pat ieskrāpētas. Melnfigūru stila vāžu apgleznojumos dominē cilvēku figūras - tika gleznotas daudzfigūru kompozīcijas, kurās pārsvarā attēloti mīti par dievu un varoņu dzīvi, ainas no Homēra poēmām un Hērakla varoņdarbi.
Sarkanfigūru stils
6. gs. beigās (ap 530. g.) p.m.ē. melnfigūru stilu keramikā nomainīja t.s. sarkanfigūru stils, kad, pretēji melnfigūru stilam, visu trauka virsmu noklāja ar melnu laku, sarkanajā māla krāsā atstājot tikai figūras, kuru detaļas iezīmēja ar dažāda biezuma melnas lakas līniju. Jaunā tehnika ļāva labāk attēlot cilvēka ķermeni, apģērba krokas, matu šķipsnas - visas smalkās detaļas. Šajā laikā uz vāzēm sāka attēlot ne tikai mītus, bet arī sadzīviskas ainas no Atēnu ikdienas dzīves.
Klasikas periodā (5. - 4. gs. p.m.ē.) sarkanfigūru stils turpināja savu attīstību, papildinot kompozīciju sižetus ar kauju, sacīkšu un sporta spēļu ainām, kā arī sadzīviskā žanra motīviem.
Amfora, krāteris, hidrija
Jau X, IX gs.p.m.ē. nostabilizējās grieķu trauku tipi (amforas, lekita, krāteri, oinohoja, kiliki, hidrijas u.c.).
Amfora - trauks ar diviem rokturiem) kurā glabāja eļļu vai vīnu.
Krāteris (krater) - trauks ar platu virsu vīna un ūdens sajaukšanai Hidrija - (hydria, masīva trīsosu krūka ūdens nešanai
Lekita, oinohoija, pelike
Lekita (lekythos), ķermeņa eļļas krūka atlētiem vai eļļas dāvināšanas krūka mirušajiem Oinohoija (oinoche) vīna krūka ar āboliņa lapiņas formas kaklu
Pelike (pelike) - divām osiņām krūka ar
Psikters, piksīda, ritons
Psikters Piksīda (pyxis) aromātisko eļļu un kosmētikas trauciņš Ritons (ryton) krūka ar smailu apakšdaļu uz trim atbalsta kājām
Stamnoss, kiliks, kiats
Stamnoss (stamnos) krūka šķidruma nešanai un vīna maisīšanai; Kiliks (kylix) - mazs, lēzens vīna dzeramais trauciņš ar divām osiņām; 535. g. p.m.ē.), Kiats – kauss vīna pasmelšanai
Vāžu zīmējumu saturs
Amfora ar Dionīsa atveidu Ganimēds
Kāda varētu būt šo vāžu zīmējumu kopējā tēma?
Hēfests uz ēzeļa
Kāda tēma vieno šos zīmējumus?
Ahilleja un Ajanta spēle uz kauliņiem
"Iliādas" varoņu - Ahilleja un Ajanta spēle uz kauliņiem. Amforas vidusdaļā izvietotajā figurālajā kompozīcijā divi karavīri sēž uz zemiem soliņiem un, noliekušies pār trešo tādu pašu soliņu, spēlē kauliņu spēli. Viņu figūru silueti iekļaujas trauka formas veidotajā pusaplī un simetriski atkārto viens otru. Katram karavīram uz pleca ir divi šķēpi, kas kompozīcijā veido divas simetriskas diagonāles. Karavīru drēbes viscaur rotātas ar sīku astoņstūra zvaigznes ornamentu, kas ļauj spriest par sengrieķu tērpu īpatnībām, un ne tikai, - šīs unikālās apgleznotās vāzes ir kā izziņas avots par sengrieķu dzīvi, apģērbu, ieročiem, sadzīves sīkumiem u.c.
Kas ir šo zīmējumu centālie tēli?
Saistītais Prometejs Herakla cīņa ar vērsi Hīrons un Ahilejs
Kāda tēma vieno šos zīmējumus?
Skat. informāciju komentāros!