Transcript Iveta Gēbele Sauleskalni
Arhetipiskās latviešu tautas pasakas.
Iveta Gēbele
Radošais psiholoģijas centrs «Ģimenei» [email protected]
Arhetipi
Arhetips – «arche» – sākums, «typos» – nospiedums.
K.G.Junga personības modelis apzinātais personīgais neapzinātais (kompleksi) kolektīvais neapzinātais (arhetipi)
Arhetipi
• • • Kolektīvās bezapziņas nospiedumi cilvēka dvēselē, universālie pirmtēli, uzvedības un domāšanas pirmformas. Spēcīgi psihiski spēki, kas baro gan augšējos gan zemākos slāņus, kas vienlaicīgi ir arī noviržu, neirožu un baiļu avots, tādejādi klūstot par arhetipisko ēnu.
Zemapziņa satur tik daudz informācijas, ko nevar savādāk izprast kā vienīgi ar simbolu starpniecību, tas ir mikrokosma atspoguļojums makrokosmā, lielais, kas ietverts mazajā un mazais, kas ietverts lielajā.
Arhetipi
• • • • Arhetipu funkcijas: Psihiskās enerģijas nesējs Kompleksu veidotājs (virza psihi uz…, piepilda apziņu ar…) Bipolaritāte, kopveseluma nesējs Pārmantojamība
KOLEKTĪVAIS APZINĀTAIS
PATĪBA
PERSONA EGO ARHETIPI KOLEKTĪVAIS NEAPZINĀTAIS ĒNA ANIMA, ANIMUSS KOMPLEKSI APZINĀTAIS NEAPZINĀTAIS
Arhetipi
Anima un animuss ir īpaši svarīgas arhetipiskās figūras, kas vienlaicīgi pieder individuālajai apziņai un ir dziļi iesakņojušies kolektīvajā neapzinātajā, veidojot tiltu starp apzināto un neapzināto. Tie ir funkcionālie kompleksi, kas darbojas personā kā kompensācijas mehānismi. • • • Kā iekšējā personība, kas izsaka ārējai personības pietrūkstošos raksturojumus. Vīrietim tie ir femīnie raksturojumi un sievietei maskulīnie raksturojumi.
Anima – izsaka femīno jeb sievišķo daļu vīrietī.
Animuss- izsaka maskulīno jeb vīrišķo daļu sievietē.
Ēna – zemapziņā nospiestie kompleksi.
Arhetipi
• • Anima – izsaka femīno jeb sievišķo. Kad vīrietis atklāj savu animu un stājas ar viņu kontaktā, viņš paceļ augšā to, kas bija priekš viņa zemākais (satikšanās ar dvēseli). Animas funkcija,- aktualizēt neapzināto saturu, dvēselisko un izvest to apziņā. Piepilda vīrišķo ar dzīvību.
Animuss- izsaka maskulīno jeb vīrišķo, sievietes attiecas pret animusu ne kā pret tādu, kā priekšā vajag būt paklausīgai, bet paskatīties kā uz atšķirīgo, pretējo. Ieraudzīt un pieņemt sevī šo savādāko kā savu daļu, paliekot apzinātākai. (satikšanās ar garu). Animusa funkcija, - atvērt apziņu, kas saistīta ar logosu, piedot jēgu visam, ka sieviete dara. Dzīvībai – sievišķajam iedveš garu, - jēgu.
Arhetipi
• • Ēna – tā satur nopietnu morālo problēmu, kas iznīcina personīgo ego kopumā, jo neviens nevar apzināties savu ēnu bez morālas piepūles.
Ēna ir komplimentāra Ego, kas nav vienā, ir otrā. Ēnā ir tas, ko sevī nepieņem Ego. Tā ir alternatīvā Ego identitāte, kura varētu viņā integrēties, ja augtu citos apstākļos, citā ‘vērtību sistēmā.
• Ēna nav negatīvā puse, tā ir puse, kurā ir viss nepieciešamais attīstībai. Cilvēks, kuram nav ēnas ir kā vampīrs, jeb pats velns, «pārāk labs, lai būtu patiesība» Jungs ir teicis, ka ikvienam ir sava ēna, jo mazāk tā ir saistīta ar individuālo apzinīgo dzīvi, jo tā ir tumšāka un blīvāka, ja sliktā īpašība ir apzināta, tikai tad ir izredzes to transformēt vai mainīt.
Mūsu ēna ir saistīta ar kolektīvās bezapziņas arhetipiskajiem saturiem, kam pašiem ir sava ēnas puse.
Arhetipi
Patība – psihes pašregulācijas centrs, no kā ir atkarīga indivīda pašsajūta. Veselums, kas regulē visu personību, tās dzīvi, procesus. Patība formē ego kompleksu ar emocionālo procesu palīdzību. Patība sevi parāda jau dzīves sākumā, kā ozolzīle jau zina, ka no viņas var izaugt ozols. Viņā ir ielikts ozola spēks.
Patības funkcija ir apvienot gaišos un tumšos psihes spēkus, kad tas notiek, tad izveidojas saikne ar pirmatnējo māti dabu.
Ego – apziņas centrs, bet ne visa apziņa, tas ir viens no kompleksies, tas, ko mēs par sevi domājam, ko par sevi zinām apzināti.
Ego arhetipiskais tēls – gaismas tēls, varoņa tēls, kurš cīnās, rada savu vēsturi, savu dzīvi. Varoņa ceļš nozīmē gaismas atjaunošanos, apziņas atdzimšanu no zemapziņas tumsas.
Ego komplekss ir bipolārs, viena aspekts ir saistīts ar identitāti un pretējais aspekts ir vai nu izstumts zemapziņā, kas veido ēnu vai ir projicēts uz kādu citu.
Arhetipi
• • Triksters - mitoloģijā, folklorā un reliģijā – dievība, gars, cilvēks vai antropomorfs dzīvnieks, kurš veic kādu neatļautu, nelikumīgu darbību vai vienkārši nepakļaujas vispārējiem uzvedības likumiem. Mefistofeļa teksts: „Es esmu tā spēka daļa, kas mūžīgi vēlas ļauno, bet mūžīgi izdara labo” (Gēte Fausts) Kolektīvas ēnas figūra, pirmatnēja būtne ar dievišķi dzīvniecisku dabu, no vienas puses tā pārspēj cilvēku ar savām pārcilvēka spējām, no otras puses – nesaprātīga un bezapzinīga. Viņš atpaliek arī no dzīvniekiem, savas ārkārtējās neveiklības un instinktu trūkumu dēļ. Triksters ir Dievs, cilvēks un dzīvnieks vienā personā. Trikstera biedējošākā īpašība ir viņa bezapziņa un nesakarīgums. Kaut gan viņš nav ļauns, viņa rīcība bezapziņas un pamestības dēļ mēdz būt ļoti cietsirdīga.(K.G.Jungs)
Brīnumpasakas
• • Kolektīvās bezapziņas procesu tiešs atspoguļojums.
Brīnumpasakās ir attēlota: – Cilvēku psihiskā realitāte; – Cilvēka dvēseles iekšējie ritmi; – Pretrunas, lamatas, «saindēšanās - noburšana» ar arhetipisko ēnu; – Cēloņu un seku mijsakarības, recepte izejai no grūtām situācijām (gan sadzīviskā līmenī, gan savā iekšējā pasaulē); – Garīgo meklējumu scenāriji.
– Varonis kalpo par arhetipisku modeli, piemēru pareizai uzvedībai un rīcībai
• • •
Arhetipiskie tēli latviešu tautas brīnumpasakās
Anima – princese, meitene, sērdienīte, tēli, kuru izpausmes pasakās pārsvarā ir pasīvas, - iegremdēšanās, gaidīšana, iedziļināšanās neapzinātajā, intuitīvajā, iekšējais darbs, atbildes saņemšana no dziļuma.
Darbība – atlasīšana, vērpšana, tīrīšana, mazgāšana, kopšana, audzēšana, pacietīga radīšana.
Pasakas – «Pelnrušķīte», «Sērdiene un mātes meita», «Bezrocīte», «Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko», «Sadancotās kurpes», «Slēpšanās no ķēniņa meitas», «Ķēniņmeitas sargs», «Princese zirga ribās», «Ķēniņa meita zārkā», «varde par līgavu», «Baltā un melnā līgava», «Māsa meklē savus brāļus» u.c.
• • •
Arhetipiskie tēli latviešu tautas brīnumpasakās
Animuss – puisis, dēls, zaldāts, ķēniņa dēls, trešais tēva dēls, - izpausmes vienmēr ir aktīvas.
Darbība – iet un dara, darbība, rīcība, atbildes meklēšana caur darbību, mīklu minēšana –intelektuālā f-ja.
Pasakas – «Eža kažociņš», «Slinkais dēls», «Zelta putns», «Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko», «Sadancotās kurpes», «Slēpšanās no ķēniņa meitas», «Ķēniņmeitas sargs», «Princese zirga ribās», «Kā muļķītis ķēniņmeitu pestī», »Pateicīgais mironis», «Pieci savādie stiprinieki», «Ceļojums uz elli», «Māsa meklē savus brāļus» u.c.
Arhetipiskie tēli latviešu tautas brīnumpasakās
• • Varonis – Tas, kurš atjauno veselīgu un apziņai pieejamu situāciju, arhetipiska figūra, kas ir Ego modelis, kas funkcionē saskaņā ar Patību. Bieži varonis pasakās parādās tad, kad ir bezizejas situācija.
Ēna - velns, nelabais, pūķi, Zilbārdis, pamāte, pamātes meitas • Darbība – atklāta kaitniecība, manipulācijas, slēpšanās, maskēšanās. (Piemēram, velns izved apmaldījušos ķēniņu no meža laukā, pieprasot to, kas pirmais nāks viņam pa ceļu pretī) Triksters – arī velns, ceļa biedri, Misiņbārdis Darbība – gan atklāta gan slēpta kaitniecība, nesaprotama, dīvaina darbība (piemēram, varoņa līdzgaitnieki, cīņu biedri, kad jāizvelk varonis no pazemes, palaiž virvi vaļā, lai varonis iet bojā), kad īsti nevar saprast, kurā pusē viņš ir. Gan pazudina gan izglābj varoni, pa pusei ļaundaris, pa pusei glābējs.
Darbība vairākās realitātēs
• • • Brīnumpasakās darbība notiek vairākās realitātēs: Fiziskā pasaule (sociālā) – reaģēšana – apziņa.
Garīgā pasaule (brīnumu valstība) –jēga – zemapziņa - mežs, pazeme, velna ala, zemūdens valstība.
Patība – apzināšanās, - savienošanās, - karaļa pils, muiža, jauna māja.
Lai ieraudzītu un varētu transformēt negatīvos kompleksus, kas nospiesti ēnā, ir jātiekas ar tiem aci pret aci, ir jānonāk pazemē, mežā.
Cilvēka dzīves vektors
Garīgā pasaule (ideālisms) - jēga fiziskā pasaule (materiālisms) -reaģēšana
Konkrētu pasaku analīzes piemērs.
• • • • • • Meitene meklē savus brāļus – noburtais animuss.
Ķēniņmeita zārkā – anima pārņemta ar negatīvo animusa enerģiju.
Pelnrušķīte – animas atmodināšanas uzdevumi Varde par līgavu – dzīvnieka āda – izstumtais komplekss.
Pateicīgais mironis – varoņa ēna, kuru izpērk un aprok. Ēna kā palīgs transformācijas ceļā.
Princese zirga ribās – Animas noraidīšana – atkalsavienošanās.
Personības attīstība
Lai notiktu attīstība, pirmkārt, ir nepieciešams projekcijas izvest caur apziņu un atbrīvot objektu no šīm projekcijām. Tādejādi nonākam pie atziņas, ka mums ir darīšana nevis ar kaut kādu būtību ārpus mums, bet ar savām paša īpašībām. Runājot pasaku valodā, ir jāsatiekas aci pret aci ar saviem «miroņiem», noburtajiem brāļiem, noburtajām princesēm, ar saviem velniem, pūķiem un raganām.