Transcript 4.6.Arhitektūra un māksla Senajā Grieķijā I. Mākslas sabiedriskais nozīmīgums II. Arhitektūra Orderu veidi Kulta celtnes Personīgās dzīvojamās mājas Sabiedriskās būves III.

4.6.Arhitektūra un māksla Senajā Grieķijā
I. Mākslas sabiedriskais nozīmīgums
II. Arhitektūra
Orderu veidi
Kulta celtnes
Personīgās dzīvojamās mājas
Sabiedriskās būves
III. Tēlotāja māksla
Arhaiskais periods
Klasiskais periods
Hellēniskais periods
IV. Pieci no Herodota nosauktajiem pasaules brīnumiem
V. Keramika
Vāžu stili, to vēsture
Keramikas formas
Vāžu zīmējumu saturs
I. Mākslas sabiedriskais
nozīmīgums
Lai izprastu seno grieķu mākslas īpatnības, vērā jāņem viņu īpašā
estētiskā uztvere (izpratne par skaisto) un ciešā grieķu mākslas saistība ar
aktīvo sabiedrisko un politisko dzīvi.
Seno grieķu mākslā skaistums tika saistīts ar mierīgo un nemainīgo,
to, kas ir telpisks un nav atkarīgs no laika plūduma (kustības, pārmaiņām),
tādēļ grieķi saviem dieviem cēla tempļus un darināja statujas, - jo tā bija
nemainība, miera stāvoklis, tātad - pilnība, pēc kā arī senie grieķi tiecās.
Tātad, klasiskās grieķu mākslas augstākais uzdevums bija: garīgā un
fiziskā, formas un satura, dvēseles un ķermeņa harmonija.
Antīkās sabiedrības pilsonis par savu galveno dzīves uzdevumu
uzskatīja aktīvu līdzdalību pilsētas politiskajā dzīvē, pilsonisko tiesību un
pienākumu pildīšanu - tādēļ arī grieķu mākslā, īpaši tēlotājmākslā, samērā
maz uzmanības pievērsts cilvēka personīgajai dzīvei, eksistencei, intīmajai
pasaulei, jūtām.
II. Sengrieķu
arhitektūra
Orderu veidi
Kulta celtnes
Sabiedriskās būves
Personīgās dzīvojamās mājas
Salīdzini!
1. Sengrieķu
Partenons
(5.gs. p.m.ē.)
2. Romiešu
Panteons
(2.gs. m.ē.)
1.
3. Villa Rotonda
(16.gs.)
3.
4. Latvijas
Nacionālās
operas ēka
18.gs.
2.
Kādi ir tavi
secinājumi?
4.
Orderu tipi
Orderis – arhitektonisko elementu kārtojuma princips
Doriskais
Joniskais
Korintiskais
Doriskais orderis
Senākais no orderiem, tapis arhaiskajā
laikmetā. To raksturo samērā masīvas
kolonnas ar ļoti vienkāršu kapiteli. Doriešu
akmens kolonna veido rievots stāvs, ļoti
vienkāršas formas kapitelis, antablements pārseguma daļa, kuru veido trīs kārtas
(arhitrāvs, frīze, un noslēgumā rievota dzega).
Joniskais orderis
Joniskais orderis elementu sakārtojumā bija
līdzīgs doriešu, tikai kolonnas bija slaidākas,
elegantākas ar greznāku dekoratīvo kapiteli.
Nelielās celtnēs šādas kolonnas dažreiz tika
aizstātas ar sieviešu figūrām - kariatīdēm.
Dzega
Frīze
Arhitrāvs
Kapiteli veido
grieztās volūtas
Korintiskais orderis
Klasiskajā periodā ap 5. gs. p.m.ē. izveidojās
trešais ordera veids - korintiskais. To viegli
atšķirt no abiem iepriekšējiem, jo tā kapitelis
bija ļoti grezns ar sarežģītu augu dekoru.
Dzega
Frīze
Arhitrāvs
Kapiteli veido
akanta lapu
raksts
Kulta celtnes
Arhaikas posmā tempļi
pārsvarā vēl bija nelieli,
līdzīgi šai Apolona
mantnīcai Delfos
Templis bija dievu mājoklis un reizē pilsētas
sabiedriskās dzīves centrs. Templī glabājās
sabiedriskā kase un pilsētas dārgumi, tempļa priekšā
notika sanāksmes un svētki. Templi cēla pilsētas
centrā, parasti tās augstākajā vietā- akropolē, un tas
pilsētas apbūvē ieņēma dominējošu vietu.
Tempļi
Templis sastāvēja no nelielas taisnstūra telpascelles un portika. Celtni sedza divslīpju jumts, darināts no
keramikas vai marmora dakstiņiem. Logu grieķu templim
nebija, telpu izgaismoja vienīgi caur durvīm. Tikai ļoti lielos
tempļos atstāja segumā atveri gaismas ieplūšanai.
Arhaikas posmā tempļi pārsvarā vēl bija nelieli. Kolonnas
dalīja iekštelpu trīs joslās jeb jomos, Vidusjoma dziļumā,
iepretim ieejas durvīm, bija novietota kāda dieva statuja.
Altāris upurēšanai atradās laukumā tempļa priekšā.
Reljefs ar Atēnas atveidu
Atēnu akropolē 470.g.p.m.ē.
Rekonstrukcijas zīmējums
Atjaunota valdnieka Perikla laikā
(490.-429. g. p.m.ē.).
Nocietinātā Akropole pacēlās 150 metrus
virs jūras līmeņa, no visām pusēm to ietvēra
nocietinājuma mūris, aiz kura kara gadījumā
bija iespējams paslēpties visiem lejas pilsētas
iedzīvotājiem. Ieeju veidoja grezni vārti ar
kolonnām - propileji. Akropoles ansambļa
ievērojamākās sastāvdaļas bija Atēnai
Jaunavai veltītais templis – Partenons,
templis leģendārajam Atēnu valdniekam
Erehtejam - Erehteions, uzvaras dievei Nīkei
veltītais mazais templis, kā arī divas diženas
statujas: Atēnas Jaunavas statuja
Partenonā un Atēnas karotājas statuja
ārpus tempļa. Atēnas bronzas statuja, kuru
bija veidojis Fīdijs, pacēlās iepretim vārtiem
deviņu metru augstumā.
Atēnu akropole
Atēnas Promahos statuja
Atēnu akropoles
rekonstrukcijas
zīmējums
Propileji
Nīkes
templis
Erehteons
Vecais Atēnas templis,
ko sagrāva persieši
Atpakaļ
Propileji
Propileji - monumentāli vārti, ieeja, ko veido
kolonnāde un portiki, kas izvietoti simetriski pa
ieejas asi.
Propileju arhitektonika devusi ierosmi
Brandenburgas vārtu veidolam Berlīnē
Nīkes
templis
Svētnīca uzvaras dievietei Atēnai Nīkei,
kuras statuja ir novietota uz balustrādes.
Partenons
Templis dievietei Atēnai. Sākts
celt 447.g.p.m.ē. Templis tika
būvēts 9 gadus. Arhitekti Kallikrats un Iktīns. Tajā bija
paredzēts novietot 12m augsto
Feidija veidoto Atēnas Partenos
statuju. Kolonnu augstums ir
10.43m
Partenons
Galvenā telpa jeb naoss bija sadalīta
divās daļās. Domājams, ka rietuma pusē
atradās dārguma krātuve, bet lielākā –
austrumu pusē bija novietota masīva, no
zelta un ziloņkaula veidota Atēnas
statuja, kuras autors bija izcilākais
tālaika grieķu tēlnieks Feidijs. Ieeja
templī veda caur sešu dorisku kolonnu
portālu.
Skats no propilejiem
uz Partenonu
Partenona frontonā
atveidota Atēnas un
Poseidona
sacensība par
ietekmi Atēnās
Erehteons
Erehteja templis- celts laikaposmā no
421.-406.g.p.m.ē. un atrodas vissvētākajā
Akropoles vietā. Stāsta, ka šajā vietā dievi
sacentušies par pilsētas aizbildņa goduPoseidons atstājis klintī sava trijzara
zīmes, bet Atēna iestādījusi olīvkoku.
Templis tika nosaukts Atēnu mītiskā
valdnieka Erehteja vārdā un kalpoja kā
svētnīca gan Atēnai Pallādai, gan
Poseidonam.
Sengrieķu arhitektūrā reti
sastopama asimetriska
celtne ar trīs ieejas
portikiem. Īpatnējs ir arī
tas, ka templis izvietots
dažādos līmeņos.
Dienvidu mazajā portikā
kolonnu vietā stāv jaunavu
tēli, tā saucamās
kariatīdes.
Artemīda templis Efesā
(6. gs. p.m.ē.).
Tas bija viens no
lielākajiem un
skaistākajiem
sengrieķu tempļiem,
to aptvēra dubults
divdesmitmetrīgu
kolonnu vainags. Šī
marmorā veidotā
celtne tika iekļauta
senās pasaules
brīnumu skaitā. 356.
g. p.m.ē. templis tika
nodedzināts, to
izdarīja kāds cilvēks
vārdā Hērostats, kurš
tādā veidā gribēja
padarīt uz laikiem
neaizmirstamu savu
vārdu.
Sabiedriskās celtnes:
Agora
Senā agora - jeb tirgus laukums kopš
600.gada p.m.ē. bija Atēnu politiskais centrs.
399.gadā p.m.ē. šeit tika apsūdzēts Sokrats,
viņam tika piespriests nāvessods valsts
cietumā. Agora bija arī sociālās un komerciālās
dzīves centrs, jo tajā atradās teātri, skolas un
stojas, kas bija pilnas ar tirgotavām. Šeit
atradās arī pilsētas naudas kaltuve, kurā tika
izgatavotas Atēnu sudraba monētas.
Sabiedriski nozīmīgās celtnes
Toloss – apaļa celtne ar
konusveida jumtu.
Atēnās tolosā
sapulcējās amatvīri.
Stoja – ēka ar kolonādi. Labi
pasargā no saules un lietus.
Stojas bieži cēla apkārt agorai,
tur izvietojās tirgotāji un naudas
mijēji.
Dārglietu glabātuve.
Tās cēla blakus kulta vietām, tajās glabāja
polisas un tās pilsoņu ziedojumus.
Teātris
Orhēstra - apaļš laukums, kur uzstājās
koris; laukuma centrā atradās Dionīsa
altāris. Teatrons - skatītāju sēdvietas
(sākotnēji bija no koka, vēlāk no akmens);
Skēne - vieta, kur uzstājās aktieri.
Skatuves fonā – siena ar divām vai trim
durvīm, no kurām iznāca aktieri.
Izrādes notika zem klajas debess, dienas
gaismā, jo teātrim nebija jumta.
Ēkas nelielas, pieticīgas, 1-2 stāvi, celtas no akmens vai māla. Mājām
nebija logu, tās atradās cieši cita pie citas. Mājas dzīve koncentrējās
ap iekšējo pagalmu, kuru aptvēra kolonāde. Mājai bija jābūt racionāli
iekārtotai, funkcionāli efektīvai, bet ne greznai.
Grieķu mājoklis
III. Sengrieķu
tēlniecība
Arhaiskais periods
7.-6.gs.p.m.ē.
Klasiskais periods
5.-4.gs. p.m.ē.
Hellēniskais periods
3.-1.gs.p.m.ē
Nedrīkst aizmirst, ka muzejos
redzamās skulptūras pa
lielākajai daļai romiešu
darinātās kopijas.
Arhaiskā perioda tēlniecība
Attēli liecina, ka grieķi ir
ietekmējušies no ēģiptiešu
mākslas.
Arhaiskais
smaids
Kurosi - jauni, stalti, fiziski
ļoti attīstīti jaunekļi - seno
grieķu ideāls.
Arhaikas posma
tēlotājā mākslā tika pievērsta
uzmanība cilvēka tēlam.
Sākumā tās bija stāvošā pozā
atveidotas kailas varoņu
statujas
Koras
Koru statujas parasti tērptas
grieķu sievietēm raksturīgajos tērpos.
Lai statujas tuvinātu dzīvām būtnēm,
tās izkrāsoja. Miesas ilūziju panāca,
ieziežot marmoru ar vasku un olīveļļu.
Arī izšuvumi tērpā un rotājumi matos
tika parādīti
Kaujas ratu vadītājs
ap 475 p.m.ē.
Kaujas ratu
vadītāja acis, kas marmora
statujām vai bronzas
galvām parasti ir nedzīvas
un neizteiksmīgas,
atdzīvina zaigojoši
dārgakmeņi. Matus, acis un
lūpas klāj plāna zeltījuma
kārtiņa. Katra skropsta
darināta atsevišķi.
Pāreja uz klasiskā
perioda tēlniecību
Delfos atrastā skulptūra
uzskatāmi liecina par pamatīgām
anatomijas zināšanām
Pāreja uz klasiskā perioda tēlniecību
Klasikas periodā
grieķu tēlotājmāksla sasniedz
savu pilnības pakāpi un rada
skulptūras, kuru proporcijas un
plastiskais risinājums
visspēcīgāk pauž meklētā
skaistuma ideāla principus
mākslā.
Grieķus neinteresēja
cilvēka vecuma iezīmētās
īpatnības, kroplums vai īpašs
individuāls raksturojums.
460 - 450 B.C.E.
Klasiskā perioda
tēlniecība
Klasiskajā laikmetā vērojams tēlniecības uzplaukums. Tempļos bija nepieciešami
dievu tēli, tempļu frīzes un frontonus vajadzēja rotāt ar skulpturālām grupām.
Tomēr tēlniecību Senajā Grieķijā uzskatīja nevis par mākslu, bet gan par amata
prasmi, jo tai esot vajadzīga roku veiklība un zināšanas, nevis dievu radīta iedvesma.
Klasiskajā laikmetā meistari lieliski prata atveidot atraisītas, izteiksmīgas figūras gan
darbībā, gan miera stāvoklī. To varam skatīt visos klasiskā laikmeta izcilo mākslinieku darbos
neatkarīgi no tā, vai attēloti olimpisko spēļu uzvarētāji vai dievi.
Grieķu tēlnieki savos darbos centās akcentēt fiziskā un garīgā skaistuma harmoniju.
Olimpiskā tēma klasiskā perioda tēlniecībā
Mīrons. Diskobols
Polikleits. Diadumens
Polikleits. Dorifors
Šajā laikā par galveno stājtēlniecības modeli kļūst atlētu - sporta sacensību
uzvarētāju statujas. Šīs statujas greznoja laukumus tempļu priekšā, tirgus laukumus, sporta
sacensību vietas. Atlētu statujas pasūtīja labākajiem grieķu tēlniekiem par tās pilsētas
līdzekļiem, no kuras bija nācis pats sporta spēļu uzvarētājs.
Mīrons. Diskobols.
Viens no
slavenākajiem 5. gs.
vidus tēlniekiem ir
Mirons.
Vispazīstamākais
darbs ir diska metēja
figūra. Mirons spēja
ārkārtīgi pārliecinoši
atklāt kustības sajūtu,
apvienojot to ar
uzvarētāja triumfālo
mieru un uzvaras
saldmi.
Mīrons. Atēna un Marsijs
Slavena ir arī
Mirona skulptūru grupa
"Atēna un Marsijs". Tā sižets
vēsta par epizodi no dievu
ikdienas. Atēna nometusi
zemē flautu, kuru spēlējot
viņas vaigi neglīti
piepūtušies, padarot viņu par
pārējo dieviešu apsmieklu.
Meža dēmons Marsijs
steidzies pacelt flautu, tā īsti
nesaprazdams Atēnas
dusmu iemeslu. Atēna
Marsiju nobūrusi šajā
nedabiskajā izbīļa pozā. Šajā
darbā ir attēlots apturēts
mirklis, kas pauž emocijas,
iegribu un aizvainojuma
jūtas.
Feidija darbi Atēnu akropolē
Moiras Partenona frontonā
Šādi varētu izskatīties
Atēna jaunava Partenonā
No Feidija verga figūras
ietekmējies
20.gs.sireālisma
mākslinieks Salvadors Dalī
Fīdijs. Olimpijas Zevs
Vēl majestātiskāks par Atēnu bija Fīdija darinātais
Olimpijas Zevs, kuru mākslinieks attēlojis dievišķajā tronī
sēdošu. Pat tad skulptūras augstums sasniedzis 17 metrus.
Skulptūra ir bijusi tik grandioza, ka ļaudīm, kas skatījuši šo
darbu, licies, ka tas patiesi ir pats Olimpa valdnieks.
Hellēnisma laika tēlniecība
Agēsandrs, Polidors un
Atēnodors. Laokonts
Agēsandrs. Mēlas
Afrodīte
Belvedēras Apolons
Spārnotā Nīke
Hellēnisma periodā sengrieķu mākslas raksturs ļoti izmainījās. Šā laika
tēlniecības darbos velti meklēt grieķu skulptūrām raksturīgo harmoniju un izsmalcinātību.
Raksturīga tiekšanās pēc spēcīgiem dramatiskiem efektiem, sarežģītām, savītām tēlu
kustībām, kas nereti pārtop vienā lielā neatšķetināmā mudžeklī aizrautības un patosa.
Agēsandrs, Polidors, Atēnodors.
Laokonts
"Lāokoonta" sižets aizgūts
no sengrieķu mīta par Trojas kara
notikumiem: Trojas priesteris
Lāokoonts, nojauzdams ko nelāgu,
aicināja savus tautiešus neievest
pilsētā milzīgo koka zirgu, ko jūras
malā viltīgi bija atstājuši grieķu
karotāji. (Grieķu karotāji, lai ietiktu aiz
Trojas vārtiem, uzbūvēja milzīgo
zirgu, kura vēdera dobumā paši
paslēpās un gaidīja, kad trojieši ievilks
zirgu pilsētā). Bet trojieši nevēlējās
ieklausīties priestera lūgumos. Arī
dieviete Atēna, kas palīdzēja grieķiem
karā pret Troju, sadusmojās par
Lāokoonta nepaklausību un pār jūru
uzsūtīja priesterim un diviem viņa
dēliem, kas bija turpat tuvumā, divas
milzu čūskas, lai tās viņus nogalinātu.
Mēlas Afrodīte
Mēlas Afrodīte tika uzieta 1820.gadā Mēlas salā un tiek
uzskatīta par vienu no skaistākajām statujām pasaulē. Kad tā
pirmoreiz uzieta, bijusi vēl ar rokām. Par roku izskatu ir
saglabājušās ziņas, jo pirms turku un franču sadursmes bijis
pagatavots zīmējums. Dieves labā roka esot graciozi krokojusi uz
augšu savilkto kleitas apakšmalu, kamēr kreisā turējusi ābolu. Tas
laikam bijis tas pats strīdus ābols, kas tiek saistīts ar Helēnu,
Paridu un Trojas karu.
Belvedēras Apollons
Belvedēras Apollons (romiešu kopija) ir
vīrišķā skaistuma ideāla iemiesojums. Stalti
izslējies, ar šujamo loku rokā, ar skatienu seko
bultas lidojumam. Ikviena ķermeņa daļa parādīta
vistipiskākajā rakursā.
Samotrākes Nīke
Samotrākes Nīkes skulptūru raksturo
dinamika un cēlums. Dieves jaunavīgais stāvs
tērpts plānā hitonā. Lidojuma veidotā gaisa
pretstrāva cieši piekļāvusi apģērbu augumam.
Audums strauji pland vējā. Ķermenis izstrāvo
spēku un pārliecību.
IV. Septiņi senās pasaules brīnumi.
Kuras no senajām kultūrām radījušas šos
arhitektūras šedevrus?
Gīzas piramīdas Senajā Ēģiptē
Babilonijas gaisa dārzi
Aleksandrijas bāka
Bāka, kuras augstums bija 115120 metri, tika uzcelta Ptolemaja II
Filadelfa valdīšanas laikā Aleksandrijā
Ēģiptē (284. – 246. g. p.mē.). Tā atradās
Farosas salas austrumu daļā pie
Aleksandrijas ostas. To Viduslaikos
iznīcināja divas zemestrīces - attiecīgi
1303. un 1323. g., bet uz tās drupām 1480.
gadā uzcēla cietoksni.
Halikarnāsas mauzolejs
Mauzolejs bija Kārijas novada
valdnieka Mausola un viņa māsas un sievas
Artemisijas II kapenes. Tās celtas ap 350.
gadu p.m.ē. viņa valdījumu centrā Halikarnāsā,
mūsdienu Bodrumā Turcijā.
Apmēram 45-50 metrus augstajai
celtnei bija divi stāvi: pirmajā stāvā atradās
sarkofāgs ar mirušo, bet otrais stāvs kalpoja kā
aizlūgumu templis.
Kapenes tika iznīcinātas viduslaikos
vairāku zemestrīču rezultātā, bet lielāko daļu
drupu 15.-16. gs. m.ē. izmantoja celtniecībai.
Vārds "mauzolejs", kuru lieto grandiozu
kapeņu apzīmēšanai, cēlies no šīs celtnes
nosaukuma.
Artemīdas templis
Efesā
Artemīdas templis
atradās Efesā pie Egejas jūras
mūsdienu Turcijas teritorijā.
Templis bija 18 metrus
augsts, 110 metru garš un 55
metrus plats, kopumā templis
sastāvēja no 127 kolonām. To
izmantoja dažādām vajadzībām.
Šeit bija galerijas, improvizēta
banka, kur iedzīvotāji glabāja savus
dārgumus, jo zagt templī skaitījās
vislielākais noziegums. Ēka kalpoja
kā sabiedrisks centrs, kur vienkārši
satikties un parunāt, vai arī aiziet un
padomāt.
Rodas koloss
Rodas koloss bija apmēram 30-35 metrus
augsta sengrieķu saules dieva Hēlija statuja, kas
atradās Rodas salā Grieķijā. Statuja atradās uz 15
metrus augsta balta marmora postamenta. Tā bija
veidota no bronzas plāksnēm ap akmens un dzelzs
kostrukcijām. Statuja celta no 292.-280. g. p.m.ē. un
gāja bojā 224. g. p.m.ē. zemestrīcē, nolūstot ceļgalu
augstumā, taču tās paliekas saglabājās vēl apmēram
800 gadus līdz 654. gadā Rodu iekaroja arābi un
statujas paliekas pārkausēja.
Fīdijs. Olimpijas Zevs
Zeva statuja atradās 466. - 456. gadā p.m.ē. celtajā
Zevam veltītajā doriskajā templī. Pēc Zeva svētnīcas padomes
lūguma to ap 435. gadu p.m.ē. To izgatavoja sengrieķu tēlnieks
Feidijs. Feidijs izveidoja apmēram aizsedza apgleznoti paneļi.
Statuja gāja bojā laika posmā starp 5. - 6. gs. m.ē., precīzs
bojāejas cēlonis nav zināms.
V. Sengrieķu
keramika
Ievads
Vāžu stili
Ģeometriskais stils
Orientālais stils
Melnfigūru stils
Sarkanfigūru stils
Vāžu formas
Amfora, krāteris, hidrija
Lekita, oinohoija, pelike
Psikters, piksīda, ritons
Stamnoss, kiliks, kiats
Vāžu zīmējumu saturs
Sengrieķu keramika - ievads
Sengrieķu meistari
prasmīgi pārvērta māla
izstrādājumus par īstiem
mākslas darbiem. T.s.
"grieķu vāzes“ tika lietotas
gan grieķu sadzīvē, gan
kulta ceremonijās. Tās tika
meistarīgi apgleznotas un
kļuva par pilsoņu lepnumu
un vienu no galvenajām
eksporta precēm.
Ģeometriskā stila
vāzes
Ap 10. gs.
p.m.ē. izplatījās
ģeometriskais stils, kura
ietvaros vāzes tika
rotātas ar ļoti dažādiem
ģeometriskiem
ornamentiem: līkločiem,
trijstūriem, apļiem,
pusapļiem, četrlapu
rozetēm u.c.
Ap 9. gs. p.m.ē. ieviesās meandra ornaments (nosaukums radies no
Mazāzijā tekošās līkumotās upītes Meandras) - lauzītas vai liektas līnijas veidā
darināts ģeometrisks raksts ar izlocījumiem. Šis ornaments vēlāk ieviesās visā
Grieķijas mākslā.
Pārmaiņas ģeometriskā
stila rotājumos
Ap 8. gs. p.m.ē.
ģeometrisko ornamentu sāka
papildināt ar cilvēku un dzīvnieku
vienkāršām stilizētām figūrām.
Cilvēkus attēloja tikai siluetā (siluets
- vienā krāsā veidots plakans kāda
objekta attēls uz citas krāsas fona),
galvu parādīja profilā, ķermeni pretskatā, kājas - profilā.
Orientālais stils
Sākot ar 7. gs. vidu p.m.ē. (līdz
pat 6. gs. 1. pusei p.m.ē.) vāzes tiek
apgleznotas t.s. "tepiķu" jeb "orientālajā
stilā", kur dominē Ēģiptes un Seno
Austrumu motīvi - palmetes, lotosa ziedi
un pumpuri, kā arī dzīvnieku stilizēti
atveidi. Ainas ar soļojošu lauvu, kalnu
kazu, panteru un vēršu siluetveidīgām
figūrām, tāpat kā iepriekš, kārtotas
joslveidīgi visapkārt traukam, savukārt
brīvās vietas starp joslām aizpildītas ar
izmētātu augu motīviem - rozetēm, ziedu
vijumiem, kas kopumā rada raiba paklāja
iespaidu (no kā arī stila nosaukums).
Gleznojums veikts uz gaiši dzeltena
trauka fona ar brūnu vai melnu laku,
vietumis ienesot tumšsarkanus vai baltus
akcentus.
Melnfigūru stils
Ap 6. gs. vidu p.m.ē.
"tepiķu stilu" sāka aizstāt jaunais melnfigūru stils. Melnfigūru stils
veidojās no tā, ka tagad
oranžsarkani ietonētu māla virsmu
apgleznoja ar laku, kas pēc
apdedzināšanas kļuva spīdīgi
melna. Kontūras tika iekrāsotas ar
baltu krāsu, bet atsevišķas detaļas
pat ieskrāpētas.
Melnfigūru stila vāžu
apgleznojumos dominē cilvēku
figūras - tika gleznotas daudzfigūru
kompozīcijas, kurās pārsvarā
attēloti mīti par dievu un varoņu
dzīvi, ainas no Homēra poēmām
un Hērakla varoņdarbi.
Sarkanfigūru stils
6. gs. beigās (ap 530. g.)
p.m.ē. melnfigūru stilu keramikā
nomainīja t.s. sarkanfigūru stils,
kad, pretēji melnfigūru stilam, visu
trauka virsmu noklāja ar melnu
laku, sarkanajā māla krāsā atstājot
tikai figūras, kuru detaļas iezīmēja
ar dažāda biezuma melnas lakas
līniju. Jaunā tehnika ļāva labāk
attēlot cilvēka ķermeni, apģērba
krokas, matu šķipsnas - visas
smalkās detaļas. Šajā laikā uz
vāzēm sāka attēlot ne tikai mītus,
bet arī sadzīviskas ainas no Atēnu
ikdienas dzīves.
Klasikas
periodā (5. - 4. gs.
p.m.ē.) sarkanfigūru
stils turpināja savu
attīstību, papildinot
kompozīciju sižetus ar
kauju, sacīkšu un sporta
spēļu ainām, kā arī
sadzīviskā žanra
motīviem.
Amfora, krāteris, hidrija
Jau X, IX gs.p.m.ē. nostabilizējās grieķu trauku tipi (amforas, lekita, krāteri,
oinohoja, kiliki, hidrijas u.c.).
Amfora - trauks ar
diviem rokturiem) kurā
glabāja eļļu vai vīnu.
Krāteris (krater) - trauks
ar platu virsu vīna un
ūdens sajaukšanai
Hidrija - (hydria,
masīva trīsosu krūka
ūdens nešanai
Lekita, oinohoija, pelike
Lekita (lekythos),
ķermeņa eļļas krūka
atlētiem vai eļļas
dāvināšanas krūka
mirušajiem
Oinohoija (oinoche) vīna krūka ar āboliņa
lapiņas formas kaklu
Pelike (pelike) - krūka ar
divām osiņām
Psikters, piksīda, ritons
Psikters
Piksīda (pyxis) aromātisko Ritons (ryton) krūka ar
eļļu un kosmētikas trauciņš smailu apakšdaļu uz
trim atbalsta kājām
Stamnoss, kiliks, kiats
Stamnoss (stamnos) krūka šķidruma nešanai un
vīna maisīšanai;
Kiliks (kylix) - mazs,
lēzens vīna dzeramais
trauciņš ar divām
osiņām; 535. g. p.m.ē.),
Kiats – kauss
vīna
pasmelšanai
Vāžu zīmējumu saturs
Ganimēds
Kāda varētu būt šo
vāžu zīmējumu
kopējā tēma?
Amfora ar Dionīsa atveidu
Hēfests uz ēzeļa
Kāda tēma vieno
šos zīmējumus?
Ahilleja un Ajanta spēle uz
kauliņiem
"Iliādas" varoņu - Ahilleja un Ajanta
spēle uz kauliņiem. Amforas vidusdaļā
izvietotajā figurālajā kompozīcijā divi karavīri
sēž uz zemiem soliņiem un, noliekušies pār
trešo tādu pašu soliņu, spēlē kauliņu spēli.
Viņu figūru silueti iekļaujas trauka formas
veidotajā pusaplī un simetriski atkārto viens
otru. Katram karavīram uz pleca ir divi
šķēpi, kas kompozīcijā veido divas
simetriskas diagonāles. Karavīru drēbes
viscaur rotātas ar sīku astoņstūra zvaigznes
ornamentu, kas ļauj spriest par sengrieķu
tērpu īpatnībām, un ne tikai, - šīs unikālās
apgleznotās vāzes ir kā izziņas avots par
sengrieķu dzīvi, apģērbu, ieročiem,
sadzīves sīkumiem u.c.
Kas ir šo
zīmējumu
centālie tēli?
Saistītais Prometejs
Herakla cīņa ar vērsi
Hīrons un Ahilejs
Kāda tēma vieno šos
zīmējumus?
Skat. informāciju komentāros!
4.6. Arhitektūra un māksla Senajā
Grieķijā
Prezentācijai izmantotie avoti:
Rubenis A. Senās Grieķijas kultūra. -Rīga, 1999.
Jouni Ekonens u.c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998
Zitāne L. Kultūras vēsture, 3.daļa –R.,2002
http://lv.wikipedia.org/wiki
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/
Un citi internetā pieejamie materiāli
• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda
finansiālu atbalstu.
• Par materiāla saturu atbild L.Zitāne