7.1. Absolūtisma laikmets un tā radītā galma kultūra I. Laikmeta raksturojums II. Versaļas pils un parks III.
Download ReportTranscript 7.1. Absolūtisma laikmets un tā radītā galma kultūra I. Laikmeta raksturojums II. Versaļas pils un parks III.
7.1. Absolūtisma laikmets un tā radītā galma kultūra I. Laikmeta raksturojums II. Versaļas pils un parks III. Pils interjers IV. Mēbeles V.Apģērbs VI. Frizūras VII. Uzvedības etiķete I. Ko šie attēli liecina par attiecīgo laikmetu? 40.0003000 2000 1000 500 1 500 1000 1500 1600 1800 2000 Eiropa 17-18.gs. Vārds “Eiropa” 17.gs. pamazām ieviesās ikdienas valodā. Beidzās nāciju un lielo nacionālo valstu veidošanās process (Francija, Anglija, Spānija, Holande, Vācija, Austrija u.c. Tipiska šā laika valsts pārvaldīšanas forma bija absolūtā monarhija, kas būtiski ietekmēja kultūras izpausmes gan reliģijā, gan literatūrā, gan mākslā un arhitektūrā un citās jomās. Daži no absolūtisma laikmeta varenajiem Par absolūtisma laiku pieņemts dēvēt periodu, kurš aizsākās ar patvaldnieciskā Francijas Luija XIV nākšanu pie varas un noslēdzās ar Franču revolūciju. Francijas karalis Luija XIV (1643.1715.) Spāņu karalis Filips IV (1621-1665) Krievijas ķeizariene Katrīna II (1762.— 1796.) Prūsijas karalis Fridrihs II (1740– 1786) Absolūtā monarha ideja vislabāk izteikta 16.gs. sauklī “Viens Dievs, viena ticība, viens likums, viens valdnieks”. Populāra bija Voltēra doma, ka izglītots un tālredzīgs monarhs var novērst sabiedrībā pastāvošo ļaunumu un nodrošināt sabiedrības attīstību atbilstoši "laika garam". II. Versaļas pils un parks Ciemos pie Luija XIV Karaļa Luija XIV persona bija visas valsts, galma, zinātniskās un mākslinieciskās dzīves centrs. Karalis bija kā elks, pusdievs, saule, kas dāvā dzīvību un gaismu. Valdniekā attīstījās ļoti liela pašapziņa un nostiprinājās pārliecība, ka karalis savā varā ir pilnīgi neierobežots, ka ir Dieva izredzētais un svaidītais, apveltīts ar daudzām pārākām garīgām un tikumiskām īpašībām nekā vienkāršie mirstīgie. H. Rigo. Luijs XIV Versaļa – galma dzīves spožuma apliecinātāja Versaļas pils un dārza panorāma 1668.g. P. Miņārs “Luijs XIV uzvarētājs” 1673.g. Vientulīgā vietā, netālu no Parīzes, pēc karaļa iedomas 17.gs. tika uzcelta viena no Eiropā milzīgākajām pilīm ar lieliskām strūklakām un milzīgiem baseiniem rotātu parku. Arhitekti L.Levo un Ž. Mansārs – Arduēns. Pilī bija vairāk kā 1800 istabu. Tajā vienlaikus varēja uzturēties 4-5 tūkstoši cilvēku. Versaļas pils parki Versaļas pils parki kopā aizņēma vairāk kā 8 tūkstoši hektāru. Visas apkārtnes perspektīva tika virzīta uz valdnieka troņa zāli. Visi kanāli, alejas, baseini bija stingri saistīti ar ainavas telpu, kas koncentrējās uz centru – uz valdnieku Barokālie dārzi Baroka stilu raksturo simetrija, taisnas līnijas, cirpti dzīvžogi, krāšņas skulptūras, strūklakas Barokālie dārzi Dārzu mākslā arī atsevišķos objektos figurēja ģeometrija: līkne, aplis, arī spēle ar perspektīvu. Barokālie dārzi Dārzus rotāja Skulptūras, akmens vāzes un kanāli ar strūklakām. Versaļas pils fasāde Versaļas pils ir unikāls klasicisma un baroka stila sintēzes paraugs. Pilij ir trīs stāvi. Visi celtnes rotājumi uztverami tikai tuvumā, no tālienes skatoties, celtnē uztveramas stingras līnijas. Ideja šim risinājumam ir absolūta kārtība kā daiļuma priekšnoteikums. III. Pils interjērs Iekštelpu izveidotājs ir Šarls Lebrēns. Raksturīgi, ka pils ārskata stingri klasiskajai atturībai pretstatīts iekštelpu baroka greznums. Spoguļu galerija Pils interjēra elementi Karaliskie apartamenti Dominēja gultas ar baldahīniem, skapji ar krāšņu inkrustāciju, skaisti kamīni, gobelēni un milzu spoguļi greznos barokālos ietvaros. Karaļa apartamenti Privātais kabinets Karaļa guļamistaba Interjēra priekšmeti IV. Mēbeles Kariete Pārvietojās ar zirgiem, izmantojot karietes un ekipāžas. Zirgi bija dārgi, tos izmantoja gan privātajā dzīvē, gan armijā. Ceļi bija slikti, taču to maršruti - noteikti. Lielākie ceļi parasti bija pie pilsētām. 17. gadsimtā ceļu būve uzlabojās, lai gan galvenais transporta līdzeklis palika nemainīgs. V. Apģērbs Vīriešu mode Tērps noteica personību, cilvēka piederību pie viņa kārtas. Baroka mode ieviesa jaunus materiālus un rotas. Zīds un mežģīnes aizstāja samtu un metālu, tērpi kļuva gleznieciski - drapējums, mirdzums, gaismēnas radīja nemitīgu kustību, akcentēja valkātāja individualitāti. No 17.gs. portretiem uz mums raugās vīri krāšņos tērpos, lepnu stāju un valdonīgu skatu. Viņu tērpi darināti no dārgiem, rakstainiem audumiem (brokāta, zīda, samta, tafta un mežģīnēm) gandrīz vienmēr ir efektīgi apmesti apmetņi. Vīrieša tērpā mežģīnes lietoja vairāk nekā sievietes tērpā. \mežģīņu apkakles lika pat uz bruņām. Tās bija pasakaini dārgas. Cepures bija platas ar lielām strausa spalvām. Ar teatralizāciju saistīti tādi elementi kā pozas, manieres, arī pūderis (cilvēku, kas bija nodzīvojis līdz 40 gadu vecumam, uzskatīja par vecu). Arī jūtu sfērā valdīja poza un sevis izrādīšana. Sieviešu mode Sievietes turpināja valkāt vienlaikus divas kleitas. Virsējā kleita priekšpusē, sākot no vidukļa nebija sašūta, tāpēc vienmēr bija redzams apakšējās kleitas auduma košums. Pie jostas piestiprināja spogulīšus dārgos ietvaros. Rotas bija daudzveidīgas, modē nāca piekariņi, kreļļu virtenes, dadēmas, gredzeni. Vidukļa slaidums tika panākts ar vaļu ūsu korsetēm Infante Margarita Atsevišķas bērnu modes nebija. Viņiem nācās atdarināt mazus pieaugušos. Pompadūra VI. Frizūras Sieviešu frizūras 17.gs. otrās puses un 18.gs. sākumam frizūru modē raksturīgais elements ir parūka, kas pēc nodarbošanās, sabiedriskā stāvokļa un tautības atšķirīgus cilvēkus padarīja tik līdzīgus. Parūka parādījās Francijā ap 1640. g. un kļuva par simbolu piederībai pie augstākās kārtas. Parūka slēpa patieso vecumu, matu trūkumu un, protams, rotāja galvu. Sieviešu frizūras Vēlāk šajā ērā maigs, dabīgs stils tika aizstāts ar daudz formālāku stilu. Sievietes sāka “celt” savus matus ļoti augstās, līdz pat 60 cm, frizūrās Vīriešu frizūras 17.gs. sākumā vīrieši mēdza nēsāt garus un sacirtotus matus. Bieži vien ar vēl atsevišķu bizē sapītu šķipsnu. Vecāki vīrieši vairs nevarēja atļauties valkāt garas dabiskās cirtas un ne visiem vīriešiem bija pietiekoši gari, kupli mati, lai varētu sekot tā laika modei. Jau šajā laikā ir atrodamas pirmās ziņas par parūkām, lai gan plaša to valkāšana vīriešu vidū izplatījās sākot ar 1660. gadu. Parūka darīja vīrieti cēlāku un valdnieku pielīdzināja dievam. Parūkas biezās un gaišās sprogas kalpoja sejai kā gleznai rāmis. Nākot modē parūkām, vīrieši vairs neaudzēja bārdas. IIV. Uzvedības etiķete Dzīve galmā tika pakļauta striktai etiķetei, kura bija jāievēro. ”Par to kā kurā vietā bija jāuzvedas, kā jāsasveicinās, kā jārīkojas dažādās situācijās, kur un kāds tērps jāvalkā, kādā apģērbā drīkst ierasties sabiedrībā un pieņemšanā, kā jālieto cepures, cimdi, spieķi, vēdekļi, kabatas lakatiņi, zobeni, pulksteņi un citi aksesuāri, par to visu tika sarakstīta grāmata „Likumi par franču laipnību”.” Šī grāmata bija arī pamats, ne tikai etiķetei, bet arī uzvedības normām un labajam tonim. Uzvedības etiķete l7.gs. pamatoti sauc par pasaules teātra gadsimtu. Tai laikā vispār modē bija pasaules pielīdzināšana skatuvei. Atbilstīgi tam attīstījās mode. Augsti papēži akcentēja sievietes ķermeni, mainīja manieres - figūra kļuva majestātiskāka; tos nēsāja kā sievietes, tā vīrieši. Kailumu nomainīja atkailinātība, krinolīns akcentēja slaido vidukli, zeķes sāka nēsāt garākas par ceļgalu, kas pagarināja kāju. Žestu valoda ar vēdekli, gracioza rokas kustība, koķetēšana, flirts – tas viss kļuva par daļu no tā teātra, ko sauc par dzīvi. Erotika kļuva par graciozu sabiedrisku spēli, kas mīlestību pakļāva noteiktiem likumiem. Mīlestība kļuva par mīlas teātri, kur viss ir iepriekš paredzēts: dāmu kaprīzes, bruņnieciskums utt. Mīlestību un uzticību laulībā uzskatīja par novecojušu un absurdu, vēl sliktāk par bezgaumīgu. Pieļāva laulības, kur abi pāri mainījās. Sievieti, kurai nebija mīļākā, neuzskatīja vis par tikumīgu, bet par nepievilcīgu, vīrieti bez mīļākās vērtēja kā impotentu vai galīgi sabojātu būtni. Higiena Ķermeņa higiēnai tika pievērsta maza vērība. Pirtis bija tikpat kā aizmirstas. Sākot ar 16. gadsimtu, pirtis gandrīz pilnībā izzuda, jo tās uzskatīja par infekciju un sifilisa izplatītājām. Baznīca pirtis pasludināja par netikuma perēkļiem. Mazgāšanās aprobežojās tikai ar roku un sejas apslapināšanu. Tas attiecās arī uz karali. Tāpēc nav jābrīnās, ka mājokļi un pilis bija insektu pilni. Pārtika, galda kultūra Salīdzinājumā ar viduslaikiem pārtika kļuva daudzveidīgāka. Parādījās arī tādi produkti, par kuriem viduslaiku cilvēki pat nesapņoja, - kafija, šokolāde. Dzēra vīnu un arī degvīnu, ko izplatīja holandieši. Eiropu pamazām iekaroja vēl viens netikums - tabaka. Lietoja šņaucamo, košļājamo un smēķējamo tabaku. Dažās valstīs smēķēšana tika aizliegta, taču - uz neilgu laiku. Tabaka valstij deva lielus ienākumus, un aizliegumi tika atcelti. Pilnveidojās galda kultūra. Kaut arī naži un dakšiņas bija jau pazīstami, vēl ne visi tos lietoja. Pat karaļa galmā labprātāk ēda ar pirkstiem. Lai uzlabotu manieres, izdeva īpašus priekšrakstus, kā uzvesties pie galda. Viesim bija jābūt tīri ģērbtam un "skaidrā" prātā. Atrodoties pie galda, vajadzēja ievērot dažas patiesības - nedzert pēc katra kumosa, pirms dzeršanas noslaucīt muti un ūsas, nelaizīt pirkstus, nespļaut šķīvī, nešņaukt degunu galdautā utt. 7.1. Absolūtisma laikmets un tā radītā galma kultūra Prezentācijai izmantotie avoti: Rubenis A., Dzīve un kultūra Eiropā absolūtisma un apgaismības laikmetā, Rīga: Zvaigzne ABC, 2001 Jouni Ekonens u.c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998 http://lv.wikipedia.org/wiki http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/ Un citi internetā pieejamie materiāli • Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda finansiālu atbalstu. • Par materiāla saturu atbild L.Zitāne