Transcript 4.5. Sengrieķu rakstība, literatūra un teātris I. Ievads II. Rakstība Mūsdienu latviešu alfabēta ģenealoģija Sengrieķu rakstība III.

4.5. Sengrieķu rakstība, literatūra un
teātris
I. Ievads
II. Rakstība
Mūsdienu latviešu alfabēta
ģenealoģija
Sengrieķu rakstība
III. Ieskats sengrieķu literatūrā
Literatūras aizsākumi
Homēra eposi
Iliāda
Fabula
Lirika
Aēdi, rapsodi
Odiseja
Traģēdija
Komēdija
IV. Teātris
I. Ievads
Sengrieķu literatūra – vecākā Eiropā
Senā Grieķija – mūsdienu eiropeiskās literatūras un teātra tradīciju šūpulis.
Sengrieķu atstātais literatūras mantojums – Eiropas un pasaules kultūras
bagātība.
Sengrieķu literārās tradīcija turpina dzīvot mūsdienu literārajās tradīcijās.
Līdz mūsdienām saglabājušies sengrieķu literārie žanri un to pamatiedalījums
epikā, lirikā un drāmā.
Grieķu alfabētā mēs šodien varam atrast savas rakstības avotu.
II. Sengrieķu rakstība
Grieķu alfabēts ir pamatā latīņu alfabēam, uz kuru balstoties Eiropas tautu lielākā
daļa veidoja savējos. Alfa, beta, gamma, delta - tā iesākas grieķu alfabēts, ar omegu tas
beidzas. Alfa un omega - sākums un gals.
Mūsdienu latviešu alfabēta ģenealoģoija
Feniķiešu
Grieķu arhaiskais
Rietumgrieķu
Etrusku
Latīņu
Latviešu
III. Ieskats sengrieķu literatūrā
Literatūras aizsākumi
Homēra eposi
Aēdi, rapsodi
Iliāda
Odiseja
Fabula
Lirika
Traģēdija
Komēdija
Literatūras aizsākumi arhaiskajā un pirmsarhaiskajā
perodā (IX-VII gs. p. m. ē.)
Arhaiskajā un pirmsarhaiskajā periodā pastāvēja uz tautas varoņdziesmu
balstītā mutvārdu poēzija, cieši saistīta ar dziedāšanu un muzicēšanu. Tā tika izmantota kulta
vajadzībām un bija neatņemama svētku sastāvdaļa. Odās aēdi un rapsodi slavināja dievus,
valdniekus, varoņus, olimpisko sacensību uzvarētājus. Literatūrai bija sabiedrisks raksturs.
Aēdi, rapsodi
Arī Homērs esot bijis viens no tiem
ceļojošajiem dzejniekiem – aēdiem, kas svētkos un
aristokrātu dzīrēs priecēja klausītājus ar episkiem
dziedājumiem par dieviem un varoņiem.
Aēdi bija tautas
garamantu glabātāji un
tālāknesēji. Valdīja uzskats,
ka paši dievi viņus
iedvesmo. Aēds spēja
atkārtot dziedājumus,
kurus sacerējis viņa
vectēvs, tēvs vai arī cits
teicējs. Viņu rīcībā bija
paņēmieni, ko izslīpējušas
tautas teicēju paaudzes:
ritmiska un svinīga dzeja
heksametrā, savdabīga,
poētiska valoda, pilna
senatnīgiem vārdiem,
nemainīgiem epitetiem,
izvērstiem
salīdzinājumiem.
Homēra eposi
ap 8.-7.gs. p.m.ē.
Senākais žanrs sengrieķu
literatūrā ir eposs. Līdz mūsu dienām
saglabājušies divi eposi, kuri tradicionāli
tiek piedēvēti Homēram, - ,,Iliāda” un
,,Odiseja”.
Jautājums par eposu sacerēšanas
konkrētu laiku, par to piederību noteiktam
autoram un par šī autora personību ir viena
no visvairāk un visplašāk diskutētām
problēmām filoloģijas zinātnē no seniem
laikiem līdz pat mūsu dienām un ietilpst
problēmā, kuru nosacīti sauc par ,,Homēra
jautājumu”.
Homēra eposi
Abu eposu pamatā tautas radītie mīti, atmiņas par leģendārā Trojas kara
notikumiem, varoņu cildenumu tajos un diezgan neskaidrie ģeogrāfiskie priekšstati par
tālākām aizjūras zemēm. Homērs izvēlējies negara laika posma notikumus, sasaistot tos
vienotā kompozicionālā vēstījumā.
Iliāda
“Iliādā" centrālā tēma ir Ahilleja
dusmas: sākumā pret patvarīgo un egoistisko
Agamemnonu, kas atņēma viņa mīļāko gūstekni
Briseīdu, vēlāk pret Hektoru, kas nogalināja
viņa draugu Patroklu, bet no desmit gadus ilgā
Trojas kara notikumiem darbība aptver tikai
pēdējā gada piecdesmit dienas, neatspoguļojot
arī pašu kara noslēgumu - Trojas sagraušanu.
Agamenona aizvainotais Ahilejs
atsakās karot, pamet grieķu karaspēku un lūdz
dievus, lai trojieši sakautu grieķus.
Kad Zevs uzklausa sadusmotā
lūgšanas, Ahilejs bēdājas par savu karabiedru
neveiksmēm, taču aizvainojums neļauj mainīt
savu lēmumu. Viņa vietā, uzvilcis Ahileja
bruņas, cīnīties dodas tuvākais draugs Patrokls.
Ahileja dusmas, (François-Léon Benouville (1821–1859)
Karojošās nometnes Homēra eposā “Iliāda”
Grieķu nometnē cīnās
gan dievi, gan cilvēki,
to vidū:
Dievi: Zevs, Hēra,
Atēna
Cilvēki:
Menelājs (Helēnas
vīrs)
Agamemnons
Ahilejs
Patrokls
Liktenis:
Trojai
jāiet bojā
Liktenis
Triju
gribu
sadursme
eposā
Iliāda
Ahilejs: sava
aizvainojuma
dēļ nolemj
Ahilejsnecīnīties Tetīda
Trojiešu nometnē arī
cīnās gan dievi, gan
cilvēki, to vidū:
Dievi: Apollons,
Afrodīte
Cilvēki:
Parids (Helēnas
aizvīlējs)
Priams (valdnieks)
Hektors (sieva
Andromahe)
Tetīda:
Ahaji uzvarēs
tad, ja cīņās
piedalīsies
Ahilejs
Patrokla nāve
Patrokla
nāve. (Gavin
Hamilton. 1760
– 1763)
Patrokls tiek noturēts par Ahileju, un ienaidnieks bailēs bēg, bet dieve Afrodīte
neredzama atraisa Patrokla bruņu saites, un, kad tās nokrīt, visi ierauga apmānu un cīņā ar
Trojas varoni Hektoru Patrokls iet bojā.
Ahilehs ir izmisis. Atsacīdamies no kopīgās cīņas, viņš nu zaudējis labāko draugu.
Nu viņš ir gatavs izlīgumam ar Agamemnonu, lai savas dusmas ar jaunu spēku vērstu pret
trojiešiem.
Hektora un
Andromahes
atvadas
Aizkustinošs eposā ir
mirklis, kas trojietis Hektors pirms
došanās cīņā atvadās no savas
sievas Andromahes. Likteņa
lēmums viņiem abiem ir zināms:
Hektoram lemts krist šajā cīņā, bet
Andromahei nāksies kļūt par ahaju
gūstekni. Tas šo mirkli padara īpaši
traģisku.
Hektors tādēļ ne mirkli
nedomā slēpties, un grūti pat
iedomāties, cik spēka no
Anromahes prasa mudinājums, lai
Hektors turas varonīgi pat tad, ja
jāmirst.
Hektora nāve
Sākas kauja. No visām poēmā aprakstītajām – pati briesmīgākā. Pat dievi nokāpj
no Olimpa, lai piedalītos cīņās. Trojieši bēg. Pie pašiem Trojas mūriem Ahilejs metas tuvcīņā
ar Hektoru un viņu nogalina. Ahilejs piesien ienaidnieks ķermeni kara ratiem un velk pa
kaujas lauku. Viņam nepieciešams gandarījums par drauga nāvi.
Priams lūdz
Ahilejam atdot
viņa dēla līķi
Priams lūdz Ahilejam
atdot viņa dēla līķi.
Alexander Andreevich Ivanov (18061858).
Patrokls ir atriebts, bet Ahillejam tomēr nav miera. Naktī viņa teltī ienāk Hektora
vecais tēvs Trojas valdnieks Priams. Pieplacis Ahilleja ceļgaliem un runādams par viņa,
Ahilleja, tēvu, sirmgalvis lūdz atdot dēla mirstīgās atliekas, lai tās apbedītu ar pienācīgu
godu. Abus naidniekus vieno cilvēciskas bēdas, un viņi apraud savus kritušos: Ahillejs —
Patroklu, Priams — Hektoru. Dusmas pāriet, Ahillejs atdod tēvam mirušo dēlu, un trojieši ar
godu apbedī savu varoni .Tā beidzas «Iiāda».
Odiseja
Līdzīgi arī otrajā eposā "Odiseja" - te Homērs izvēlējies
tēmu par Trojas kara varoņa Odiseja atgriešanos dzimtajā Itakā,
kur to jau deviņpadsmit gadus uzticīgi gaida sieva Pēnelope ar
dēlu Tēlemahu, taču autors konkrētajā darbībā rāda tikai desmitā
klejojumu gada pēdējās četrdesmit dienas, netieši atskatoties arī
uz pārējiem Odiseja piedzīvojumiem.
Odiseja piedzīvojumu karte
Penelopes uzticība
Viņa valstī, Itakas salā, tikai retais vairs tic, ka Odisejs atgriezīsies dzīvs. Ikviens
no dižciltīgajiem pats grib kļūt par valdnieku un sūta preciniekus pie Odiseja sievas
Pēnelopes, dzīro pilī un ar naidu uzlūko viņa dēlu Tēlemahu.
Odisejs pie
nimfas
Kalipso
Odisejs un Kalipso
Ogijas salā. Jan
Brueghel the Elder
(1568 - 1625)
Ilgi klīdis apkārt, Odisejs nonāca pie Nimfas Kalipso Ogijas salā. Septiņus gadus
nācās Odisejam tvīkt dzimtenes ilgās. Pēc ilgas lūgšanās Zevs nolēma ļaut Odisejam
atgriezties mājās. Dabūjusi zināt, ka viņai jāšķiras no Odiseja, Kalipso noskuma. Viņa bija
gribēejusi to vienmēr paturēt salā pie sevis un dāvāt tam nemirstību, bet neuzdrošinājās
pretoties Zeva gribai.
Odisejs un Nausikaja
Alkinoja pilī
Rosa (and Studio), Salvator (Italy, Naples,
1615 - 1673)
Odysseus and Nausicaa, circa 1655
Pēc 18 dienās Odiseja plostu
ieraudzīja Poseidons un un sacēla
briesmīgu vētru. Lai nenoslīktu, Odisejam
nācās mesties jūrā un peldus meklēt krastu.
Galīgā spēku izsīkumā pēc divām dienām
viņam izdevās nokļūt krastā. Ieracies sausu
lapu kaudzē, viņš tūlīt aizmiga.
Nākošajā dienā valdnieka meita
Nausikaja ar verdzenēm devās uz jūras
krastu mazgāt veļu. Troksnis uzmodināja
Odiseju, un viņš kails izrāpās no sausās
lapu kaudzes , visus pārbiedēdams. Vienīgi
Nausikajai dieve Atēna deva drosmi uzsākt
sarunu ar svešinieku.
Tā Odisejs nokļuva Alkinoja pilī
un sāka stāstīt par saviem piedzīvojumiem,
atgriežoties dzimtajā Itakā pēc Trojas kara.
Lotofāgu salā
Vētras laikā kuģotāji nomaldījušies no ceļa. Vajadzējis piestāt pie kādas salas. Tur
dzīvojuši Lotofāgi. Ciemiņus uzņēmuši laipni un piedāvājuši tiem saldos lotosus. Tikko daži
no kuģiniekiem tos nogaršojuši, tā nevēlējušies vairs atgriezties Itakā, bet gan palikt salā
pavisam. Vajadzējis ar varu tos atvest uz kuģi un piesiet, lai viņi neaizbēgtu un steidzīgi
doties projām.
Ciklopu salā. Polifēms
Pēc ilga brauciena kuģotāji nonākuši mežonīgo ciklopu zemē, kuriem nav nekādu
likumu. Sākuši medīt kazas, līdz nonākuši vienacainā milža Polifēma alā. Sākuši visu
aplūkot, līdz atgriezies alas saimnieks. Paslēpušies alas dziļumā, bet ciklops tos tomēr
pamanījis. Pēc iztaujāšanas paņēmis divus kuģiniekus un triecis pret zemi, sacirtis gabalos
un izvārījis vakariņām. Tāds pats liktenis gaidījis arī visus pārējos. Tikai pateicoties Odiseja
viltībai, viņi gulošajam milzim izdūruši vienīgo aci un , piesieti zem aitu vēderiem, izkļuvuši
no alas.
Eola salā
Kad nokļuvuši dieva Eola salā, tas veselu mēnesi par godu braucējiem rīkojis
dzīres. Atvadoties iedevis lielu ādas maisu, kas bijis aizsiets ar sudraba auklu. Tajā bija
iesprostoti Eolam padotie vēji. Maisu atvērt drīkstēja vienīgi Itakā. Tikai Zefīrs bija atstāts
brīvībā.
Desmitajā dienā, kad jau bijuši redzami Itakas krasti, dievi uzsūtīja Odisejam
dziļu miegu, bet ziņkāres mocītie kuģinieki atraisījuši maisu, domādami tur atrast zeltu.
Vēji momentā aizdzinuši kuģi atpakaļ uz Eola salu. Otrreiz Eols atsacījās palīdzēt.
Burves Kirkes salā
Kuģotāji nokļuvuši Aijaijā Salā, kur
dzīvoja skaistmate burve, Hēlija meita Kirke.
Divpadsmit Odiseja biedri devušies izlūkot salu
un tikuši laipni ieaicināti Kirkes pilī, pacienāti ar
gardiem ēdieniem un vīnu, kuram piejauktas
burvju zāles. Tad Kirke pieskārusies katram ar
savu nūjiņu, un tie visi tūlīt pārvērtušies par
cūkām.
Par notikušo Dievs Hermejs brīdinājis
uz kuģa palikušo Odiseju un iedevis tam
brīnumsakni, kas spēja pretoties burves zintīm.
Ar Odiseju Burves pilī noticis tas pats, kas ar
visiem citiem ceļiniekiem, tikai brīdī, kad Kirke
pieskārusies ar savu zizli, lai pārvērstu to par
cūku, burvestība nav iedarbojusies.
Pēc iepriekšējiem pareģojumiem Kirke
sapratusi, ka šis vīrs ir Odisejs un zvērējusi tam
nenodarīt neko ļaunu. Pēc Odiseja prasības
atdevusi viņa biedriem agrāko izskatu un veselu
gadu visi esot nodzīvojuši Kirkes pilī.
Odisejs mirušo
valstībā
Atvadoties no burves Kirkes,
viņa lika Odisejam pirms atgriešanās
dzimtenē nokāpt drūmajā Aīda valstībā un
no pareģa Tiresija uzzināt likteni.
Aīda valstība bija vieta, kur
nekad neiespīd saules gaisma, kur zemi
klāj mūžīgā migla, dziļa nakts un tumsa.
Odisejs upurējis pazemes dieviem un
mirušo dvēselēm un no Tiresija uzzinājis,
ka pret viņu savas dusmas vērš Poseidons
par ciklopam Polifēmam izdurto aci. Viņš
pastāstījis arī to, kā upurēt dievam, lai
novērstu tā dusmas. Vēl Tiresijs brīdinājis,
lai Odisejs Trīnakrijas salā saudzētu dieva
Hēlija vēršus.
Odisejs izsauc mirušo dvēseles. Vāzes
gleznojums.
Sirēnu salā
Herbert James Draper, Ulyssesand the Sirens, 1909
Tuvojoties
sirēnu salai, Odisejs
brīdinājis ceļabiedrus
no gaidāmā ļaunuma:
sirēnas ar savu
dziedāšanu ievilinot
garāmbraucošos
jūrniekus un tos
nonāvējot. Viņš
aizlipināja ku\giniekiem
ausis ar vasku un lika
sevi piesiet pie kuģa
masta un natraisīt saites
pat tad, ja viņš dziesmu
valdzināts, to lūgtu vai
pavēlētu. Tā Odisejs
kļuvis par vienīgo
cilvēku, kas dirdējis
sirēnu dziedāšanu, bet
palicis dzīvs.
Starp Skillu un
Haribdu
Kuģis mierīgi brauca arvien tālāk, kad Odisejs izdzirdēja tālumā briesmīgu troksni
un ieraudzīja dūmus. Viņš saprata, ka tā ir Haribda un lika airētājiem turētie cieši gar klinti.
Viņš zināja, ka tos apdraud arī sešgalvainā Skilla, bet par to saviem biedriem neteica nekā,
lai tie nezaudētu drosmi. Haribda ierija jūras ūdeni, tas bangodams un mutuļodams gāzās
iekšā tās rīklē, lai pēc brīža mutuļiem un vērpetēm tiktu izgrūsts atpakaļ jūrā. Kuģinieki bāli
no šausmām raudzījās uz Haribdu, kad briesmīgā Skilla sagrāba sešus kuģotājus un tos
aprija.
Hēlija vērši
Hēlija vērši
Drīz tālumā parādījās Hēlija
sala, varēja dzirdēt jau vēršu
maurošanu. Odisejs, ņemot vērā
Tiresija brīdinājumu, gribēja pabraukt
tai garām, bet, pakļaudamies
ceļabiedru žēlabām par nogurumu un
izsalkumu, ļāvās sevi pierunāt piestāt
šai krastā. Viņš lika zvērēt, ka tie
nenogalinās Hēlija vēršus. Par nelaimi
sāka pūst pretvējš, kas veselu mēnesi
neļāva doties ceļā.
Reiz, kamēr Odisejs bija
ieslīdzis dziļā dievu sūtītā miegā, viņa
biedri neizturēja un nokāva dažus
vēršus. Nodīrātās vēršu ādas kustējās, it
kā būtu dzīvas, un gaļa žēli īdēja. Sešas
dienas trakoja vētra, tad norima. Bet,
tikko kuģotāji devās ceļā, tā atsākās ar
jaunu sparu un sadragāja kuģi pret
klintīm, noslīcinot visus, izņemot
Odiseju, ko izmeta nimfas Kalipso salā.
Odiseja
atgriešanās
Pati Atēna
Pallāda palīdzēja Odisejam
atgriezties dzimtajā Itakā
un pārvērta viņu par vecu
ubagu, lai, neviena
nepazīts, tas labāk varētu
novērtēt situāciju.
The Return of Odysseus, Claude Lorrain,
1644.
Neviens Odiseju ubaga skrandās
neatpazina, vienīgi vecais, uzticamais suns
Argo, kas gribēja celties, lai steigtos pretī
saimniekam, bet vairs to nespēja.
Odisejs savā pilī
Ubaga izskatā nonācis savā pilī,
Odisejs varēja pārliecināties par precinieku
nekaunību un sievas Penelopes uzticību.
Viņa pa nakti izārdīja to, ko pa dienu bija
noaudusi, jo bija apsolījusi pēc darba
pabeigšanas kādu no preciniekiem
izvēlēties par vīru.
Kad no
preciniekiem vairs nevarēja
atkauties, Penelope lika
iznest sava vīra loku,
uzstādīt 12 apļus un solīja
apprecēt to, kurš varēs
izšaut tiem cauri. To spēja
vienīgi Odisejs, kas visu no
malas vēroja ubaga izskatā.
Odiseja atriebība
Return of Odysseus, Nicholas Monsiau, Early 1800's
Odisejs ar Atēnas Pallādas palīdzību un atbalstu izrēķinās ar preciniekiem, lika ar
dzīvībām samaksāt par visiem pazemojumiem, kurus nācās ciest Penelopei, dēlam
Telemaham un pašam Odisejam ubaga izskatā.
Secinājums
Sekojot svinīgi nesteidzīgajiem heksametros sacerētajiem pantiem,
saprotam, ka tās pašas kaislības, ko pārdzīvojam šodien, noteikušas gan cilvēku,
gan dievu, gan abu šo grupu savstarpējās attiecības eposos notēlotajā mītiskajā
senatnē. Te sastopams viss - varonība, pašaizliedzība, nodevība, sauss aprēķins,
samilzis egoisms un spēja uzupurēties, nebeidzama uzticība, apbrīnas vērta
draudzība, tēva sāpes par cīņā kritušajiem dēliem, viltība un aizvainots
pašlepnums. Mēs lasām un redzam, cik maz mainījusies pasaule no iekšpuses, ka
īstenībā šajos senajos literārajos sacerējumos starp rindām varam atrast paši sevi,
neraugoties uz to, ka no aprakstītajiem notikumiem mūs šķir trīs gadu tūkstoši.
Fabulas
Kad pirmatnējais cilvēks pirmoreiz
apjauta, ka ir cilvēks, viņš palūkojās visapkārt
un sāka domāt par pasauli un par sevi. Tie
īstenībā bija divi jautājumi – teorētisks un
praktisks.
Teorētiskais jautājums skanēja: kā iekārtota šī
pasaule?
Praktiskais skanēja: kā cilvēkam šai pasaulē
jāizturas?
Uz pirmo jautājumu cilvēks sev atbildēja ar
mītu, uz otru – ar fabulu.
Statue of Aesop, Art Collection of Villa Albani,
Roma. I-V century AD.
Par pirmo fabulu meistaru grieķi uzskatīja leģendāro Ēzopu, kas dzīvojis 6. gs.
p.m.ē. Samas salā un bijis kāda Iadmona vergs.
Ēzops un viņa fabulas
Leģendas vēsta par Ēzopa izcilo gudrību.
Vispirms jau Ēzops tēlots kā aprobežota kunga pseidofilozofa Ksanta gudrs vergs. Situācijas, kurās
replikām apmainās kungs un viņa vergs, līdzinās
anekdotēm.
Tā, piemēram, Ksants, gribēdams būt
autoritatīvs saimnieks, saka: ,,Un dari tikai to, kas
pavēlēts!” Ēzops dara. Ja uz pirti tiek vēlēts ņemt līdzi
pudelīti, tad pudelīte arī atrodas, tikai, protams, bez
eļļas. Ja pēc mazgāšanās tiek prasīts ūdens, tad krūzē
tiek pasniegts no vannas ņemts netīrais ūdens. Atnesta
tiek kāju mazgājamā bļoda, bet bez ūdens.
Ksants liek aiznest pārtiku savai uzticamajai
draudzenei, bet Ēzops to atdod saimnieka mājās
izaudzētajai sugas kucei. Uzklausījis kunga
pārmetumus, gudrais vergs pierāda, ka suns Ksantam
tiešām ir uzticīgāks nekā sieva.
Velaskezs. Ēzops
Par Ezopa asprātību
Asprātības kalngalus Ēzops rāda situācijās, kurās apdraudēts ,,izcilā” filozofa
Ksanta gods. Reiz, stipri iereibis, Ksants izlielās, ka cilvēks spēj visu, pat jūru izdzert. Ātri
vien iereibušie kungi noslēdz derības, uz spēles liekot visu filozofa mantu. Otrā rītā pie
apskaidrības nākušajam saimniekam padomus dod Ēzops. Rezultātā visa pilsēta
sapulcējusies jūras krastā, Ksants, ievērojot Ēzopa padomus, pašpārliecināti atlaidies
zvilnī, jau ceļ pie lūpām kausu ar sāļo dziru, bet vispirms vēl pārjautā, par ko tad īsti
derēts. Saņēmis atbildi par paša doto solījumu, viņš itin lepni bilst: ,,Es apņēmos izdzert
vienīgi jūru, nevis arī upes. Lai pretinieks aizsprosto visu upju ietekas, tā ka man līdz ar
jūru nav jāizdzer arī upes.” Un tā filozofs (faktiski Ēzops) gūst virsroku.
Kas gan pasaulē vēl labāks un
skaistāks par mēli?
Visu nostāstu lasīt komentāros!
Ksants uzlūdza savus skolniekus, pie kuriem nesen bija ciemojies, un teica
Ēzopam:
,,Ēzop, man šodien būs viesi. Pagatavo mums pusdienām to labāko un skaistāko, kas vien
ir pasaulē!
,,Gan es viņu izmācīšu,” nosprieda Ēzops, ,,lai nedod tādus muļķīgus rīkojumus.” Viņš
aizgāja uz miesnieka bodi, sapirka cūku mēles un, pārnācis mājās, daļu no tām novārīja,
citas izcepa, vēl citas sagatavoja aukstā veidā ar garšsaknēm.
Ezops. Lauva un pele
Guļošam lauvam pāri pārskrēja pele. Lauva uzlēca kājās, sakampa un gribēja to
aprīt. Bet šī lūgtin lūdzās, lai palaiž vaļā, un apsolīja viņam atmaksāt, ja paliks dzīva. Lauva
pasmējās un peli atlaida. Un gadījās, ka pele viņam patiešām drīz vien aiz pateicības izglāba
dzīvību.
Lauvu sagūstīja mednieki un ar virvi piesēja pie koka. Izdzirdusi lauvu vaimanājam, attecēja
pele un, pārgrauzusi virvi, zvēru atbrīvoja.
,,Toreiz,” pele sacīja, ,,tu smējies par mani, neticēdams, ka spēšu atmaksāt, bet tagad zināsi,
ka arī peles prot būt pateicīgas.”
Fabula māca, ka arī visstiprākajam, apstākļiem mainoties, var ievajadzēties vājākais.
Ezops. Lapsa un vīnogas
Lapsa iedama gar vīnogu
koku, ierauga tajā vīnogas un visādi
izmēģinājusies tās aizsniegt paziņo,
ka vīnogas gan jau ir zaļas un
skābas. Tādēļ viņa nemaz tās
nevēloties.
Lirika
VII-VI gs. p. m. ē., par nozīmīgāko žanru
izvirzās lirika. Dzejnieku spējas tiek pielīdzinātas dievu
dāvanai, tām raksturīgs dievišķs spēks. Sākotnē grieķi
dzeju uztvēra akustiski, tā nebija domāta lasīšanai,
tālab poēzija saaudās ar mūziku. Dzejas uzdevums raisīt cilvēkā pārdzīvojumu, ko neprasīja no daudz
vēlāk izkoptās prozas.
Dzejas sākotne sengrieķiem, tāpat kā citām
tautām, saistīta ar tautas daiļradi. Dziesmas dziedātas
gan reliģiskajās ceremonijās, gan dažādos svinību
gadījumos, izplatītas bijušas darba dziesmas.
Grūti nosakāms, kad un kādos gadījumos īsti
dzeja atdalīta no mūzikas. Lirika visbiežāk tiek
skandēta kolektīvā - dažādos polisu svētkos,
sacensībās, dzīrēs. Dzejā izteikti jūtama dzejnieka
personības klātesamība, tomēr tās motīvi sabalsojas ar
sabiedriskajām domām un jūtām, ar laikmeta
aktualitātēm.
Senākie grieķu lirikas paveidi ir epigramma,
elēģija un jambs. Nedaudz vēlāk rodas t. s. melika, ko
pārstāv divi veidi: monodiskā lirika - to izpilda viens
dziedātājs (izcilākie pārstāvji - Sapfo un Alkajs) - un
kora lirika (izcilākie pārstāvji - Bakhilīds un Pindars).
Traģēdija
V-IV gs. p. m. ē. - sengrieķu literatūrā iezīmējas ar drāmas žanra uzplaukumu.
Klasiskā laika dramaturģiju pārstāv 3 žanri: traģēdija, komēdija un t. s, satīru drāma. Līdz
mūsu dienām saglabājušies trīs klasiskā laika traģēdiju autoru darbi.
Eshils: “Prometejs”
Sofokls: “Valdnieks
Edips”, “Antigone”
Eiripīds: “Mēdeja”
Eshils “Saistītais
Prometejs”
Eshila pati slavenākā traģēdija "Saistītais
Prometejs" vēsta par vīrišķīgā un drosmīgā titāna
Prometeja cīņu pret dieva Zeva tirāniju. Viņš bija
tas, kas nozaga debesu uguni un atnesa to zemes
cilvēkiem, reizē mācīdams tos visādās gudrībās.
Šīs rūpes ir nesavtīgas, viņš pretī neprasa
verdzisku un padevīgu kalpošanu. Ar to Prometejs
atšķiras no Zeva un tiek nežēlīgi sodīts. Vara Zeva padevīgais kalps -piekalis Prometeju pie
klints. Prometejs cieš gan milzīgas fiziskas, gan arī
garīgas mokas, tomēr nepakļaujas Zeva
iebiedēšanai. Pretī Olimpa valdnieka despotismam
autors noliek Prometeja cilvēciski jūtīgo un reizē
vīrišķīgo personību. Lai arī Prometejs netaisnas
varas pārspēkā tiek nogāzts tartarā, viņa
protestētāja gars savas rīcības taisnīguma apziņā ir
uzvarējis. Prometeja tēls arī vēlākajos gadsimtos ir
iedvesmojis daudzus pasaules literātus, tēlniekus,
gleznotājus un mūziķus pievērsties cilvēciskā
lieluma problēmai.
Sofokls “Valdnieks
Edips”
Cilvēka un likteņa
konflikts likts par pamatu
valdnieka Edipa traģiskajā
liktenī. Vīrišķīgais un
taisnprātīgais Edips uzsāk cīņu ar
nevienlīdzīgu pretinieku - savu
likteni, gribēdams izbēgt tā
atbaidošajam lēmumam, pēc kura
galvenajan varonim jāņogalina
savs tēvs un jāapprec sava māte.
Uzzinājis orākula vēstījumu, viņš dodas projām no Korintas valdnieka galma, tā
vēlēdamies izbēgt pareģojuma piepildījumam. Nezinādams patiesību par to, ka Korintas
valdnieki nav viņa īstie vecāki, pats to nevēlēdamies, viņš kļūst par sabiedroto savam
liktenim. Edipam piemīt cīnītāja raksturs, nevēlēšanās samierināties ar absurdo likteņa
lēmumu, viņa taisnīguma izjūta tam protestē. Meklējot Laja (sava tēva) slepkavu, Edips
patiesībā meklē pats sevi. Traģismu pastiprina fināla notikumi - valdnieks izdur sev acis, jo
tās nav palīdzējušas saskatīt patiesību.
Sofokls
“Antigone”
Nikiphoros Lytras, Antigone
in front of dead Polynikes
(1865)
Traģēdijas "Antigones" notikumu centrā ir Edipa bērni - brāļi Eteokls un
Polineiks un viņu māsas Ismēne un Antigone. Senais lāsts skar arī viņus. Pie Tēbu
vārtiem, cīnoties pretējās nometnēs, bojā gājuši abi Edipa dēli, un Antigone izlemj
pretoties despotiskajam valdnieka Kreonta aizliegumam apglabāt Polineika līķi, kurš
cīņās nostājies ienaidnieka pusē. Antigones rīcību nosaka dievišķie likumi - savi
piederīgie jāapglabā, dodot mieru viņu dvēselēm, un to viņa arī simboliski dara, riskējot
ar savu dzīvību. Kad valdnieks viņu noliek izvēles priekšā, Antigone izšķiras par labu
pienākumam un nāvei. Uz to spējīga vienīgi drosmīga un spilgta personība, kura ne brīdi
nešaubās, ka dievišķie likumi ir pārāki par cilvēku izgudrotajiem.
Eiripīds “Mēdeja”
Medea by Eugène Ferdinand Victor
Delacroix (1862)
Eiripīda sacerējumos galvenā cīņa
notiek cilvēka dvēselē, un to nosaka jūtas.
Tas spilgti izpaužas arī viņa ievērojamākajā
traģēdijā "Mēdeja". Sižets aizgūts no Kolhīdas
cikla (Jāsona vadītais argonautu brauciens pēc
zelta aunādas). Ilgus gadus Jasons nodzīvojis
laulībā ar Kolhīdas valdnieka meitu burvi
Mēdeju, audzinot savus divus bērnus, bet
sarežģījums izriet no Jāsona lēmuma pamest
Mēdeju, lai apprecētu valdnieka meitu Glauki.
Visi tālākie notikumi saistīti ar galvenās
varones dvēseliskajām kolīzijām. Egoisms,
vēlme atriebties, iznīcināt sāncensi izrādās
stiprāki par veselo saprātu un mātes mīlestību.
Viņa spējīga pati nogalināt savus bērnus, lai tā
pēc iespējas sāpīgāk ieriebtu Jāsonam par
pārinodarījumu. Pretstatā grieķu prasībai pēc
iekšējās un ārējās harmonijas te uzvar kaislība,
sadragājot arī pašas Mēdejas dzīvi.
Komēdija
Aristofāns
“Jātnieki”
Komēdijas žanrs sengrieķu drāmā
ienāk salīdzinoši vēlu. 5. gs. vidū p.
m. ē. svētku repertuārā tiek
iekļautas arī komēdiju izrādes. To
uzdevums - ar komikas
paņēmieniem vērsties pret
trūkumiem sabiedrības dzīvē un
indivīda raksturā. Sievietēm un
bērniem kā nenosvērtai un viegli
ietekmējamai sabiedrības daļai
komēdijas skatīties nav atļauts. Par
komēdijas tēvu pēc tradīcijas tiek
uzskatīts Aristofans.
Vienā no savām politiskajām komēdijām "Jātnieki" viņš izsmej tos paņēmienus, ar
kādiem vientiesīgā Dēma (tautas) sirdi iekaro viņa kalpi - intriganti, krāpnieki un pašlabuma
meklētāji. Kā redzam, tad šīm arī mūsdienās sastopamajām negācijām ir tālas un dziļas
saknes.
IV. Sengrieķu
teātris
Teātris
Rietumu teātra pirmsākumi rodami Senajā Grieķijā ap 600.-200. gadu p.m.ē., kur
tā elementi bija reliģiska rituāla sastāvdaļa. Lai būtu ērtāk, izrādes sāka rīkot kalna piekājē,
bet skatītāji izvietojās kalna nogāzēs. Kalna piekājē uzcēla telti, grieķu valodā ”skēne”. Tur
aktieri pārģērbās. Vēlāk telts vietā uzcēla nelielu ēku. Ēkas priekšā uzbūvēja laukumu orhestru, kur uzstājās aktieri un koris. Kalna nogāzēs izvietoja solus skatītājiem. V gs. beigās
un IV gadsimta sākumā pirms mūsu ēras šādi teātri bija uzcelti gandrīz visās grieķu pilsētās.
Atēnu teātrī vienlaicīgi vieta atradās 17 000 skatītājiem
Grieķi ļoti reti izmantoja dekorācijas, kā arī nelietoja mākslīgo apgaismojumu; izrādes
notika tikai pa dienu.
Par sengrieķu
teātri
Sengrieķu teātra aktieri ar maskām rokās
Tiek uzskatīts, ka pirmā
teātra izrādes Senajā
Grieķijā notikusi 534.
gadā p.m.ē. Par
nozīmīgākajiem sengrieķu
dramaturgiem uzskatāmi
traģēdiju autori Eshils,
Sofokls, Eiripīds un
komēdiju autors
Aristofans. Teātra izrādēs
Senajā Grieķijā piedalījās
tikai vīrieši, kas
nepieciešamības gadījumā
tēloja arī sieviešu lomas.
Aktiera sabiedriskais
statuss bija visai augsts.
Par teātri
Teātra uzvedumi, kuri ilga trīs
dienas no saules lēkta līdz saules rietam,
vienlaicīgi bija arī sacensības, kurās
līdzdalību ņēma trīs traģiskie un trīs
komiskie dzejnieki, turklāt traģiķiem
vajadzēja iesniegt trīs traģēdijas un vienu tā
saukto satīrisko drāmu.
Katru rītu, paņēmuši līdzi ēdienu
un spilvenu, teātrī pulcējās visi pilsoņi, lai
ar savu reakciju iedvesmotu izpildītājus un
demonstrētu līdzpārdzīvojumus tiem.
Speciāla tiesu kolēģija piecu
cilvēku sastāvā noteica vietu, kuru ieguva
katrs no dzejniekiem: pirmā balva liecināja
par absolūtu panākumu, otrā – relatīvu
atzinību, trešā – izgāšanos. Uzvarētāja
laurus plūca arī horēgs (turīgs pilsonis), kas
bija finansējis uzvarētāju.
Par teātri
Teātra izrādes Grieķijā rīkoja 2 reizes gadā, tās turpinājās 3 dienas no rīta līdz
vakaram. Vīrieši tēloja arī sieviešu lomas. Viņi uzlika maskas , kas atbilda lomām. Spilgtās
maskas bija saskatāmas pat no tālajām skatītāju rindām. Maskas bija veidotas tā, ka tās
pastiprināja aktieru balsis, arī teātri bija celti ar labu akustiku.
Komēdijas un traģēdijas
Seno grieķu teiksmas deva bagātīgu un spilgtu materiālu teātrim. No mītiem
radās lugas, kuras sauca par traģēdijām. Vārds “traģēdija nozīmē “āža dziesmu”, tā
izcelsme saistīta ar dieva Dionīsa kultu. Traģēdijās darbojošaā personas parasti bija mītu
varoņi. Traģēdijās tika attēlota varoņu cīņa un varoņdarbi, ciešanas, dažkārt pat bojāeja.
No smieklīgajām dzīves ainām radās komēdijas. Komēdija nozīmē jautru izrādi.
Komēdijas ne tikai uzjautrina skatītājus. Komēdijās bieži paustas dzīves pretrunas:
neatbilstība starp jauno un veco, saturu un formu, mērķiem un līdzekļiem, cilvēka reālo
būtību un viņa domām par sevi. Komēdiju autori attēloja savus pretiniekus, kā krāpniekus
un meļus. Darbojošajās personās skatītāji viegli varēja pazīt savus laikabiedrus.
4.5. Sengrieķu rakstība, literatūra un
teātris
Prezentācijai izmantotie avoti:
Ambote A. ,,Senā Grieķija”. – R., Zvaigzne ABC, 1998
Kūns. N. Sengrieķu mīti un varoņteikas. R. 1959
Mūrnieks, A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē II. daļa. Eiropas kultūras saknes. Rīga: RaKa,
2000
Rubenis A. Senās Grieķijas kultūra. -Rīga, 1999.
Zitāne L. Kultūras vēsture,3.daļa –R.,2002
,,Ēzopa fabulas”. – R., Zinātne, 1978
http://lv.wikipedia.org/wiki
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/
Un citi internetā pieejamie materiāli
• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības inovācijas fonda
finansiālu atbalstu.
• Par materiāla saturu atbild L.Zitāne