Transcript IX. Ekoloģiskā ētika. Māksla un bioētika. LU Bioloģijas fakultāte Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedra

LU Bioloģijas fakultāte
Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedra
IX. Ekoloģiskā ētika.
Māksla un bioētika.
Dmitrijs Babarikins
Ekoloģiskā ētika
• Izskata triādes Cilvēks- Sabiedrība- Daba tikumisko
attiecību fundamentālus principus un problēmas, kurās
visi mjiedarbības dalībnieki tiek uzskatīti par autonomiem
morāliem subjektiem
• Cilvēka un biosfēras vienotība (jāzina to savstarpējās
ietekmes likumsakarības)
• Cilvēka egoistiskā patērētāja īpatnības
• Dabas un cilvēka koevolūcija; ekonomiska dzīve
informācijas sabiedrībā
• Resursu izlietošanas kvotas; nepieļaut vielu dabisko
aprites ietekmi
• Ekoloģiskās ētikas formēšana
•
•
•
Antropocentrisms atdzīst, ka dažām cilvēka
iezīmēm ir īpaša vērtība. Mērogs cilvēka
attiecībām ar dabu ir pats cilvēks, kas ietver
visas nākamās paaudzes. Dabai ārpus cilvēka
ir tikai atvasināta vērtība, proti ciktāl tā stājas
attiecībās ar citiem cilvēkiem. Dabas vērtība
cilvēkam neaprobežojas ar tās izmantojamību,
bet ietver arī reliģiskās, estētiskās un
ontoloģiskās kvalitātes- skaistumu, svētumu,
kosmisko kārtību utt. (A. Rubenis)
Pazīstams lozungs “Visu cilvēka labklājībai...”
Morālās saistības tiek atzītas tikai attiecībā pret
cilvēkiem
• Patocentrisms saskata visā sajust spējīgajā
dabā to, kas ir vērā ņemams no morāles
viedokļa. Arī ir vērtību nesēji, vērtību, kuras
viņiem nevar atsavināt. Visbiežāk sastopamā
patocentriskā ētikas forma ir saistīta ar prasību
ierobežot ciešanas (bailes, stresu) dzīvniekiem.
Līdz ar to starp dzīvniekiem un cilvēkiem netiek
novilkta strikta ontoloģiska robeža. (A. Rubenis)
• Visam dabas būtnēm, kas ir spējīgas ciest,
piemīt sava vērtība. Tikumiskais statuss ir
cilvēkam un augstākiem dzīvniekiem.
Zemākajiem dzīvniekiem un augiem ir tikai tik
tikumiski svarīgi, kādā mērā to iznīcināšana ir
spējīga izraisīt sāpes un ciešanas
• Biocentrisms: visām būtnēm, neatkarīgi no
spējas sajust, piešķir morāles vērtības, t.i.,
dzīvībai kā tādai ir pastāvīga vērtība. Piemēram,
A. Šveicera “godbijības ētika attiecībā pret visu
dzīvo visās tā formās” noliedz jebkādu atšķirību
starp dzīvības izpausmēm. (A. Rubenis)
• Pēc Šveicera, labums ir tas, kas kalpo dzīvības
saglabāšanai un attīstībai; ļaunums nogalina un
traucē dzīvei. Cilvēka vērtībām jābūt
saskaņotām ar dabas vērtībām, ne citādi.
“Godbijība dzīvības priekšā pret nogalināšanas
estētiku”.
Holisma (ekocentrisma) koncepcijā tiek
postulēta arī nedzīvās dabas vērtība.
Cilvēkam ir jārespektē arī nedzīvā daba.
Turklāt te ir divi virzieni- fiziocentriskais un
ekocentriskais.
Ekoloģiskās kultūras audzināšana
• Ekoloģiska audzināšana- ekoloģisko zināšanu apgūšana un to
pāriešana dzīves pozīcijā, jo zināšanas par to, kas ir ļauns
nenozīmē, ka cilvēks rīkosies atbilstoši zināšanām. Rīkoties ir grūtāk
nekā saprast
• Izglītībai jāliek akcents ne tikai uz apkārtējās dabas postījumiem, bet
arī uz:
- mīlestību pret pasauli un cilvēkiem
- dabas skaistumu
- patiesība un meli
- harmonija ar sevi
- ētiska attieksme pret dzīvniekiem- ētiskās audzināšanas
komponente
- zelta vidusceļa princips, atbilst sistēmas veselumam (slikti ir kā
trūkums, tā arī pārpilnība)
- mācību ekoloģiskie projekti (izpēti..., atrodi rūpju objektu, pārskati
savu dzīves vērtību skalu)
- zināšanu aksiomatizācija
• Ekotūrisms
Augi un dzīvnieki kā mākslas
objekti: ētiskie aspekti
• Daba ir mākslas pamats; tādā izpratnē dabu var
uzskatīt par estētisko, filozofisko resursu
• Māksla atspoguļo indivīda un sabiedrības
morāli; tas mainās vēsturiski
• Māksla ietekmē sabiedrības morāli; māksla
audzina
• Mākslas darbu uztvere ir atkarīga no konteksta
• Modes mākslas un industrijas ētika